Mihails Čehovs
Mihails Čehovs (1891 g. 17./29. augustā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1955. g. 1. oktobrī Beverlihilsā, Kalifornijas štatā, ASV) – ievērojams aktieris un režisors, no 1932. līdz 1934. gadam strādājis Rīgas Krievu drāmas teātrī.
Mihails Čehovs – krievu aktieris un režisors, teātra aktieru universālās apmācības sistēmas izstrādātājs. Krievu literatūras klasiķa Antona Čehova vecākā brāļa, prozaiķa un publicista Aleksandra Čehova dēls. Mihaila māte – Natālija Goldena-Čehova.
Savu aktiera karjeru Mihails Čehovs uzsācis 1907. gadā, 16 gadu vecumā, pēc iestāšanās Sanktpēterburgas Mazā (Suvorina) teātra skolā, kur viņa pedagogs bija Boriss Glagoļins. M. Čehovs iesaistījies B. Glagoļina un otra pedagoga Vladimira Sladkopevceva antreprīzēs. Pēc mācību beigām, no 1911. gada septembra līdz 1912. gada aprīlim Mihails Čehovs atveidojis daudz lomu uz Mazā (Suvorina) teātra skatuves, kas kļuva par sava veida tramplīnu viņa turpmākajai aktiera karjerai.
1912. gadā Konstantīns Staņislavskis uzaicināja Mihailu Čehovu uz Maskavas Dailes teātri (kriev. saīsin.: МХТ), kur pedagogs Jevgeņijs Vahtangovs jaunajam aktierim veltījis lielu uzmanību. Tur jaunais cilvēks apguvis Staņislavska aktiermeistarības sistēmu un demonstrēja uzticību šim progresīvajam virzienam skatuves mākslā. Viena no raksturīgākajām šī perioda lomām viņam bija Jepihodovs Antona Čehova lugā “Ķiršu dārzs”.
1913. gadā kinoteārtos sāka demonstrēt spēlfilmu, kas veltīta Romanovu nama 300 gadu jubilejai, kurā aktieris M. Čehovs spēlēja Mihaila Fjodoroviča Romanova lomu. Laikabiedru atsauksmēs šī debija tika vērtēta kā samērā veiksmīga.
1914. gadā Mihails Čehovs slepeni salaulājās ar Antona Čehova atraitnes, aktrises Olgas Kniperes-Čehovas brāļameitu Olgu Kniperi (1897–1980), kura vēlāk Vācijā (sākot no 1920. gadiem) kļuva par pazīstamu teātra un kino aktrisi Olgu Čehovu.
1916. gadā režisors K. Staņislavskis bija paredzējis iesaistīt Mihailu Čehovu A. Čehova lugas “Kaija” uzvedumā, taču aktieris uz mēģinājumiem nācis reti, jo cietis no depresijas. Līdz beidzot M. Čehovs pavisam atteicās no piedalīšanās izrādē, aizbildinoties ar dvēseles stāvokli, ko ietekmējusi brālēna V. Čehova pašnāvība; šī traģiskā notikuma dēļ Mihails Čehovs nespēja nospēlēt fināla ainu – Trepļeva pašnāvību, kas arī kļuva par galveno iemeslu viņa atteikumam atveidot šo lomu.
Pavisam drīz 1917. gadā sekoja Mihaila Čehova šķiršanās no dzīvesbiedres Olgas (šajā laulībā bija piedzimusi meita Olga Čehova (1916–1966), kura vēlāk arī kļuva par Vācijā pazīstamu aktrisi ar pseidonīmu Ada Čehova).
Pats Mihails Čehovs 1918. gadā sāka eksperimentēt teātra pedagoģijas jomā, iespaidojoties no austriešu rakstnieka – mistiķa Rūdolfa Šteinera antroposofijas idejām. Mihails Čehovs izveidoja aktieru studiju savā Maskavas dzīvoklī Gazetnaja šķērsielā.
1921. gadā aktieris neparasti dziļi atveidojis Hļestakova tēlu Nikolaja Gogoļa komēdijā “Revidents” (režisori – K. Staņislavskis un V. Ņemirovičs-Dančenko), tāpat viņš lieliski nospēlēja Malvolio lomu Viljama Šekspīra komēdijā “Divpadsmitā nakts”. Tāpat īstu furoru bija sacēlusi M. Čehova virtuozi nospēlētā Ērika XIV loma tāda paša nosaukuma Juhana Augusta Strindberga lugā.
1922. gadā Mihails Čehovs apprecējās otrreiz – ar Kseniju Сilleri, pēc izcelsmes vācieti. 1920. gadu sākuma un pirmajā pusē veiksmīgo viesizrāžu laikā aktieris apmeklējis Rīgu, Tallinu, Vāciju un Čehoslovākiju.
1927. gadā pēc Maskavas Dailes teātrī notikušajiem iekšējiem konfliktiem M. Čehovs atkal atveidoja Hļestakova lomu komēdijā “Revidents”, taču tagad gan Ļeņingradas Drāmas teātrī. Aktieris aktīvi piedalījās Aleksandra Suhovo-Kobiļina drāmas “Lieta” mēģinājumos, kurā viņam bija lemts nospēlēt vienu no izcilākajām un prātā paliekošākajām lomām – Muromski. Pozitīvas atsauksmes par šo lomu pauduši Vsevolods Meijerholds, Olga Knipere-Čehova un citi izcili teātra mākslas darbinieki. Taču teātra trupas dalībnieku Leonīda Volkova un Alekseja Dikija ieilgušā konflikta dēļ M. Čehovs bija spiests atteikties no K. Staņislavska piedāvājuma doties līdzi trupai viesizrādēs uz ASV.
1927. gadā uz padomju kinoekrāniem parādījās Jakova Protazanova mēmā kinofilma “Cilvēks no restorāna” (veidota pēc krievu rakstnieka Ivana Šmeļova tādā paša nosaukuma garstāsta motīviem). Šajā kinofilmā Mihails Čehovs lieliski atveidojis vienu no galvenajām lomām. 1928. gada janvārī klajā nāca M. Čehova pirmā grāmata «Путь актёра»/ “Aktiera ceļš”.
Drīz vien M. Čehovam atkal saasinājušās veselības problēmas, un oficiālām varas iestādēm tika prasīta atļauja izbraukšanai uz Vāciju ārstēšanās nolūkos. Šāda atļauja arī tiek dota, gan tikai uz diviem mēnešiem, taču, būdams Vācijā, viņš prasīja jau viena gada uzturēšanās atļauju.
1928. gadā Mihails Čehovs no Padomju Krievijas atkal devās uz Vāciju, kā izrādījās, uz visiem laikiem. Taču samērā drīz viņš piedzīvoja vilšanos kino jomā, nolemdams vairāk ievērības veltīt teatrālās izglītības bāzes koncepcijas izstrādei. Kādu laiku M. Čehovs strādāja ievērojamā vācu režisora Maksa Reinhardta (Maksimiliāna Goldmana) teātrī, bet 1930. gadā ķērās pie sava teātra veidošanas Čehoslovākijā. Diemžēl nesaņēmis nepieciešamās subsīdijas, viņš aizbrauca uz Parīzi, kur nodzīvoja vairāk nekā gadu. Šajā laikā M. Čehovs atkal mēģināja izveidot savu teātri, vēršoties pie kreditoriem pēc finansiālās palīdzības. 1931. gada rudenī uz sava eksperimentālā “Čehova, Bonneres un kompānijas teātra” skatuves viņš iestudējis pantomīmas izrādi “Pils pamostas”, taču Parīzes skatītāji to nebija pienācīgi novērtējuši un tāpēc teātris drīz vien beidza pastāvēt, bet ap M. Čehova kaklu sažņaudzās parādu cilpa. Viņš bija spiests sākt domāt par to, kā pamest Franciju un tikt galā ar savām finanšu problēmām jau citā valstī. Drīz liktenis bija aizvedis viņu uz Rīgu.
