Dimitrijs Levickis

Dimitrijs Levickis (1907. g. 17. februārī Čenstohovā, Polijas Karalistē, Krievijas impērijā – 2007. g. 9. janvārī Ārlingtonā, ASV) – filozofijas doktors, publicists un sabiedriskais darbinieks.

Dimitrijs Levickis ir dzimis Čenstohovā – tolaik tur atradās pulks, kurā dienējis viņa tēvs Aleksandrs Levickis. Dimitrija māte – Marija Ingeborga (dzimusi Lura, vācu: Lühr) pēc tautības bija vāciete. Krievu un vācu tautības asiņu saplūdums izrādījās visai veiksmīgs, ietekmējot Dimitrija Levicka personības un pasaules uzskatu veidošanos. Krieviem raksturīgais dvēseles plašums apvienojumā ar vāciešu precizitāti un atbildīgumu bija viņa uzticamie līdzgaitnieki. Viņa māte ir dzimusi Suvalku guberņas Augustovā, taču viņas tēvs bija ieguvis izglītību Rīgas Politehnikumā, kur, cita starpā, viņš kļuva par vienu no pirmās krievu studentu korporācijas “Borystenia” dibinātājiem; Rīgā viņš apprecējās ar rīdzinieci Matildi fon Bodekeri. Lai arī Dimitrija Levicka mātes ģimene dzīvoja Polijas teritorijā, kas toreiz ietilpusi Krievijas impērijas sastāvā, ģimnāzijas izglītību Marija Ingeborga bija ieguvusi Rīgā. Viens no viņas mīļākajiem pasniedzējiem bija vēstures skolotājs Johans Kēlers, kurš vēlāk kļuva arī par viņas bērnu: Dimitrija un Irinas skolotāju.

Pirmās Dimitrija Levicka bērnības atmiņas ir saistītas ar grūtajiem Pirmā pasaules kara, lielinieku apvērsuma un tam sekojošā Pilsoņu kara gadiem, jo tajos laikos Levicku ģimene dzīvojusi Maskavā. Liels trieciens ģimenei bija tēva – Aleksandra Levicka – bojāeja šajos Krieviju piemeklējušos juku laikos. Visas rūpes par ģimeni gūlās uz mātes Marijas Ingeborgas trauslajiem pleciem. Tā kā Rīgā viņai bija radinieki, viņa kopā ar bērniem devās turp. Rīga kļuva Dmitrijam Levickim par dzimto pilsētu: šeit bija pagājuši viņa pusaudža gadi, jaunības, studiju un juridiskās prakses gadi; šeit nobriedis viņa pasaules uzskats, aizsākusies sabiedriskā un politiskā darbība. Rīgā Dmitrijs Levickis dzīvoja no 1918. līdz 1944. gadam.

Pēc ģimenes ierašanās Rīgā Dimitrijs Levickis iestājies Rīgas pilsētas krievu vidusskolā (bijusī Lomonosova ģimnāzija). Šajā skolā līdz pat tās slēgšanai 1935. gadā par lietvedi strādājusi viņa māte Marija Ingeborga Levicka. 1920. gadu sākumā krievu diasporas ģimnāzistu vidū valdījusi īpaša boļševisma noraidīšanas atmosfēra, kas bija radusies pēc vecāku nostāstiem vai viņu pašu bērnībā piedzīvotajām šausmām. Dimitrija klasesbiedru vidū bija Jurijs Kanskis un Alfrēds Aderkass, kuri pieņēma riskantu lēmumu uzsākt nelegālu darbību Padomju Krievijā, par ko arī samaksājuši ar savām dzīvībām. Kopā ar D. Levicki mācījies Vladimirs Petrovs – vēlāk pazīstams šahists, lielmeistars. Diemžēl V. Petrova liktenis, tāpat kā daudzu citu Latvijas iedzīvotāju, bija bēdīgs. Viņa dzīve aprāvusies GULAGa nometnē Kotlasas tuvumā 1943. gadā. D. Levicka klasesbiedrs bija arī Nikolajs Litvins – nemainīgais Krievu pareizticīgo studentu vienības sekretārs, Krievu kristīgo studentu kustības (KKSS; krievu saīsin.: РСХД) Latvijas nodaļas pārstāvis. Vidusskolu Dimitrijs Levickis absolvējis 1925. gadā.

