Tatjana Ždanoka
Tatjana Ždanoka (1950. g. 8. maijā Rīgā, Latvijas PSR) – Latvijas politiķe, pirmā Eiropas Parlamenta krievu deputāte. Partijas «Latvijas krievu savienības» valdes līdzpriekšsēdētāja.
Tatjana Ždanoka ir dzimusi 1950. gadā Rīgā jauktajā krievu-ebreju ģimenē. Savu identitāti Tatjana Ždanoka raksturoja šādi: «Es esmu pareizticīgā. Dzimtā valoda man ir krievu. Krievu valoda un viss, kas tajā ir rakstīts — daiļliteratūra, zinātniskie un vēsturiskie darbi, man ir vislielākā vērtība. Bet pie tam es zinu arī sava tēva Arkādija Hesina ģimenes stāstu.»
Jakovs Hesins – Tatjanas Ždanokas vectēvs – pēc savas izcelšanās nāk no Mogiļevas guberņas Petroviči ciema. Vectēva ģimene bija nabadzīga, bet viņš bija tik apdāvināts, ka iestājās Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē, kaut gan cariskās Krievijas laikos ebrejiem tas bija visai sarežģīti. Pēc Otrā pasaules kara Jakovs Hesins strādāja Rīgā, Avotu ielā par bērnu poliklīnikas galveno ārstu, bet viņa dzīvesbiedre Sofija strādāja par zobārsti.
Vecāsmātes vecāki – Sora-Leja Imanitova un viņas vīrs Moisejs Lubockis – pēc izcelšanās ir rēzeknieši. Otrā pasaules kara priekšvakarā viņi dzīvoja Rīgā. Viņu ģimenē bija septiņi bērni. Lielākā ģimenes daļa gāja bojā 1941. gadā – nacistu okupācijas apstākļos. Izdzīvoja tikai pati vecāmāte, kura kopā ar ģimeni dzīvoja Novgorodas apgabala Valdajas pilsētā, un viņas jaunākais brālis.
Tēvs Arkādijs Hesins iepazinās ar Tatjanas Ždanokas māti – Tamāru Bernicku, būdams Valdajā; viņi mācījās vienā skolā. Absolvēdami vidusskolu, jaunieši aizbrauca uz Ļeņingradu (patlaban – Sanktpēterburga) – Tatjanas māte iestājās Politehniskajā instutūtā, bet tēvs – Frunzes Jūras kara augstskolā.
Tatjanas Ždanokas tēvs Otrā pasaules kara laikā cīnījās frontē pret nacistiem; pēc kara beigām Arkādijs un Tamāra atkal satikās Ļeņingradā, kopā atzīmēja Uzvaras Dienu un 1945. gadā noslēdza civillaulības.
Tatjanu, pēc mātes vēlmes (māte vienmēr ir bijusi ticīga), nokristīja Ļeņingradas Sv. Nikolaja katedrālē. Tēvs, kas tajos laikos dienēja Baltijas Kara flotē, lūdza pārcelt viņu dienēt uz Bolderāju. 1952. gadā Tatjanas vecāki pārcelās dzīvot uz Rīgu. Šajā laika posmā Padomju Savienībā tika izvērsta ebreju vajāšanas kampaņa, tāpēc 1953. gadā Arkādijam Hesinam nācās atstāt dienestu kara flotē.
Arkādijs Hesins bija radiolokācijas speciālists. Rīgā viņš kādu laiku pasniedza aviācijas skolā. Pēc Latvijas Televīzijas izveides viņš kļuva par pārvietojamās televīzijas studijas priekšnieku. Vēlāk viņš strādāja par Elektrnikas un skaitļošanas tehnikas institūta Televīzijas metožu laboratorijas priekšnieku, bija apbalvots ar Valsts prēmiju par aparatūras agrīnās vēža diagnostikai izveidošanu. Tatjanas māte Tamāra ilgus gadus strādāja skolā, pasniedzot matemātiku. Sākumā viņa bija Rīgas 23. vidusskolas, bet pēc tam – 25. maiņu vidusskolas skolotāja.
Tatjana Ždanoka (tolaik – Hesina) mācījās Rīgas 15. un 17. vidusskolā.
