Sākumlapa > Tēmas > Personas
Nikolajs Loskis

Nikolajs Loskis

Nikolajs Loskis (1870. g. 6. decembrī Krāslavā – 1965. g. 24. janvārī Parīzē) – krievu reliģiskais filozofs, viens no personālisma un intuitīvisma gnozeoloģijā pamatlicējiem, reinkarnācijas idejas aizstāvis, vācu filozofa Imanuela Kanta darba “Tīrā prāta kritika” tulkotājs.

Nākamā filozofa tēvs - Onufrijs Loskis (1825–1881) bija cēlies no pārkrievotajiem pareizticīgajiem poļiem, māte - Adelaida Pšiļencka (1838–?) bija poliete, katoliete. Onufrija un Adelaidas Losku ģimenē piedzimuši 15 bērni.

Nikolajs Loskis ir dzimis Krāslavā, kas toreiz ietilpusi Krievijas impērijas Vitebskas guberņā. Bērnības gadus viņš pavadījis nelielā apdzīvotā vietā - Dagdā, kuras apkārtnē ir ne mazums ezeru un upju. Par savu bērnību N. Loskis rakstījis savas grāmatas “Atmiņas. Dzīve un filozofiskais ceļš” nodaļā “Agrā bērnība Dagdā”. Šo vietu īpatnība bija etniskā un reliģiskā daudzveidība, šeit daudzu gadsimtu garumā plecu pie pleca dzīvoja ebreji, baltkrievi, poļi un krievi, šeit sadzīvoja pareizticība, katoļticība un jūdaisms.

Losku ģimene pārcēlusies dzīvot uz šejieni tēva dienesta pienākumu dēļ – viņš bija mežzinis. Ģimenē gādājuši par bērnu izglītību: vecākie dēli Vitolds un Onufrijs mācījušies Aleksandra ģimnāzijā Rīgā. Arī Nikolajs gatavojās braukt mācīties uz Rīgu, taču brāļa Vitolda traģiskā nāve 1879. gada martā mainījusi viņa plānus. 1879. gada vasarā Nikolajs Loskis pēdējo reizi apmeklējis Rīgu, lai dotos pie brāļa kapa. Nikolaja brālis Onufrijs tūlīt pat iestājies Polockas kadetu korpusā, bet Nikolajs mācījies Vitebskas klasiskajā ģimnāzijā.

Ateisma un sociālisma ideju propagandas dēļ Nikolaju Loski izslēdza no Vitebskas klasiskās ģimnāzijas. Vēlāk Nikolajs Loskis studējis Šveicē - Bernes  Universitātes Filozofijas fakultātē. Pēc dažiem gadiem viņš atgriezies Krievijā un ieguvis izglītību uzreiz divās Pēterburgas Universitātes fakultātēs – Fizikas un matemātikas (Dabaszinātņu nodaļā) un Vēstures un filoloģijas fakultātē.

Pēc studiju beigšanas N. Loskis tika  pieņemts darbā Pēterburgas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, kur viņš 16 gadu laikā bijis privātdocents. 1916. gadā viņš kļuvis par Pēterburgas Universitātes profesoru, viņš lasījis lekcijas arī Bestuževa Augstākajos sieviešu kursos, Sieviešu pedagoģijas institūtā un vēl citās mācību iestādēs Sanktpēterburgā.

Nikolaja Loska filozofiskie un reliģiskie meklējumi pakāpeniski noveduši viņu līdz apvērsumam viņa pasaules uzskatos - Loskis kļuvis par vienu no ievērojamākajiem reliģiskajiem domātājiem Krievijā. Taču 1921. gadā, lielinieku varas laikos, tas bija iemesls, lai viņu atstādinātu no darba universitātē. 1922. gada rudenī filozofs Loskis kopā ar ģimeni tika izsūtīts no Krievijas.

1922. gada decembra vidū Nikolajam Loskim sākās jauns radoša zinātniskā darba laikposms – 20. gadsimta 20. gadi viņa dzīvē bija saistīti ar Čehoslovakiju, un Čehoslovakijas valdības “krievu akcijas” ietvaros viņš kļuvis par Krievu Juridiskās fakultātes profesoru un strādājis arī vēl citās Prāgas un Brno mācību iestādēs. 20. gadsimta divdesmito gadu beigās, beidzoties palīdzības akcijai krievu emigrantiem, N. Loskis nebija izceļojis no Čehoslovakijas, bet turpinājis lasīt lekcijas daudzās Eiropas un ASV pilsētās un rakstījis filozofiskus darbus.

1927. gadā klajā nāca Nikolaja Loska grāmata “Gribas brīvība”/Свобода воли, kuru viņš veltījis “Čehoslovakijas tautai, kas izraidīšanas gados devusi man iespēju turpināt nodarboties ar filozofiju”.

