Sergejs Dolgopolovs
Sergejs Dolgopolovs (1941. g. 3. septembrī Rīgā, Latvijā/Ostlandē) – politiķis.
Sergeja Dolgopolova tēvs Leonīds Dolgopolovs (1901–1986) ir senas krievu dzimtas pārstāvis, starpkaru periodā viņam bija Igaunijas pilsonība. Kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem viņš bija saistīts ar Rīgas Krievu teātri (no 1944. gada – ar Rīgas Krievu drāmas teātri).
Māte – Sofija Dolgopolova (dzimusi Hofenšēfera) (1907–1992) bija stomatoloģe, viņai bija Rīgā sava prakse.
Sergejs Dolgopolovs 1948. gadā iestājās Rīgas 77. nepilna (septiņgadīga) vidusskolā (Akas ielā 10), pēc tam viņš pārgāja mācīties 81. nepilna vidusskolā (Brīvības ielā 72, pašlaik tur ir Latvijas Republikas Veselības ministrija) un vidējo izglītību ieguva 1958. gadā 23. vidusskolā (Akas ielā 10, kur viņš sāka mācīties, bet kura vēlāk pārtapa par Rīgas M. Lomonosova krievu vidusskolu; pašlaik šajā ēkā mācās Rīgas 40. vidusskolas sākumklašu skolēni).
Pēc mācībām vidusskolā Sergejs Dolgopolovs iestājās tikko kā atjaunotā Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē (plūsmā studijām latviešu valodā), izturēdams konkursu 20 cilvēku uz vienu studiju vietu.
1963. gadā ieguvis inženiera-ķīmiķa diplomu, Sergejs Dolgopolovs tika nosūtīts darbā uz Murmanskas Kuģu remontrūpnīcu, kur drīz vien viņu atbrīvoja saslimstības dēļ ar tuberkulozi. Nākamā viņa darbavieta bija Rīgas Pusvadītāju ierīču rūpnīca (no 1971. gada – Alfa), kur viņš strādāja par tehnologu ķīmijas cehā (rūpnīca Nr. 2). Viņu ievēlēja par rūpnīcas komjaunatnes organizācijas sekretāra vietnieku. Vēlāk viņu izraudzīja par ceha priekšnieku. Nostrādājis rūpnīcā četrus gadus, S. Dolgopolovs iestājās aspirantūrā, uzrakstīja disertāciju, taču nolēma to neaizstāvēt, jo bija vīlies akadēmiskajā karjerā. Viņš turpināja darbu Pusvadītāju aparātu rūpnīcā augstākās kategorijas inženiera-tehnologa amatā.
1969.–1974. gadā S. Dolgopolovs strādāja Latvijas Komjaunatnes Centrālajā komitejā. Pēc tam viņš pārgāja darbā Latvijas Republikāniskajā arodbiedrību padomē, bija padomes priekšsēdētāja Augusta Zitmaņa palīgs. Vēlāk viņš kļuva par organizatoriskā darba nodaļas vadītāju, kas Latvijas arodbiedrību padomē bija galvenā. Arodbiedrību darbā S. Dolgopolovs strādāja līdz 1989. gadam, pēc tam viņš neilgu laiku bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas aparātā – viņa pienākumi bija uzturēt kontaktus ar neformālām organizācijām, to skaitā – ar Latvijas Tautas front
1993. gadā Sergejs Dolgopolovs bija viens no Tautas saskaņas partijas dibinātājiem un tās valdes loceklis. Viņš bija arī viens no partiju politiskās apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” radīšanas iniciatoriem un ideologiem, apvienība tika izveidota 1998. gadā, tās sastāvā iekļāvās kustība “Līdztiesība”, Tautas saskaņas partija, Latvijas Sociālistiskā partija un Krievu partija.
1998. gadā S. Dolgopolovu ievēlēja Rīgas Domē, no 2001. līdz 2006. gadam viņš bija pilsētas Domes priekšsēdētāja vietnieks. Viņa darbības laikā pilsētas vadībā bija īstenoti šādi nozīmīgi projekti:
1. Sāka atjaunot pašvaldības dzīvokļu fondu, tika uzceltas dzīvojamās mājas Dreiliņos. Tās bija pirmās municipālās daudzdzīvokļu mājas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas;
2. Atjaunoja sabiedrisko transportu. Tā bija strukturāla reforma visā šajā nozarē Rīgā. Tika apvienoti transporta uzņēmumi. Jaunais uzņēmums “Rīgas satiksme” varēja piesaistīt finansējumu un nodrošināt uzņēmuma vienmērīgu attīstību un transporta parka atjaunošanu. Vispirms atjaunoja autobusu parku, atsakoties no vecajiem Ikarus markas autobusiem, pēc tam atjaunoja trolejbusu parku, izvēloties lielākas ietilpības trolejbusus. Sākumā bija paredzēts tramvajus ražot Rīgā, taču šo plānu neizdevās īstenot un tramvajus vajadzēja iepirkt. Šo pasākumu iznākums ir tāds, ka 2017. gadā sabiedriskais transports Rīgā ir labākais Eiropā;
3. 2004. gadā sāka celt Dienvidu tiltu pār Daugavu. Diskusijās par tilta vai tuneļa celtniecību priekšroka tika dota tiltam. Tilta projekta izmaksas bija 90 miljonu latu. Nepieciešamā finansējuma piesaistīšanai tika izveidots celtniecības konsorcijs, kas ņēma kredītu tilta celtniecībai. Tā kā valsts kredīti šai celtniecībai nebija pieejami, nācās piesaistīt privāto finansējumu ārvalstu tirgos. Taču šis objekts pilsētai bija galēji nepieciešams. Par spīti visiem sarežģījumiem tilts tika uzcelts un pilsēta pakāpeniski izpērk šo objektu.
Tolaik Rīgā bija vēl citi nozīmīgi sasniegumi. Kā liecināja regulāri veiktās socioloģiskās aptaujas – cilvēki sāka uzticēties Domei. Rīgas astoņsimtgades svinēšana bija izdevusies un tai bija plašas atskaņas sabiedrībā. Rīgā tika atjaunots pilnīgs ielu apgaismojums. Par Eiropas Savienības naudu tika veikta Daugavas krastmalu renovācija. 2006. gadā Rīgā notika pasaules hokeja čempionāts. Starptautiskā hokeja federācija izvirzīja prasību, lai šajā sakarībā Rīgā būtu divi stadioni ar ledus arēnu, taču tobrīd Rīgā bija tikai viens stadions. Rīgas Dome nolēma nodot investoram zemi sporta būves celtniecībai, iznākumā tapa ne tikai “Arēna Rīga”, bet sāka strauji attīstīties viens no perspektīvajiem pilsētas centra rajoniem..
2003. gadā izira politiskā apvienība “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”: februārī no tās izstājās Tautas saskaņas partija, bet jūnijā – Sociālistiskā partija. Domstarpības turpinājās arī pašā Tautas saskaņas partijā un 2003. gada decembrī S. Dolgopolovu viņa komandējuma laikā izslēdza no partijas. 2004. gadā viņš nodibināja partiju “Jaunais centrs”. 2005. gadā sākās jauns apvienošanās process – Tautas saskaņas partija, partija “Jaunais centrs” un Daugavpils pilsētas partija izveidoja partiju apvienību “Saskaņas centrs”, vēlāk tai pievienojās arī Latvijas Sociālistiskā partija. Par “Saskaņas centra” pirmo priekšsēdētāju kļuva Sergejs Dolgopolovs. Apvienībā turpinājās konsolidācijas process, 2010. gadā tika radīta sociāldemokrātiska partija “Saskaņa”, un “Jaunais centrs” pārtrauca pastāvēt kā atsevišķa partija. Kopš partijas “Saskaņa” izveidošanās brīža S. Dolgopolovs ir tās valdes loceklis.
2006. gada novembrī Sergeju Dolgopolovu ievēlēja par Latvijas Saeimas deputātu un viņš turpināja savu politisko karjeru, būdams parlamenta – Saeimas 9., 10., 11. un 12. un 13. sasaukuma deputāts. No 2006. līdz 2009. gadam S. Dolgopolovs vadīja Saeimas Mandātu komisiju. Viņš aktīvi piedalījās Saeimas apmeklētāju pieņemšanas centra izveidošanā, kura mērķis ir nodrošināt sabiedrības un Saeimas deputātu komunikāciju. Kopš 2010. gada S. Dolgopolovs ir Eiropas lietu komisijas loceklis, bet kopš 2011. gada vada valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisiju.
Brīvajā laikā Sergejs Dolgopolovs lasa grāmatas, apmeklē teātra izrādes un makšķerē.
Ģimenē ir sieva Tatjana Dolgopolova, dēls un meita un četri mazbērni.
Elizabete Krivcova
