Sākumlapa > Tēmas > Personas
Mihails Čehovs

Mihails Čehovs

Mihails Čehovs (17./29.08.1891, Sanktpēterburga -01.10.1955, Beverlihilsā, Kalifornijā (ASV) – ievērojams aktieris un režisors, no 1932. gada līdz 1934. gadam strādājis Rīgas Krievu drāmas teātrī.

Mihails Čehovs – krievu aktieris un režisors, teātra aktieru universālās apmācības sistēmas izstrādātājs. Krievu literatūras klasiķa Antona Čehova krustdēls, viņa vecākā brāļa prozaiķa un publicista Aleksandra Čehova dēls. Viņa māte bija Natālija Goldena-Čehova.

Dzimis inteliģentā radošu cilvēku ģimenē. Savu aktiera karjeru uzsācis 16 gadu vecumā (1907. gadā) pēc iestāšanās Pēterburgas Mazā (Suvorina) teātra skolā, kur viņa pedagogs bija B. Glagoļins. Mihails Čehovs iesaistījās B. Glagoļina un otra pedagoga, V. Sladkopevceva antreprīzēs. Pēc mācību beigām no 1911. gada septembra līdz 1912. gada aprīlim Mihails Čehovs atveido daudz lomu uz Mazā (Suvorina) teātra skatuves, kas kļuva par /stingru tramplīnu viņa turpmākajā aktiera karjerā.

1912. gadā Konstantīns Staņislavskis uzaicina Mihailu Čehovu uz Maskavas Dailes teātri, kur pedagogs Jevgeņijs Vahtangovs jaunajam aktierim velta lielu uzmanību. Tur jaunais censonis apgūst Staņislavska aktiermeistarības sistēmu un demonstrē uzticību progresīvajam virzienam. Viena no raksturīgākajām šī perioda lomām viņam ir Jepihodovs Antona Čehova lugā „Ķiršu dārzs”. Laikabiedru atsauksmēs debija esot vērtēta kā samērā veiksmīga. 1914. gadā Mihails Čehovs slepeni salaulājas ar Olgu Kniperi – Čehovu. 1916. gadā Staņislavskis ir paredzējis iesaistīt Čehovu ”Kaijas” uzvedumā, taču aktieris uz mēģinājumiem nāk reti, jo cieš no depresijas. Līdz beidzot Čehovs atsakās no piedalīšanās izrādē pavisam, aizbildinoties ar nestabilo dvēseles stāvokli, ko ietekmējusi brālēna V. Čehova pašnāvība; šī traģiskā notikuma dēļ Mihails nespēja nospēlēt fināla ainu – Trepļeva pašnāvību, kas arī kļūst par galveno iemeslu viņa atteikumam atveidot šo lomu. Pavisam drīz seko Čehova šķiršanās ar O. Kniperi.

Pats Mihails Čehovs 1918. gadā sāk eksperimentēt teātra pedagoģijas laukā, iespaidojoties no austriešu rakstnieka – mistiķa R. Šteinera antropozofijas idejām. Mihails Čehovs izveido aktieru studiju savā dzīvoklī Gazetnaja pereulok šķērsielā/Газетном переулке.

1921. gadā viņš atveido īpaši dziļu Hļestakova tēlu N. Gogoļa lugā „Revidents” (K. Staņislavskis un V. Ņemirovičs – Dančenko), tāpat lieliski nospēlē Malvolio lomu V. Šekspīra „Divpadsmitajā naktī”. Tāpat īstu furoru sacēla M.Čehova virtuozi nospēlētais Ēriks XIV tāda paša nosaukuma A. Strindberga lugā.

1922. gadā M. Čehovs apprecas otrreiz, ar Kseniju Zilleri. Divdesmito gadu sākuma un pirmās puses veiksmīgo viesizrāžu laikā aktieris apmeklē Rīgu, Tallinu, Vāciju un Čehoslovākiju.