Pēc vidusskolas absolvēšanas ar zelta medaļu Tatjana Ždanoka iestājās Latvijas Valsts universitātē. 1972. gadā viņa absolvēja LVU Fizikas un matemātikas fakultāti matemātikas specialitātē, bet turpināja studēt aspirantūrā. Veselu gadu viņa stažējās Francijā, Monpeljē Universitātē. 1971. gadā Tatjana apprecējās ar savu studiju biedru Aleksandru Ždanoku. 20. gadsimta 80. gadu beigās šī laulība izira, vēlāk Aleksandrs izceļoja no Latvijas.
Uz jautājumu, kādēļ viņa neatgrieza savu meitasvārdu „Hesina”, Tatjana atbildēja šādi: «Mans diploms, zinātniskie darbi un manis pierādītā matemātiskā teorēma – viss bija ar uzvārdu Ždanoka. Šis uzvārds nozīmē daudz vairāk nekā vienkārši uzvārds.»
1980. gadā Tatjana Ždanoka ieguva fizikas un matemātikas kandidātes zinātnisko grādu. No 1972. līdz pat 1990. gadiem viņa pasniedza matemātiku Latvijas Valsts universitātē. 1992. gadā Tatjana Ždanoka kļuva par matemātikas zinātņu doktori.
Studējot universitātē, Tatjana Ždanoka kļuva par Komunistiskās partijas biedri. 1988. gadā viņa iestājās Latvijas Tautas frontē (LTF). Bet pēc tam, kad pirmais Tautas Frontes kongress pieņēma programmu ar tīri nacionalostisko nokrasu, viņa iesaistījās LTF opozicionārās kustības — Latvijas PSR darbaļaužu Internacionālās frontes (Interfrontes) darbībā. Šī kustība iestājās par Latvijas republikas saglabāšanu PSRS sastāvā. Pēc 15 gadiem Tatjana Ždanoka šādi atcerējās šos notikumus: «…1988. gada rudenī Interfrontes izveidošana netika uztverta kā solis konfrontācijas virzienā. Domājām, ka mierīgajās diskusijās mums izdosies rast pareizo ceļu. Man likās, ka Interfrontes parādīšanās spēs iztaisnot to vienvirziena sašķiebšanos, kas skaidri tika vērojama LTF kongresā. Atceros, ka pirmajā Tautas Frontes programmā mani visvairāk pārsteidza prasība pēc obligātas latviešu 75 procentu pārstāvības ievēlētajās valsts institūcijās.» Tatjanas Ždanokas sadarbība ar Interfronti tika pārtraukta pēc tam, kad pie varas šajā organizācijā nāca galēji konservatīvie darboņi.
1989. gadā Tatjana Ždanoka tika ievēlēta par Rīgas pilsētas padomes deputāti, bet nākamajā gadā – par Latvijas Augstākās Padomes deputāti. Šis parlaments strādāja līdz 1993. gadam, īstenojot pāreju pie Latvijas valstiskās neatkarības. Tatjana Ždanoka, kā lielākā daļa AP krievu deputātu, nepiedalījās 1990. gada 4. maija balsošanā par Latvijas Valstiskās neatkarības deklarāciju. Par iemeslu tam, ka opozīcijas deputāti atteicās akceptēt šo dokumentu, bija tas, ka šis dokuments balstījās uz pirmskara valsts tiesiskās nepārtrauktības koncepcijas (kas vēlak kļuva par pamatu nepilsoņu statusa ieviešanai un īpašuma atdošanai bijušajiem īpašniekiem). Par Augstākās Padomes laikiem Tatjana Ždanoka izsakās šādi: «..mūsu oponentiem bieži vien pietrūka politiskās kultūras... Un tomēr daudz ko izdevās panākt. Augstākajā Padomē mūsu frakcijai «Līdztiesība» tomēr izdevās pārliecināt mērenos Tautas Frontes deputātus, kā arī premjeru, nepieņemt likumu, saskaņā ar kuru nepilsoņiem papildus visiem pazemojumiem bija vēl jālūdz arī uzturēšanās atļauja. Iedomājieties, kāds represiju ierocis tika izsists no PID ierēdņu rokām! Tajā pat Augstākajā Padomē, pieņemot denacionalizācijas likumu, izdevās pārliecināt pozīcijas deputātus balsot par 7 gadus ilgo pārejas laikposmu – tajā brīdī denacionalizēto namu iedzīvotāji ieguva garantijas, ka viņi netiks izlikti uz ielas.»
1992. gadā Tatjana Ždanoka kļuva par vienu no Latvijas Cilvēktiesību komitejas dibinātājiem un panāca to, lai šī tiesībsargu organizācija tiktu pieņemta starptautiskajā tiesībsargājošo organizāciju tīklā F.I.D.H. (Fédération internationale des ligues des Droits de l’Homme). Nākamās desmitgades laikā Latvijas Cilvēktiesību komiteja sniedza tiesisko palīdzību tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. 20. gadsimta 90. gadu sākumā pati akūtākā problēma, ko bija risinājuši Komitejas aktīvisti, tai skaitā, arī Tatjana Ždanoka, bija uzturēšanās Latvijā statusa legalizācija tūkstošiem cilvēku, jo radikāli domājošie ierēdņi, nospraužot sev par mērķi mainīt Latvijas iedzīvotāju nacionālo sastāvu, piespieda šos cilvēkus izceļot no valsts. 90. gadu vidū, pateicoties Latvijas tiesībsargu, pasaules sabiedrības un liberālo latviešu politiķu centieniem, tika pārtraukta mākslīgo “nelegāļu” veidošanās prakse.
Latvijas Cilvēktiesību komiteja ne tikai nodarbojās ar tiesībsargājošo darbību, sagatavojot referātus starptautiskajām organizācijām un piedaloties protesta akcijās, bet arī darbojās sabiedrības integrācijas jomā. Tā, Tatjana Ždanoka vādīja mācību seriāla «Saprast» uzņemšanas organizēšanu. Šī filma tika veidota Eiropas Padomes projekta ietvaros un tās mērķis bija veicināt latviešu valodas apguvi Latvijas krievu iedzīvotāju vidū.
1993. gadā Tatjana Ždanoka kļuva par vienu no sabiedriski-politiskās kustības «Līdztiesība» dibinātājiem. Šajā gadā notika arī LR 5. Saeimas vēlēšanas. Tatjana Ždanoka nevarēja balotēties šajās vēlēšanās, par iemeslu tam ķluva tas, ka tolaik viņai bija piešķirts nepilsones statuss. Vēlāk, 1996. gadā, tiesas ceļā T. Ždanoka bija pierādījusi, ka viņai ir tiesības būt par Latvijas pilsoni, jo pirmās Latvijas Republikas laikos viņas tēva senčiem bija šīs valsts pilsonība.
Pēc 1993. gada vēlēšanām Saeimā bija izveidojusies frakcija «Līdztiesība», Tatjana Ždanoka kļuva par tās konsultanti. 90. gadu vidū Tatjana Ždanoka piedalījās Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) izveidē. Tika plānots, ka sabiedriskā kustība «Līdztiesība» tiks saglabāta kā plaša mēroga tautas bāze šai kreisajai partijai. Tomēr sabiedriskās kustības līderiem, to skaitā, Tatjanai Ždanokai, nācās izškirties ar LSP, jo starp viņiem un bijušās komunistiskās nomenklatūras pārstāvjiem izvērtās ideoloģisks un personisks konflikts, jo šie konservatīvi noskaņotie politiķi aizstāvēja šķiru cīņas dogmas, kaut gan tām nebija nekāda sakara ar 20. gadsimta beigu realitātēm.
1997. gadā Tatjana Ždanoka un viņas atbalstītāji izveidoja partiju «Līdztiesība», par kuras prioritātēm kļuva Latvijas krievu kopienas intereses, sociālais taisnīgums un cilvēka tiesības. Tatjana Ždanoka tika ievēlēta par šīs partijas priekšsēdētāju.
