Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) kapi un baznīca Rīgā

1772. gadā, sakarā ar mēra epidēmiju, no Sanktpēterburgas uz Rīgu bija nosūtīts rīkojums, saskaņā ar kuru tika aizliegti apbedījumi toreizējā Rīgas pilsētas teritorijā. Šajā sakarā radās nepieciešamība atrast vietu jaunām kapsētām ārpus pilsētas nocietinājumiem.

1773. gada 1. maijā Krievijas impērijas ķeizariene Katrīna II parakstījusi dekrētu, kas atļāvis veikt apbedījumus jaunajās Rīgas kapsētās: Lielajos kapos – protestantiem; Jēkaba kapos – katoļiem un Pokrova kapos – pareizticīgajiem.

1779. gadā pareizticīgo kapsētai atvēlētajā teritorijā tika iesvētīta neliela koka baznīca par godu Vissvētās Dievmātes Patvērumam. Teritorijā ap dievnamu sāka izplesties kapi, kas saņēmuši Pokrova (Patvēruma) vārdu. Šī ir senākā pareizticīgo kapsēta Rīgā, kas saglabājusies līdz mūsu dienām. Šeit savu pēdējo atdusas vietu atraduši daudzi ievērojami Rīgas iedzīvotāji.

Pokrova kapi Rīgā

Mēness ielā 3

Piemineklis – obelisks krievu karavīriem, kas krituši Pirmā pasaules kara laikā.

A. Bedenko foto.

* * *

Saskaņā ar Latvijas Kultūras ministrijas datiem līdz 21. gadsimta sākumam Pokrova kapsētas teritorijā bija jāsaglabā 1126 pieminekļi. Klīstot pa kapsētas aizaugušajām takām un lasot uzrakstus, kas saglabājušies uz kapu pieminekļiem, kuru ar katru gadu kļūst arvien mazāk, var iepazīties gandrīz vai ar visu tā dēvētās “krievu Rīgas” vēsturi. Pokrova kapos ir apbedīts Jevgrafs Češihins – pirmā krievu laikraksta Vidzemē “Rižskij vestņik” redaktors, kā arī pirmā vēsturiskā darba krievu valodā “Livonijas vēsture kopš seniem laikiem” («История Ливонии с древнейших времен») autors.

Šeit līdz 2003. gadam bija pirmā latviešu svētā – arhibīskapa Jāņa (Pommera) atdusas vieta; šeit tika apbedīts metropolīts Sergijs (Voskresenskis). Šajā kapsētā ir Eiropas mēroga mākslinieka Sergeja Vinogradova un daudzu citu izcilu personu kapavietas. Tikai vienkāršs to cilvēku vārdu pārskats, kuru dzīve un darbība ir nozīmīga Latvijas vēsturei, aizņemtu vairāk nekā duci rindu.

Pokrova kapi, kas patlaban atrodas netālu no Rīgas centra, sākotnēji bija atradušies ārpus pilsētas priekšpilsētām. Līdz 18. gadsimta beigām Rīgas iedzīvotāji tika apglabāti iesvētītā zemē – austrumpusē blakus baznīcām, t.i. ap altārdaļu. Viduslaikos pareizticīgo kapsēta atradusies mūsdienu Jēkaba ielas teritorijā – vietā, kur iela pietuvojas Svētā Jēkaba katoļu katedrālei. Bagātie un titulētie pilsoņi panāca to, lai pēc nāves viņus apbedī dievnamos. Evaņģēliski luteriskās Doma katedrāles un Svētā Pētera baznīcas iekštelpu sienās patlaban iebūvētās plāksnes ir kapakmeņi, kas kādreiz bija kapu pieminekļi. Saskaņā ar šo tradīciju Svētā Aleksija, Dieva Cilvēka pareizticīgo baznīcā (tagad Sv. Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīca) tika apbedīts Rīgas ģenerālgubernators Aņikita Repņins un vēlāk – viņa dēls un citi.

Mēris, kas plosījies daudzās Krievijas impērijas pilsētās un masveidā nonāvējis pilsētniekus, piespiedis ķeizarieni Katrīnu II aizliegt veikt apbedījumus pilsētās, tostarp Rīgā. Ķeizarienes rīkojums datēts ar 1773. gadu, tāpēc šis gads arī tiek uzskatīts par Pokrova kapu dibināšanas datumu. No citas puses, senatnīga kapliča, kuras uzbūves datums datēts ar 1736. gadu, ļauj spriest, ka šī nekropole ir vēl senāka (šī kapliča praktiski tika iznīcināta 21. gadsimta sākumā).