Rīgas pilsētas krievu vidusskolā pavadītie gadi atstājuši viņa atmiņā neaizmirstamu iespaidu. Tāpēc, kad Rīgā radās iespēja izdot grāmatu par ģimnāziju, D. Levickis dedzīgi atbalstījis šo projektu gan finansiāli, gan ar saviem rakstiem, piezīmēm un padomiem. Latvijā viena no grāmatas par ģimnāziju izdošanas iniciatorēm bija tās absolvente Margarita Saltupe (dzim. Morozova), ar kuru D. Levickis sarakstījiess līdz pat viņas nāvei 2006. gadā.

Nākamais Dimitrija Levicka Rīgas dzīves laikposms bija studijas Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte, kas bija slavena ar savu profesūru. LU viņam bija iespēja noklausīties šādu pazīstamu profesoru lekcijas: Vasilija Sinaiska, Vladimira Bukovska, Aleksandra Krugļevska, kā arī Augusta Lēbera, Arveda Švābes, Pētera Lejiņa, Paula Minca... LU krievu studenti sastādīja nedaudz vairāk nekā 3 procentus (saskaņā ar 1940. gada datiem) un studēja dažādās fakultātēs, taču liela bija viņu vēlme pēc garīgas saskarsmes un vienkārši jautras studentu dzīves. Līdz D. Levicka universitātes studiju laikam korporatīvās tradīcijas vietējā krievu vidē jau bija nostiprinājušās. Kā tas minēts iepriekš, vēl viņa vectēvs bija viens no pirmās krievu studentu korporācijas “Borystenia” dibinātājiem. Šīs korporatīvās tradīcijas nebija raksturīgas Krievijas studentiem, bet tikai Baltijas krieviem.

1929. gadā tika nodibināta jauna krievu studentu korporācija “Ruthenia”. Dimitrijs Levickis iestājies jaundibinātajā studentu korporācijā un ātri kļuva par tās “dvēseli”, palikdams tai uzticīgs līdz pat sava mūža pēdējām dienām, iznesdams uz saviem pleciem galveno tās saglabāšanas sloga smagumu svešumā. Faktiski normālā studentu korporācijas dzīve ilgusi īsu laiku – tikai līdz Latvijas padomju okupācijai 1940. gadā. Šajā laikā korporācijā tika uzņemti vairāk nekā 120 cilvēki. Lielākoties viņi bija spilgtas, neparastas personības.

Otrais pasaules karš atvēris sarežģītu un dramatisku lappusi Dimitrija Levicka dzīvē. 1939. gadā viņš varēja droši repatriēties uz Vāciju, taču viņš to neizdarīja. Viņš savām acīm redzēja, ko nozīmē staļiniskais režīms, taču arī nacistiskais režīms viņam nebija pieņemams. Cerības, ka Krieviju izdosies atbrīvot no komunisma, izrādījās iluzoras, un D. Levickis, tāpat kā daudzi citi studentu korporācijas “Ruthenia” biedri, centās izveidot “trešo spēku”. Kara beigas iezīmēja D. Levicka dzīves Rīgas perioda noslēgumu. Tikai 1992. gadā viņš uz pāris dienām atbrauca uz Rīgu. Tomēr viņš nekad neaizmirsa Rīgu un rīdziniekus, rūpējās par tur palikušo draugu likteni; nebija vienaldzīgs attiecībā pret notikumu attīstību Latvijā – gan padomju laikos, gan vēlāk arī neatkarīgajā valstī.