 Šīs grāmatas 6. nodaļas 7. paragrāfā “Cilvēka brīvība no Dieva”/“Свобода человека от Бога” ir šādi zīmīgi vārdi: Taču ir jāatceras, ka brīvība tik tiešām ir brīvība – atvērts ceļš augšup vai lejup, kas ir dots patstāvīgajām Dieva radībām, kuras pašas, neviena nepiespiestas, var pieņemt lēmumu. Brīvībā slēpjas gan visaugstākās labestības, gan viszemiskākā ļaunuma iespēja. Kopā ar brīvību Dievs ir piešķīris savām radībām visus līdzekļus labā īstenošanai; ja arī kāda būtne nostājas uz ļaunuma ceļa, tad šī ļaunuma sakne slēpjas pašā šajā būtnē un atbildība par ļaunumu pilnībā gulstas uz šo būtni.”

Čehijā līdz pat šai dienai godā krievu filozofa Nikolaja Loska piemiņu – 2012. gadā tika izdota Karela Sladeka monogrāfija “Nikolajs Loskis: mistiskās intuīcijas aizstāvis”/ “Николай Лосский: защитник мистической интуиции”.

1942.–1945. gadā  Nikolajs Loskis bijis filozofijas profesors Bratislavā. Kad Bratislavā ienākušas Sarkanās armijas daļas, viņš devies uz Franciju - pie dēliem. Taču liktenis bija lēmis viņam mainīt savu nodomu, un 1946. gadā viņš aizceļojis uz Amerikas Savienotajām Valstīm - pie dēla Andreja. ASV viņš strādājis Jēlas Universitātē un Svētā Vladimira Garīgajā akadēmijā Ņujorkā.

Nikolajs Loskis ir miris 1965. gada 24. janvārī Parīzē un apbedīts Senženevjēvas-de-Buā kapsētā.

 

Filozofa N. Loska ģimene:

Nikolaja Loska dzīvesbiedre bija Ludmila Stojuņina - divu pazīstamu krievu pedagogu – Vladimira Stojuņina (1826–1888) un Marijas Stojuņinas – meita. Prestižā M. Stojuņinas sieviešu privātā ģimnāzija darbojusies Sanktpēterburgā (Kabineta ielā 20) no 1881. gada līdz 1918. gadam. Šeit N. Loskis pasniedzis filozofiju.

Dēli: Boriss Loskis - kultūras vēsturnieks (1905–2001);

Andrejs Loskis (1917–1997) - speciālists Ziemeļeiropas vēsturē;

Vladimirs Loskis (1903–1958), kurš absolvējis Sorbonnas Universitāti Parīzē - speciālists Francijas viduslaiku vēsturē un filozofijā.

Visi trīs N. Loska dēli atstājuši neizdzēšamas pēdas kultūrā un zinātnē tajās zemēs, kurās viņi dzīvojuši. Par Vladimiru Loski vēl gribētos piebilst, ka viņš ir 20. gadsimta Pareizticīgās teoloģijas izcils domātājs.

 

Nikolaja Loska galvenie filozofiskie darbi:

Intuitīvisma pamatojums/ Обоснование интуитивизма (1906);

Pasaule kā organisks veselums/ Мир как органическое целое (1917);

Gnozeoloģijas galvenie jautājumi/ Основные вопросы гносеологии (1919); 

Gribas brīvība/ Свобода воли (1927); 

Vērtība un eksistence/ Ценность и существование (1931);   

Dievs un Dieva valstība kā vērtību pamats/ Бог и царствие Божие как основа ценностей (1931);

Dialektiskais materiālisms PSRS/ Диалектический материализм в СССР (1934);

Emocionālā, intelektuālā un mistiskā intuīcija/ Чувственная, интеллектуальная и мистическая интуиция (1938);

Mistiskā intuīcija/ Мистическая интуиция (1941);

Dievs un vispasaules ļaunums/ Бог и всемирное зло (1941);

Absolūtās labestības nosacījumi/ Условия абсолютного добра (1944);

Pasaule kā skaistuma īstenojums/ Мир как осуществление красоты (1945);

Dostojevskis un viņa kristietiskais pasaules uzskats/ Достоевский и его христианское мировоззрение (1945);

Krievu filozofijas vēsture/ История русской философии (1951);

Krievu tautas raksturs/ Характер русского народа (1957);

Atmiņas. Dzīve un filozofiskais ceļš/ Воспоминания. Жизнь и философский путь (1968).

 

Papildliteratūra: 

Николай Лосский. Воспоминания. Жизнь и философский путь. München: Wilhelm Fink Verlag, 1968;

Отчет о состоянии Рижской Александровской гимназии в 1878/1879 учебном году. Рига, 1879, 16. lpp.;

Самоубийство. Рижский вестник, № 70, 27 марта 1879 года;

http://www.svobodanews.ru/content/article/24540930.html

 

                                                                                     Svetlana Kovaļčuka

Tekstu papildinājusi Irēna Ase

Ilustrācijas tēmai