1997. gadā T.Ždanoka tika ievēlēta par Rīgas domes deputāti. Būdama galvaspilsētas pašvaldības deputāte, viņa ieguva jaunu pieredzi; šo savas darbības laikposmu Tatjana Ždanoka piemin šādi: «…Rīgas domē šo to izdevās panākt. Piemēram, lauzt līgumu par Uzvaras parka nodošanu nomā golfa klubam. Rezultātā patlaban rīdzinieki var brīvi pastaigāties pa visu parka teritoriju apkārt Monumentam karavīriem atbrīvotājiem. Vai arī izdevās izmeklēt mahinācijas mājokļu privatizācijas komisijā. Būdama pilsētas īpašuma komitejas locekle, es detalizēti izpētīju dokumentus, kas ir saistīti ar privatizāciju, atklāju tajos veselu virkni pārkāpumu, pastāvīgi runāju par tiem komitejas un domes sēdēs. To centās neņemt vērā, bet tomēr nespēja. Pusgadu vēlāk pēc tam, kad man atņēma deputātes mandātu, šīs komisijas priekšsēdētāju tomēr atstādināja no amata.»
1999. gadā Т. Ždanokai tika atņemts deputātes mandāts par darbību Latvijas Komunistiskajā partijā 1991. gadā. Likums, saskaņā ar kuru varēja atņemt bijušajiem opozicionāriem politiskās tiesības, tika pieņemts ar atpakaļejošu datumu tikai 1995. gadā. Tatjanai Ždanokai tika liegtas tiesības balotēties LR Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, tikai tādēļ, ka 1991. gada pavasarī viņa bija piedalījusies partijas revīzijas komisijas sēdē.
Šo aizliegumu Tatjana Ždanoka apstrīdēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā. 2004. gada 17. jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma spriedumu par labu Ždanokai. Tomēr Latvijas valdība pārstrīdēja šo spriedumu tiesas Lielajā palātā, un 2006. gada 16. martā tika pieņemts jauns spriedums – šoreiz par labu Latvijas valdībai. Spriedumā tika rakstīts, ka tajā situācijā, kādā bija atradusies Latvija pēc neatkarības atjaunošanas, jaunajiem varas pārstāvjiem nebija obligāti jānovērtē ierobežojumu piemērošanas katram konkrētajam cilvēkam, kas pēc 1991. gada 13. janvāra nebija izstājies no komunistiskās partijas, samērīgumu. Tomēr līdzās tam spriedumā tika konstatēts, ka politisko tiesību ierobežojumi nedrīkst būt bezgalīgi.
1998. gadā partija «Līdztiesība» kļuva pat politiskās apvienības PCTVL («Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā») locekli. Tatjana Ždanoka kā partijas līdere kļuva apvienības PCTVL līdzpriekšsēdētājā. Sākotnēji šajā apvienībā ietilpa trīs partijas – Tautas Saskaņas partija (TSP), «Līdztiesība» un Latvijas Sociālistiskā partija (LSP).
2000. gadā ANO Cilvēktiesību komitejā, aktīvi līdzdaloties Tatjanai Ždanokai, tika uzvarēta lieta «Ignatāne pret Latviju». Rezultātā Latvijas valdība grozīja valsts valodas lietošanas darba vietā pārbaudes noteikumus, un pilnīgi tika pārtraukta prakse anulēt likumīgi izdotās valsts valodas prasmes apliecības.
2001. gadā notika neveiksmīgs mēģinājums sākt strādāt izpildvaras institūcijās. Tajā laikā apvienība PCTVL kopā ar sociāldemokrātiem sastādīja valdošo koalīciju Rīgas domē. T.Ždanoka piedalījās konkursā par kāda Rīgas rajona izpilddirektora amata ieņemšanu. Tomēr latviešu preses spiediena un dažu kolēģu no PCTVL nesaskaņotās darbības dēļ, Tatjana Ždanoka tā arī netika iecelta šajā amatā.
