Sākumlapa > Tēmas > Personas
Bīskaps Venjamins (Kareļins)

Bīskaps Venjamins (Kareļins)

Venjamins (Vasilijs Kareļins; 24.02.1822. Rjazaņas guberņa – 23.08.1874. Rīga) – Rīgas un Jelgavas bīskaps (1867–1874).

Nākamais bīskaps bija ķestera dēls, nācis no Rjazaņas guberņas Kasimovas apriņķa. Vasilijs beidzis Rjazaņas Garīgo semināru, pēc tam – Maskavas Garīgo akadēmiju, pēc kuras pabeigšanas atsaucies bīskapa Filareta 1848. gadā izteiktajam aicinājumam Maskavas Garīgās akadēmijas absolventiem braukt kalpot uz Baltijas novadu.

Vasilijs bija garīdznieks Sāremā salā (Sāmsalā). Vasilija sieva nomira, un viņš pieņēma mūka kārtu. Pēc tam Venjamins tika pārcelts uz Rīgu, kur bija Rīgas Garīgā semināra inspektors. Kādu laiku viņš bija Astrahaņas Garīgā semināra rektors, bet jau 1866. gadā kļuva par Rēveles (Tallinas) bīskapu un Rīgas arhibīskapa vikāru. 1867. gadā pēc arhibīskapa Platona pārcelšanas uz Donas un Novočerkaskas katedru Venjamins sāka vadīt visu Rīgas eparhiju. Viņš lieliski pārzināja vietējos apstākļus un pilnībā pārvaldīja igauņu valodu, tas viss lieti noderēja viņa darbībā.

XIX gadsimta 60. gadu nogali raksturoja izmaiņas carisma politikā attiecībā uz Baltijas guberņām. Sākās kurss uz tā saucamo „krieviskuma pamatu” pakāpenisku ieviešanu vietējā administrācijā un skolu sistēmā. Šajā laikā Baltijā tika izveidotas vairākas krievu ģimnāzijas, vietējā lietvedībā pakāpeniski sāka ieviest krievu valodu. Visus šos pasākumus aktīvi atbalstīja Baltijas ģenerālgubernators Pjotrs Aļbedinskis (1826–1883).

Izmantojot labvēlīgo situāciju, bīskapam Venjaminam izdevās iegūt daudz lielākus (praktiski divreiz vairāk) līdzekļus baznīcu celtniecībai un remontam eparhijā, nekā tika piešķirts agrāk. Tā pēc bīskapa lūguma, kuru atbalstīja ģenerālgubernators P. Aļbedinskis, cars Aleksandrs II (valdīja 1855–1881) 1869. gadā pavēlēja piešķirt 800 000 rubļu 35 baznīcu, draudzes namu un skolu ēku celtniecībai Rīgas eparhijā. 1874. gadā tika piešķirti 900 000 rubļu jaunas katedrāles celtniecībai Rīgā, kā arī baznīcu izbūvei un remontiem 59 draudzēs. Tāpat būtiski tika paaugstināts baznīcas klēra atalgojums, nosakot tā locekļiem pastāvīgu algu.

Bīskaps Venjamins un ģenerālgubernators lielu uzmanību pievērsa izglītības līmeņa celšanai pareizticīgo vidū. 1870. gadā tika izveidota „Baltijas guberņu pareizticīgo lauku tautskolu padome”, kurā ietilpa Baltijas ģenerālgubernators, Rīgas un Jelgavas bīskaps, Rīgas Garīgā semināra rektors, Rīgas Aleksandra ģimnāzijas direktors un Rīgas mācību apgabala kurators.

1870. gadā Rīgā tika nodināts pirmais pareizticīgo skolotāju seminārs. No 1873. gada Rīgas eparhijā ietilpstošās skolas bija padotas Tautas apgaismības [izglītības] ministrijai, un līdzās līdzekļiem, ko draudžu skolu uzturēšanai deva Sv. Sinode, skolas sāka saņemt arī finansējumu no ministrijas.

Pēc bīskapa Venjamina iniciatīvas 1870. gadā izveidoja „Pārbaudes komiteju dievkalpošanas grāmatu tulkošanai vietējās valodās” ar divām – latviešu un igauņu nodaļām. Komiteja pirmo reizi Pareizticīgās baznīcas vēsturē sāka izstrādāt teoloģijas terminoloģiju latviešu un igauņu valodās. Pateicoties tās darbībai, XIX gadsimta 70. gados tika izveidotas vairākas ļoti noderīgas grāmatas vietējās pareizticīgās zemniecības izglītošanai.

Bīskapa Venjamina laiku var raksturot kā mierīga un ražena darba gadus. Bez tam labās attiecības ar vietējo varu ļāva veiksmīgi atrisināt daudzas problēmas. Šie gadi nebija saistīti ar kādiem lieliem satricinājumiem. Nebija milzīga pareizticībai jaunpievērsto pieplūduma, bet nebija arī aizplūšanas no draudzēm. Vienīgais vairāki latvieši un igauņi sāka pārcelties uz Iekškrieviju, konkrēti uz Sibīriju. Kopumā baznīcas klēra un draudžu stāvoklis Baltijā uzlabojās, tomēr kardināli neizmainījās.

XIX gadsimta 70. gadu sākumā valsts politika atkal stipri izmainījās. Strauji pieauga Vācijas ietekme, un tagad carisms bija ieinteresēts stiprināt vietējās vācu muižniecības lojalitāti tronim. 1870. gada beigās P. Aļbedinski ģenerālgubernatora amatā nomainīja Pjotrs Bagrations (1818–1876), kurš sāka laipot starp centrālo varu un vietējo muižniecību, mēģinot iegūt gan vienas, gan otras labvēlību. Šādos apstākļos, protams, Baltijas pareizticīgās draudzes intereses guberņas iestādēs atkal bieži sāka ignorēt.

1873. gada rudenī draudžu apceļošanas laikā bīskaps Venjamins saaukstējās, saslima un pēc ilgas slimības nomira. Bīskapa Venjamina nāve 1874. gada 23. augustā kļuva par lielu zaudējumu pareizticībai. Venjaminu apbedīja 25. augustā Rīgā Pētera un Pāvila katedrālē, virs viņa kapa tika novietots marmora piemineklis. Bēres izvērtās par īstu pareizticības spēka demonstrāciju. Viss sēru procesijas ceļš bija burtiski pārblīvēts ar ļaužu masām, kas kļuva par draudzes patiesas mīlestības apliecinājumu savam Virsganam.

 

Izmantotie materiāli:

1) Гаврилин А.В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига, Филокалия, 1999. С. 250-264;

2) Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. – Rīga, 2015, 79.–84. lpp.;

3) Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. С. 25-27.

 

Sergejs Coja

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis