Sākumlapa > Tēmas > Personas
Arhibīskaps Platons (Gorodeckis)

Arhibīskaps Platons (Gorodeckis)

Platons (Nikolajs Gorodeckis; 1803.g. 2.maijā Tveras gub. – 1891.g. 1.oktobrī Kijeva) – Rīgas un Jelgavas arhibīskaps (1848–1867). 1877. gadā pārcelts uz Hersonas un Odesas katedru. No 1882. gada Kijevas un Galīcijas metropolīts. Sv. Sinodes loceklis un Kijevas-Pečoru Dievmātes Aizmigšanas (Uspenskas) klostera svētītais arhimandrīts. 

Nikolajs Gorodeckis dzimis  Tveras guberņas Rževas apriņķa Pogoreloje-Gorodiščes miestā garīdznieka ģimenē.

1823. gadā N. Gorodeckis pabeidza Tveras Garīgo semināru, pēc tam Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju, vēlāk bija pasniedzējs Orlas Garīgajā seminārā. 1830. gadā viņš iestājās mūku kārtā, pieņemot Platona vārdu. 1831. gadā viņš tika iecelts par arhimandrītu. 1837. gadā Platons kļuva par Kostromas Garīgā semināra rektoru. 1839. gadā viņu pārcēla Viļņas Sv. Gara klostera priekšnieka amatā. Tā paša gada 3. jūnijā Platons kļuva par Kauņas bīskapu un Lietuvas eparhijas otro vikāru.

Bīskaps izcēlās ar savaldību, miermīlīgu raksturu un apdomīgu prātu. Viņš vēlējās dzīvot mierā ar visiem, pat ar pareizticīgās baznīcas nīdējiem. Pie tam Platons bija darbīgs un mērķtiecīgs cilvēks.

Uz Rīgas katedru Platons tika nozīmēts 1848. gada beigās. Jaunajam virsganam nācās risināt galvenokārt organizatoriskā darba jautājumus jaunatklāto pareizticīgo draudžu dzīves nokārtošanā.

Lieliski zinādams vietējos apstākļus, bīskaps Platons saprata, ka 1848. gada situācijā, kad pastiprinājās valdības atbalsts Baltijas vāciešiem, nedrīkstēja iziet uz attiecību saasināšanos ar vietējām varasiestādēm. Pretējā gadījumā Pareizticīgās Baznīcas stāvoklis Baltijā varēja vienīgi pasliktināties. Tomēr viņš turpināja Filareta aizsāktos pasākumus Rīgas vikariāta pārveidošanā par patstāvīgu eparhiju. Baltijas ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs (amatā no 1848. līdz 1861. gadam) atradās stiprā Baltijas vāciešu ietekmē, taču patstāvīgas eparhijas izveidošanai šķēršļus nelika.

Pastāvīgas eparhijas atvēršanu pati par sevi prasīja toreiz izveidojusies situācija, jo pēc desmitiem tūkstošu latviešu un igauņu pāriešanas pareizticībā Baltijā bija daudz pareizticīgo un viņi stipri atšķīrās no pareizticīgajiem tajā pašā Pleskavas guberņā. Tā visa rezultātā 1850. gada 25. februārī cars Nikolajs I (valdīšanas laiks no 1825.–1855. g.) apstiprināja Sv. Sinodes ziņojumu par Rīgas vikariāta pārveidošanu patstāvīgā eparhijā. 1850. gada 21. aprīlī Platons tika iecelts Rīgas un Jelgavas arhibīskapa amatā. Svinīga eparhijas atklāšana notika 1850. gada 1. jūlijā.

Rīgas eparhijas jurisdikcijā ietilpa Vidzemes un Kurzemes guberņas, bet no 1865. gada arī Igaunijas guberņa. 1850. gadā eparhijas teritorijā bija vairāk ka 146 000 pareizticīgo, 117 draudzes, 109 baznīcas, kā arī Ilūkstes un Jēkabpils klosteri.

1850. gada 1. jūlijā Rīgā tika nodibināta garīgā konsistorija. Pēc tam arhibīskaps Platons vairs nebija noslogots ar sīku lietu izskatīšanu, ar ko pastāvīgi nācās nodarboties viņa priekštečiem.

Latviešu un igauņu Garīgā skola 1851. gadā tika pārveidota par Garīgo semināru. Jaunā semināra mācību kursā iekļāva latviešu, igauņu un vācu valodu pasniegšanu. Trūcīgajiem audzēkņiem tika nodibinātas 120 valsts stipendijas. Semināru beigušos norīkoja uz vakantajām garīdznieku vietām, bet spējīgākos nosūtīja mācīties Garīgajās akadēmijās. Tādējādi seminārs kļuva par pirmo pieejamo mācību iestādi latviešu un igauņu zemnieku jaunajai paaudzei.

1850. gadā dievkalpojumu grāmatu tulkošanai vietējās valodās tika izveidota īpaša tulkošanas komiteja. No 1856. gada igauņu un latviešu valodās sāka iznākt pareizticīgais žurnāls „Dievbijības Skola”. Pie tam arhibīskaps Platons centās paaugstināt vietējo valodu zināšanu līmeni garīdzniecības vidū.

1851. gadā arhibīskaps Platons nodibināja biedrību nabadzīgo garīgās kārtas locekļu pabalstīšanai. Lai piesaistītu perspektīvus jaunus garīdzniekus, arhibīskaps Platons panāca atalgojuma paaugstināšanu vietējam klēram. Tika nodibināta pašpalīdzības kase trūcīgajiem garīdzniecības pārstāvjiem. Rīgā izveidoja „Atraitņu namu” garīgās kārtas piederīgo atraitnēm un bāreņiem.

Ņemot vērā draudžu skolu smago stāvokli, Baznīca tās ņēma savā aizgādībā. Visiem šiem pasākumiem bija jānostiprina pareizticības stāvoklis Baltijā.

Līdzekļu tomēr nepietika. Ņemot vērā valsts pārvaldes ārkārtīgo birokrātismu, jautājumi par valsts finansējuma palielināšanu eparhijai tika risināti ļoti lēni un prasīja no virsgana lielus personiskos pūliņus.

Vienlaikus, tāpat kā agrāk, Baznīcas rīcība draudžu un misionārās darbības sakārtošanā sastapa ārkārtīgi asu Baltijas vāciešu pretestību. Pareizticīgās Baznīcas lomas pastiprināšanos viņi uztvēra kā savu īpašo tiesību apdraudējumu. Vācieši turpināja likt šķēršļus pareizticības izplatīšanai, visādi apspieda pareizticīgos zemniekus (zemi nomā piešķīra uz sliktākiem nosacījumiem; atteicās piešķirt zemi pareizticīgo draudžu un kapsētu atvēršanai). Rezultātā daudzi pareizticīgie zemnieki nonāca neapšaubāmi sliktākos saimnieciskos apstākļos nekā viņu luterāņu līdzinieki. Atsevišķi izmisušie pat mēģināja pāriet atpakaļ iepriekšējā ticībā, ko viņiem izdarīt vairs neļāva Krievijas likumdošana. Daži sāka slēpt savu piederību pareizticībai.

Zinādams par šādu stāvokli, Platons Sanktpēterburgā vērsās ar lūgumu par kroņa (valsts) zemes piešķiršanu pareizticīgajiem latviešu un igauņu zemniekiem. Šajā pasākumā viņu atbalstīja valsts īpašuma ministrs P. Kiseļovs, kurš šo amatu ieņēma no 1837. līdz 1856. gadam. Tomēr valdības kursa maiņas rezultātā pēc cara Aleksandra II (valdīšanas laiks no 1855.–1881. g.) nākšanas pie varas šiem plāniem nebija lemts piepildīties. Tieši pretēji, jaunā, liberālā Krievijas valdība samazināja atbalstu pareizticībai Baltijā, bet pastiprināja simpātijas pret baltvāciešiem. Tas viss nevarēja neiespaidot Pareizticīgās draudzes un Baznīcas stāvokli. Pareizticīgo stāvoklis nemitīgi pasliktinājās, un auga to skaits, kuri vēlējās atgriezties luterticībā.

Lai labotu stāvokli, Platons nosūtīja uz Sanktpēterburgu ziņojumu, kurā piedāvāja virkni pasākumu vietējās pareizticīgās zemniecības stāvokļa uzlabošanai. To vidū bija paredzēta arī kroņa zemes piešķiršana pareizticīgajiem zemniekiem, lielu valsts līdzekļu piešķiršana baznīcu remontam un Baznīcas klēra atbalstam. Tomēr praktiski gandrīz nekas no tur piedāvātā netika īstenots.

