Sākumlapa > Tēmas > Personas
Jurijs Petropavlovskis

Jurijs Petropavlovskis

Jurijs Petropavlovskis (1955. g. 3. martā Rīgā - 2020. g. 11. aprīlī Rīgā) — polittehnologs un politiķis.

Jurijs Petropavlovskis ir dzimis 1955. gada 3. martā Rīgā. Tēvs – Aleksejs Petropavlovskis - pasniedzējs augstskolā, pirms tam – padomju armijas virsnieks, artilērists, Otrā pasaules kara dalībnieks; Jurija māte – tirdzniecības sfēras darbiniece.  

1973. gadā Jurijs absolvējis Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, 1979. gadā — Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Dizaina nodaļu. LMA viņš studējis latviešu valodā, kuru pirms tam teicami bija pilnībā apguvis. Viņš brīvi pārvaldījis arī angļu valodu.  

1981.-1986. gados J. Petropavlovskis strādājis par dizaineri ražošanas apvienībā «Alfa» — tolaik šī apvienība bija Latvijas radiotehniskās rūpniecības flagmanis.  Viņš ieguvis patentus dizaina paraugiem, piedalījies uzņēmuma sērijveida produkcijas izstrādē.

1986. - 1989. gados J. Petropavlovskis – uzņēmuma «Daiļrade» speciālists trafareta iespieduma (sietspieduma) tehnikā; pēc tam — uzņēmuma «Auseklis» grafiskais dizainers un ražošanas jomas menedžeris; vēlāk – uzņēmuma «Latvijas Strādnieks» grafiskais dizainers un izpilddirektors.  

No 1997. līdz 1999. gadam J. Petropavlovskis bijis reklāmas aģentūru «DiaR» un «Page» projektu īstenošanas menedžeris un dažu Latvijā strādājošo starptautisko korporāciju konsultants projektu virzības jomā.

1990. gadu beigās Jurijs Petropavlovskis mainījis savas darbības virzienu un aktīvi iesaistījies politisko procesu vadībā. 1998. gadā tika izveidota politiskā apvienība “Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL), un sākumposmā Petropavlovskis konsultējis PCTVL apvienībā ietilpstošo Tautas Saskaņas partiju (TSP).

Taču savas politiskās darbības pirmajos gados Petropavlovskis pakāpeniski arvien vairāk bija satuvinājies ar citu apvienības PCTVL partiju – proti, ar “Līdztiesību”. Šāda attiecību evolūcija ir saistīta ar partijas “Līdztiesība” ideoloģiju un tās biedru sastāvu, jo, ja TSP pārsvarā bija latviešu liberālo komunistu bijušās nomenklatūras pārstāvju partija, tad “Līdztiesība” apvienoja sevī krievvalodīgās tehniskās un humanitārās inteliģences pārstāvjus – pasniedzējus, inženierus, žurnālistus. Petropavlovskim šī vide šķita ideoloģiski un garīgi daudz tuvāka. 

Turpmāko desmitgažu laikā Jurijs Petropavlovskis ilgstoši bijis viens no partijas “Līdztiesība” līderiem, kā arī vēlāk viens no šīs partijas pēcteču - PCTVL un Latvijas Krievu savienības – līderiem. Savas politiskās darbības ietvaros Petropavlovskis atbildējis par partijas pirmsvēlēšanu reklāmas kampaņu un starpvēlēšanu kampaņu izstrādi un īstenošanu, partijas attiecību veidošanu ar plašsaziņas līdzekļiem, partijas ideoloģijas un politiskā tēla veidošanu, perspektīvo kandidātu virzību, un vēlāk – par starppartiju starptautisko attiecību uzturēšanu.

Neformāli Jurijs Petropavlovskis bija kļuvis par skolotāju daudziem politiķiem, jo būdams enciklopēdiski izglītots, erudīts cilvēks ar plašu skatu uz lietām, un pastāvīgi novērodams pasaules ekonomikā un politikā notiekošos procesus, Petropavlovskis nežēlojis savu laiku un spēkus, lai izglītotu un apmācītu daudzus partijas un sabiedriskos aktīvistus uzvedības iemaņām politikā. Šāda veida apmācība bija ārkārtīgi svarīga, jo daudzu gadu laikā Latvijas krievi tika izslēgti no valsts pārvaldes sfēras, kā arī no sadarbības sfēras ar latviešu un Rietumu politiķiem.

