Sākumlapa > Tēmas > Personas
Jevgēnijs Drobots

Jevgēnijs Drobots

Jevgēņijs Drobots (18.08.1946) – padomju laiku un Latvijas sabiedriskais un politiskais darbinieks.

Jevgēņijs Drobots ir dzimis 1946. gadā Ļeņingradas apgabala Ņevdibstrojā. Viņa vecāki – tēvs Pāvels Drobots - Otrā pasaules kara laikā bija izlūkdienesta kapteinis, pēc kara strādāja dažādos saimnieciskajos amatos; māte – Lidija Drobota - bija grāmatvede, veikala vadītāja. Kopš 1947. gada ģimene dzīvo Daugavpilī.  

Jevgēņijs Drobots mācījies Daugavpils 2. vidusskolā. Skolnieks būdams, viņš aizrāvās ar peldēšanu un pieccīņas sportu.

1961. gadā pēc skolas absolvēšanas J. Drobots sāka strādāt uzņēmumā „Austrumu Elektrotīklu Energoremonts” par elektrisko mašīnu un aparātu tinuma meistaru. No 1965. līdz 1968. gadam viņš dienējis Padomju armijā. Pēc dienesta armijā viņš absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu (RPI) specialitātē „metālgriešanas mašīnu un automātu tehnoloģija”.

Pēc RPI absolvēšanas Jevgēņijs Drobots sāka strādāt Daugavpils Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā (DĶŠR). Šeit viņš strādājis par darba zinātniskās organizācijas laboratorijas inženieri, pēc tam - par maiņas priekšnieku, tehnologu, ķīmiskā ceha priekšnieku. 1986. gadā J. Drobots tika iecelts par DĶŠR galvenā inženiera vietnieku jaunās tehnikas jautājumos.   

1990. gadā Jevgēņijs Drobots tika ievēlēts par Latvijas Augstākās Padomes deputātu. Viņš darbojās frakcijā „Līdztiesība”. Kopā ar lielāko daļu no krievvalodīgajiem deputātiem J. Drobots nebija piedalījies 1990. gada 4. maija balsošanā par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības Deklarāciju, jo Deklarācijas saturs nebija atainojis Latvijas sabiedrības daudznacionālo raksturu.  

Nākamā parlamenta – Latvijas 5. Saeimas - vēlēšanās Jevgēņijs Drobots vairs nevarēja piedalīties, jo 1991. gadā viņam tika piešķirts nepilsoņa statuss. Tomēr no politiskās darbības viņš nenovērsās.

Pēc deputāta pilnvaru beigām Jevgēņijs Drobots atgriezās Daugavpilī, kur viņš kļuva par politiskās darbības koordinatoru – sākumā sabiedriskās kustības „Līdztiesība”, pēc tam – Latvijas Sociālistiskās partijas ietvaros, būdams par vienu no šīs partijas dibinātājiem. 1990. gadu vidū starp „Līdztiesības” līderiem, no vienas puses, un deputātiem sociālistiem, no otras puses, izvērtās ass konflikts. Tas bija attiecināms ne tikai uz personīgo līderpozīciju jautājumiem, bet arī skāra ideoloģijas jomu. Sociālisti uzstāja, ka politiskajā darbībā būtu jāvadās no marksistiskās šķiru cīņu pozīcijas, līdztiesībnieki uzsvēra cilvēktiesību prioritāti, nepilsoņu un krievvaldīgo iedzīvotāju tiesību aizstāvības prioritāti. Rezultātā, kustības „Līdztiesība” aktīvisti izstājās no Latvijas Sociālistiskās partijas un izveidoja savu partiju „Līdztiesība”. 

20. gadsimta 90. gados, līdztekus politiskajai darbība, Jevgēņijs Drobots nodarbojies arī ar uzņēmējdarbību, kas kļuva par viņa ģimenes eksistences avotu. Drobota uzņēmums bija saistīts ar metāllūžņu piegādēm Liepājas tēraudlietuves rūpnīcai.  

1990. gadu beigās Daugavpilī darbojās labi organizēta partijas „Līdztiesība” nodaļa, kurā bija daudz biedru. Pateicoties Jevgēņija Drobota un viņa biedru darbībai, 1998. gadā LR 7. Saeimā no Daugavpils tika ievēlēti divi deputāti – partijas „Līdztiesība” biedri. 2001. gadā apvienība PCTVL (Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā), kurā ietilpa arī partija „Līdztiesība”, saņēma divas deputātu vietas Daugavpils pilsētas domes vēlēšanās un iestājās valdošajā koalīcijā. 2005. gadā pašvaldību vēlēšanās, iegūdama vienu deputāta vietu, apvienība PCTVL saņēma Daugavpils vicemēra posteni. Šie panākumi tika sasniegti, tai skaitā, pateicoties Jevgēņija Drobota organizatoriskiem un diplomātiskiem centieniem.  

2003.- 2004. gadā Jevgēņijs Drobots aktīvi piedalījies Daugavpils Krievu skolu aizsardzības štāba darbībā.  

1999. gadā Jevgēņijs Drobots bija piedalījies Latvijas Krievu kopienas (LKK) atjaunošanā. Nākamās desmitgades laikā Drobots bija viens no Daugavpils LKK nodaļas vadītājiem. Pateicoties J. Drobota un viņa domubiedru centieniem, Daugavpils apkaimē tika atjaunoti un sakārtoti desmitiem karavīru kapi. LKK organizēja un finansēja grāmatu un žurnālu izdošanu. Kopīgā ar Krievijas Federācijas Konsulāta Daugavpilī projekta «Русские гении» („Krievu ģēniji”) ietvaros tika organizēti simtiem koncertu un dzeju vakaru Daugavpilī un visā Latgalē. Kā krievu klasisko skaņdarbu izpildītājus J. Drobots bija piesaistījis Daugavpils Teātra aktierus un Mūzikas skolas pasniedzējus.   

Pateicoties Jevgēņija Drobota centieniem, Daugavpilī tika izveidots unikāls Sabiedrisko organizāciju centrs, kura rīcībā ir mājīgas telpas pilsētas centrā. Šajās telpās notiek daļa kultūras pasākumu, tās regulāri izmanto arī daudzas nevalstiskās organizācijas un iniciatīvās grupas, rīkojot sapulces, diskusijas un tikšanās.

 Jevgēņija Drobota vārds ir cieši saistīts ar Uzvaras dienas – 9. maija svinēšanas Daugavpilī tradīcijas atjaunošanu. 2000. gadu beigās šie svētki kļuva par tautiskiem un faktiski par oficiāliem. Tajos piedalās desmitiem tūkstošiem dažāda vecuma pilsētnieku, bet pilsētas vadītāji konsekventi palīdz tos organizēt un personīgi piedalās 8. un 9. maija svinību masu pasākumos. Piemiņas pasākumu organizācijas komitejas koordinētājs daudzus gadus ir Jevgēņijs Drobots.  

Jevgēņijs Drobots ir precējies, viņam ir divi pieaugušie dēli. Drobots prot labi spēlēt šahu, augstu vērtē klasisko mūziku, operas mākslu un krievu komponistu romances.  

Interesants fakts: neskatoties uz to, ka vairāk kā 20 gadus Jevgēņijs Drobots ir nodzīvojis, būdams Latvijas nepilsonis, un viņš nevar pretendēt uz naturalizāciju sakarā ar to, ka 1991. gada otrajā pusē bija darbojies kā opozicionārs komunistiskās partijas ietvaros, tomēr 2000. gados viņš veiksmīgi bija darbojies dažās vietējās pašvaldības komisijās un ietilpis kādas no Latvijas parlamentārās partijas vadībā. Jevgēņijs Drobots ir pilnībā integrējies Daugavpils sabiedriskajā dzīvē, un pēc politiskās dalības un ietekmes līmeņa viņš pārsniedz daudzus pilsoņus, kuri ieņem amatus likumdošanas un izpildvaras struktūrās. Neapstrīdams ir J. Drobota ieguldījums nevalstisko organizāciju attīstībā, pilsoniskā miera saglabāšanā un labvēlīgu apstākļu izveidē kultūras dzīves norisēm. Viņa piemērs ir spilgts pierādījums tam, cik neloģiski būtu saglabāt politiskos ierobežojumus un nepilsoņa statusu Latvijā.