1927. gadā pēc Maskavas Dailes teātrī notiekošajiem iekšējiem konfliktiem M. Čehovs atkal atveido Hļestakova lomu „Revidentā”, tagad gan Ļeņingradas Drāmas teātrī. Viņš aktīvi piedalās lugas „Lieta”/«Дело», mēģinājumos, kurā bija lemts spēlēt vienu no spožākajām un prātā paliekošākajām lomām - Muromski, kam pozitīvas atsauksmes veltījuši Meijerholds, Knipere-Čehova un citi teātra mākslas grandi. L. Volkova un A. Dikija ieilgušā konflikta dēļ M. Čehovs ir spiests atteikties no K. Staņislavska piedāvājuma doties līdzi trupai viesizrādēs uz ASV. Taču šajā laikā uz padomju kino ekrāniem parādās Jakova Protazanova filma „Cilvēks no restorāna” (veidota pēc I. Šmeļova tādā paša nosaukuma stāsta), kur M. Čehovs lieliski nospēlē vienu no galvenajām lomām. 1928. gada janvārī iznāk M. Čehova pirmā grāmata „Aktiera ceļš.”/«Путь актёра».

Drīz M. Čehovam atkal saasinās veselības problēmas, un oficiālām varas iestādēm tiek prasīta atļauju izbraukšanai uz Vāciju ārstēšanās nolūkos. Tāda tiek arī iedota, gan tikai uz diviem mēnešiem, taču, būdams Vācijā, viņš prasa jau viena gada uzturēšanās atļauju. 1928. gadā M. Čehovs no Vācijas atgriežas Padomju Krievijā, domājams, uz visiem laikiem. Taču samērā drīz viņš piedzīvo vilšanos kino jomā, nolemjot vairāk uzmanības veltīt teātra izglītības bāzes koncepcijas izstrādei. Kādu laiku M. Čehovs strādā ievērojamā vācu režisora Maksa Reinhardta (Maksimiliāna Goldmana) teātrī, bet 1930. gadā ķeras pie sava teātra veidošanas Čehoslovākijā. Diemžēl nesaņēmis nepieciešamās subsīdijas, aizbrauc uz Parīzi, kur nodzīvo vairāk nekā gadu. Šajā laikā M. Čehovs atkal mēģina izveidot savu teātri, vēršoties pie kreditoriem pēc finansiālas palīdzības. 1931. gada rudenī uz sava eksperimentālā „Čehova, Bonnera/es & Co teātra” skatuves uzved pantomīmas izrādi „Pils pamostas/Дворец пробуждается, taču parīzieši to nenovērtē un tāpēc teātris drīz beidza pastāvēt. Nu ap M. Čehova kaklu sažņaudzas parādu cilpa. Viņam jāsāk domāt par to, kā pamest Franciju un tikt galā ar savām finansu problēmām jau citā zemē. Drīz liktenis viņu aizved uz Rīgu.

Rīga Mihailu Čehovu bija saistījusi arvien. Kā starpnacionālu tradīciju krustpunkts, kā krievu kultūras un krievu valodas pastāvēšanas vieta, dzimtenes robežu tuvums.

Oficiāli Čehovs atbrauca uz Rīgu 1932. gada 28. februārī pēc Nacionālā teātra ielūguma kopā ar dzīvesbiedri Kseniju un kolēģi aktieri Viktoru Gromovu. Lai gan neilgi pirms liktenīgās ierašanās Latvijā Čehovs jau Rīgā bija viesojies - 1931. gada viesizrādēs. Par šo braucienu viņam bija palikušas siltas atmiņas: „Bez melīgas kautrības teikšu: Rīga manam Hļestakovam izrādīja īsti „maskavisku” uzņemšanu (…). Es atkal sajutu, ka esmu aktieris, ka šeit neatzīst „haltūru”, ka cilvēki ir gatavi baudīt patiesu mākslu un arī neviens no rakstošās brālības baudkāri negaida izgāšanos. Rīga ir teātru pilsēta. Valsts Operas un Drāmas teātris stāv uz augstas mākslas virsotnes. Privātie teātri (piemēram, Smiļģa teātris) droši eksperimentē, meklē jaunas tēlojuma un uzveduma formas”.

