Sākumlapa > Tēmas > Personas
Vladimirs Šervinskis

Vladimirs Šervinskis

Vladimirs Šervinskis (1894. g. 23. maijā/5. jūnijā Rīgā, Krievijas Impērijā – 1975. g. 6. novembrī Rīgā, Latvijas PSR)  – arhitekts pirmskara Latvijas Republikā un Padomju Latvijā, Sinodes arhitekts, Otrā pasaules kara laikā Pleskavas Pareizticīgās msijas Eksarha pārvaldes loceklis.   
  
Viņa tēvs – Makss Šervinskis – bija pazīstams cilvēks un talantīgs arhitekts. Viņš tiek uzskatīts par vienu no 19. gadsimta 70.–80. gados Eiropā populārā stila “moderns” (jeb jūgendstila) priekšvēstnešiem. Ēka Audēju ielā 7 ir pirmais Rīgas jūgendstila paraugs. Makss Šervinskis bija arī Rīgas Amatniecības skolas direktors. Šo mācību iestādi ir absolvējuši daudzi izcili mākslinieki, to vidū arī latviešu glezniecības klasiķi – Vilhelms Purvītis un Janis Rozentāls. 1901. gadā par godu Rīgas septiņsimtgadei Esplanādē tika atklāta rūpniecības, amatniecības un mākslas izstrādājumu izstāde. Eksponāti tika izvietoti 40 paviljonos, kas bija uzbūvēti pēc Maksa Šervinska projektiem. Tas bija grandiozs komplekss. Arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš raksta:  “Liela nozīme paviljonu noformējumā bija ornamentam. Šādu moderna stila oriģinālo ornamentu daudzumu, kas izvietoti vienā vietā, rīdzinieki, iespējams, redzēja pirmo reizi.”  Šai izstādei bija liela nozīme gan arhitektoniskā, gan rūpnieciskā ziņā – tā nospēlēja konstruktīvu lomu Rīgas pilsētas kopējā attīstībā: kad cara valdības finanšu ministrs apmeklēja izstādi Esplanādē, viņš saprata, ka šai pilsētai naudu nav ko žēlot – šeit to nekaisa vējā. 

1912. gadā Vladimirs Šervinskis absolvēja Rīgas Aleksandra ģimnāziju un iestājās Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā. Tomēr absolvēt šo augstskolu viņam neizdevās, jo sākās Pirmais pasaules karš. 1915. gada vasarā viņš brīvprātīgi iestājās armijā, kara gados viņš piedalījās  Daugavas labā krasta aizsargbūvju projektēšanā un būvēšanā. 1918. gadā pēc demobilizācijas
V. Šervinskis nonāca Saratovā un palīdzēja projektēt elevatoru Aktarskas pilsētā.

Kad Latvija bija ieguvusi valstisko neatkarību, viņš 1920. gadā atgriezās dzimtenē un atjaunoja studijas Latvijas augstskolas Arhitektūras nodaļā. 1923. gadā  viņš ieguva arhitekta diplomu.  Uzreiz pēc diplomprojekta aizstāvēšanas V. Šervinskis atklāja privāto projektēšanas biroju un aktīvi sāka nodarboties ar dzīvojamo  namu projektēšanu. 1924. gadā Vladimirs Šervinskis saņēma viņam tik nozīmīgu uzaicinājumu vadīt bijušā Svētā Alekseja klostera ikonostasa ierīkošanu un uzstādīšanu Rīgas Pareizticīgo Kristus Piedzimšanas katedrālē. Pēc sekmīgas darbu pabeigšanas arhibīskaps Jānis Pommers aicināja Vladimiru Šervinski ieņemt Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodes arhitekta amatu, kas arī noteica viņa turpmāko darbību.

Kopš šā brīža viņš vairāk nekā 15 gadu vadījis visus baznīcu projektēšanas un būvniecības darbus.  Pēc viņa projektiem tika uzcelti vairāk nekā 25 pareizticīgo dievnami visā valstī, no tiem  10 bija Latgalē. Lielākā šo baznīcu daļa (bet Latgalē – visas) ir koka celtnes, būvētas Ziemeļkrievijas  arhitektūras tradīcijās.  Savās atmiņās arhitekts rakstījis, ka izvēlēties šādu stilu viņu ietekmējušas ziņas no Padomju Krievijas, ka tur tiek sagrautas daudzas koka baznīcas –  arhitektūras pieminekļi. Tādēļ viņš arī nolēmis saglabāt nākotnei šādas lieliskas senās arhitektūras formas.

”... Bet ja es par piemēru ņemtu Krievijas Ziemeļu baznīcas, baznīcas, kuras tur viena pēc otras aiziet bojā? Kā būtu, ja mūsu Latgali arhitektūras ziņā pārvērstu par mazajiem krievu Ziemeļiem?”

Par to, cik organiski ir viņa veidotie dievnamu projekti, liecina, piemēram, fakts, ka Rogovkas ciema kapliča, kas 1929. gadā uzbūvēta pēc V. Šervinska projekta, vēlāk tika pārvesta uz Latvijas Etnogrāfisko  brīvdabas muzeju kā  Austrumlatvijai  raksturīgs  tautas koka  arhitektūras  piemērs.  

Vladimirs Šervinskis bija Maskavas priekšpilsētā būvējamās svētā pravieša Jāņa Kristītāja baznīcas tehniskais uzraugs. Viņš nodarbojās ne tikai ar kulta ēku celtniecību vai to vērienīgu pārbūvi, bet arī ar daudzu draudžu  ēku remontu un labiekārtošanu.  V. Šervinskis  ir Pirmā pasaules kara laikā kritušo krievu karavīru  Memoriāla autors Pokrova kapos. Turpat, Pokrova kapos, pēc viņa kopīgā projekta ar Sergeju Antonovu  1936. gadā tika uzbūvēta kapliča tajā vietā, kur bija apbedīti Jāņa Pommera pīšļi.    (Arhibīskaps Jānis Pommers tika  zvēriski nogalināts 1934. gadā savās mājās Mežaparkā.)   

1940. gadā, kad Latvija tika iekļauta Padomju Savienībā, V. Šervinska projektēšanas birojs tika slēgts, tomēr viņu pašu tolaik atstāja brīvībā, un viņš pārgāja strādāt Rīgas pilsētas izpildkomitejas Projektēšanas komisijā. Pēc Otrā pasaules kara un nacistiskās okupācijas sākšanās

Vladimirs Šervinskis palika Rīgā un tika norīkots projektēt barakas padomju karagūstekņiem. Pastāvīgi vērojot, kā karagūstekņi cieš no bada, kādos necilvēcīgos apstākļos dzīvo un mirst aukstajās barakās, viņš vērsās pie vācu nometņu administrācijas ar lūgumu ieviest dievkalpojumus karagūstekņiem. Šis viņa ieteikums tika uzklausīts.

1941. gadā vācu Austrumu okupēto teritoriju vadība deva atļauju  dibināt Pleskavas Pareizticīgo misiju, kuras darbības laukā bija iekļautas Krievijas Ziemeļrietumu (Novgorodas, Pleskavas, Sanktpēterburgas) eparhijas. Šo ideju bija izvirzījis Viļņas un Lietuvas Metropolīts Sergijs (Voskresenskis), Latvijas un Igaunijas eksarhs, kas  1941. gada februārī bija pārcelts no   Maskavas uz Baltiju. Tieši viņš arī iecēla arhitektu V. Šervinski par jaunizveidotās Eksarha pārvaldes locekli.
Šervinskis bija  pieminekļa sarkanarmiešiem, kas pirmajās kara dienās krituši kaujās par Rīgu, autors. 1942. gadā šo pieminekli uzstādīja  Ivana kapsētā Rīgā, kur tas  skatāms līdz pat šai dienai.

1945. gadā V. Šervinski iecēla par Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles vecāko, kur viņš kalpoja līdz 1951. gadam. 1951. gada 25. decembrī Vladimiru Šervinski arestēja. 1952. gada 19. martā PSRS Augstākās tiesas Kolēģija piesprieda V. Šervinskim 10 gadus labošanas darbu nometnēs un īpašuma konfiskāciju. ”Par piedalīšanos Eksarha pārvaldes darbā, dievkalpojumu organizēšanu padomju karagūstekņiem, aktīvu dalību Iekšzemes pareizticīgajā misijā,“ — tāds bija PSRS Augstākās tiesas Kolēģijas spriedums. Viņam netika piedots tas, ka nacistiskās okupācijas laikos Metropolīts  Sergijs  (Voskresenskis) bija iecēlis  viņu par  Eksarha  pārvaldes   locekli.

V. Šervinskis trīs gadus bija apcietinājumā Komi APSR, Ustjvimlagā. 1955. gadā viņu amnestēja un iecēla par Rīgas pilsētas izpildkomitejas projektēšanas biroja arhitektu. Šo amatu viņš ieņēma  līdz pat savai nāvei 1975. gadā. Šo divdesmit gadu laikā Rīgā pēc V. Šervinska  projektiem uzbūvēja daudzus dzīvojamos namus, viņa vadībā bija atjaunoti arī daudzi dievnami, jo viņš joprojām bija arī Pareizticīgās Baznīcas sinodālais arhitekts. 1964. gadā, sakarā ar četrdesmito gadadienu, kopš V. Šervinskis bija iecelts Sinodes arhitekta amatā, Rīgas eparhijas apsveikumā viņam bija rakstīts: ”Var droši teikt, ka Rīgas eparhijā nav tāda dievnama, kura celtniecībā, remontā vai labiekārtošanā un rotāšanā Jūs nebūtu aktīvi piedalījies. Nepieciešams uzsvērt, ka eparhiālo līdzekļu trūkuma dēļ nozīmīga daļa Jūsu darbu tika īstenota bez atlīdzības un šos neapmaksātos darbus Jūs ar patiesu kristīgo labestību veltījāt Dieva Baznīcai kā Tās uzticīgais dēls.”  

Vladimirs Šervinskis bija krievu studentu korporācijas “Fraternitas Arctica” filistrs.

Vladimirs Šervinskis nomira Rīgā 1975. gada 6. novembrī, apbedīts  Debesbraukšanas kapos (Vozņesenskoje).

Ģimenes tradīciju turpinājuši arhitekta tuvinieki. Mazdēls  Eižens Upmanis (1955–2016)  bija restaurētājs, Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs un Rīgas Domes Pieminekļu padomes loceklis. Tas, ka Rīgas pilsētas centru atkal rotā piemineklis karavadonim Barklajam de Tollijam, ir arī Vladimira Šervinska mazdēla nopelns, tāpat viņš  piedalījās studentu korporācijas “Fraternitas Arctica” atjaunošanā, kurā filistrs bija Vladimirs Šervinskis.

 

Ērika Tjuņina

Informācijas avoti:

«Владимир Шервинский – зодчий, бессребреник» (статья   на сайте cad-project.ru  http://www.cad-project.ru/arxitektr/z1.html

Шервинский Владимир Максимович // Выдающиеся русские латвийцы. Биографический справочник. – Рига: IK ZORIKS, 2008.  http://www.istmira.com/razlichnoe/vydayushhiesya-russkie-latvijcy/page/161/   ; https://ru.wikipedia.org/wiki ;

О.Дементьева. «Владимир Шервинский: церковный архитектор» (публикация газеты «Час» 2011) http://vesti.lv/society/312-2011-01-10-13-31-21/8130-vladimir-shervinskij-cerkovnij-arhitektor.html

Воспоминания архитектора В.М. Шервинского. - Православие в Латвии. Сб. статей под ред. А.В. Гаврилина. Выпуск 7. – Рига, 2007; Выпуск 8. – Рига, 2010;  Православие в Балтиии. Научно-аналитический журнал №1 (10). Гл. ред. Гаврилин А.В. – Рига, 2013; №1(10); Рига, 2014; №3 (12), Рига, 2015; №4 (13), Рига, 2016.

Людмила Клешнина. Церковь свт. Николая Чудотворца в Яунлатгале