Tiskādu vecticībnieku draudzes dievnams
Tiskādu Svētās Trijādības lūgšanu nams Rēzeknes rajonā.
Tiskādu vecticībnieku draudze ir viena no vissenākajām Latvijā. Pastāv viedoklis, ka sloboda Tiskādi ieguva savu nosaukumu pateicoties krievu vecticībnieku apmetnei. Bēguļojošie vecticībnieki ieceļoja šeit un apmetās uz dzīvi, viņu mājas bija „spiedušās”(kriev. - «тискались») starp divu pirmsatnācēju sētām, kuri pirms vecticībnieku ieceļošanas jau dzīvoja skaistā Tiskādu ezera krastos. Saskaņā ar nostāstiem, pirmais lūgšanu nams Tiskādos tika ierīkots koka namā 1680. gadā. Par daudz ticamāku pirmā lūgšanu nama dibināšanas datumu varētu uzskatīt 1733. gadu. Kaut gan varas pārstāvji daudzkārt aizzīmogoja lūgšanu namu, un dažas reizes tas cieta no ugunsgrēka, šo namu atkal atjaunoja. Oficiāli draudze tika reģistrēta 1908. gadā. Jaunais lūgšanu nams, kas šajā vietā bija uzbūvēts vēl 1886. gadā, tika atzīts ar likumu un paplašināts pēc 1905. gada nolikuma «Об укреплении начал веротерпимости» stāšanās spēkā. 1940. gada sākumā Tiskādu vecticībnieku draudze lieluma ziņā bija otrā Latvijā pēc Rīgas Grebenščikova draudzes. Tiskādu draudzes locekļu skaits sastādīja aptuveni trīs tūkstoši (2 955) cilvēku. Lūgšanu namā knapi spēja sanākt visi draudzes locekļi. Klirosā dziedāja 20 cilvēku. Un patlaban lūgšanu namā pulcējās divu pagastu (22 sādžas) ticīgie, draudzes pārziņā ir deviņi kapi.
Kopš 1947. gada par virsmācītaju lūgšanu namā kalpoja Aņisims Daņilovs (1910-1989), kas bija garīgi apdāvināts cilvēks. Par Tiskādu lūgšanu nama kalpotāju viņš kļuva vēl zēns būdams - deviņu gadu vecumā un visu savu mūžu veltīja kalpošanai Dievam: izpildīja kanonarha pienākumus un 1947. gadā saņēma svētību kalpot par virsmācītāju. Puškina nama zinātniskais līdzstrādnieks G. Markelovs savā aprakstā „Vecticībnieki: trīs portreti” («Старобрядцы : три портрета») rakstīja par viņu šādi: «...Blakus lauku mājai atrodas stabi ar vadiem, bet pie saimnieka sētas vadi apraujas – saimnieks nevēlējās izmantot elektrību. Vienīgais kādreiz bagātās viensētas iemītnieks ir Aņisims Timofejevičs Daņilovs, Tiskādu vecticībnieku draudzes virsmācītājs neliela auguma, sakumpis, skumīgs vecs vīrs. Cirtaini tumši mati, kā Andreja Deņisova portretos, un negaidīti – gaišs žēlīgs skaidro acu skatiens. Vecajā mājā Aņisims Timofejevičs nedzīvo, bet dzīvo cellītē, kuru pats uzbūvēja no baļķiem pirms daudziem gadiem. Tajā ir zemi griesti, nevar izslieties, plauktos grāmatas, manuskripti, visapkārt ikonas – koka un bronzas, vietējie Latgales lējumi, svētbildes. Mēbeļu cellē nav , jo Aņisims Timofejevičs guļ uz grīdas. Kopš bērnības viņš bija stingri gavējis, un viņa dvēsele bieži vien sarunājas ar Dievu. Par labsirdību, uzticēšanos cilvēkiem un lēnprātību draudzes locekļi uzskata Aņisimu Timofejeviču par svēto...» 1988. gadā režisors Vladimirs Djakonovs uzņēma dokumentālo filmu par vecticībniekiem, kurā ir iemūžināts arī tēva Aņisima tēls. Pēc pusgada Aņisims Daņilovs traģiski gāja bojā, sadegot savā namiņā.
Tiskādu lūgšanu nams ir monumentāla taisnstūra baļķu ēka ar divslīpju jumtu, virs kuras narteksa (jeb priekšnama) uzbūvēts kompakts zvanu tornis, kuru rotā četri trīsstūrveida frontoni un neliels kupols. Zvanu tornī uzstādīti pieci nelieli zvani, lielākais no tiem sver 800 kg un tika atliets 1938. gadā par draudzes naudu, citu zvanu (kas sver 80 kg) 1928. gadā uzdāvināja M. Laptjevs. No austrumu puses jumtam ir slīpa plakne, kuru vainago kupols, kas uzstādīts virs ēkas centrālās daļas. Lūgšanu namā ir «četri logi», turklāt priekšnama logam ir daudz mazāki izmēri. Baļķu nams apšūts ar dēļiem, logiem piešķirta noapaļota forma. Tamburveida lieveņa ieeju rotā tradicionāls konsoles tipa jumtiņš. Neskatoties uz ārējās apdares vienkāršību, pateicoties labām apjomu un detaļu proporcijām, lūgšanu nams atstāj harmonisku iespaidu.
Ludmila Kļešņina
Informācijas avoti :
1) «Староверие Латгалии»(„Latgales vecticība”,, Резекне, 2008, 336. – 341. lpp.
2) «Поморский вестник» („Pomoras vēstnesis”) numur 21, 2008. g. jūnijā, 34.-36.lpp.
3) «Русские в Латвии. Из истории и культуры староверия» („Krievi Latvijā. No vecticības vēstūres un kultūras”) , 3. izlaidums, Рига, 2003, 233.lpp.