Par Čehova iespējamo darbu Rīgā rūpējas iesācējs latviešu aktieris Alfrēds Bergstrēms, kurš strādā Čehova trupā. Ielūgumā, ko viņam palīdz sagādāt latviešu aktieri, Mihaila Čehova draugi, Nacionālā teātra direkcija, no Čehova tiek prasīts vispirms uzstāties uz Nacionālā teātra skatuves, un tikai pēc tam slēgt kontraktu ar Krievu Drāmas teātri. Čehovu - ar padomju pasi kabatā un juridiska rakstura apgrūtinājumiem - šāda iespēja ļoti iepriecina.

Mihailam Čehovam ir jāpakļaujas ielūguma prasībām, ko izvirza Nacionālā teātra vadība tās direktora Artūra Bērziņa personā: uzvest uz šī teātra skatuves zviedru dramaturga Augusta Strindberga lugu „Ēriks XIV” un tikai pēc tam sākt sadarbību ar Krievu teātra direktoru Aleksandru Grišinu. 1932. gada 8. martā uz Nacionālā teātra skatuves notiek lugas „Ēriks XIV” spīdoša pirmizrāde. Latvijas kritiķi vienbalsīgi šo uzvedumu nodēvē par galveno gada notikumu toreizējo Latvijas teātru dzīvē. Vēlāk uz Nacionālā teātra skatuves viņa vadībā tiek iestudēta A. Tolstoja jaunā luga „Ivana Bargā nāve”. V. Šekspīra „Hamletu” Čehovs uzveda gan Rīgas Krievu drāmas teātrī, gan Kauņas valsts teātrī (šī teātra direktors bija M. Čehova līdzgaitnieks Maskavas Dailes teātrī Andrejs Žilinskis, kuru Lietuvā pazina kā Andrjusu Oleku- Žilinskasu). Kauņā Čehovam izveidojās auglīga sadarbība ar teātra mākslinieku Mihailu Dobužinski.

Rīgā un Siguldā sākās viens no spilgtākajiem un radošākajiem, bet vienlaikus visīsākajiem Čehova teātra dzīves periodiem. Viņš atver savu teātra studiju, kur sāk praktizēt meistarklases, kuru stratēģiju un taktiku pēcāk apkopo grāmatā „Par aktiera tehniku”. Sapelnījis nedaudz naudas, Čehovs var norēķināties ar saviem Parīzes kreditoriem. 1932. gadā Čehovs spēlē titullomu N. Gogoļa „Revidentā”, kā arī V. Šekspīra lugā „Divpadsmitā nakts” un F. Dostojevska „Stepančikovas ciems”. Visos lugu mēģinājumos, kas notika Nacionālajā teātrī, Mihails Čehovs ar aktieriem un teātra darbiniekiem sarunājās savā dzimtajā, krievu valodā, jo nezināja latviešu valodu.

1933. gadā Čehovs vairāk laika pavada Kauņā nekā Latvijā, taču tas viņam netraucē daudz savas radošās enerģijas atdot Rīgas Krievu drāmas teātrim. Viņš strādā kūrortpilsētā Siguldā, kur aktiermeistarību māca pēc savas metodikas (pilns kursu nosaukums – provinces aktieriem domāti teātra mākslas kursi).

Lielus panākumus solīja iesāktais darbs pie lugas „Parsifāls” iestudējuma Nacionālajā teātrī; pat premjera slimība nemazināja tā māksliniecisko kvalitāti. Taču pavisam drīz sekoja negatīvas izmaiņas valsts politiskajā dzīvē, kas piespieda M. Čehovu doties pāri okeānam.

Mihaila Čehova aizbraukšana no Rīgas ir saistīta ar nepatīkamiem notikumiem, kādus izraisīja K. Ulmaņa organizētais valsts apvērsums 1934. gada 15. maijā. 1934. gada augustā Mihails Čehovs ar dzīvesbiedri pamet Latviju uz visiem laikiem. Viktors Gromovs, Čehova  līdzgaitnieks Rīgas radošajā posmā, kopā ar savu sievu pieņem lēmumu atgriezties Padomju Savienībā.

Pēc Baltijas perioda Čehovs 1935. gadā ierodas uz viesizrādēm Ņujorkā. Neskatoties uz uzvedumu panākumiem, viņš tomēr atsakās no piedāvājuma palikt ASV, bet ierodas Anglijā, kur atver savu studiju. Dārlingtonhollas studija darbojas ļoti radoši līdz pat 1938. gadam, kad Čehovs pamet Angliju un atgriežas ASV, šoreiz kopā ar vairākiem aktieriem - saviem studentiem.