Pazīstamais Latvijas politiķis Miroslavs Mitrofanovs šādi raksturojis Jurija Petropavlovska personības ietekmi:“Saskaroties ar viņu, mēs sākām saskatīt realitāti visā tās skarbumā un daudzslāņainībā, tikām vaļā no vulgārā marksisma un atbrīvojamies no rozā brillēm, kuras nacionālo attiecību jomā bija uztiepusi padomju propaganda. Postindustriālā, postmoderniskā pasaule atklājās visā tās vērtību determinisma paradoksālumā atteikšanās no ārējiem modernisma estētiskajiem un morālajiem standartiem dēļ.”     

2001. gadā Jurijs Petropavlovskis īstenojis politisko kampaņu, kas ļāvusi apvienībai “Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) ne tikai veiksmīgi piedalīties Rīgas domes vēlēšanās, bet arī pirmo reizi vēsturē ieiet Latvijas galvaspilsētas valdošās koalīcijas sastāvā. Tajā pašā gadā  viņš vadījis projektu sabiedriskās integrācijas jomā ar nosaukumu «2+2». Šo projektu organizējusi Latvijas Cilvēktiesību komiteja (Cilvēktiesību līgu starptautiskās federācijas Latvijas Cilvēktiesību komiteja) un projekta finansēšanu nodrošinājusi Eiropas Padome.

Pēc apvienības PCTVL iestāšanās Rīgas domes valdošajā koalīcijā Jurijs Petropavlovskis tika iecelts par Rīgas domes pilnvaroto Rīgas un Rīgas reģiona attīstības aģentūrā. Laikposmā no 2003. līdz 2003. gadam Petropavlovskis – municipālo mājokļu būvniecības uzņēmuma SIA «Rīgas pilsētbūvnieks» valdes loceklis.  

2002. gadā J. Petropavlovskis bijis to personu vidū, kuras kļuva par politiskās apvienības “Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) uzvaras autoriem LR Saeimas vēlēšanās. LR 10. sasaukuma Saeimā PCTVL bija ieguvusi ceturto daļu no deputātu mandātiem.Taču Latvijas valdošā elite nespēja ar to samierināties un organizēja apvienības PCTVL iziršanu, uzpērkot TSP līderus ar solījumiem iekļaut viņus valdības sastāvā gadījumā, ja viņi atšķelsies no krieviskā un kreisā apvienības PCTVL spārna.

Pēc virknes šķelšanās, 2003. gada rudenī, “Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” tomēr bija stabilizējusies savā sastāvā. Liels nopelns tanī pieder arī Jurijam Petropavlovskim, kuram izdevās piesaistīt “Līdztiesības” krieviskās, tiesībsargājošās platformas atbalstam dažus populārus politiķus no citām partijām. Partijai izdevās saglabāt PCTVL karogu un ietekmi sabiedrībā, taču tā bija zaudējusi vairākumu deputātu, kuri pārgājuši TSP.

2003.-2004. gados J. Petropavlovskis realizējis savas spējas arī kā viens no Krievu skolu aizsardzības štāba neformālajiem līderiem un publiskajiem spīkeriem. Krievu skolu aizsardzības štābs organizējis tā dēvēto “Skolu revolūciju” – virkni masveida akciju krievu izglītības aizstāvībai, kuru rezultātā izveidojies faktiskais līdzsvars starp valdošās latviskās elites spiedienu un Latvijas krievu kopienas pretošanos. Nākamo 13 gadu laikā krievu valoda, lai gan arī to ierobežojošā proporcijā, bija saglabājusi savas pozīcijas visos izglītības posmos Latvijas Republikas skolās. Tas viss kļuvis iespējams pateicoties tam, ka Jurijam Petropavlovskim izdevās saliedēt Latvijas krievu žurnālistus un izdevējus uz vienotas platformas pamata ar mērķi aizstāvēt izglītību krievu valodā.

2005. gadā bija jānotiek kārtējām pašvaldību vēlēšanām. “Par Cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” izvirzījusi Juriju Petropavlovski kā kandidātu Rīgas mēra amatam. Taču Latvijas valdība bija pieņēmusi attiecībā par Petropavlovska kandidatūru personālu lēmumu – viņam tika atteikts iegūt Latvijas Republikas pilsonību, kaut arī viņš bija izgājis visas nepieciešamās pārbaudes.

Latvijas tiesas atteicās izskatīt šo valdības lēmumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nostājās Latvijas varas pārstāvju pusē. Lieta tāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa neatzina politisko represiju attiecībā pret Juriju Petropavlovski esamību, pamatojoties uz to faktu, ka aizliegums naturalizēties nebija piespiedis Petropavlovski atteikties no turpmākās politiskās darbības. Un ja represijas nedarbojās, tad to arī nav bijis. Līdz pat sava mūža galam Petropavlovskis tā arī palika par Latvijas nepilsoni, viņam tika liegta iespēja balsot un viņš nevarēja tikt ievēlēts, taču Petropavlovska darbība arvien turpinājusi ietekmēt Latvijas politiku daudz lielākā mērā, nekā lielākās daļas visu līmeņu deputātu darbība.  

Miroslavs Mitrofanovs šādi raksturo toreiz norisinājušos politiskos procesus un Petropavlovska dalību tajos: “Nekur citur postpadomju telpā krieviskās sabiedrības pārstāvji nespēja sasniegt, lai arī uz īsu brīdi, tādu konsolidācijas pakāpi politiskajā cīņā bez valsts pārstāvju vai oligarhu līdzdalības. Nākamajā vēstures etapā gan vieni, gan otri paveica daudz ko, lai demontētu Jurija Aleksejeviča sasniegumus. Varas pārstāvji ierobežoja Petropavlovska formālo dalību politikā, bet starptautiskais bizness izaudzināja alternatīvu Jurijam Petropavlovskim Nila Ušakova veidolā, kas ārēji ir pievilcīgs, taču pie tam atkarīgs un bezprincipiāls līderis, kurš uz daudziem gadiem bija iesaldējis cīņu par Latvijas krievu interesēm.” 

Sākot ar 2004. gadu Jurijs Petropavlovskis nepārtraukti strādājis, ieņemot Eiropas Parlamenta deputāta palīga amatu. Viņš gatavojis rakstus, analītiskus referātus un radio raidījumus pasaules ekonomikas, finanšu un ģeopolitikas tēmās.   

Jurijs Petropavlovskis organizējis PCTVL un Latvijas Krievu savienības (LKS) pirmsvēlēšanu kampaņas (2013. gadā partija PCTVL mainījusi savu nosaukumu, kļūstot par Latvijas Krievu savienību). Kā partijas LKS līdzpriekšsēdētājs viņš nodibinājis sadarbību ar Eiropas Savienības reģionālajām partijām (partijas Eiropas Brīvā Alianse dalībniekiem). Petropavlovska darbs pirmsvēlēšanu aģitācijas jomā ļāvis partijai konsekventi gūt uzvaru Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tādējādi saglabājot savu pārstāvību šajā ES institūcijā.  

Savas dzīves pēdējo gadu laikā, neskatoties uz smagu un nepārejošu slimību, Jurijs Petropavlovskis turpinājis strādāt. Viņš organizējis Krievu skolu aizsardzības štāba masu protesta akciju atbalstu plašsaziņas līdzekļos (jo Štāba darbība tika atjaunota  2017. gadā, kad Latvijas varas pārstāvji uzsāka īstenot jaunus pasākumus, kas vērsti pret krievu izglītību).

Jurija Petropavlovska balss ne reizi vien skanējusi partijas Latvijas Krievu savienība un Krievu skolu aizsardzības štāba reklāmas rullīšos radio apraidē; Petropavlovskis uzstājies mītiņos, sniedzis intervijas medijiem un piedalījies polemikā, kas norisinājusies plašsaziņas līdzekļos. 

Pēdējo sava mūža mēnešu laikā J. Petropavlovskis nodarbojies ar partijas LKS Rīgas domes 2020. gada pirmsvēlēšanu kampaņas stratēģijas izstrādi... 

Pēc ilgstošas slimības Jurijs Petropavlovskis ir miris 2020. gada 11. aprīlī Rīgā.

Ģimene:

Dzīvesbiedre – māksliniece Natālija Petropavlovska (1955 - 2017).

Meitas — Alīna (dz. 1984. g.) un Irīna (dz. 1989. g.).

 

                                                                                     Miroslavs Mitrofanovs