Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīca Pokrova kapos Rīgā

Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīca. – Rīga, Mēness ielā 3.

Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcas vēsture aizsākas no nelielas koka kapelas, kas 1777. gadā tika uzcelta kapsētā, kur apbedīja ne tikai karavīrus vien, bet arī civiliedzīvotājus. 1779. gadā, pēc Rīgas ģenerālgubernatora grāfa Džordža Brauna iniciatīvas, kapsētā, kas atradusies Rīgas nomalē, tika uzbūvēta koka baznīca, kuru iesvētīja par godu Vissvētās Dievmātes Patvērumam.

Iesākumā Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas draudze bija pierakstīta pie Vissvētās Dievmātes „Dzīvudarošā Avota” ikonas hospitāļa baznīcas. Taču 1812. gadā, kara laikā ar Napoleonu, tuvojoties pretinieka karaspēkam, pēc ģenerālgubernatora Magnusa fon Esena pavēles, Rīgas priekšpilsētas tika nodedzinātas. Liesmās gāja bojā daudz dzīvojamo namu, četri dievnami un arī „Dzīvudarošā Avota” ikonas baznīca. Šī dievnama klērs un draudze uz laiku tika pārcelti uz Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcu.

1818. gadā Vissvētās Dievmātes Patvēruma dievnams kļuva par draudzes baznīcu. 1825. gadā, pēc Rīgas Svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīcas iesvētīšanas, Vissvētās Dievmātes Patvēruma kapu baznīca un tās draudze tika pierakstītas pie šā dievnama.

Jauns posms šīs baznīcas vēsturē iesācies 1845. gadā. Tie bija laiki, kad latvieši masveidā pārgājuši Pareizticībā. Rīgas Latviešu hernhūtiešu (jeb Brāļu) draudze ar Dāvidu Balodi (1809-1864) priekšgalā vērsās pie Rīgas bīskapa Filareta (Gumiļevska; 1805-1866) ar lūgumu pievienoties Pareizticībai, noturot dievkalpojumus latviešu valodā. Atbilde bija dota pozitīva. Pareizticīgajiem latviešiem tika atļauts noturēt dievkalpojumus Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma kapu baznīcā.

1845. gada 29. aprīlī baznīcā pirmo reizi notika dievkalpojums latviešu valodā, ko vadījis pareizticīgais priesteris t. Jakovs (Jēkabs) Mihailovs, kurš pēc tam šajā dievnamā nokalpoja 15 gadus, līdz pat savai nāvei 1860. gadā.

1845. gadā Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcā bija izveidojušās divas draudzes – latviešu un krievu, kuras abas tika pierakstītas pie Sv. Ņevas Aleksandra dievnama. 1858. gadā Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas draudze atdalījās no Sv. Ņevas Aleksandra baznīcas, un pēc tam abas baznīcas draudzes tika apvienotas vienā – Pokrova draudzē.

1868. gadā apvienotās draudzes vajadzībām Rīgā tika uzcelta otra (jau mūra) kapu baznīca – Kristus Debesbraukšanas pareizticīgo dievnams.

1875. gadā vecā Vissvētās Dievmātes Patvēruma koka baznīca nodega. Noturēt dievkalpojumus vienā dievnamā draudzes locekļiem latviešiem un draudzes locekļiem krieviem bija visai apgrūtinoši. Tāpēc 1877. gadā sākās jauna Vissvētās Dievmātes Patvēruma mūra dievnama celtniecība pēc vācu izcelsmes Vidzemes arhitekta Roberta Augusta Pflūga (1832-1885) projekta. 1879. gadā jauno dievnamu iesvētīja Rīgas un Jelgavas bīskaps Filarets (Filaretovs; 1824-1882).

