Pareizticība Latvijas teritorijā (līdz XVIII gadsimta sākumam)

Senākais periods

Jau kopš seniem laikiem Latvijas un Igaunijas teritorijas caur tirdzniecības ceļiem bija saistītas ar austrumos esošajām krievu zemēm. Precīzi dati par to, kad Latvijas teritorijā parādījušies pirmie pareizticīgie kristieši, nav zināmi. Iespējams, ka tas notika drīz vien pēc Kijivas Krievzemes oficiālās kristīšanas 988. gadā, ko bija veicis Kijivas lielkņazs Vladimirs (ap. 960–1015; lielkņazs – no 978. līdz 1015. gadam).

Saglabājušās ziņas, ka XII gadsimtā daži vietējie vadoņi, kuri valdījuši Latvijas teritorijā, maksājuši meslus Polockas un Pleskavas kņaziem. Tolaik Latvijas teritorijā gar Daugavas augšteces krastiem senkrieviem bija savi atbalsta punkti. Rietumeiropas avoti arī apstiprina to, ka tieši pareizticība bija pirmā kristīgā konfesija, ar ko bija iepazinušies vietējie iedzīvotāji Latvijas teritorijā. Šādas ziņas ir atrodamas Romas pāvesta Honorija III (ap. 1155–1227; pāvests – no 1216. līdz 1227. gadam) bullā; hronista Latviešu Indriķa (latīņu: Henricus de Lettis, ap. 1187– pēc 1259) XIII gadsimta sākuma Livonijas hronikā un citos vēstures avotos.

XI–XII gadsimtā Latvijas teritorijā bija radušies pirmie valstiskie veidojumi, tā sauktās protovalstis. Vietējie valdnieki, kuri kontrolējuši teritorijas gar Daugavas krastiem mūsdienu Latvijas dienvidaustrumos, pārsvarā uzturējuši sakarus ar Polockas kņazisti. XII gadsimta otrajā pusē viņi maksājuši meslus šai kņazistei. Polockas kņazi bija ieinteresēti nodrošināt drošu kuģošanu pa Daugavu, kā arī vienkāršot meslu maksāšanas sistēmu. Politiskie, ekonomiskie un kultūras sakari gāja roku rokā, un šīs teritorijas nonāca austrumu kristietības ietekmes zonā.

Divas nostiprinātās apmetnes - Gercike (latgaliešu: Gersika ; senākos latviešu tekstos: Ģerzika; mūsdienu nosaukums – Jersika) un Kukenoisa (vācu: Kokenhusen ; mūsdienu nosaukums – Koknese) - bija saistītas ar Polocku. Gercikes/ Jersikas valdnieki kontrolējuši diezgan lielu teritoriju mūsdienu Latgalē. Šo valdnieku etniskā piederība joprojām ir zinātnisko diskusiju objekts. Iespējams, ka viņiem bija radnieciskas saites ar Polockas kņaziem. Vienīgajam vēsturniekiem zināmajam vietējam valdniekam (ķēniņam) bija vārds Visvaldis, kas atbilst slāvu vārdam Vsevolods. Jersikā arheologi ir atklājuši divu ēku paliekas, kuras var identificēt kā baznīcas.

Saskaņā ar hronista Latviešu Indriķa ziņojumu (1209. g.), var secināt, ka Gercikes/ Jersikas pilskalnā atradusies pareizticīgo baznīca. Livonijas hronikas autors arī liecina, ka vietējais valdnieks un viņa apkārtējie ļaudis piederējuši pareizticīgajai konfesijai. Daudzi arheoloģiskie atradumi liecina par seno, jau no XI gadsimta otrās puses, vietējo iedzīvotāju iepazīšanos ar grieķu kristietību. Tomēr līdz XIII gadsimta sākumam pareizticība Latvijas teritorijā nebija dziļi iesakņojusies. Pastāvīgo slāvu tautības iedzīvotāju Gercikē/ Jersikā arī nebija.