2003. gadā notika pārmaiņais apvienībā PCTVL – Tautas Saskaņas partija un Sociālistiskā partija izstājās no apvienības. Pirmā PCTVL sastāva sairšanas iemesls ir meklējams personīga un politiska rakstura pretrunās. TSP vadītāji uzskatīja, ka, ja viņi distancēsies no daudz radikālākiem “Lidztiesības” un Sociālistiskās partijas līderiem, tad spēs nonākt pie varas. Tomēr šāds viņu aprēķins neattaisnojās. Daļa TSP un LSP deputātu nepiekrita strādājošās apvienības likvidācijai, un ar viņu līdzdalību bija izveidota jauna partija «Brīva izvēle tautu Eiropā» (BITE). Šī partija iestājās apvienībā PCTVL, un apvienība tika glābta no likvidācijas. Sākot ar 2003. gadu, apvienības PCTVL liktenis bija cieši saistīts ar Tatjanas Ždanokas vārdu. 2007. gadā apvienība tika pārveidota par vienotu PCTVL partiju.
Būdama PCTVL līdere, Tatjana Ždanoka visnotaļ atbalstīja Krievu skolu aizsardzības štāba darbību, kas 2003.-2004. gadu laikposmā rīkoja masu akcijas, kuru mērķis bija protestēt pret latviešu valodas kā apmācības pamatvalodas ieviešanu Latvijas krievu skolās.
Pēc stāvokļa uz 2004. gada sākumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā atradās T. Ždanokas sūdzība par politiskajiem ierobežojumiem, un tobrīd Latvijas varas pārstāvji paredzēja, ka viņi šo lietu zaudēs, tādēļ tie nesāka ieviest līdzīgus ierobežojumus jaunajā likumā par Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tas ļāva Tatjanai Ždanokai kā PCTVL saraksta līderei balotēties pirmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā, kas notika 2004. gada 12. jūnijā. Rezultātā Tatjana Ždanoka tika ievēlēta par Eiropas Parlamenta deputāti. Tatjana Ždanoka kļuva par pirmo Eiropas Parlamenta krievu deputāti. Parlamentā viņa iestājās Eiropas Brīvās alianses (EBA) grupā, kas izveido kopējo kreisi centrisko frakciju ar Zaļo grupu. Eiropas Brīvā alianse (European Free Alliance) ir Eiropas līmeņa partija, kas apvieno reģionālās un mazākumtautību partijas.
Par pašu ievērojamāko T.Ždanokas sasniegumu pirmajā deputātes darbības Eiroparlamentā laikposmā var uzskatīt bezvīzu režīma ieviešanu Latvijas un Igaunijas nepilsoņiem ceļošanai pa Eiropas Savienību. Darbojoties Eiropas Parlamentā, Tatjana Ždanoka izdeva un izplatīja grāmatu un brošūru sēriju, kas tika veltītas Latvijas nepilsoņu problēmām.
2005. gadā pēc Tatjaņas Ždanokas iniciatīvas tika izveidota Eiropas Krievu alianse (Европейский русский альянс) – Eiropas Savienības krievu sabiedrisko organizāciju vadītāju un aktīvistu apvienība.
2009. gada vasarā notika Latvijai otrās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un Tatjana Ždanoka atkārtoti tika ievelēta par Eiroparlamenta deputāti. Šīs vēlēšanas raksturojās ar sīvu konkurenci un antireklāmas kampaņu, ko pret T.Ždanokas atkārtoto ievēlēšanu izvērsa politiskie pretinieki no apvienības Saskaņas Centrs. Tomēr šie centieni nebija guvuši panākumus. Latvijas vēlētāji atzina Tatjanas Ždanokas politiskos nopelnus un personiskās īpašības, un tādēļ atkārtoti nobalsoja par viņu, ievēlot par Eiropas Parlamenta deputāti.
2009. gadā Tatjana Ždanoka tika apbalvota ar Draudzības Ordeni par lielu ieguldījumu kultūras sakaru ar Krievijas Federāciju attīstībā, par krievu valodas un krievu kultūras saglabāšanu un popularizēšanu.
2010. gadā 10. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas gaitā T. Ždanoka tika izvirzīta par ministru prezidenta amata kandidāti. Partijai PCTVL šīs vēlēšanas bija neveiksmīgas. Laika posmā no 2006. līdz 2014. gadam partijas PCTVL ietekme un politiskā pārstāvība pakāpeniski samazinājās konkurences ar Saskaņas Centru apstākļos.
