Vladimirs Lunskis

Vladimirs Lunskis (1862. g. 31. janvārī Lomžā, Polijas Karalistē/ pēc citam ziņām dzimis Viļņā, Krievijas impērijā – 1920. g. 24. aprīlī Rīgā, Latvijas Republikā) – inženieris-arhitekts, projektējis sakrālās aritektūras celtnes un izstrādājis laicīgo ēku projektus.

Vladimira tēvs – Ivans Lunskis, pēc tautības bija polis, māte – krieviete. Vladimirs Lunskis absolvējis Sanktpēterburgas Civilo inženieru institūtu, iegūdams inženiera-arhitekta kvalifikāciju/ pēc citām ziņām – Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju.

1886. gadā, pabeidzot studijas, viņš saņēmis norīkojumu strādāt par jaunāko inženieri Kurzemes Civildienesta pārvaldē, pēc tam – par jaunāko arhitektu Celtniecības nodaļā. No 1888. līdz 1891. gadam ieņēmis Lomžas apriņķa inženiera-arhitekta amatu.

Vladimira Lunska izcilās spējas tika pamanītas un novērtētas, tādēļ 1891. gada 11. maijā viņš tika iecelts par Vidzemes guberņas arhitekta pienākumu izpildītāju, bet 1892. gada 16. decembrī apstiprināts Vidzemes guberņas arhitekta amatā.

No 1896. līdz 1899. gadam viņš vienlaicīgi pildījis Vidzemes guberņas un Rīgas eparhijas arhitekta pienākumus.

1901. gadā viņš atkārtoti ieņēmis Rīgas eparhijas arhitekta amatu. 1905. gadā tika pārvietots Vidzemes guberņas inženiera amatā.

Būdams Vidzemes guberņas arhitekts, Vladimirs Lunskis atbalstījis šādu projektu īstenošanu kā Otrā pilsētas (krievu) teātra ēkas būvniecību (arhitekts Augusts Reinbergs, 1902 g.; kopš 1919. gada – Latvijas Nacionālais teātris); Rīgas Biržas komercskolas būvniecību (arhitekts Vilhelms Ludvigs Bokslafs, 1905. g.; mūsdienās – Latvijas Mākslas akadēmijas ēka); luterāņu Jaunās Ģertrūdes baznīcas būvniecību (arhitekts Vilhelms fon Striks, 1906. g.). Tieši šajā laikposmā Rīgā tika plaši izvērsta ēku būvniecība dekoratīvi ornamentālā modernā stilā, kas ir pazīstams arī kā jūgendstils. Pēc paša V. Lunska izstrādātā projekta 1897. gadā tika uzbūvēts sešstāvu nams Rīgā, Elizabetes ielā 11.

Taču īpašu atzinību Vladimirs Lunskis izpelnījies sakrālās arhitektūras jomā. Viņa pirmais darbs bija nelielas kapsētas baznīcas projekts Mītavā/ Jelgavā. 1887.–1889. gadā pēc viņa projekta tika uzcelta Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīca Jelgavā. Rīgas eparhijā tas bija pirmais uzbūvētais dievnams, kura pamatapjomu vainago teltsveida kupols.

1893. gadā pēc Vladimira Lunska projekta tika pabeigta Svēto apustuļu Pētera un Pāvila koka baznīcas Ķemeros (Rīgas Jūrmalā) būvniecība, šis dievnams tiek uzskatīts par labāko arhitekta projektēto sakrālo celtni.

Autoru kolektīva sastāvā arhitekts V. Lunskis piedalījies Rīgas Svētās Trijādības dievnama Pārdaugavā projekta izstrādē. Šīs krievu sakrālās arhitektūras stilā uzbūvētās baznīcas iesvētīšana notikusi 1892. gadā.

1899. gadā pēc Vladimira Lunska projekta tika uzbūvēta neliela baznīca Kristus Apskaidrošanas Tuksnesī (klosterī) Valgundē (Jelgavas novadā). 1900. gadā pēc V. Lunska projekta tika pārbūvēta un paplašināta Kristus Debesbraukšanas baznīca Rīgā.

Par vienu no nozīmīgākajiem Vladimira Lunska sakrālās arhitektūras projektiem kļuva Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa pareizticīgo baznīca Rīgas Ivana kapsētas teritorijā. Dievnama būvniecība tika uzsākta 1912. gadā, bet pabeigta jau pēc arhitekta nāves - 1929. gadā.

Pēc arhitekta V. Lunska projektiem tika uzbūvēti arī vairāki pareizticīgo dievnami mūsdienu Igaunijas teritorijā. Tostarp, viņš bija izstrādājis Kristus Apskaidrošanās baznīcas Pērnavā (kopš 2008. gada – katedrāle) projektu; Svētā lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīcas Tērbatā/ Tartu projektu; Kristus Debesbraukšanas baznīcas Kohilā (Raplamās apriņķī) un Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa Kristītāja Piedzimšanas dievnama dzelzceļa stacijā Tapa (Rietumviru apriņķī) projektus.

Apbalvojumi:

Sv. Annas III šķiras ordenis (1902. g.);

Sv. Annas II šķiras ordenis (1907. g.);

Sv. Staņislava III šķiras ordenis (1899. g.);

Sv. Staņislava II šķiras ordenis (1904. g.);

Aleksandra III valdīšanas laika piemiņas medaļa (1896. g.);

Sarkanā Krusta medaļa par dalību biedrības darbībā Krievijas –Japānas kara laikā (1906. g.).

* * *

Arhitekts Vladimirs Lunskis ir miris 1920. gada 24. aprīlī Rīgā. Apbedīts Rīgas Ivana kapos.

Ģimene

1888. gada 19. jūnijā Vladimirs Lunskis salaulājies ar Ludmilu Jureviču (1867–1925).