Pēckara Eiropā Dimitrijs Levickis mēģinājis pulcināt “Ruthenia” korporantus, kuri mitinājušies dažādās bēgļu nometnēs. 1946. gada 6.–7. aprīlī notika pirmais korporācijas “Ruthenia” ārzemju filistru un komilitoņu kongress. Sakaru uzturēšanai starp korporācijas biedriem D. Levickis sāka gatavot cirkulārus par notikumiem korporācijas dzīvē, kā arī ar politiskās situācijas izvērtējumu. Pirmo cirkulāru teksti tika pavairoti ar rotatoru, tos izsūtīja pēc apzinātajām adresēm; vēlāk tie ieguva piemērotāku formu, sākot no 85. numura, to nosaukums bija “Vestņik Ruteniji”/ "Rutenijas Vēstnesis (pēdējais 148. numurs nācis klajā 1997. gadā). Korporācijas seniora Jevgeņija Osipova nāve pārtraukusi ne tikai "Rutenijas Vēstnešu" izdošanu, bet arī novedusi pie korporācijas pašlikvidācijas. Tomēr kamēr dzīvojis D. Levickis, korporācija, lai gan neoficiāli, tomēr turpinājusi pastāvēt.

Nav pareizi domāt, ka D. Levickis bija pilnībā veltījis sevi korporācijai vien, it kā viņam nebūtu svarīgāku darīšanu. Tieši otrādi. Viņa dzīve bija piepildīta. 1951. gadā viņš apprecējies ar un šī laulība izrādījās ļoti laimīga. Dzīvesbiedre Estere Levicka, dzimusi Rozenkranca līdz pēdējām dienām bija viņam uzticīgā draudzene un palīdze. Tajā pašā gadā laulātais pāris pārcēlies uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. Šeit viņš, tāpat kā daudzi citi krievu emigranti, pārkvalificējās un kļuva par slāvistikas speciālistu.

1969. gadā Dimitrijs Levickis absolvējis Pensilvānijas Universitāti, aizstāvēdams disertāciju tēmā: “Arkādija Averčenko dzīve un literārais mantojums”, iegūdams filozofijas doktora zinātnisko grādu. Par prieku autoram pēc daudziem gadiem – 1999. gadā – Maskavā, izdevniecībā “Russkij putj” viņam izdevās izdot šīs disertācijas tekstu visā pilnībā. Dzīvodams ASV, D. Levickis aktīvi sacerējis rakstus krievu emigrantu izdevumiem, vērīgi pievēršoties notikumiem Padomju Savienībā. Lielu prieku viņam sagādājušas pārmaiņas, kas norisinājušās viņa vēsturiskajā dzimtenē. Padomju režīms sabruka, tā vietā izveidojās jaunas valstis, un Latvija atguva savu valstisko neatkarību. Grūti iedomāties, kādas sajūtas bija pārņemušas D. Levicki, kad viņš, kam bija liegta ieceļošana dzimtenē, tika uzaicināts uz pieņemšanu KF vēstniecībā Vašingtonā.

Dimitrijs Levickis ienācis arī neatkarīgās Latvijas valsts dzīves norisēs, 1990. gadā publicējot rakstu “Национальность жертв не существенна для коммунистической власти...”/ “Upuru tautībai nav nozīmes komunistiskajai varai” žurnālā “Rodņik” un 1991. gadā – rakstu “О положении русских в независимой Латвии”/ “Par krievu stāvokli neatkarīgajā Latvijā” žurnālā “Daugava”, tādējādi aizsākdams detalizētu krievu vēstures izpēti starpkaru perioda Latvijas Republikā. Līdzko tas bija iespējams, D. Levickis sāka atjaunot iepriekšējos sakarus un veidot jaunus ar sev garīgi tuviem cilvēkiem. Viens no viņiem bija Jurijs Abizovs (1921–2006) – cilvēks, kurš apmetās uz dzīvi Latvijā pēc Otrā pasaules kara un prata pa “graudiņiem” savākt un atjaunot nākamajām paaudzēm vērtīgo vēsturisko un kulturoloģisko materiālu par Latvijas krievu tautības iedzīvotājiem 1920.–1930. gados. Starp D. Levicka Rīgas korespondentiem biju arī es. Viņa labvēlīgie padomi ļoti palīdzējuši man, strādājot pie grāmatas «Русские в довоенной Латвии»/ “Krievi pirmskara Latvijā”, kas nāca klajā 2000. gadā.