Rīga Mihailu Čehovu bija saistījusi vienmēr – kā starpnacionālo tradīciju krustpunkts, kā krievu kultūras un krievu valodas pastāvēšanas vieta, kas atradusies dzimtenes robežu tuvumā.
Oficiāli M. Čehovs ieradās Rīgā 1932. gada 28. februārī pēc Nacionālā teātra direkcijas ielūguma kopā ar dzīvesbiedri Kseniju Čehovu un kolēģi aktieri Viktoru Gromovu. Lai gan neilgi pirms liktenīgās ierašanās Latvijā M. Čehovs jau Rīgā bija viesojies – 1931. gada viesizrādēs. Par šīm viesizrādēm viņam bija palikušas siltas atmiņas: “Bez viltus kautrīguma teikšu: Rīga manam Hļestakovam izrādīja īsti “maskavisku” uzņemšanu. [..] Es atkal sajutu, ka esmu aktieris, ka šeit neatzīst “haltūru”, ka cilvēki ir gatavi baudīt labu izrādi un ka neviens no rakstošās brālības baudkārīgi negaida izgāšanos. Rīga ir teatrāla pilsēta. Nacionālā Opera un Drāma atrodas augstā mākslas virsotnē. Privātie teātri (piemēram, Smiļģa teātris) droši eksperimentē, meklē jaunas tēlojuma un iestudējumu formas.”
Par Mihaila Čehova iespējamo darbu Rīgā gādāja iesācējs aktieris Alfrēds Bergstrēms, kurš strādāja Čehova trupā. Nacionālā teātra direkcijas ielūgumā, ko viņam palīdzējuši sagādāt latviešu aktieri - M. Čehova draugi, no viņa tika prasīts vispirms uzstāties uz Nacionālā teātra skatuves un tikai pēc tam slēgt kontraktu ar Rīgas Krievu drāmas teātri. Čehovu, kuram bija padomju pase un juridiska rakstura apgrūtinājumi, šāda iespēja ļoti iepriecināja.
Mihailam Čehovam bija jāpakļaujas ielūguma prasībām, ko izvirzījusi Nacionālā teātra vadība tās direktora Artūra Bērziņa personā: iestudēt uz šā teātra skatuves zviedru rakstnieka un dramaturga Juhana Augusta Strindberga lugu “Ēriks XIV” un tikai pēc tam uzsākt sadarbību ar Krievu teātra direktoru Aleksandru Grišinu. 1932. gada 8. martā uz Nacionālā teātra skatuves notika lugas “Ēriks XIV” spīdoša pirmizrāde. Latvijas kritiķi vienbalsīgi nodēvējuši šo uzvedumu par gada galveno teatrālo notikumu Latvijā. Vēlāk uz Nacionālā teātra skatuves M. Čehova vadībā tika iestudēta Alekseja Konstantinoviča Tolstoja luga “Ivana Bargā nāve”.
Viljama Šekspīra traģēdiju “Hamlets” M. Čehovs bija iestudējis gan Rīgas Krievu drāmas teātrī, gan Kauņas Valsts teātrī (šī teātra direktors bija M. Čehova līdzgaitnieks Maskavas Dailes teātrī Andrejs Žilinskis, kuru Lietuvā pazina kā Andrjusu Oleka-Žilinskasu). Toreizējā Lietuvas galvaspilsētā - Kauņā M. Čehovam izveidojās ražena sadarbība ar teātra mākslinieku Mstislavu Dobužinski.
Rīgā un Siguldā sākās viens no spilgtākajiem un radošākajiem, taču vienlaikus visīsākajiem M. Čehova teatrālās dzīves laikposmiem. Viņš atvēra savu teātra studiju, kur sāka praktizēt meistarklases, kuru stratēģiju un taktiku vēlāk apkopojis grāmatā «О технике актёра» / “Par aktiera tehniku”. Nopelnījis pietiekami daudz naudas, M. Čehovs varēja norēķināties ar saviem Parīzes kreditoriem. 1932. gadā viņš spēlēja titullomu N. Gogoļa komēdijā “Revidents”, kā arī uzveda V. Šekspīra komēdiju “Divpadsmitā nakts” un F. Dostojevska garstāsta “Stepančikovas ciems” dramatizējumu. Visos iestudējumu mēģinājumos, kas notikuši Nacionālajā teātrī, Mihails Čehovs ar aktieriem un teātra darbiniekiem sarunājās savā dzimtajā, krievu valodā, jo nebija pratis latviešu valodu.
1933. gadā Čehovs vairāk laika pavadīja Kauņā nekā Rīgā, taču tas viņam netraucēja lielu daļu savas radošās enerģijas veltīt Rīgas Krievu drāmas teātrim. Viņš strādāja kūrortpilsētā Siguldā, kur pasniedza aktiermeistarību pēc savas metodikas (pilns kursu nosaukums – Teātra mākslas kursi provinces aktieriem).
Lielus panākumus solīja iesāktais darbs pie Riharda Vāgnera operas “Parsifāls” iestudējuma Nacionālajā operā Rīgā. Pirmizrāde “Parsifāla” iestudējumam Latvijas Nacionālajā operā notikusi 1934. gada 14. martā diriģenta Teodora Reitera vadībā un Mihaila Čehova režijā.
Tomēr pavisam drīz sekoja negatīvas izmaiņas valsts politiskajā dzīvē, kas piespieda M. Čehovu doties pāri okeānam. Viņa aizbraukšana no Rīgas bija saistīta ar notikumiem, kādus izraisījis Kārļa Ulmaņa organizētais valsts apvērsums 1934. gada 15. maijā. 1934. gada augustā Mihails Čehovs kopā ar dzīvesbiedri Kseniju pametis Latviju uz visiem laikiem. Viktors Gromovs, viņa līdzgaitnieks Rīgas radošajā laikposmā, kopā ar savu sievu pieņēma lēmumu atgriezties Padomju Savienībā.
Pēc Baltijas perioda M. Čehovs 1935. gadā ieradās uz viesizrādēm Ņujorkā (ASV). Neskatoties uz iestudējumu panākumiem, viņš tomēr atteicās no piedāvājuma palikt Amerikas Savienotajās Valstīs, bet devās uz Angliju, kur atvēra savu studiju. Dārtingtonhollas studija radoši darbojusies līdz pat 1938. gadam, pēc tam M. Čehovs aizbrauca no Anglijas un atgriezās ASV, šoreiz kopā ar dažiem aktieriem – saviem studentiem.
Nelielā apdzīvotā vietā Ridžfildā (50 kilometru attālumā no Ņujorkas) tika atklāts jaunais Čehova teātris. Otrā pasaules kara laikā šis teātris darbojās samērā aktīvi, bija iestudētas V. Šekspīra komēdija “Divpadsmitā nakts” un traģēdija “Karalis Līrs”. 1940. gadu beigās Mihaila Čehova daiļradē iezīmējusies vēlme skatuviski interpretēt tieši Šekspīra daiļradi. 1944. gadā viņš ar domubiedru grupu nolēmis uz laiku teātri slēgt , taču pats atsācis aktīvi filmēties. Viena pēc otras uz kinoekrāniem parādās spēlfilmas: “Dziesma par Krieviju”/ “Song of Russia” (1944. g.); “Mūsu laikos”/ “In Our Time” (1944. g.); “Apburtais”/ “Spellbound” (režisors Alfrēds Hičkoks, 1945. g.). Tieši darbs pēdējā filmā – psihiatra Brulova loma, kuru atveidojis Čehovs, atklāja viņu kā kinoaktieri amerikāņu auditorijai un ietekmēja M. Čehova turpmāko dzīves ceļu: viņš tika nominēts ASV Kinoakadēmijas “Oskara” balvai un Teātra kases biedrības “Gaišzilā lente” prēmijai.
Citas spēlfilmas ar kinoaktiera Mihaila Čehova piedalīšanos: “Rozes rēgs”/ “Specter of the Rose” (Poļakova loma, 1946. g.); “No visas sirds”/ “Cross My Heart” (Pītera loma, 1946. g.); “Īrijas roze Ebija” / “Abie’s Irish Rose” (Solomona Levi loma, 1946. g.); “Teksasa, Bruklina un debesis”/ “Texas, Brooklyn & Heaven” (Gabulaijena loma, 1948. g.).
1946. gadā Amerikas laikrakstus aplidojusi vēsts par īpašas Mihaila Čehova aktiermeistarības laboratorijas (angl. Actors Laboratory) dibināšanu, kurā tika aicināti aktieri iesācēji. Tika paziņots par iespēju apgūt jaunu – “Čehova metodi”. Čehova studijā nolēma pierakstīties daudzi aktieri iesācēji, tostarp, Merilina Monro, Odrija Hepberna, Gregorijs Peks, Entonijs Kvinns, Juls Brinners. Visi šie jaunie amerikāņu aktieri izgāja to pašu Čehova skolu, ko savulaik pirms pusotra gadu desmita bija izgājuši Latvijas aktieri.
Pēdējos savas dzīves gados, saasinoties slimībai, Mihails Čehovs pārtrauca aktīvu filmēšanos un rakstīja garstāstus – atmiņas par laikabiedriem: K. Staņislavski, V. Ņemiroviču-Dančenko, savu tēvoci Antonu Čehovu. Taču šie garstāsti tā arī netika pabeigti. 1950. gadu sākumā M. Čehovs atjaunoja savu darbību kino, viņš bija filmējies kinolentēs: “Ielūgums”/ “Invitation” (doktora Framma loma, 1952. g.); “Brīvdienas grēciniekiem”/ “Holiday for Sinners” (doktora Konndorfa loma,1952. g.) un “Rapsodija”/ “Rhapsody” (profesora Šūmana loma, 1954. g.). Visbeidzot tika izdota viņa grāmata «О технике актёра»/ “Par aktiera tehniku”.
Mihails Čehovs ir miris 1955. gada 1. oktobrī Beverlihilsā (Kalifornijas štatā) un tika kremēts. Urna ar viņa pelniem tika iemūrēta memoriālajā kompleksā “Forest Lawn Memorial”.
2006. gada 3. oktobrī savu 124. sezonu Rīgas Krievu teātris sāka ar jaunu nosaukumu – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris.
Informācijas avoti:
Par autora tehniku: http://tlf.narod.ru/school/M_Chekhov.html, kur var iepazīties ar izklāstītām M. Čehova metodoloģiskām izstrādnēm aktiermeistarības pasniegšanas jomā.
M. Čehova plašāka biogrāfija un viņa aktiera un režisora darbības principi izklāstīti Teātra skolas interneta vietnē: http://www.teatr-obraz.ru/teatr/Chehov.html.
Biogrāfiskās ziņas par M. Čehovu atrodamas arī interneta vietnē Кино-Театр.ru: http://www.kino-teatr.ru/kino/acter/m/hollywood/39385/bio/
Eseja par M. Čehova personību „Mihails Čehovs – savādais ģēnijs” atrodama interneta vietnē «Кроссворд-кафе»:http://www.c-cafe.ru/days/bio/18/041_18.php
Izvērstāks raksts – eseja par M. Čehova personību „Mihails Čehovs – savādais ģēnijs” atrodams interneta vietnē «Кроссворд-кафе»:http://www.c-cafe.ru/days/bio/18/041_18.php
