Sākumlapa > Tēmas > Personas
Aleksijs Tihomirovs

Aleksijs Tihomirovs

Aleksijs Tihomirovs (1911. g. 16. martā Mītavā/Jelgavā - 1984. g. 9. februārī Rīgā) — protojerejs (virspriesteris).  

Aleksijs Tihomirovs ir dzimis 1911. gada martā Mītavā (Jelgavā). Viņa vectēvs - Nikolajs Tihomirovs – bijis ilggadējs Rīgas pilsētas Pareizticīgās baznīcas apriņķa  blagočinnijs (prāvests jeb viens no bīskapa palīgiem, kas uzrauga kārtību kādā noteiktā baznīcas apriņķī – tulkot. piezīme).

1929. gadā Aleksijs Tihomirovs absolvējis Rīgas pilsētas krievu ģimnāziju un 1933. gadā – Latvijas Universitates Juridisko fakultāti. Pēc tam viņš stradājis Latvijas Republikas tieslietu sistēmā.

1935. gadā A. Tihomirovs tika uzņemts Rīgas Garīgā semināra eksternātā, taču absolvēt to nebija paspējis. Sakarā ar Rīgas Garīgā semināra likvidāciju 1936. gada rudenī viņš bija saņēmis vienīgi izziņu par nokārtotajiem mācību priekšmetiem. 1930. gadu beigās A. Tihomirovs studējis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Pareizticīgajā nodaļā.

Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā, Aleksijs Tihomirovs tika iesvētīts par pareizticīgo priesteri. Pēc tam viņš strādājis par Rīgas eparhijas sekretāri.

1945. gadā Iekšlietu Tautas komisariāta represīvie orgāni arestējuši pareizticīgo priesteri t. Aleksiju (Tihomirovu); viņam piesprieda desmit gadus ieslodzījumā.  1954. gadā viņš tika atbrīvots un atgriezās Latvijā.  

Arhibīskaps Filarets (Ļebedevs, 1887-1958; Rīgas eparhijas Valdnieks 1951.-1958. g.) iecēlis Aleksiju Tihomirovu par latviešu baznīcas draudžu referentu. Tēvs Aleksijs kalpojis Jaunjelgavas, Lielvārdes, Kalsnavas, Liepājas, Alojas, Ugāles, Dundagas, Kokneses un Salacgrīvas dievnamos.

No 1973. gada līdz iziešanai ārpus štata 1979. gadā t. Aleksijs (Tihomirovs) kalpojis Rīgas sv. labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra dievnamā.

Protojerejs Aleksijs Tihomirovs miris 1984. gada 9. februārī,  apbedīts Rīgas Debesbraukšanas draudzes kapos.

                                                                  Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

Священник Голиков Андрей и Фомин Сергей. Кровью убеленные: Мученики и исповедники Северо-Западной России и Прибалтики (1940-1955). Москва: Паломник, 1999. [Tēvs A. Goļikovs, S. Fomins. Asinīm balinātie. Ziemeļrietumu Krievijas un Baltijas mocekļi un ticības apliecinātāji (1940-1955). M.: Palomņik, 1999. g.].153.-154. lpp.;

Цоя С. Рижская православная духовная семинария в межвоенные годы (1926-1936). Rakstu krājums:  Латвийский православный хронограф. Вып. I. Прот. Олег Пелевин (ред.). Рига: Синод Латвийской православной церкви, 2015.[S. Coja. Rīgas Pareizticīgo Garīgais seminārs starpkaru gados (1926-1936). Grāmatā: Latvijas pareizticīgais hronogrāfs. I krāj. Prot. Oļegs Peļevins (red.). Rīga: Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinode, 2015. g.] 86. lpp.