Nelielā apdzīvotā vietā Ridžfildā, 50 kilometrus no Ņujorkas, tiek atvērts Čehova Jaunais teātris. Otrā pasaules kara laikā teātris darbojas samērā aktīvi, notiek V. Šekspīra lugu „Divpadsmitā nakts” un „Karalis Līrs” uzvedumi. Četrdesmito gadu beigās Čehova daiļradē strikti iezīmējas vēlme interpretēt tieši Šekspīra daiļradi. 1944. gadā viņš ar domubiedru grupu nolemj teātri uz laiku slēgt, taču pats atsāk aktīvi filmēties. Viena pēc otras uz ekrāniem parādās filmas „Dziesma par Krieviju”, „Mūsu laiks”, „Apburtais”/„Песнь о России», «Наше время», «Зачарованный» (1945). Tieši pēdējais darbs: psihiatra Brulova loma, kuru Čehovs atveido šajā lentē, viņu kā kinoaktieri atklāj amerikāņu auditorijai un liktenīgi ietekmē Čehova tālāko ceļu: viņu nominē Oskara balvai un Teātra kases biedrības „Gaišzilā lenta” prēmijai.

Citas filmas ar Čehova piedalīšanos: „Rozes spoki” (Poļakova loma, 1946), „Zvēru!” (Pītera loma, 1946), „Īrijas roze Ebija” (Solomona Levi loma, 1946). Šajā gadā Amerikas laikrakstus aplido vēsts par īpašas „Mihaila Čehova aktiermeistarības klases” dibināšanu, kurā tiek aicināti aktieri iesācēji. Tiek paziņots par iespēju apgūt jaunu, „Čehova metodi”. Čehova studijā nolemj pierakstīties daudzi aktieri iesācēji, tostarp, Merilina Monro, Odrija Hepberna, Gregorijs Peks, Entonijs Kvins, Jula Brinnera. Šie jaunie amerikāņi pirms pusotra gadu desmita, kamēr nebija nodibināta ASV Aktiermeistarības skola izgāja to pašu, Čehova skolu, ko savulaik latviešu aktieri.

Pēdējos gadus, saasinoties slimībai, M. Čehovs pārtrauc aktīvu filmēšanos un raksta stāstus – atmiņas par laikabiedriem - Staņislavski, Ņemiroviču- Dančenko, savu tēvoci A. Čehovu. Taču šie darbi netiek pabeigti. 1940.-1950. gados Čehovs atjauno savu darbību kino laukā, filmējas lentēs „Ielūgums”( doktors Framms, 1952) un „Rapsodija”( profesora Šūmana loma, 1952). Visbeidzot tiek izdota viņa grāmata „Par aktiera tehniku”.

Mihails Čehovs mirst Beverlizhillā un tiek kremēts. Urna ar viņa pelniem iemūrēta memoriālajā kompleksā „Forest Lawn Memorial”.

2006. gada 3. oktobrī savu 124. sezonu Rīgas Krievu teātris sāk ar jaunu nosaukumu –Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris.

 Izmantotie avoti:

Par autora tehniku: http://tlf.narod.ru/school/M_Chekhov.html, kur var iepazīties ar/izklāstītas M. Čehova metodoloģiskās izstrādnes aktieru meistarības pasniegšanas jautājumos/jomā.

M. Čehova plašāka biogrāfija un viņa aktiera un režisora darbības principi izklāstīti Teātra skolas interneta vietnē: : http://www.teatr-obraz.ru/teatr/Chehov.html.

Biogrāfiskās ziņas par M. Čehovu atrodamas arī Кино-Театр.ru mājas lapā: http://www.kino-teatr.ru/kino/acter/m/hollywood/39385/bio/

Izvērstāks raksts – eseja par M. Čehova personību „Mihails Čehovs – savādais ģēnijs” atrodams interneta vietnē «Кроссворд-кафе»:http://www.c-cafe.ru/days/bio/18/041_18.php

Aleksandrs Filejs