Nostiprinātajā apmetnē Kukenoisā/ Koknesē arheologi atklājuši dzīvojamo celtni, kas pēc arhitektūras stila raksturīga senajai Krievzemei. Šādas ēkas Latvijas teritorijā nekur citur nav sastopamas. Tika atrastas arī XII gadsimta mūra ēkas paliekas, kas hipotētiski tika identificētas kā sakrālā pareizticīgo celtne, un blakus tai atrasts zvana fragments. Trīs etniskās grupas – latgaļi, sēļi un senkrievi – sastādīja Kukenoisas/ Kokneses pamatiedzīvotājus. Hronists Latviešu Indriķis dēvē Koknesi par “krievu pili”.

Politiskajā ziņā Kukenoisa/ Koknese, acīmredzot, bija pievienojusies Gercikei/ Jersikai, veidojot īpašu apgabalu, kura uzdevums bija nodrošināt tirdzniecības ceļu drošību. Vienīgajam zināmajam Kukenoisas/ Kokneses valdniekam, kas minēts Indriķa hronikā un saukts par karali, saskaņā ar vēstures rakstiskiem avotiem, bija vārds Vetseke jeb Vesceka (Novgorodas hronikā – Vjačko), un viņš valdījis šeit XIII gadsimta sākumā. Iespējams, viņš bija rados ar Polockas Ruriku dzimtu.

Latvišu Indriķa hronikā par pareizticīgajiem tiek saukti arī daži Tālavas (latīņu:Tholowa ; latgaliešu:Tuolova; krievu: Toлова/ Tалаба) un tās apkārtnes iedzīvotāji. Tālavas valstiskais veidojums jeb protovalsts, kas atradusies Vidzemes ziemeļos, bija Pleskavas zemes interešu sfērā un kādu laiku maksāja meslus Pleskavai. Tālavas valdnieka Tālivalža sākotnējā konfesionālā piederība nav zināma. Iespējams, ka viņš pārgājis no pareizticības katoļticībā. Sastopami dati, ka viņa dēli – Rameka, Drivinalds, Varibuls, Varigribs un Meluks – arī bija pareizticīgie un pārgājuši katoļticībā XIII gadsimta sākumā.

Arheoloģiskie materiāli arī apliecina to, ka XI–XII gadsimtā Latvijas teritorijā  dzīvoja neliels pareizticīgo iedzīvotāju skaits. Tā, dažu kapeņu apbedījuma inventārā ir atrasti kristiešu krustiņi un ikonas, taču tie bieži vien ir sastopami blakus pagānu amuletiem un citiem līdzīgiem artefaktiem. Šādas kapenes galvenokārt tika atrastas Daugavas upes krastos un to nebija daudz.

Latviešu valodā ir iesakņojušies daži krievu vārdi, kas ir saistīti ar reliģiskiem jēdzieniem un kristīgo svētku kalendāru: baznīca (божница — senkrievu kapelas vai kapličas nosaukums), krusts (крест), gavēt (говеть), grēks (грех), svēts (святой), zvans (звон – senkrievu zvana nosaukums), gads (год), nedēļa (неделя), svētki (святки) u. c. Šādu vārdu un jēdzienu apgūšanu iespējams izskaidrot tikai ar to, ka senkrievi pirmie bija iepazīstinājuši latviešu senčus ar kristietību. Zināmā mērā austrumu kristietība jeb pareizticība, tās dogmatika un tikumiskās vērtības atspoguļojās latviešu tautas dziesmās, teikās, nostāstos un pasakās.

Tādējādi tajos laikos Latvijas teritorijas austrumu un ziemeļu apgabalos ar krievu kņazistēm saistītie vietējās elites pārstāvji un viņu tuvākās apkārtnes ļaudis varēja būt piederīgi pareizticīgajai konfesijai. Pareizticībai bija piederīgi arī daži tirgotāji, kuri ar savām precēm pārvietojušies pa ūdens tirdzniecības ceļiem no Krievzemes cauri Latvijas teritorijai uz Baltijas jūru. Zināmā mērā pareizticība bija izplatīta arī vienkāršo latgaļu un sēļu vidū. Tomēr vēstures avotu ziņas par XI–XII gadsimta laikposmu ir visai skopas un neļauj atbildēt uz daudziem svarīgiem jautājumiem. Tostarp, uz jautājumu par senās Krievzemes politisko ietekmi un vietējo pareizticīgo iedzīvotāju skaitu.

Visai sarežģīts ir arī jautājums par pareizticības izplatības pakāpi pašas senās Krievzemes teritorijā XI–XII gadsimtā. Kristietības ieviešanu vietējo iedzīvotāju vidū aktīvi veica kņazi un viņu tuvākie apkārtējie ļaudis, tas ir toreizējās sabiedrības elites pārstāvji. Par pareizticības centriem kļuva lielās pilsētas un tolaik nodibinātie klosteri. Tikmēr pārējās Krievzemes teritorijas iedzīvotājus kristianizācijas process bija skāris maz, un lielā mērā viņi bija saglabājuši pagāniskās tradīcijas. Lauku apvidū iedzīvotāji formāli bija kristieši, taču vēl gadsimtiem ilgi viņi turpināja praktizēt savas senās paražas un pieturēties pie pagānu ticējumiem. Iespējams, tādēļ senākajā periodā pareizticīgās kristietības ietekme, kas nāca no austrumiem mūsdienu Latvijas teritorijā, arī nebija pārāk spēcīga. 

Katoļticības izplatīšanās Latvijas teritorijā

XII gadsimta beigās Daugavas ietekā Baltijas jūras līcī ar kuģiem bija ieradušies vācieši, kuri pakāpeniski sāka pārņemt kontroli pār Latvijas teritoriju un ieviest šeit kārtību, kas tolaik bija raksturīga Rietumeiropai. Vācieši bija iedibinājuši valsts pārvaldi un izveidojuši Livonijas konfederāciju – vairāku nelielu valstisko veidojumu jeb protovalstu apvienību Latvijas un Igaunijas teritorijā. Radusies vietējā rakstveida tradīcija. Sāka veidoties pilsētas, 1201. gadā vācu bīskaps Alberts (fon Bukshēvdens, 1165–1229; Rīgas bīskaps – no 1199. līdz 1229. gadam) dibinājis Rīgu. Vācieši sāka būvēt mūra pilis, kamēr pirms tam bija tikai koka nocietinājumi. Vietējie iedzīvotāji sāka pieņemt katoļticību.

1208. gadā vācieši pārņēmuši savā kontrolē Kukenoisu/ Koknesi un 1209. gadā – Gerciku/ Jersiku. 1214. gadā Tālavas valdnieki arī pakļāvās katoļiem. XII un XIII gadsimta mijā Polockas kņaziste piedzīvojusi pagrimumu un vairs nebija spējīga konkurēt ar vāciešiem. Politiskā ziņā Pleskava arī bija kļuvusi pārāk vāja un pat uz kādu laiku – no 1240. līdz 1242. gadam - nonāca Romas katoļu varā.

Ir zināms, ka vēl kādu laiku neliela daļa Latvijas teritorijas iedzīvotāju pēc inerces turpinājusi pieturēties pie pareizticības. 1222. gadā Romas pāvests Honorijs III ieteicis katoļu garīdzniecībai daudz enerģiskāk izdarīt spiedienu uz pareizticīgajiem, uzstājīgi mudinot viņus pāriet katoļticībā. Tādējādi jau XIII gadsimta pirmajā pusē pareizticīgie kristieši tika izstumti no Latvijas teritorijas.

Iespējams, ka daži pareizticīgie bija pārcēlušies no Latvijas teritorijas uz Krievzemi. Ir saglabājies rakstisks avots, ko saista ar Gerciku/ Jersiku. Tas ir tā saucamais “Jersikas Evaņģēlijs” vai “Latvieša Evaņģēlijs” (krievu: «Евангелие Лотыша»). Pēc kādas no versijām Evaņģēlija pārrakstītājs baznīcslāvu valodā bija Ģurģis/ Georgijs, kurš tiek uzskatīts par “priestera latvieša” no Jersikas dēlu. Manuskripts tika pabeigts 1270. gada 23. martā (pēc vecā stila). Tas ir rakstīts uz pergamenta reglamentētā rokrakstā un ilustrēts ar brīnišķīgām miniatūrām, kuras zīmējuši Novgorodas meistari. 

Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Rīgā

Drīzumā pēc savas dibināšanas Rīga kļuva par vienu no galvenajām pilsētām-starpnieciem tirdzniecībā starp Krievzemi un vācu zemēm. Jau 1229. gadā saskaņā ar tirdzniecības līgumu starp Rīgas pilsētu un Smoļenskas kņazu Mstislavu Davidoviču (1193–1230; Smoļenskas kņazs – no 1219. līdz 1230. gadam), krievi bija ieguvuši Rīgā brīvas tirdzniecības tiesības. Vēlāk šis līgums tika atjaunots 1284., 1330. un 1359. gadā. Daļa krievu pastāvīgi dzīvojuši Rīgā un pilsētā viņiem piederējuši nekustamie īpašumi. Bez šaubām, viņiem bija nepieciešamas arī reliģiskā kulta celtnes.

Krievu tirgotāju apmetne, jeb tā dēvētā “krievu sēta” vai “krievu ciems” (krievu: «русский двор»), atradusies Rīgas ziemeļu kvartālā (Trokšņu, Smilšu, Aldaru un Jēkaba ielu rajonā). Iesākumā “krievu ciems” atradies ārpus pilsētas nocietinājumiem. Vēlāk, pēc Rīgas apbūves paplašināšanas šis kvartāls tika iekļauts pilsētas teritorijā. Šajā teritorijā, papildus noliktavām un dzīvojamām ēkām, krievu tirgotājiem bija telpas savas pašpārvaldes vajadzībām, kā arī slimnīca, klosteris, pareizticīgo priestera māja un sava baznīca ar tai piegulošu kapsētu. Pirmās ziņas par pareizticīgo baznīcas esamību Rīgā atrodamas kopš 1453. gada tā sauktajā Rīgas rātes “piemiņas grāmatā” (vācu: Denkelbuch). Taču Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas dibināšanas laiku vajadzētu attiecināt uz agrāku periodu.

Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca atradusies Polockas eparhijas padotībā. Polockas arhibīskaps iecēlis šajā baznīcā kalpojošos garīdzniekus un nodrošinājis to ar nepieciešamajiem dievkalpojumu piederumiem. Nav izdevies precīzi noteikt, kur tieši šis dievnams atradies, arī kulta celtnes paliekas nav atrastas. Detalizēti mums nav zināms arī tas, kā izskatījās šī sakrālā celtne. Ir zināms, ka baznīcas ēka bija mūra ar velvēm un tai bija dakstiņu jumts. Zvani tika uzstādīti tornī, kurā bija izveidota atsevišķa ieeja.

Vēstures avotos norāde uz klostera pastāvēšanu “krievu ciemā” ir sastopama tikai līdz XVI gadsimta sākumam. Pareizticīgo klosteris bija likvidēts Reformācijas laikos kopā ar Romas katoļu klosteri. Reformācijas gados postījumam un laupīšanai tika pakļauta arī Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca. Neskatoties uz to, dievnams vēl ilgi turpināja pastāvēt un darboties. 1531., 1532., 1542. un 1549. gada manuskriptos ir pierādījumi par jaunu garīdznieku norīkošanu kalpošanai šajā baznīcā.

Saskaņā ar dokumentos esošajām liecībām, XVI gadsimta vidū pilsētas varas iestādes vairākkārt atsavinājušas un pēc tam atkal atdevušas Sv. Nikolaja dievnamu pareizticīgajiem. Pāris gadus pirms Livonijas kara sākuma (1558.–1583. gadā) pareizticīgo baznīcas ēka tika galīgi atsavināta. 1554. gadā krievu tirgotāji sūdzējās par to, ka rīdzinieki un Rīgas pilsētas rātskungi nebija atdevuši viņiem krievu baznīcu kopā ar tajā esošo mantu, kā arī neatļāva pareizticīgajiem priesteriem veikt reliģiskos rituālus, tādus kā kristīšana, salaulāšana, aizlūgumi, nelaiķa apstāvēšana u.c.

