Iraīda Gorškova

Iraīda Gorškova (1918. g. 19. septembrī Duļevā, Maskavas guberņā, Krievijas PFSR – 2009. g. 11. novembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – radioinženiere, Baltslāvu biedrības aktīviste. 

Gandrīz divi gadu desmiti bija saistījuši mūs ar Iraīdu Gorškovu, 1938. gada Rīgas pilsētas valsts ģimnāzijas absolventi, Baltuslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrības (BSB) Valdes locekli. Mūs nekad nav traucējusi gadu starpība, jo vienoja gan kopīgās intereses, gan katras atšķirīgums, un arī nebijušus pārbaudījumus nācās izturēt liktenīgos vēstures pavērsienos…

Iraīda Gorškova un visa viņas paaudze bija liecinieki dažādu politisko iekārtu maiņai. Vēlāk mēs kopīgi pārdzīvojām globālās pārmaiņas, kas notikušas Padomju Savienībā. Dzīve attīstījās spirālveidīgi. Iraīdas Gorškovas mūža pieredze mums likās ļoti svarīga un interesanta.

Iraīda Gorškova izauga Rīgā, Maskavas priekšpilsētā, Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas strādnieku vidē. Viņa mēdza atcerēties, ka „te visus kristiešu svētkus atzīmēja kā pienākas”. Šajā uzņēmumā bija strādājušas vairākas viņas senču paaudzes. Iraīdas vectēvs Grigorijs Golovkins (speciālists porcelāna apgleznošanā) kopā ar savu ģimeni ieradās Rīgā 19. gadsimta 80. gadu beigās, kad Matvejs Kuzņecovs, uzbūvējis Daugavas krastā porcelāna un fajansa fabriku, no savām Krievijas fabrikām vedis uz šejieni speciālistus. G. Golovkins miris 1894. gadā Rīgā un apglabāts Jāņa kapos. 

Pirmā pasaules kara laikā Kuzņecova porcelāna un fajansa fabriku līdz ar daudziem citiem uzņēmumiem no Rīgas (tolaik vienu no piecām industriāli visattīstītākajām Krievijas impērijas pilsētām) evakuēja uz kādu no impērijas iekšzemes guberņām, bet pēc tam kopā ar fabriku arī Gorškovu ģimene atgriezās Rīgā.

Tobrīd Iraīdas mātei – Aleksandrai Gorškovai - nācās rūpēties jau par trim bērniem: Valerjānu, Jevgeņiju un Iraīdu. Dzīve pēc Pirmā pasaules kara bijusi ļoti smaga. Tēva vairs nebija, un mazo Iraīdu kopā ar citiem pareizticīgo ģimeņu bērniem pieņēma Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris. Tur viņiem devuši pajumti, ēdinājuši un skolojuši viņus tik ilgi, kamēr īstā ģimene nostājusies uz savām kājām un varējusi atkal rūpēties par savām atvasēm. Vasarās bērnus bieži bija veduši uz «Pustiņku» (Valgundes Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi – sieviešu klosteri pie Jelgavas), kur viņi uzturējušies svaigā gaisā, pastaigājušies mežā, lūgušies un palīdzējuši lauku darbos.

Iraīda Gorškova mācījusies Olimpiādas Ļišinas privātajā sieviešu ģimnāzijā. Atceroties stingro kārtību šajā ģimnāzijā, viņa uzsvēra, ka mācības bija par maksu un nebūt ne visas ģimenes varēja atļauties šādus izdevumus. Atradās ziedotāji, kuri maksāja par bērnu skološanu. Taču skolēni nezināja savu labvēļu vārdus – tāda ir krievu Pareizticības tradīcija (tāpat kā svētbilžu meistari nekad neparaksta savus autordarbus.) Iraīdai bija palaimējies mācīties kopā ar tādu krievu vēsturē pazīstamu ģimeņu pēctečiem, kā Rjabuškinski, Sobinovi, Jakobi, Boki-Stolipini un citiem. Savu labvēļu vārdus viņa uzzinājusi tikai 1990. gadu beigās, pētot arhīvu materiālus.

Skolas gados Iraīda aktīvi iesaistījusies skautu un gaidu kustībā, kur ieguvusi ne tikai fizisko rūdījumu, bet arī daudz uzticamu draugu. Pēc O. Ļišinas ģimnāzijas slēgšanas 1936. gadā Iraīda Gorškova mācījās Rīgas valsts krievu ģimnāzijā, ko sekmīgi absolvēja 1938. gadā. Taču studēt augstskolā viņa nevarēja slikto materiālo apstākļu dēļ. Viņai bija jāsāk savas darba gaitas Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikā. 

Sapni par studijām augstskolā Iraīdai Gorškovai izdevās īstenot tikai pēc Otrā pasaules kara beigām. Radioinženieres diplomu viņa ieguvusi pēc neklātienes studijām Ļeņingradas Politehniskajā institūtā. Gandrīz trīsdesmit gadus I. Gorškova nostrādājusi rūpnīcas VEF Tehniskās kontroles nodaļā, 1973. gadā aizejot pensijā. 

Iraīda Gorškova pārvaldīja trīs valodas – krievu, latviešu un vācu. Skaidrs (racionāls) skats uz dzīvi, atjautīgums, izcilas darba spējas, pašsavaldīšanās, humora izjūta un lieliska atmiņa – šīs viņas rakstura īpašības vienmēr mūs sajūsmināja. Strādājot rūpnīcā VEF un arī būdama pensijā, I. Gorškova katru gadu apceļoja kādu no mūsu zemes stūrīšiem, ar fotoaparāta palīdzību centās iemūžināt šo braucienu interesantākos mirkļus.

Iraīda Gorškova aktīvi darbojusies Baltuslāvu biedrībā (BSB) jau kopš tās dibināšanas dienas 1988. gadā. Kopā ar viņu mēs īstenojām daudzus interesantus projektus. Tostarp atjaunojām aizmirstās pareizticīgo paražas, atzīmējot Dievmātes Patvēruma (Pokrova) svētkus, Ziemassvētkus, Masļeņicu un Lieldienas; kā arī  rīkojām tradicionālos krievu mūzikas vakarus Kurzemes pilīs, pirmskara Rīgas krievu ģimnāziju absolventu ikgadējās tikšanās. Iraīda Gorškova pazina katru personīgi un sūtīja vēstules pasaulē izklīdušajiem bijušiem skolas biedriem. Viņu pazina gan Austrālijā, gan ASV, gan Kanādā.

Īpaši gribētos pieminēt 1966. gadu, kad mēs kopā ar Iraīdu Gorškovu Vecrīgā, Pētera I palastā (pilī) organizējām no rīdzinieku privātkolekcijām apkopoto Kuzņecova fabrikas porcelāna izstādi. Savu „zelta servīzi” eksponējis arī mūziķis Igors Bočarņikovs, BSB biedrs. Aplūkot šo izstādi ieradās arī Matveja un Sidora Kuzņecovu radinieki, atnesot savas dzimtas servīzi. 2006. gadā mēs atkal atcerējāmies Matveju Kuzņecovu, rīkojot BSB konferenci „Kuzņecova manufaktūras mantinieki – daudznacionālās Rīgas sastāvdaļa”. Pie mums ciemojās cilvēki, kas agrāk bija strādājuši šajā uzņēmumā, kā arī Tatjana Pītersa, mākslinieka Vasilija Misjagina mazmeita, un tēvs Sergejs Garklāvs, Tihvinas Vissvētās Dievmātes ikonas glabātājs (ASV).

Uz visiem BSB pasākumiem Iraīda Gorškova nākusi ar fotoaparātu. Viņas uzņemtās  fotogrāfijas veido mūsu kopīgi aizvadītās pēdējās divdesmitgades hroniku.Viņa centusies piedalīties visos Latvijas krieviem svarīgajos 1990. gada beigu un 2000. gadu sākuma pasākumos, bija aktīva krievu studenšu korporācijas "Sororitas Tatiana" filistre.

Iraīda Gorškova aizgājusi no dzīves 2009. gada 11. novembrī, apglabāta Rīgas Jāņa kapos.

                                                        Jeļena Jaroševska un Marina Stetjuha

Они были гимназистами..., 2008 г., составители: М. Стетюха, Е.Ярошевская.