Sākumlapa > Tēmas > Personas
Ļevs Murņikovs

Ļevs Murņikovs

Ļevs Murņikovs (1882. g. 26. februārī Ilūkste, Krievijas impērijā – 1945. g. 23. jūlijā Rīgā, Latvijas PSR) – garīgais tēvs, pedagogs, Pomoras vecticībnieku reliģiskais un sabiedriskais darbinieks. 

Ļevs Murņikovs dzimis 1882. gada 26. februārī Ilūkstē dziļi reliģiozā vecticībnieku ģimenē. Viņa tēvs Sergejs Murņikovs bija vietējā dievnama garīgais tēvs, vēlāk (1889. g.) kalpoja Vilkmerģes (tagad Ukmerģes) kopienā Lietuvā. Māte agri nomira, un kopš pusaudža gadiem Ļ. Murņikovs auga kā apaļš bārenis. Bērnībā iegūtā darba mīlestība, tieksme pēc zināšanām, Svēto Rakstu apgūšana un kalpošana Kristus Baznīcai palika raksturojošas īpašības visai viņa turpmākajai dzīvei. Ieguvis labu pedagoģisko izglītību, Ļ. Murņikovs strādāja par skolotāju vecticībnieku skolās un Ilūkstes skolotāju seminārā.

Galvenie pieturas punkti Ļ. Murņikova dzīves ceļā bija Rīga, Odesa, Maskava, Daugavpils, Tartu, Tallina un atkal Rīga. Viņa sabiedriskā darbība sākās Daugavpilī, kur paralēli pasniedzēja pienākumu pildīšanai Ilūkstes skolotāju seminārā viņš visu savu brīvo laiku veltīja sabiedrības un Baznīcas vajadzībām, apmeklēja dievkalpojumus un apguva svēto tēvu literatūru. Ļ. Murņikova garīgā veidošanas norisa uz divu gadsimtu robežas sabiedriski politisko pavērsienu gados, kad vajātie vecticībnieki pēc 1905. gada manifesta par ticības brīvību kļuva par līdztiesīgiem pilsoņiem. Vecticībniekiem sākās jauns laiks sabiedriskajā un baznīcas dzīvē, un tajā aktīvi iesaistījās Ļ. Murņikovs. Viņš bija delegāts Pirmajā Viskrievijas kristiešu-vecticībnieku pomoriešu kongresā tautas izglītības jautājumos, kas notika 1911. gadā Daugavpilī. Kongresā Ļ. Murņikovs uzstājas ar diviem referātiem, no kuriem galvenais bija „Izglītības attīstība vecticībnieku vidū Baltijas novadā un Ilūkstes skolotāju semināra atvēršana” un otrais referāts „Vecticība un izglītība”.

Pirmā Viskrievijas kristiešu-vecticībnieku pomoriešu kongresa tautas izglītības jautājumos sarīkošana Daugavpilī nebija nejauša. 1906.–1911. g. tikai Kurzemes guberņā vien tika atvērtas 17 vecticībnieku pamatskolas: Jēkabpilī, Ilūkstē, Grīvā, Subatē, Volodinā (mūsdienās Laucesas pagastā), Samaņos (mūsdienās Lietuvas pilsētas Zarasu tuvumā), Borovkā, Nīderkūnos (mūsdienās Daugavpils pilsētas daļa) un citās vietās. Tolaik līdzīgas skolas darbojās Daugavpilī, Maskavā, Sanktpēterburgā, Saratovā. 1910. gada 1. oktobrī Ilūkstē atvēra valsts skolotāju semināru (ar 1911. gada 2. jūniju to pārcēla uz Grīvu, kas tagad ir Daugavpils pilsētas rajons).

1912. g. Ļ. Murņikovs Maskavā pārstāvēja Kurzemes vecticībniekus Otrajā Viskrievijas kristiešu-pomoriešu koncilā. Kā skolotāju semināra pasniedzējs viņš koncilā uzstājās ar apsveikumu no „Krievu vecticībnieku izglītības biedrības Kurzemes guberņā”. Ļ. Murņikovs piedalījās jautājumu apspriešanā par ticības mācības un vispārizglītojošo skolu, kā arī pastāvīgu skolotāju un audzinātāju kursu atvēršanu kopienās. Viņš lūdza koncilu atbalstīt savas pielietotās mācību metodes baznīcslāvu valodas lasīšanas un vienlaicīgi rakstības iemaņu apgūšanā. Apspriešanas rezultātā koncils pieņēma lēmumu atbalstīt Stepana (Stefana) Kirilova (1877–1960) un Ļ. Murņikova sastādītās mācību grāmatas slāvu ābeces apguvē izmantošanu pomoriešu kristiešu skolās.

Otrais Viskrievijas vecticībnieku-pomoriešu koncils ievēlēja Ļ. Murņikovu Koncilu un kongresu padomē.

Pirmā pasaules kara gados Ļ. Murņikovs dienēja „zemstes zemessardzē” aizmugures karaspēka daļās, kaujās nepiedalījās, bet viņam bija virsnieka pakāpe. Pilsoņu kara laikā Murņikovu ģimene nonāca Pleskavā, dzīvoja milzīgā trūkumā un, lai paglābtos, bēga uz Igauniju. Sākumā viņi apmetās Tartu, vēlāk pārcēlās uz Tallinu, kur neveiksmīgi mēģināja nodarboties ar maiznieka arodu.

Tomēr arī šādos apstākļos Ļ. Murņikovs turpināja savu garīgi izglītojošo darbību. 30. gadu sākumā viņš izdeva žurnālu „Духовный отдых юношества” („Jaunatnes Garīgā Atpūta”). Vienlaikus pēc Ļ. Murņikova iniciatīvas Tartu kopienā tika organizēti izglītojošie garīgie kursi, kuros viņš pasniedza dziedāšanu un katķismu. Reizē ar Tallinas kopienas atbalstu tika publicēta Ļ. Murņikova sastādītā mācību grāmata zīmju dziedāšanā. Tas bija pirmais mēģinājums izveidot apmācības metodiku plašam ieinteresēto cilvēku lokam. Ļ. Murņikovs uzsvēra, ka baznīcas zīmju dziedāšana ir „mūsu svēts mantojums, mūsu svētās senatnes dārgs simbols, mūsu dzīvā saikne ar tālo pagātni”.

Ļ. Murņikovs aktīvi piedalījās Igaunijas vecticībnieku kongresu darbā. 1929. gadā V kongresā viņš ar lēmējtiesībām pārstāvēja Tallinas kopienu.

1935. gadā Ļ. Murņikovu uzaicināja par garīgo tēvu Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienā (RGVK). Ivans Zavoloko par viņu rakstīja: „Izglītotais, vienkāršais ar vislielāko cilvēkmīlestību apveltītais Ļevs Sergejevičs draudzes locekļu vidū baudīja lielu autoritāti un mīlestību.”

1936. gadā krievu rakstnieks Ivans Šmeļovs (1873–1950) apmeklēja Latgali, bet pēc tam Rīgu, kur viņš viesojās arī Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienā. Te viņa gids bija Ļ. Murņikovs. I. Šmeļovs ar lielu pacilātību viņu raksturoja šādi: „Burvīgs cilvēks, šis Murņikovs! Arī gudrinieks. Izglītots. Teicami visu izskaidro.”

Iespējams, ka, pateicoties tieši tēva Ļeva ienākšanai RGVK, pēc četru gadu pārtraukuma atsākās vecticībnieku baznīcas kalendāru izdošana. 1935. gadā Ļ. Murņikova un I. Zavoloko redakcijā iznāca kalendārs 1936. gadam. No 1937. gada kalendāra sastādītāji un pārbaudītāji bija Ļ. Murņikovs un garīgā tēva palīgs Ivans Vakoņja. Vecticībnieku kalendāri 1939. un 1940. gadam tika izdoti Ļ. Murņikova, I. Vakoņjas, Daņila Mihailova (1885–1973) un I. Zavoloko redakcijā.

Ļ. Murņikova interešu sfērā ietilpa dievkalpošanas kārtības izpēte un tās pareizas un vienveidīgas izpildīšanas nodrošināšana Latvijas vecticībnieku kopienu praksē. Ar Ļ. Murņikova aktīvu dalību RGVK padome 1937. gadā izdeva „Latvijas vecticībnieku garīgo orgānu” – žurnālu „Наставник” („Garīgais Tēvs”).

1940. g. 22. decembrī notika RGVK ārkārtējā sapulce. Nākamajā dienā, 23. decembrī, padomes sēdē notika „amatu sadale padomes locekļu starpā”. Par kopienas padomes priekšsēdētāju ievēlēja Ļ. Murņikovu, par priekšsēdētāja biedru un kasieri – V. Kudrjačevu. Tādējādi tēvs Ļevs sakarā ar radušos situāciju kļuva pirmais, kurš apvienoja garīgā tēva un RGVK padomes priekšsēdētāja pienākumu pildīšanu. Šajos traģiskajos gados Ļ. Murņikovs turpināja draudzes gana kalpošanu Rīgas Grebenščikova kopienā, nesot uz saviem pleciem divkāršu slodzi, kaut arī viņš neizcēlās ar stipru veselību.

Nacistiskās okupācijas gados Ļ. Murņikovs pēc divu gadu pārtraukuma izdeva vecticībnieku baznīcas kalendārus 1943. gadam (redaktori: Ļ. Murņikovs, I. Vakoņja) un 1944. gadam (Ļ. Murņikova, D. Mihailova un I. Vakoņjas redakcijā).

1943. gada vasarā klajā nāca reliģiski izglītojošais žurnāls „Путь духовный” („Garīgais Ceļš”). Šis pieticīgais astoņu lappušu biezais izdevums, kas saglabājies tikai dažos eksemplāros, atrodams RGVK grāmatu krātuvē. Žurnālā bija ievietoti pieci raksti: „Garīgajā ceļā”; „Vecticībnieku sieviešu klosteris Prūsijā”, papildināts ar divām fotogrāfijām, kurās bija redzams klostera dievnams un dievnama iekšskats; „Svētais lielkņazs Vladimirs”; „Uz vienotības sliekšņa – Latgales kopienu apvienošanās” un „Pleskavas pilsēta”.

Tēvam Ļevam un viņa draudzei kara gados nācās izciest smagus pārbaudījumus, ko Rīgas vecticībnieki izturēja godam. Šajā laikā nekad netika pārtraukti dievkalpojumi kopienas Dievmātes Aizmigšanas dievnamā. Reiz, lai paglābtu baznīcas vērtīgās relikvijas, vecticībniekiem nācās savākt savas ģimenes dārglietas un atdot tās nacistiem. Kā „kristīgā pienākuma un pilsoniskās drošsirdības aktu” ievērojamais žurnālistikas veterāns Aleksandrs Jemeļjanovs raksturoja vairāku simtu kritušo sarkanarmiešu apbedīšanu brāļu kapā Ivana kapsētā. Šie karavīri bija krituši 1941. gada 30. jūnijā Rīgā pie Centrālcietuma vācu karaspēka uzbrukuma laikā.

Kā vēlāk pastāstīja vecākais Rīgas vecticībnieku draudzes loceklis Markijans Fedotovs, savas atrašanās laikā Rīgā 1943. gadā Grebenščikova kopienu apmeklējis ģenerālis Andrejs Vlasovs. Tiekoties ar tēvu Ļevu, A. Vlasovs slavējis vecticībniekus par viņu stingro un nesaraujamo ticību un sarunas beigās lūdzis tēva Ļeva svētību, kas viņam tikusi atteikta.

Ļ. Murņikova mūžs nebija viegls, un tajā nav iespējams atrast vieglākus vai mierīgākus posmus. Tas nevarēja neatstāt iespaidu uz viņa veselību. 1945. gada 23. jūlijā garīgo spēku pilnbriedā 63 gadu vecumā tēvs Ļevs Murņikovs aizgāja mūžībā. Viņš bija viens no labākajiem Rīgas vecticībnieku garīgajiem tēviem, kurš vienmēr visus aicināja dzīvot mierā un savstarpējā mīlestībā.

Apbedīšanas rituālu veica garīgie tēvi Ignatijs Dorofejevs un Trofims Kaštaļjanovs. Milzīgais dievnams nespēja uzņemt visus sērotājus. Ļ. Murņikovs apbedīts Ivana kapsētā Rīgā.

Ilarions Ivanovs

 

Informācijas avoti:

1. Иванов И.И. Лев Сергеевич Мурников (1882-1945) - наставник, педагог, религиозно-общественный деятель Поморского староверия.

2. Балагин С. М. К 35-летию со дня кончины настоятеля Рижского старообрядческого храма отца Льва Сергеевича Мурникова // Старообрядческий церковный календарь на 1981 год.

3. Поташенко Г. В. Старообрядческое образование в начале ХХ века. 1-й Всероссийский съезд по народному образованию (Двинск, 1911 г.) // ж-л «Поморский Вестник», № 19, январь-июнь 2006 г.

4. В. Барановский, Г. Поташенко. Староверие Балтии и Польши. Краткий исторический и биографический словарь. – Вильнюс, 2005.

5. Шор Т. К. Основная проблематика старообрядческих съездов Эстонии// Староверие Латвии/ Ответ. ред.-составитель Иванов Ил. И. – Рига: Старообрядческое общество Латвии, 2005. С. 417.

6. Заволоко И. Н. О старообрядцах г. Риги и Земгалии (1660-1760-1960), С. 77. (Mašīnraksts, glabājas Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas bibliotēkā).

7. Журавлев С. А. Русские писатели о староверах. – Рига, 2011. С. 26.

8. Дубовская Е. В., Иванов Ил. И. К истории издания в Латвии старообрядческих календарей (первая половина ХХ века) // Староверие Латвии. Отв. Ред.-сост. Иванов Ил. И. – Рига: Старообрядческое общество Латвии, 2005. С. 233.

9. «Наставник». Духовный орган старообрядцев в Латвии – Рига: Изд. Совета Рижской Гребенщиковской старообрядческой общины, 1937, №№ 1, 2, 3.

10. Протокольная книга Совета Рижской Гребенщиковской старообрядческой общины, № 16 – архив РГСО.

11. Емельянов А. Т. Акт христианского долга и гражданского мужества // ж-л «Поморский Вестник», № 17, 2005. С. 11-12.

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis