Vainovas vecticībnieku draudzes lūgšanas nams

Vainovas vecticībnieku draudzes lūgšanas nams

Vainovas vecticībnieku draudzes lūgšanu nams. - Rēzeknes novada Feimaņu pagasta Vainovas ciems. V. Nikonova foto.

Vainovas vecticībnieku lūgšanu nams pieder vienai no vecākajām Latgales vecticībnieku draudzēm, kas ir dibināta 1859. gadā.
Vainovas ciemā uzceltais vecticībnieku koka lūgšanu nams bijis viens no lielākajiem Latgalē – Latvijas austrumu reģionā. Kopš 18. gadsimta šeit bija liels vecticībnieku apdzīvotais areāls. Šajā reģionā bija apmetušies vecticībnieki bezpriesternieki: pomorieši un fedosejevieši.  
Vainovas lūgšanu nams bija ietilpīgs: vienlaikus tajā varējuši pulcēties lūgšanai aptuveni 2000 cilvēku; tas atradās Rēzeknes apriņķa Feimaņu pagasta Vainovas ciemā. Šī vecticībnieku koka kulta celtne ir zudusi ugunsgrēka rezultātā.
1906. gadā Rēzeknes pilsētas mērnieks N. Sergejevs iesniedzis apstiprināšanai jauna vecticībnieku lūgšanu nama projektu. Saskaņā ar dokumentāciju, tā bija visai apjomīga kulta celtne (21,3 х 12 m), augstums - 6,8 m, ar četriem jumoliem un korēm. Lai atbalstītu jumta pārseguma konstrukcijas, tika izmantotas divas kolonnu rindas – pa piecām kolonnām katrā. Lūgšanu namā bija paredzētas trīs ieejas, ēkas interjerā plaši tika izmantoti kokgriezumi. Koka ēkas būvdarbus bija veicis būvuzņēmējs Savins Petrovs.
Vainovas draudzes locekļu atmiņā gaišu piemiņu par sevi ir atstājis vecticībnieku mācītājs Averkijs Goršakovs, kurš kalpojis šeit pirmskara gados. 1938. gada 9. maijā laikraksta “Jaunākās Ziņas” 103. numurā tika publicēta informācija par viņa apbedīšanu:
“Rēzeknes Sarkanā krusta slimnīcā miris Latgales lielākās un vecākās Vainovas vecticībnieku draudzes mācītājs 74 g. v. Averkijs Goršakovs. Viņa apbedīšana notika pēc senajām vecticībnieku paražām un pulcināja ap 1500 pavadītāju. Nelaiķim parādīja lielu godu: 28 km garo ceļu no slimnīcas uz dzimtenes kapiem Maltas pagastā šķirstu nesa uz rokām. Gājienā sekoja garīdzniecība un koris.
Šis svinīgais bēru gājiens bija rīkots, lai atzīmētu nelaiķa lielos nopelnus, jo Goršakovs lielā mērā atbalstījis savas draudzes dzīvi un baznīcas būvi. Bēru gājienu 10 kilometrus no Vainovas sagaidīja baznīcas garīdzniecība ar koriem. Pēc apbedīšanas netālu no kapsētas zem klajas debess sarīkoja bēru mielastu ar īpatnējiem ēdieniem, bet nabagiem izdalīja pīrāgus.”
Tolaik (pirms Otrā pasaules kara) Vainovas vecticībnieku draudzē bija apmēram 1900 cilvēku.
1989. gada 28. septembrī Vainovas vecticībnieku lūgšanu namā iespēris lodveida zibens, rezultātā izcēlies ugunsgrēks un koka kulta celtne nodegusi. Brīnumainā kārtā ugunsgrēkā nebija sadegušas dievkalpojumu grāmatas.
1992. gadā uz iepriekšējās sadegušās kulta celtnes fundamenta, tiesa gan, daudz mazākos apjomos, tika uzbūvēta taisnstūrveida ķieģeļu ēka, kuru vainago divi jumoli.
Vietējā pašvaldība un mežrūpniecības saimniecība atbalstījušas Vainovas vecticībnieku draudzi, piešķirot būvmateriālus; draudzes locekļi saziedojuši naudu.  Būvdarbus vadījusi Epistīmija Gorina.

Vladimirs Nikonovs

(papildināts tulkojums no krievu valodas)

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710 -2010). - Рига, 2010, 451.-452. lpp.

Informācijas avoti:


В. Никонов. Староверие Латгалии./ V. Nikonovs. Latgales Vecticība. Rēzekne. 2008. 261.-263. lpp.