2012. gadā partijas PCTVL un tās līdzpriekšēdētājas Tatjanas Ždanokas pūles tika koncentrētas, organizējot parakstu vākšanu par referendumu, kura mērķis ir atrisināt Latvijas nepilsoņu problēmu. Bet varas pārstāvji, ignorējot faktu, ka nepieciešamo parakstu skaitlis tika savākts, atsakās rīkot referendumu.
2014. gada 18. janvārī partija PCTVL tika pārdēvēta par Latvijas krievu savienību. Tatjana Ždanoka saglabāja līdzi partijas līdzpriekšsēdētājas amatu.
2018. gada martā Tatjana Ždanoka nodevusi savu deputātes mandātu Eiropas Parlamentā savas partijas biedram un tās līdzpriekšsēdētājam Miroslavam Mitrofanovam, paskaidrojot šo soli par vēlmi iesaistīties priekšvēlēšanu kampaņā Latvijas Saeimas 2018. gada vēlēšanās. Tomēr Latvijas Centrālā vēlēšanu komisija izslēdza Ždanoku no partijas priekšvēlēšanu saraksta, atsaucoties uz 1995. gadā ieviestajiem politiskajiem ierobežojumiem. Sūdzība par šīm CVK darbībām iesniegta Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
2019. gada maijā Tatjana Ždanoka piedalījās kārtējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās un atkal tika ievēlēta. Viņa ieņēmusi Eiroparlamenta Lūgumrakstu komitejas (PETI) priekšsēdētāja pirmās vietnieces amatu, kā arī ir Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas locekle.
Tatjanas Ždanokas publikācijas:
- 1979 — «Вероятностный аналог теоремы Хана-Банаха и его применение к исследованию случайных операторных уравнений». Доклады Академии наук Украинской ССР, Киев
- 1980 — «Случайные линейные операторы в Банаховых пространствах». Автореферат диссертации на соискание ученой степени кандидата физико-математических наук, Донецк
- 1982 — «Задания-тесты по высшей математике» (kā līdzautore kopā ar M. Hazanu), Rīga;
- 1983 — «Opérateurs et fonctionnelles aleatoires dans les champs mesurables». Seminaire d’analyse convexe, Montpellier
- 1985 — «Matemātikas rakstiskā iestājeksāmena uzdevumi 1983—1984» (kā līdzautore kopā ar S.Kroņkalni), Rīga;
- 1986 — «Случайные линейные функционалы на измеримых полях нормированных пространств». Успехи математических наук, Москва
- 1988 — «Matemātikas rakstiskā iestājeksāmena uzdevumi 1987» (kā līdzautore kopā ar P.Zelču), Rīga;
- 2004 — rakstu un interviju krājums «25 вопросов Татьяне Жданок», Rīga;
- 2006 — «The Last Prisoners of the Cold War. The Stateless People of Latvia in their own Words» (kā līdzautore), Riga;
- 2008 — «Citizens of a Non-Existent State» (kā līdzautore; 2012. gadā pārtulkots franču valodā: «Citoyens d’un etat non-existant»), Riga ;
- 2009 — apcerējumu krājums «Европейский дневник», Rīga;
- 2017 — Жданок Т.А., Митрофанов М.Б. «Русские Латвии на изломе веков. От заката СССР до кризиса Евросоюза», Rīga
Tatjanas Ždanokas vaļas prieki:
Kulinārija, kalnu slēpes, leļļu, kas tērptas dažādu pasaules valstu tautastērpos, kolekcionēšana.
Tatjana Ždanoka par sevi: «Es esmu spītīgs cilvēks. Un kamēr savu nepanākšu, tikmēr no mērķa neatkāpšos. Kamēr mēs nesasniegsim līdztiesību – un tieši šis vārds ir rakstīts mūsu partijas nosaukumā – tikmēr es cīnīšos. Nodarboties ar personīgās bagātības pavairošanu man nav interesanti. Es vairākkārt jau biju pārliecinājusies, ka cilvēka bagātības mēraukla ir tas, ko tu proti un cik daudz tev izdevās atdot citiem cilvēkiem.»