Par spīti solīdam vecumam Dimitrijs Levickis turpinājis radoši strādāt. Viņš lūdzis sūtīt viņam izgriezumus no Rīgas avīzēm, sūtīt viņu interesējošo vēsturisko literatūru. Dažbrīd viņš vienkārši pārsteidza ar savu kompetenci par Latvijā notiekošo. Viņu interesēja neatminētās vēstures mīklas, piemēram, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Virsgana arhibīskapa Jāņa (Pommera) neatklātā slepkavība 1934. gadā. 2003. gadā žurnālā “Daugava” viņš publicējis rakstu “Загадка следственного дела об убийстве архиепископа Иоанна (Поммера)»/ “Izmeklēšanas lietas par arhibīskapa Jāņa (Pommera) slepkavību mīkla”, kurā autors izkliedējis izdomājumus par pazīstamā tenora Leonīda Sobinova līdzdalību šajā slepkavībā.

Dimitrija Levicka pēdējais darbs ir viņa 2005. gadā iznākusī grāmata “Рутения в Риге и на чужбине”/ “Ruthenia Rīgā un svešumā”. Grāmata bija iecerēta deviņdesmito gadu vidū. Darbu pie grāmatas bija uzsākuši Jevgeņijs Osipovs (Austrālijā), Heinrihs Grosens-juniors (Šveicē) un Dimitrijs Levickis (ASV). Dabiski, ka, dzīvojot dažādos kontinentos, bez elektroniskā pasta veikt kopīgu darbu ir sarežģīti. Taču grāmatas sastādītājus tas nemulsinājis, viņi apkopojuši lielu materiālu daudzumu. Taču 1997. gadā viņsaulē aizgājis Jevgeņijs Osipovs, darbs pie grāmatas bija apstājies. Palīdzējis gadījums. 2002. gadā uz Rīgu atbrauca “Ruthenia” filistrs Andrejs Geričs. Viņa tikšanās laikā ar Juriju Abizovu iesākās saruna par studentu korporācijas arhīvu. J. Abizovs pieteicās palīdzēt. Šāds notikumu pavērsiens iedvesmojis Dimitriju Levicki. Viņš apņēmās segt visus grāmatas izdošanas izdevumus. Darbs sācis ritēt. Man bija palaimējies piedalīties šā projekta īstenošanā un izprast, cik nozīmīga Dimitrijam Levickim ir šī grāmata. Neskatoties uz redzes problēmām, viņš ļoti bieži rakstījis mums vēstules, kurās bija dažādi papildinājumi un precizējumi. Diemžēl, kamēr šī grāmata tika gatavota izdošanai, “Ruthenia” korporantu rindas ievērojami retinājās. D. Levickis ļoti sāpīgi pārdzīvojis savu draugu aiziešanu viņsaulē. Par laimi, viņš pats paspējis ieraudzīt sava darba augļus. Korporācijas “Ruthenia” - unikālas vīriešu brālības svešumā – vēsture nav pazudusi bez vēsts. 2005. gadā grāmata nāca klajā.

Dimitrijs Levickis ir miris 2007. gada 9. janvārī Ārlingtonā, Vašingtonas priekšpilsētā (ASV). Līdz ar viņa aiziešanu no dzīves mēs zaudējām vienu no pēdējiem lieciniekiem un aktīvajiem dalībniekiem daudzos pagājušā gadsimta liktenīgajos notikumos, skrupulozu zinātnieku un atsaucīgu cilvēku.

Tatjana Feigmane

Par viņu:

Людмила Флам. Памяти Д.А. Левицкого. Друга семьи

Андрей Герич. Памяти Димитрия Александровича Левицкого

Ростислав Полчанинов. Мои встречи с Д.А. Левицким

Сергей Журавлев. «Ветеран рутенов»

Татьяна Фейгмане. Димитрий Александрович Левицкий (17.02.1907 –09.01.2007)

Dimitrija Levicka publikācijas:

Димитрий Левицкий. О положении русских в независимой Латвии

Димитрий Левицкий. "Национальность жертв не существенна для коммунистической власти..."

Димитрий Левицкий. Кратка историческая справка (об истори Рижской городской русской гимназии)

Димитрий Левицкий. Краткий очерк жизненного пути моей матери