Nikolajs Lavrinovskis

Nikolajs Lavrinovskis (1875. g. 18. janvārī Stremutkas muižā, Pleskavas guberņā, Krievijas impērijā – 1930. g. 24. maijā Rīgā, Latvijas Republikā) – krievu politiķis, Krievijas Valsts domes deputāts, senators, Vidzemes guberņas gubernators (1916-1917).

Krievijas impērijas valstsvīrs Nikolajs Lavrinovskis ir dzimis 1875. gada 18. janvārī Stremutkas muižā, kas piederējusi viņa tēvam – muižniekam un Pleskavas guberņas muižniecības vadonim Nikolajam Lavrinovskim.

Nikolajs Lavrinovskis-jaunākais pabeidzis Sanktpēterburgas Nikolaja kavalērijas skolu. Viņam piešķirta korneta militārā pakāpe un viņš dienējis Viņas Majestātes leibgvardes Kirasieru (smagās kavalērijas) pulkā. Pēc četriem gadiem, 1897. gadā, Nikolajs Lavrinovskis pārgājis civildienestā un strādājis Galvenajā zemju un nekustamo īpašumu pārvaldē. 1904.–1907. gadā viņš bija Pleskavas guberņas pirmā iecirkņa zemstes priekšnieks. 1907. gadā viņu ievēlēja par Pleskavas guberņas apriņķa muižniecības vadoni un tajā pašā gadā – par Krievijas impērijas Trešās Valsts domes deputātu.

1911. gadā vēl pirms deputāta pilnvaru termiņa beigām Nikolajs Lavrinovskis nolika savu mandātu un kļuva par Voroņežas guberņas (1911-1912), pēc tam – Mogiļevas guberņas (1912-1913) vicegubernatoru; pēc tam par Taurijas guberņas (1913-1914) un Čerņihivas guberņas (1914-1916) gubernatoru. Par viņa sekmīgo karjeru liecina paaugstinājumi civildienesta pakāpēs: 1912. gadā viņš – kolēģijas padomnieks (civildienesta pakāpe, kas tolaik bija līdzvērtīga pulkveža militārajai pakāpei), bet 1917. gadā viņš jau – slepenpadomnieks (civildienesta pakāpe, kas līdzvērtīga ģenerālleitnanta militārajai pakāpei).

1916. gadā Nikolajs Lavrinovskis tika iecelts par Vidzemes guberņas gubernatoru, taču šajā amatā nostrādājis pavisam īsu laiku – līdz 1917. gada februārim.

Pēc N. Lavrinovska nāves Rīgas laikrakstā “Segodņa” parādījās nekrologs, kurā apgalvots, ka Lavrinovskis nav vēlējies ieņemt Vidzemes gubernatora amatu, jo izpratis to uzdevumu sarežģītību, ko vēl vairāk “pastiprināja smagais kara stāvoklis un ārkārtīgi saasinātās civilo un militāro varu pārstāvju savstarpējās attiecības.”

Tajā pašā nekrologā laikrakstā “Segodņa” ir rakstīts, ka bijušajam Vidzemes gubernatoram piemitušas takta izjūta un pašsavaldīšanās spējas, viņš centies “taisnīgi izturēties pret dažādu etnisko grupu iedzīvotāju vajadzībām, neatkarīgi no viņu nacionālajām un šķiriskām pazīmēm”, taču nesaskaņu ar augstāko militāro virspavēlniecību dēļ viņš no amata ticis atsaukts. Tomēr formāli šo atcelšanu no amata varētu uzskatīt par sava veida paaugstinājumu, jo 1917. gada 8. februārī N. Lavrinovskim tika piešķirta slepenpadomnieka civildienesta pakāpe un viņš iecelts par senatoru.

Taču ar to Nikolaja Lavrinovska karjera civildienestā arī izbeidzās. Krievijā sākās revolūcija, kurai sekoja Oktobra lielinieku apvērsums. N. Lavrinovskis sāka aktīvi vērsties pret jauno boļševiku varu. Pilsoņu kara laikā viņš piedalījās Baltajā kustībā – ietilpa Ziemeļrietumu apgabala Aizsardzības padomes sastāvā, dienēja ģenerāļa Nikolaja Judeniča (1862-1933) Ziemeļrietumu armijas Štābā.

Pēc Judeniča armijas sakāves Nikolajs Lavrinovskis kādu laiku dzīvojis Igaunijā, bet 1922. gadā pārcēlies dzīvot uz Latviju. Viņš apmeties uz dzīvi Rīgā, kļuvis par Latvijas Republikas pavalstnieku, taču, kā apgalvots laikrakstā “Segodņa”, viņš “izšķērdējis jau iedragātos dzīvības spēkus smagā cīņā par eksistenci.” Kādu laiku viņš dienējis kinematogrāfijas kantorī, pēc tam bija kontrolieris kuģniecībā, vēlāk strādāja pieticīgā amatā Tramvaju akciju sabiedrības centrālajā Rīgas kantorī. Viņš bijis arī Viņas Majestātes leibgvardes Kirasieru pulka apvienības biedrs.

1930. gada 24. maijā, savas dzīves 57. gadā, Nikolajs Lavrinovskis pēkšņā nāvē ir miris no sirds slimības. Apbedīts Vissvētās Dievmātas Patvēruma (Pokrova) kapos Rīgā.

Ģimene un bērni:

Tēvs – Nikolajs Lavrinovskis (02.10.1845 – pēc 1918. g.) – krievu sabiedriskais darbinieks, Pleskavas guberņas muižniecības vadonis, senators, Stremutkas skolas aizgādnis, Pleskavas Arheoloģijas biedrības goda loceklis.

Māte – Anna Lavrinovska (dzim. Hāzenvinkele; 1855. g. – pēc 1918. g.) - pēc izcesmes bija no Pleskavas muižnieku dzimtas.

Jaunākais brālis – Mihails Lavrinovskis (1886-1932) dzīvojis Beļģu Kongo.

Pirmā dzīvesbiedre (līdz 1910. g.) – Jeļizaveta Lavrinovska (dzim. Uvarova).

Meitas no pirmās laulības: Jeļizaveta (1899 –?), Nadežda un Varvara.

Otrā dzīvesbiedre – Marija Lavrinovska (dzim. Goļikova; 1890-1986. g. Sīklifā, ASV) – Voroņežas gubernatora Sergeja Goļikova meita. Lavrinovskis viņu apprecējis 1912. gadā, bet arī no viņas šķīries (pēdējos savas dzīves gadus viņš viens dzīvojis Rīgā, bet bijusī dzīvesbiedre – Parīzē).

Meita no otrās laulības – Jekaterina Lavrinovska (1915 -?) – pēc apprecēšanās Kvartirova. Saskaņā ar 1930. gada datiem, viņa dzīvoja kopā ar māti Parīzē.

Informācijas avoti:

Юрий Галич (Гончаренко). Н. Н. Лавриновский. Некролог. Газета «Сегодня» № 144, 25 сентября 1930 г. /Jurijs Gaļičs (Gončarenko). N. Lavrinovskis. Nekrologs. Laikraksts “Segodņa” Nr. 144, 1930. g. 25. septembrī./

Лавриновский Ниолай Николаевич.  –  Сайт «Русская Эстония» /Interneta vietne “Krievu Igaunija”/.

Лавриновский, Николай Николаевич. – Википедия /Vikipēdija/.