Pjotrs Aļbedinskis

Pjotrs Aļbedinskis (1826. g. 4. septembrī Maskavā, Krievijas impērijā – 1883. g. 19. maijā Varšavā, Polijas Karalistē, Krievijas impērijā) – ģenerālis, valsts darbinieks, Baltijas ģenerālgubernators no 1866. g. līdz 1870. g.

Nākamais Baltijas ģenerālgubernators Pjotrs Aļbedinskis ir dzimis Maskavā 1826. gada 4. septembrī. Viņš mācījās Pāžu korpusā, vēlāk dienēja gvardes vienībās.

Pjotrs Aļbedinskis ir Krimas kara dalībnieks; viņš drošsirdīgi cīnījās Inkermanas kaujā, par ko tika apbalvots ar zelta palašu (jeb kavalērijas puszobenu), uz kura bija uzraksts «Par drošsirdību».

1856. gadā Aļbedinskis tika nosūtīts ar diplomātisku misiju uz Franciju – viņam bija jāpasniedz Krievijas orednis imperatoram Napoleonam III. Kā pateicības zīmi par šo apbalvojumu Francijas imperators pasniedza Aļbedinskim Goda leģiona ordeņa virsnieka Krustu. Drīzumā Pjotrs Aļbedinskis atkārtoti tika nosūtīts veikt diplomātisku misiju uz Parīzi, bet, pēc Krievijas ģenerāļa un rakstnieka N. Zaļesova apgalvojuma, Francijas ķeizarienes Jevgēņijas un Aļbedinska starpā tika nodibinātas tik tuvas attiecības, ka imperators Napoleons III lūdza atsaukt šo diplomātu no Francijas.

Pjotrs Aļbedinskis atgriezās Krievijā, kļuva par gvardes pulka komandieri, pēc tam bija gvardes militāro vienību štāba priekšnieks, bet 1866. gadā viņš tika iecelts par Baltijas ģenerālgubernatoru.  

Tajā laikā, kad Pjotrs Aļbedinskis bija dienējis Baltijas guberņās, ieņemdams ģenerālgubernatora amatu (1866.-1870. gados), notika straujas pārmaiņas: attīstījās rūpniecība (piemēram, 1869. gadā tika dibināta slavenā Krievu-Baltijas Vagonu rūpnīca), palielinājās mācību iestāžu skaits (Rīgā tika dibinātas Aleksandra un Lomonosova ģimnāzijas), sākās pirmā latviešu tautas Atmoda, Rīgā tika nodibināta Latviešu biedrība. Aļbedinski kā personību varētu raksturot šāds fakts: pat dažus gadus vēlāk, kad viņš jau vairs nebija Baltijas ģenerālgubernators, Pjotrs Pavlovičs joprojām palika par Lomonosova ģimnāzijas sponsoru, un četras šīs ģimnāzijas audzēknes saņēma stipendijas no viņa personīgajiem līdzekļiem.  

Savos ziņojumos uz Sanktpēterburgu Baltijas ģenerālgubernators piedāvāja īstenot Krievijas varas rīcības programmu šajā novadā. Šīs programmas mērķis bija ieviest lietvedībā krievu valodu vācu valodas vietā, atbalstīt Pareizticīgo Baznīcu, attīstīt krievu kultūru novadā, uzlabot krievu valodas pasniegšanu vācu mācību iestādēs, uzlabot latviešu un igauņu zemnieku sadzīvi; panākt to, lai tiktu izpirkti privātīpašumā tie zemesgabali, kurus nomāja latviešu un igauņu zemnieki; atcelt miesassodu pielietošanu, pārveidot pilsētas pārvaldi (tas nozīmēja: likvidēt pilsētnieku sadalījumu namniekos (birģeros) un nenamniekos (nebirģeros), jeb pilsoņos un nepilsoņos. Kā zināms, namnieki pārsvarā bija vācieši.).

1874. gadā Aļbedinskis tika iecelts par Viļņas guberņas ģenerālgubernatoru un Viļņas Kara apgabala virspavēlnieku. 1878. gadā viņš kļuva par kavalērijas ģenerāli, 1880. gadā – par Varšavas ģenerālgubernatoru; 1881. gadā, saglabādams savu amatu Varšavā, viņš kļuva par Krievijas Impērijas Valsts Padomes locekli.  

2005. gadā izdotajā Lielajā Krievijas enciklopēdijā ģenerālis P. Aļbedinskis tiek raksturots šādi: «Viņš daudz rūpējās par zaldātiem, par viņu dzīves apstākļiem, ļaunprātīgi nepielietoja soda sankcijas, pateicoties tam viņš kļuva ļoti populārs armijā.»

Pjotrs Albebinskis miris Varšavā. Apbedīts Carskoje Selo (patlaban Puškina pilsēta KF Ļeņingradas apgabalā).

Aleksandrs Gurins