Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Vecticības sākotne Latvijas teritorijā

Vecticībnieku ierašanās Latvijas teritorijā bija saistīta ar nežēlīgajām represijām pret pirmsreformas laika pareizticības aizstāvjiem. Šīs represijas īpaši saasinājās pēc 1666.–1667. gada Baznīcas Koncila. Ievērojamākos „Vecās ticības” aizstāvjus spīdzināja un sodīja.

1682. gadā cietumā sadedzināja Avakumu un viņa cietuma biedrus. Savukārt pēc carienes Sofijas (1657–1704, reģente 1682–1689) „Pantu” [„Cтатьи”] izdošanas 1685. gadā vecticība vispār izrādījās ārpus likuma – ikvienā no 12 pantiem bija prasība „sodīt” un „sadedzināt dzīvus” [сжигать в срубе] „atkritušos šķeltniecībā”. Tāds stāvoklis izraisīja masveida vecticībnieku bēgšanu uz Krievijas valsts nomalēm, uz vistālākajām un nomaļākajām vietām – uz Ziemeļiem, Sibīriju, uz Donas apgabalu, kā arī uz ārzemēm, to skaitā – uz Turciju, Poliju, Zviedriju, Prūsiju.

Lielu Latvijas teritorijas daļu, kas 17. gadsimta otrajā pusē atradās Žečpospolitas, Zviedrijas un Kurzemes hercogistes (kura atradās Žečpospolitas protektorātā) sastāvā, bija izpostījuši kari un mēra epidēmijas. Iznākumā šeit krasi samazinājās iedzīvotāju skaits, zeme bija aizlaista, atstāta novārtā un pārvērtās tukšā vietā. Šādos apstākļos zemes īpašnieki bija ieinteresēti iegūt savās muižās zemes apstrādātājus.

Viens no pilnīgākajiem rakstu avotiem, kurā ir saglabājušās ziņas par vecticībnieku apmešanos Latvijas teritorijā 17. gadsimta vidū, ir tā saucamā Degutas hronika (atrodas 1842.–1851. gadā sastādītajā rokrakstu krājumā). Par tās autoru uzskata vecticībnieku Vasiliju Zolotovu (1786–pēc 1856). Hronikā par vecticībnieku pārcelšanās cēloni minētas reliģiskās vajāšanas. Šis dokuments vēsta, ka pirmās organizētās vecticībnieku grupas parādījās Kurzemes hercogistē 1659. gadā. 1660. gadā pie Dinaburgas (Daugavpils) Liginišķu muižā uzcēla lūgšanu namu, tas ir pirmais „senpareizticīgo kristiešu” dievnams. Mūsdienās šī vieta atrodas Daugavpils teritorijā, 2003. gadā šeit uzstādīja piemiņas krustu.

Apmēram tajā pašā laikā vecticībnieki ieradās arī Latgalē. Daži vēstures avoti liecina, ka jau 1659. gadā vecticībnieki dzīvojuši Voinovo sādžā.(Tagad – Rēzeknes novadā. Vecticībnieku draudze šeit pastāv līdz mūsdienām un ir vecākā draudze Latvijā.) 1673.–1675. gadā izveidojās vecticībnieku draudze Lomu sādžā (tagad – Preiļu novadā). Kopš tā laika vecticībnieki pakāpeniski apmetās uz dzīvi daudzviet Latgalē un Kurzemes hercogistē.

Vēstures avotos nav atrodamas ziņas par pirmo vecticībnieku ierašanos Rīgā. Taču, domājams, vecticībnieki dzīvoja kopā ar citiem krievu iedzīvotājiem Rīgas priekšpilsētās, to skaitā arī tā sauktajā Krievu sētā, kas 17. gadsimta otrajā pusē atradās ārpus aizsargvaļņa – tā sauktās Lastādijas rajonā. Spriežot pēc Rīgas iedzīvotāju tautskaites dokumentiem, 18. gadsimta pirmajās desmitgadēs Rīgā jau dzīvoja liels skaits vecticībnieku.