Vissvētās Dievmātes Patvēruma mūra baznīca ir celta neobizantiešu stilā un tās pamatapjoms plānā ir stingri simetriski risināts krusta veidā. Dievnama „svītrainās” fasādes ir apdarinātas dzelteniem ķieģeļiem ar sarkanbrūnas krāsas vāpētiem ielaidumiem. Daudzās dekoratīvās detaļas, kas rotā sakrālās celtnes fasādes, ir atlietas no betona pazīstamā Rīgas tēlnieka Augusta Franca Folca (1851-1926) firmā. Dievnama pamatapjomu vainago pieci kupoli, kas veidoti pussfēras formā, no tiem centrālais kupols ir ļoti liela izmēra. Centrālā kupola pamata cilindrā ir izbūvēti 16 pusapaļi logi, pa kuriem baznīcā ieplūst dienas gaisma. Ieeju dievnamā rotā grezns portāls ar plastiski izteiksmīgu arku, virs portāla atrodas zvanu tornis ar puscirkulāras formas velvi.

Baznīcas iekštelpas ir plašas un gaišas, tās sedz augstas velves. Dievnama iekštelpu velves un arkas klātas skaistiem gleznojumiem. Baznīcas interjeru grezno trīsstāvu ikonostass un lielie kioti (kiots – aizstiklots skapītis ikonu glabāšanai – tulkot. piez.), kuri veidoti vienotā harmoniskā ansamblī un rotāti ar dekoratīviem kokgrebumiem.

Pēc jaunuzceltā dievnama iesvētīšanas apvienotā baznīcas draudze sadalījusies divās daļās. Turpmāk dievkalpojumi draudzes locekļiem latviešiem notikuši Kristus Debesbraukšanas baznīcā, bet draudzes locekļi krievi un baznīcas klērs pārcēlušies uz jauno Vissvētās Dievmātes Patvēruma mūra dievnamu.

Tajos laikos jaunuzceltās baznīcas pārzinis bija t. Kapitons Vasiļkovs, lielā mērā pateicoties kuram arī bija uzbūvēts jaunais mūra dievnams. Tāpat, pateicoties t. Kapitona pūlēm, tika izveidota un iekārtota arī apakšējā tā dēvētā “alas” baznīca, kuru Svētā Pravieša Elijas vārdā 1886. gadā iesvētījis Rīgas un Mītavas/Jelgavas bīskaps Donāts (Babinskis-Sokolovs; 1828-1896).

Pēc tēva Kapitona Vasiļkova nākamais dievnama pārzinis bija t. Joanns Pjatņickis. Viņa svētkalpošanas laikos bija uzceltas divas mūra mājas baznīcas klēram un draudzes skolai. Pēc virspriestera Joanna Pjatņicka nāves, 1911. gadā viņa vietu ieņēma tēvs Nikolajs Tihomirovs (1863-1932). Viņš bija Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas pārzinis līdz pat savai nāvei 1932. gadā. Virspriestera Nikolaja Tihomirova kalpošana šajā dievnamā noritēja visnotaļ grūtajos gados.

Laikraksta “Segodņa” 1929. gada 273. numurā ir atzīmēts : “Pasaules kara sākumā viss Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcas īpašums, sakristeja, zvani utt. tika aizvesti uz Krievijas iekšzemi, kur viss arī pazudis. Vācu okupācijas laikos, kā arī lielinieku laikā baznīcas dzīve it kā sastinga un sāka atjaunoties tikai no 1921. gada, kad Rīgā ieradās arhibīskaps Jānis Pommers, kurš kļuva par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Virsganu.

Draudzes padome kopā ar klēru un draudzes vecāko uzcītīgi ķērās pie darba, labiekārtojot baznīcas un draudzes dzīvi. Divus gadus vēlāk par draudzes padomes savāktajiem līdzekļiem tika iegādāti jauni zvani, bet pasaules karā pie Rīgas kritušo krievu karavīru brāļu kapavietā tika uzcelts piemineklis. Tika veikts dievnama kapitālais remonts, atjaunojot sienu un velvju gleznojumus.”

Blakus Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcai, pa labi no tās, tika apbedīts Rīgas arhibīskaps Jānis (Pommers), kurš gājis bojā mocekļa nāvē 1934. gadā. Viņa kapavieta uzreiz kļuva par ticīgo ļaužu svētceļojuma vietu. 1936. gadā pēc krievu izcelsmes Latvijas arhitekta Sergeja Antonova (1884-1956) projekta virs Valdnieka kapavietas tika uzcelta arhitektoniski vienotā stilā ar dievnamu ieturētā kapliča. Tās fasādi rotā Svētā Pravieša Jāņa Kristītāja mozaīkas attēls, kura autors ir pazīstamais Rīgas mākslinieks Jevgeņijs Kļimovs (1901-1990).

No 1933. līdz 1952. gadam Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas pārzinis bija priesteris Grigorijs Ponomarjovs. Kādu laiku, 1930. gadu beigās un Otrā pasaules kara gados, baznīcā kalpoja t. Nikolajs Trubeckojs (1907-1978) – Latgalē pazīstamā un ticīgās tautas mīlētā virspriestera Ņikanora Trubeckoja (1876-1959) dēls. No 1944. līdz 1945. gadam šeit kalpoja virspriesteris Aleksijs Tihomirovs – t. Nikolaja Tihomirova mazdēls; no 1952. līdz 1962. gadam – virspriesteris Nikolajs Varfolomejevs.

Vairāk nekā 20 gadu laikā Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas pārzinis bija virspriesteris t. Jakovs Načiss. Viņu nomainījis virspriesteris t. Grigorijs Kasatkins, kas kalpoja par šā dievnama pārzini no 1988. gada un līdz pat savai nāvei 2018. gadā.

2000. gados baznīcā notikuši svinīgi dievkalpojumi svētā Svētmocekļa Jāņa, Rīgas arhibīskapa (Pommera) kanonizācijas, svēto pīšļu iegūšanas un svēto pīšļu pārnešanas dienās. Patlaban dievnamā tiek glabāts zārks, kurā aptuveni 70 gadus atradušies Svētmocekļa Jāņa svētie pīšļi, kad viņa mirstīgās atliekas atdusējās kapā.

Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas draudzes locekļi godina ne mazums ikonu, kas atrodas dievnamā, to vidū īpaši tiek godāta liela senatnīga Vissvētās Dievmātes Tihvinas ikona. Blakus dievnama ēkas kreisajai sienai ir apbedīts Viļņas un Lietuvas Metropolīts, Latvijas un Igaunijas Ekzarhs Sergijs (Voskresenskis; 1897-1944), kurš traģiski gājis bojā atentātā 1944. gada 29. aprīlī.

Plašajā Pokrova kapu teritorijā, kas ir senākā kapsēta Rīgā, ir apbedīti daudzi pareizticīgie priesteri, Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera mūķenes, to vidū arī pazīstamā shimas igumēne Jevgeņija (Postovska; 1864-1948), kā arī Pirmajā un Otrajā pasaules karā kritušie karavīri, Salaspils koncentrācijas nometnē bojā gājušie bērni, pazīstamie kultūras darbinieki, mecenāti, augstmaņi... Daudzās kapavietās ir saglabājušies senāk uzstādītie kapakmeņi.

Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā kalpojuši šādi pazīstami garīdznieki:

No 1845. līdz 1860. gadam – t. Jakovs (Jēkabs) Mihailovs (1804-1860).

No 1858. līdz 1895. gadam – t. Kapitons Vasiļkovs (1827-1895).

1860. — 1870. gadā un 1875. – 1879. gadā – t. Vasīlijs Reinhauzens (1811-1892).

No 1895. līdz 1911. gadam – t. Joanns Pjatņickis (1839-1911).

No 1900. līdz 1914. gadam – t. Sergijs Azelickis (1858-1921).

No 1911. līdz 1932. gadam – t. Nikolajs Tihomirovs (1863-1932).

No 1933. līdz 1952. gadam — t. Grigorijs Ponomarjovs (1871-1952).

No 1944. līdz 1945. gadam – t. Aleksijs Tihomirovs (1911-1984).

1952. –1962. gadā – t. Pāvels Burovs (1878-1971).

No 1952. līdz 1964. gadam – t. Nikolajs Varfolomejevs (1913-1966).

No 1963. līdz 1966. gadam – t. Pjotrs (Pēteris) Smikovskis (1927-2009).