Galu galā patstāvīgas Rīgas eparhijas izveidošana būtiski neizmainīja vietējās Pareizticīgās draudzes stāvokli un nepalielināja Pareizticīgās Baznīcas autoritāti Baltijā. Bez tam arhibīskaps Platons līdzās Rīgas katedrai no 1849. gada vienlaikus vadīja arī Pleskavas katedru un bija spiests atrasties nepārtrauktos izbraukumos, kas laupīja spēkus un laiku. Izjūtot pastāvīgu spiedienu no Baltijas vāciešu puses, kā arī pārmērīgas fiziskas pārslodzes, ko izraisīja nepieciešamība vadīt divas eparhijas, 1855. gadā arhibīskaps vērsās pie Sv. Sinodes ar lūgumu atbrīvot viņu no Rīgas eparhijas vadīšanas. Taču, neatrodot Platonam maiņu, Sinode nolēma viņu atstāt Rīgā, atbrīvojot no Pleskavas katedras ieņemšanas.

1864. gadā tika apstiprināti „Noteikumi par brālību organizēšanu”. Tas kļuva tikpat kā par vienīgo pozitīvo momentu Pareizticīgās Baznīcas dzīvē Baltijas novadā gandrīz desmit gadu laikā. Tagad uz draudžu bāzes organizētās brālības varēja saņemt ziedojumus. Zinādami par bēdīgo stāvokli, pareizticīgo brālībām naudu ziedoja Krievijas troņmantnieks – nākamais cars Aleksandrs III (valdīšanas laiks no 1881.–1894. gadam), pazīstamais sabiedriskais darbinieks Jurijs Samarins (1819–1876) u.c. Tas viss palīdzēja uzlabot Baznīcas un atsevišķu draudžu materiālo stāvokli. Brālības izvērsa plašu izdevējdarbību, labdarības pasākumus, baznīcu celtniecību un remontu, skolu atbalstīšanu.

1865. gadā Rīgas eparhijai tika pievienotas Igaunijas guberņas pareizticīgās draudzes. Par Rīgas arhibīskapa Rēveles vikāru iecēla Venjaminu (Kareļinu, 1822–1874). Viņš arī kļuva par arhibīskapa Platona pēcteci pēc pēdējā pārcelšanas uz Donas un Novočerkaskas eparhiju 1867. gadā.

Neraugoties uz visām grūtībām, arhibīskapa Platona kalpošanas laikā eparhijā izdevās uzcelt 44 baznīcas, izveidot 79 pareizticīgās draudzes skolas un 252 pagastskolas. 1867. gadā Rīgas eparhijā bija 180 846 pareizticīgo 149 draudzēs.

Jau vairs neatrodoties Baltijā, 1876. gadā arhibīskapu Platonu ievēlēja par Sanktpēterburgas Garīgās akadēmijas goda locekli.

1877. gadā arhibīskaps Platons tika pārcelts uz Hersonas un Odesas katedru. No 1882. gada viņš bija Kijevas un Galīcijas metropolīts, Sv. Sinodes loceklis un Kijevas-Pečoru Dievmātes Aizmigšanas (Uspenskas) klostera svētītais arhimandrīts.

Arhibīskaps Platons miris 1891. gada 1. oktobrī Kijevā.

Par savu ilggadīgo kalpošanu virsgans tika apbalvots ar Svētā Apustuļa Andreja Pirmsauktā ordeni ar dimantiem, Sv. Vladimira I pakāpes, Sv. Aleksandra Ņevska un Sv. Annas I pakāpes ordeņiem un divām ar dārgakmeņiem rotātām panagijām.

Garīdznieks bija plaši pazīstams ne tikai kā enerģisks Baznīcas darbinieks, bet arī kā talantīgs sludinātājs. Metropolīta Platona mūža nogalē tika izdotas vairākas grāmatas ar viņa sprediķiem.

 

Izmantotie materiāli:

1) Гаврилин А.В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига, Филокалия, 1999. С. 186-254;

2) Поммер А. Православие в Латвии. Исторический очерк. Рига: Тип. И. Люкстиня, 1931. С. 48-57; Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. Rīga, 2015., 61.–74. lpp.;

3) Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. С. 20-25.

 

Sergejs Coja

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis