Sākumlapa > Tēmas > Personas
Sergejs Vinogradovs

Sergejs Vinogradovs

Sergejs Vinogradovs (1869.g. 1./13. jūlijā Kostromas guberņā – 1938.g. 5.februārī Rīgā) - Pēterburgas Mākslas akadēmijas īstenais loceklis, no 1924. gada līdz mūža beigām dzīvoja un strādāja Rīgā.

Sergejs Vinogradovs dzimis Kostromas guberņā Boļšije soļi cimā (tagād ciemats Ņekrasovskoje Jaroslavļas apgabalā)  pareizticīgā mācītaja ģimenē. 1891. gadā Sergejs absolvēja Maskavas Glezniecības, Tēlniecības un Arhitektūras skolu un sāka piedalīties «peredvižņiku» izstādēs. 1894.-1898. gados viņa gleznas parādījās „Periodiskajās izstādēs” («Периодические выставки») Maskavā un citās liela mēroga izstādēs. 1903. gadā Sergejs Vinogradovs iniciēja „Krievu mākslinieku savienības” («Союз русских художников») dibināšanu un kļuva par šīs savienības priekšsēdētāju. 1906. gadā mākslinieks piedalījās Djagiļeva izstādēs (Parīzē, Berlinē). Starptautiskajā izstādē Minhenē viņš tika godalgots ar zelta medaļu par gleznu „Vasara” («Лето»). Sergejs Vinogradovs piedalījās starptautiskajās izstādēs Venēcijā (1910.g.), Prāgā  (1914.g.). 1912. gadā Sergejam Vinogradovam tika piešķirts akadēmiķa nosaukums, bet 1916. gadā mākslinieks kļuva par Mākslas Akadēmijas īsteno locekli (sk. „Perezvoni”, 1925., № 7,8, 200.-201. lpp.). 1923. gadā Sergejs Vinogradovs kopā ar pazīstamu krievu mākslinieku grupu izbrauca no Padomju Krievijas un devās uz ASV, lai tur organizētu krievu glezniecības izstādi. Jau sen doma par šādas izstādes rīkošanu aizrāva Maskavas mākslinieku prātus. Traucēja vienīgi materiālās grūtības, tomēr palīgā nāca preses izdevuma „Russkoje slovo” («Русское слово») bijušais izdevējs I. Sitins. 

1923. gadā Sergejs Vinogradovs pa ceļam uz ASV pirmo reizi apstājās Rīgā. Šī pilsēta viņam patika, latviešu mākslinieki organizēja viņam siltu sagaidīšanu. Ar latviešu glezniecības izcilo vecmeistaru Vilhelmu Purvīti Sergeju Vinogradovu saistīja seni sakari vēl kopš Sanktpēterburgas Mākslas Akadēmijas laikiem. Atpakaļceļā no Amerikas krievu mākslinieks atkal nonāca Rīgā. Pēc Ņujorkas Rīga šķita viņam pavisam kā cita pasaule. «Rīga ir klusuma pilna! – rakstīja S. Vinogradovs. – Bet cik mīļš ir šis klusums! Cik nepieciešams tas bija man, nogurušajam! Tagad es ielūkojos detalizētāk. Un cik daudz šeit ir materiāla māksliniekam! Man vēl izdevās sastapties ar Jūrmalas, «štranda», kā to dēvē rīdzinieki, dzīves daļiņu... Bet pilsētā vēl ir sastopama pievilcīga senatne namos un ieliņās. Vietām, tieši kā dekorācijas no «Fausta». Dārzus un parkus es sastapu vēl zaļojošus. Un ar kādu labpatiku es lūkojos uz tiem, it īpaši pēc Ņujorkas, kur pat kociņa neredzēsi, izņemot «Centro-Parku»! Bet arī tas ir kaut kāds nedabisks un ne pavisam nav jaukskanīgs...» (sk. „Segodņa večerom”, 1925.g., 13. martā). Rīgas iespaidi, kā arī tikšanās ar šeit dzīvojošo uz Rīgu emigrējušo krievu gleznotāju Nikolaju Bogdanovu-Beļski, ietekmēja Sergeja Vinogradova lēmumu palikt Latvijā. Šeit pazīstamais krievu gleznotājs arī pavadīja sava mūža pēdējos 13 gadus.

Jau 1925. gadā Rīgā notika pirmā mākslinieka darbu izstāde. Dzīvojot Latvijā, Sergejs Vinogradovs ražīgi  un sasprindzināti strādāja. Viņš bija uzgleznojis simtiem mākslas darbu, kuri atrada sev cienīgu vietu gan dažādu pasaules muzeju ekspozīcijās, gan privātajās kolekcijās. Sergejs Vinogradovs bija starp tiem gleznotājiem ainavistiem, kuru mākslas stilu ietekmēja impresionisms. Īpaši tuvs viņam bija V. Van-Goga mākslinieciskais virziens. Laikabiedri augsti vērtēja Sergeja Vinogradova ieguldījumu krievu glezniecības attīstībā. «Daba ir viņa prieka un iedvesmas avots, - rakstīja par gleznotāju Antoņina Penerdži (Пенэрджи). – Kad aplūkojot viņa gleznas, tu ieraugi taciņas, kas izzūd starp lauku ziedu un zāļu biezokņiem, kad jūti, ka maigs vējiņš viļņo jaunas zilganpelēkas rudzu vārpas, elastīgi tās liekdams, tad acis priecājas un dvēsele līksmo: cik veiksmīgi un cik smalkjūtīgi autoram izdevies atrisināt perspektīvas jautājumu... S. Vinogradovs ir dziļi nacionāls mākslinieks, kuru apbūrusi krievu dabas vienkāršā savrupība. Viņa daiļrade sastāv no diviem patiesas kultūras elementiem: augsti attīstītās personīgās jūtības un dzīves pie dziedinošās, cilvēcei gudrību iedvesmojošās dabas krūts» (sk. „Segodņa”, 1938. g. 7. februārī).

Sergeja Vinogradova daiļradi augsti vērtēja pazīstamais Latvijas krievu žurnālists un kritiķis Pēteris Piļskis: «Šī mākslinieka personība bija neapmierināmu meklējumu iemiesojums. Pilnīgas apmierinātības viņš nebija pazinis – visu mūžu meklēja mākslinieciskās izteiksmes patiesību – gleznojuma gaismas un krāsas smalkjūtīgo un apburošo patiesīgumu» (sk. „Segodņa”, 1938.g. 6. februārī). Šos vārdus pilnīgi pamatoti varētu attiecināt uz tādām Sergeja Vinogradova gleznām kā : „Vasarā vasarnīcā” («Летом на даче»), „Uz balkona” («На балконе»), „Saulainajā dienā” («В солнечный день»), „Alupkā” («В Алупке»), „Pa rugaini ejot” («По жнивью»), „Muižas sētaspusē” («На задворках усадьбы»), „Karstā diena” («Жаркий день») un citām. Daudzu Latvijā uzgleznotu Vinogradova gleznu tēmas ietekmēja iespaidi, kurus mākslinieks bija smēlies, vasarā apceļodams Latgali. 1936. gadā rīkotajā mākslinieka izstādē tika eksponēti vairāk kā 60 mākslas darbi, kas veltīti šim Latvijas novadam (piemēram, „Daugava Krāslavā” («Двина в Краславе»), „Latgales viensēta” («Латгальский хутор»), „Simtgadīgie namiņi Krāslavā” («Столетние домики в Краславе») un citi). Sergeju Vinogradovu, kā arī citus krievu māksliniekus, kuri radoši strādāja 1920.-1930. gados, īpaši pievilka Pleskavas Pečoru novads, kas tajos laikos bija Igaunijas sastāvdaļa. Apmeklēdams šo krievu senatnes un garīguma piepildīto novadu un gūdams īpašu iedvesmu, S. Vinogradovs radīja tādus mākslas darbus: „Vispārējais klostera skats” («Общий вид монастыря»), „Lielais zvanu tornis” («Большая звонница») , „Pie brīnumdarītājas svētbildes” («У чудотворной иконы») un citas.

Sergejs Vinogradovs bija pazīstams arī kā portretists. Mākslinieka gleznas iegādājās Eiropas vadošie muzeji. S. Vinogradova mākslas darbi ir Tretjakova galerijas  (Maskava) un Krievu muzeja (Sanktpēterburga) ekspozīcijās. Tikai nedaudzi S. Vinogradova mākslas darbi palika Latvijā.

Sergejs Vinogradovs daudz laika un spēka veltīja jauno mākslinieku skološanai. Viņam bija sava studija, kurā bija mācījušies daudzi glezniecības meistari, kas vēlāk kļuva slaveni. 1933. gadā Rīgā sekmīgi notika viņa mācekļu darbu izstāde, kuru skaits tolaik sasniedza 14. Visaugstāk mākslas cienītāji novērtēja gleznotāju А.Kopeloviča, N. Kazacka, M. Krūmiņa, J. Ņesterovas, A. Spredovas, M. Beateres, L. Aļeksejevas un T. Kosinskas mākslas darbus. Atsauksmē par izstādi, kas tika publicēta laikrakstā «Segodņa», tika atzīmēts, ka «Sergejs Vinogradovs savā skolā augsti vērtē prasmi lūkoties un redzēt gaismu un krāsu. Saviem mācekļiem viņš attīsta redzes uztveri, ieaudzina tiem dzīvu un saviļņojuma pilnu gaisīguma izjūtu» (sk. „Segodņa”, 1933.g. 5. februārī).

Latvijas krievu kultūras cienītāju aprindās Sergejs Vinogradovs bija pazīstams arī kā publicists. Viņš bija daudzu rakstu laikrakstā «Segodņa» autors. Šie raksti, galvenokārt, tika veltīti atmiņām par kontaktiem ar pazīstamiem kultūras darboņiem, mecenātiem, krievu sadzīves aprakstiem. Tie ir: „Tikšanās ar Ļ.N. Tolstoju” («Встречи с Л.Н.Толстым»), „Mākslinieki brāļi Korovini” («Художники братья Коровины»), „S.I. Ščukins. Ievērojamā Maskavas kolekcionāra piemiņai” («С.И.Щукин. Памяти примечательного московского коллекционера»), „Maskavas mecenāti” («Московские меценаты»), „Mani profesori” («Мои профессора»), „Lieldienas Maskavā”  («Пасха в Москве») un citi.

Mākslinieks aizgāja mūžībā 1938. gada 5. februārī. Kristus Piedzimšanas katedrālē tika noturēts mirušā piemiņas dievkalpojums, kuru apmeklēja visu Rīgas sabiedrības nacionālo grupu pārstāvji. Katedrāle bija ļaužu pārpildīta, kā tas parasti notiek Lieldienu rīta dievkalpojumā (sk. „Segodņa”, 1938.g., 8. februārī). Mākslinieks tika apbedīts Pokrova kapos Rīgā.

Sergejs Vinogradovs bija patiesi tautisks, dziļi nacionāls krievu mākslinieks. «Līdz mūža galam viņš palika uzticīgs Maskavai, tās paražām, tās dievbijībai. Un katru gadu pareizticīgo Lieldienās (Pashā) pie Vinogradova tika noturēts svinīgs aizlūgums, svētku galdu rotāja kārdinošs šķiņķis, Lieldienu „pashas”, kuliči, „bābas”, un katru ciemiņu viņš cieši un maigi trīsreiz sveicināja ar Pashas skūpstu» (sk. „Segodņa”, 1938.g., 6. februārī).

Тatjana Feigmane

Нина Лапидус. Эта светлая сила природы

Нина Лапидус. Сергей Арсеньевич Виноградов (1869-1938)

Нина Лапидус. Латгальская песня художника С.А.Виноградова

Ilustrācijas tēmai