1559. gadā no Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas tika atsavināta griestu lustra un nodota metāllējējam, acīmredzot, lai to pārkausētu lielgabalā. Tajā pašā laikā pati baznīca un tai piederošās ēkas juridiski tika nodotas pilsētais rīcībā, un tās sāka iznomāt par maksu. Pilsētas varas iestādes neko nebija darījušas, lai uzturētu baznīcas ēku, un tā sāka panīkt. Pamazām zudis arī dievnama īpašums.

Kad XVII gadsimta sākumā Rīgu bija ieņēmuši zviedri, Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas ēka vēl pastāvēja. Taču pēc tam vēstures avotos par šo ēku vairs netiek minēts. No visiem šīs baznīcas inventāra piederumiem ir saglabājušās tikai divas ikonas. Tās nonāca Upsalas Universitātes bibliotēkas kolekcijā Zviedrijā. Iespējams, ka XVI gadsimta beigās šīs ikonas poļi bija nodevuši glabāšanai Svētās Marijas Magdalēnas sieviešu klosterī. Taču pēc tam, kad 1621. gadā pilsētu bija ieņēmuši zviedri, ikonas nonāca viņu rokās. Abās šajās ikonās ir attēlots Svētītājs Nikolajs Brīnumdarītājs.

XVII gadsimtā, zviedru valdīšanas laikā pār Rīgu un Vidzemi, reliģiskā brīvība nepastāvēja. Tomēr pareizticīgie kristieši baudījuši salīdzinoši lielākas tiesības nekā Romas Katoļu baznīcas sekotāji vai kalvinisma piekritēji. Ap 1639. gadu Rīgas rāte atļāvusi pareizticīgo priesteriem noturēt dievkalpojumus ārpus pilsētas robežām, un dažreiz tādi arī notika. Saglabājusies rakstiska liecība par to, ka 1670. gadā netālu no Rīgas tika uzstādīta telts, kurā pareizticīgie kristieši sanāca, sadzirdot zvana skaņas, un tur arī tika noturēti pareizticīgo dievkalpojumi.

Zviedru valdīšanas laikā nebija atļauts būvēt pastāvīgo baznīcu Rīgā vai tās apkaimē. Taču XVII gadsimtā Rīgā pastāvīgi dzīvojošu pareizticīgo iedzīvotāju praktiski nebija. Tikai dažreiz, darījumu nolūkos, pilsētā bija uzturējušies krievu tirgotāji.

Pareizticīgie kristieši Kurzemes un Zemgales hercogistē

XVI gadsimta beigās un XVII gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercogistē bija pietiekami toleranta konfesionālā situācija. Šī valsts izveidojās XVI gadsimta otrajā pusē, kad bija sabrukusi Livonijas konfederācijas viduslaiku kārtība. Kurzemes un Zemgales hercogiste bija Polijas–Lietuvas kopvalsts vasaļvalsts. Acīmredzot, sākot ar XVI gadsimta otro pusi, hercogistes austrumu daļā sāka koncentrēties pareizticīgie iedzīvotāji, kas cēlušies no Polijas–Lietuvas kopvalsts kontrolētajiem Krievijas rietumu reģioniem un Baltkrievijas teritorijas. Kad 1582. gadā Romas pāvesta legāts Austrumeiropā, jezuīts Antonijs Posevino (itāļu: Antonio Possevino; 1534–1611) bija ieradies Ilūkstē, viņš sastapis tur tikai pareizticīgos iedzīvotājus.

Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers (vācu: Jakob Kettler ; 1610–1682; valdīšanas laiks – no 1642. līdz 1682. gadam) atļāvis pareizticīgajiem kristiešiem apmesties netālu no Holmhofas muižas. Drīzumā šeit izveidojusies apdzīvotā vieta, kurai 1670. gada 12. februārī, piešķirot Magdeburgas tiesības, tika dots Jēkabmiesta jeb Jakobštates vārds (mūsdienu nosaukums - Jēkabpils). Šeit arī tika uzbūvēta Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca un izveidojies Svētā Gara vīriešu klosteris. Dievkalpojumus dievnamā tostarp apmeklējuši arī vietējie latvieši.

XVII gadsimta vidū Latvijas teritorijā brīnumainā veidā tika atrasta viena no galvenajām pareizticīgo svētlietām – Vissvētās Dievadzemdētājas Jakobštates Brīnumdarošā ikona. Leģenda vēsta, ka Krievu–poļu–zviedru kara laikā (1654–1667), kad zviedru karaspēks vajājis krievus, šo ikonu atradis zviedru pusē karojošais algotnis, katolis Jakobs Gudinskis. Pārceļoties pār Daugavu, viņš pamanījis lejup pa upi peldošo dēlīti, iedūris tajā šķēpu un, izvelkot to no ūdens, nesis uzdurtu uz šķēpa uzgaļa krastā. Sasniedzot krastu, karavīrs ieraudzījis uz savas rokas, ar kuru viņš turējis šķēpu, asinis un sākumā nodomājis, ka tās plūst no kaujā iegūtās brūces. Apskatījis roku un brūci neatradis, viņš pievērsa uzmanību šķēpam un ieraudzīja, ka asinis tecējušas pa šķēpa kātu no uzdurtā uz tā dēlīša, kas izrādījās Dievmātes ikona. Šis neparastais apstāklis satriecis Gudinski, un viņš drīz vien pievērsies pareizticībai un palika Jakobštatē - vietējā pareizticīgo klosterī, kur arī tika nodota atrastā svētlieta.

Pēc vīriešu klostera likvidēšanas XIX gadsimtā Vissvētās Dievadzemdētājas Jakobštates ikona atradās Svētā Gara baznīcā Jakobštatē/ Jēkabpilī. Pirmā pasaules kara laikā ikona tika evakuēta uz Krievijas iekšzemes guberņām, un tur svētlieta tika nozaudēta.

XVIII gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercogistes pareizticīgie sāka izjust spēcīgu spiedienu no katoļticīgo puses. Lielākā daļa no hercogistes pareizticīgajiem iedzīvotājiem vajāšanu un kārdinājumu dēļ līdz XVIII gadsimta beigām bija spiesti pāriet katoļticībā vai arī pievērsties grieķu-katoļu baznīcai jeb uniātiem. Kā zināms, uniāti ir pareizticīgie, kas atrodas kanoniskā vienībā ar Romas Katoļu baznīcu, saglabājot savus dievkalpojumu rituālus.

Tekstu sastādījis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Инфантьев Б.Ф. Православие в латышском фольклоре и литературе (краткий обзор) // Православие в Латвии. Исторические очерки. 2 вып. Сб. ст. Гаврилин А.В. (ред.). Рига, 1997. С. 39–94.

2) Кампе П. Православная церковь Св. Николая Чудотворца в Риге. С 8-ю снимками. Рига: Первый типографский кооператив, 1938.  

3) Поммер А. Православие в Латвии. Исторические очерки. Рига, 1931.

4) Уртанс Ю.-Т.В. Подвеска с Ерсикского городища // Православие в Латвии. Исторические очерки. 2 вып. Сборник статей. Гаврилин А.В. (ред.). Рига, 1997. С. 35–38.

5) Хрусталёв Д.Г. Северные крестоносцы. Русь в борьбе за сферы влияния в восточной Прибалтике XII–XIII вв. Санкт-Петербург, 2012.

6) Цоя С.А. Рижская православная епархия в начале XX века: страницы истории // Латвийский православный хронограф. Вып. V. Прот. Олег Пелевин (ред.). Рига, 2021. С. 100, 135–136.