Sākumlapa > Tēmas > Personas
Dimitrijs Levickis

Dimitrijs Levickis

Dimitrijs Levickis   (1907. g. 17. februārī, Čenstohovā, Polijas Karalistē – 2007. g. 9. janvārī Ārlingtonā, ASV)  –  filozofijas doktors, publicists un sabiedrisks darbinieks
Dimitrijs Levickis ir dzimis Čenstohovā, kur tobrīd bija viņa tēva Aleksandra Levicka pulks. Viņa māte bija vāciete Marija Ingeborga, dzimusi Lura. Krievu un vācu asiņu savienošanās izrādījās bija veiksmīga, veidojot Dimitrija Levicka personību un pasaules uzskatu: krievu dvēseles plašums un vācu  akurātība un izpildīgums bija viņa uzticami līdzgaitnieki. Viņa māte bija dzimusi Augustovā, Suvalku guberņā,  bet viņas tēvs bija ieguvis izglītību Rīgas politehnikumā, kur, citstarp, viņš bija viens no pirmās krievu studentu korporācijas “Borystenia” dibinātājiem; Rīgā viņš apprecēja rīdzinieci Matildi fon Bodekeri. Lai arī D. Levicka mātes ģimene dzīvoja Polijas teritorijā, kas toreiz ietilpa Krievijas impērijas sastāvā, ģimnāzijas izglītību Marija ieguva Rīgā. Tādējādi var teikt, ka D. Levickim Rīgā bija dziļas saknes.
Pirmās D. Levicka   bērnības atmiņas ir saistītas ar grūtajiem revolūcijas un pilsoņu kara gadiem, kurus Levicku ģimene vadīja Maskavā. Liels trieciens ģimenei bija tēva nāve šajos Krieviju pāršļākošajos juku laikos. Visas rūpes par ģimeni gūlās uz mātes Marijas vārajiem pleciem – tieši ar Marijas vārdu viņa palika rīdzinieku  piemiņā.   Tā kā Rīgā viņai bija radinieki, viņa kopā ar bērniem devās turp. Rīga kļuva D. Levickim par dzimto pilsētu: šeit pagāja viņa pusaudža gadi, jaunība, studenta un juridiskās prakses gadi; šeit nobrieda viņa pasaules uzskats, aizsākās sabiedriskā un politiskā darbība. Rīgā D. Levickis dzīvoja no 1918. gada līdz 1944. gadam.
Pēc ģimenes ierašanās Rīgā D. Levickis iestājās Rīgas pilsētas krievu vidusskolā (bijusī Lomonosova vidusskola). Šajā skolā līdz tās slēgšanai 1935. gadā par darbvedi strādāja viņa māte Marija Levicka. Vidusskolu D. Levickis beidza 1925. gadā. Skolas gadi ir atstājuši dziļas pēdas viņa atmiņā. Kad Rīgā radās iespēja izdot grāmatu par ģimnāziju, D. Levickis atbalstīja šo projektu gan materiāli, gan uzrakstīja rakstus grāmatai, gan palīdzēja ar padomiem. Pēc ģimnāzijas beigšanas viņš iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību fakultātē.
1929. gadā nodibinājās jauna krievu studentu korporācija “Ruthenia”. D. Leviskis bija viens no tās dibinātājiem, viņš kļuva par tās dvēseli un palika tai uzticīgs līdz pēdējām sava mūža dienām, iznesdams  uz saviem pleciem visu tās sloga smagumu, lai arī svešumā varētu saglabāt  korporāciju.
Otrais pasaules karš atvēra sarežģītu un smagu lappusi D. Levicka dzīvē.  1939. gadā viņš varēja droši repatriēties uz Vāciju, taču viņš to nedarīja. Viņš savām acīm redzēja, ko nozīmē staļiniskais režīms, taču arī nacistiskais režīms viņam nebija pieņemams. Cerības, ka Krieviju izdosies atbrīvot no komunisma, izrādījās iluzoras, un D. Levickis, tāpat kā daudzi korporācijai “Ruthenia” piederīgie, centās radīt “trešo spēku”.
Pēc kara Eiropā D. Levickis mēģināja pulcināt “Ruthenia” piederīgos, kuri mitinājās  dažādās bēgļu nometnēs. 1946. gada 6.–7. aprīlī notika pirmais korporācijas ārzemju filistru un kamiltoņu kongress.  Sakaru uzturēšanai starp korporācijas locekļiem D. Levickis sāka gatavot cirkulārus par notikumiem korporācijas dzīvē, kā arī par politiskās situācijas izvērtējumu. Pirmos cirkulārus pavairoja ar rotatoru, tos izsūtīja pēc apzinātajām adresēm; vēlāk tie ieguva piemērotāku formu, no 85. numura to nosaukums bija “Вестники Рутении” (pēdējais 148. numurs iznāca 1997. gadā).
1951. gadā D. Levickis pārcēlās uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. Šeit viņš, tāpat kā daudzi krievu emigranti, pārkvalificējās un kļuva par  slāvistikas speciālistu. 1969. gadā viņš pabeidza Pensilvānijas Universitāti, aizstāvēdams disertāciju “Arkādija Averčenko dzīve un literārais mantojums”,  par kuru viņam piešķīra filozofijas doktora zinātnisko grādu. Par prieku autoram 1999. gadā Maskavā, izdevniecībā “Русский путь” viņam izdevās to izdot visā pilnībā. D. Levickis aktīvi sacerēja rakstus krievu emigrantu izdevumiem, aktīvi pievērsās notikumiem Padomju Savienībā.
D. Levickis ienāca pēcpadomju La tvijas dzīvē, 1990. gadā publicējot rakstu “Национальность жертв не существенна для коммунистической власти...” žurnālā “Avots” un rakstu “О положении русских в независимой Латвии” žurnālā “Daugava” 1991. gadā, tādējādi aizsākdams detalizētu krievu vēstures izpēti Latvijā Pirmās  republikas gados. Līdzko tas bija iespējams, D. Levickis sāka atjaunot iepriekšējos sakarus un veidot jaunus ar sev garīgi tuviem cilvēkiem.  Viens no viņiem bija Jurijs Abizovs (1921–2006) – cilvēks, kurš apmetās uz dzīvi Latvijā pēc kara un prata par graudiņiem savākt un atjaunot nākamajām paaudzēm  vērtīgo vēsturisko un kulturoloģisko materiālu par krievu latvijiešiem 1920.–1930. gados. Starp D. Levicka Rīgas korespondentiem biju arī es. Viņa labvēlīgie padomi ļoti palīdzēja man zinātniskajā darbā.
Par spīti solīdiem gadiem D. Levickis turpināja strādāt. Viņš lūdza sūtīt viņam izgriezumus no Rīgas laikrakstiem, sūtīt viņu interesējošo vēsturisko literatūru. Dažbrīd viņš vienkārši  pārsteidza ar savu kompetenci  par Latvijā notiekošo. Viņu interesēja vēsturē neatminētās mīklas, piemēram, Latvijas Pareizticīgās baznīcas galvas arhibīskapa Jāņa (Pommera) neatklātā slepkavība 1934. gadā. 2003. gadā žurnālā “Daugava” viņš publicēja rakstu “Загадка следственного дела об убийстве архиепископа Иоанна (Поммера)», (Izmeklēšanas lietas mīkla par arhibīskapa Jāņa (Pommera) noslepkavošanu), kurā autors izgaisināja izdomājumu par pazīstamā tenora Leonīda Sobinova līdzdalību šajā slepkavībā.
D. Levicka pēdējais darbs ir viņa 2005. gadā iznākusī grāmata “’Рутения    в  Риге и на чужбине” (Ruthenia Rīgā un  svešumā). Tā bija iecerēta deviņdesmito gadu vidū. Darbu  uzsāka Jevgeņijs Osipovs (Austrālija), Henrihs Grosens (Šveice) un Dimitrijs Levickis (ASV). Dabiski, ka, dzīvojot dažādos kontinentos, bez elektroniskā pasta   veikt kopīgu darbu ir sarežģīti. Taču grāmatas sastādītājus tas nemulsināja, viņi apkopoja  lielu materiālu daudzumu. Bet 1997. gadā viņsaulē aizgāja Jevgeņijs Osipovs, smagi saslima Henrihs Grosens. Darbs apstājās. Palīdzēja gadījums. 2002. gadā uz Rīgu atbrauca “Ruthenia” loceklis Andrejs Geričs. Viņa tikšanās reizē ar J. Abizovu iesākās saruna par  korporācijas arhīvu. J. Abizovs pieteicās palīdzēt. Tāds notikumu pavērsiens burtiski spārnoja D. Levicki. Viņš apņēmās segt visus grāmatas izdošanas izdevumus. Darbs kūsāja. Man laimējās piedalīties šī projekta īstenošanā un izprast, cik nozīmīga D. Levickim ir šī grāmata. 2005. gadā tā ieraudzīja dienas gaismu.
Dimitrijs Levickis nomira 2007. gada 9. janvārī  Ārlingtonā, Vašingtonas priekšpilsētā (ASV).

Tatjana Feigmane

 

Димитрий Левицкий. О положении русских в независимой Латвии

Димитрий Левицкий. "Национальность жертв не существенна для коммунистической власти..."

Димитрий Левицкий. Кратка историческая справка (об истори Рижской городской русской гимназии)

Димитрий Левицкий. Краткий очерк жизненного пути моей матери

Димитрий Левицкий - Ю.И. Абызову

Димитрий Левицкий. «Закон и суд»

Димитрий Левицкий. Загадка следственного дла об убийстве архиепископа Иоанна (Поммера)

 

Par viņu:

Андрей Герич. Памяти Димитрия Александровича Левицкого

Сергей Журавлев. «Ветеран рутенов»

Ростислав Полчанинов. Мои встречи с Д.А. Левицким

Татьяна Фейгмане. Димитрий Александрович Левицкий (17.02.1907 -9.01.2007)

Людмила Флам. Памяти Д.А. Левицкого. Друга семьи

Фотографии из архива рижской русской студенческой корпорации "Ruthenia"

Ilustrācijas tēmai