Pašlaik Pokrova kapos par senāko identificēto apbedījumu var uzskatīt Katrīnas II valdīšanas laiku Rīgas gubernatora Aleksandra Bekļešova kapu. Savu pēdējo atdusas vietu A. Bekļešovs atradis gandrīz vai pie pašas Vissvētās Dievmātes Patvēruma kapsētas baznīcas sienas. Vēl nesen viņa apbedījuma vietā atradās monuments ar portretu un epitāfiju. Pārdzīvojis visus karus, piemineklis zudis 20. gadsimta beigās. Kapavieta bija nolaistā stāvoklī, taču, pateicoties Latvijas Puškina biedrības centieniem, gravieris Sergejs Kisļakovs no bijušā pjedestāla paliekām izveidojis pieticīgu piemiņas kolonniņu.

Savu pašreizējo nolaisto izskatu kapsēta ir ieguvusi pakāpeniski – vairāk nekā daudzu desmitgažu laikā. Jau 1934. gadā Rīgas krievu laikraksts “Segodņa večerom” rakstījis:“Pokrova kapsēta nebūt nav spīdoši labiekārtota [..]. Daudzi pieminekļi un kapuvietas ir pilnībā sabrukuši un turpina sabrukt. Ne tikai šīs kapsētas nomalē, bet pat pie pašiem kapsētas vārtiem ir pilnīgi aizmirstas apbedījuma vietas, kas ir gandrīz nolīdzinātas līdz ar zemi, aizaugušas ar nezālēm.”

Pēdējais apbedījums šeit tika veikts 1962. gadā. Pēc trīsdesmit gadiem tika plānots pārveidot kapsētu par parku. Blakus esošie Lielie kapi jau ir piedzīvojuši līdzīgu likteni. Taču Pokrova kapiem bija lemts cits liktenis. Jau bija sākušies sagatavošanās darbi parka izveidei: tika nojaukts žogs, nojaukta arka virs ieejas kapos, taču pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, pārveidošanas darbi tika pārtraukti.

Pagājušā gadsimta 90. gados šeit sākās barbariska izpostīšana: detaļas, kas saturēja krāsainos metālus, tika noskrūvētas un noņemtas no pieminekļiem, tika iznīcināti pieminekļi, kas izgatavoti no melnā granīta, un pārdošanai tika demontēts čuguna žogs. Šķita, ka kapsētas drūmais liktenis ir nolemts, taču Dieva griba izrādījās savādāka.

1998. gadā pēc varas iestāžu lēmuma Pokrova kapi tika nodoti Latvijas Pareizticīgās Baznīcas īpašumā. Parādījās struktūrvienības, kurām, no vienas puses, bija jāatsāk veikt apbedījumus šajā teritorijā uz komerciāliem pamatiem, bet, no otras puses, jāuzrauga kapsētas kā vēstures pieminekļa saglabāšana, un nepieciešamības gadījumā jāveic šeit restaurācijas darbi.

Pirms tam apbedījumu vietu aprūpi uzņēmās uz sevis gan atsevišķi rīdzinieki, gan dažādas sabiedriskās organizācijas. Tā, skolotāju kapavietas aprūpēja pirmskara laika ģimnāziju absolventi. 1980. gadu beigās Baltu-Slāvu biedrība uzstādīja pieminekli mākslinieka Sergeja Vinogradova apbedījuma vietā. Lai gan Latvijas krievu preses pārstāvji vairākkārt organizēja šeit talkas teritorijas sakopšanai un attīrīšanai no atkritumiem, bija nepieciešams regulārs, sistemātisks darbs, lai saglabātu un atjaunotu kapu pieminekļu vietas.

Kultūras pieminekļu vidū, kas ir saistīti ar Pokrova nekropoli, būtu grūti izdalīt kādus objektus pēc to nozīmīguma pakāpes. Tomēr, domājams, šāds objekts ir Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) kapsētas baznīca. Pirmā Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas ēka, kas celta no koka, tika uzbūvēta jau 1779. gadā. Pēc 1875. gada ugunsgrēka, kura laikā koka dievnams bija nodedzis, tika uzcelta akmens baznīca tā sauktajā “bizantiešu” arhitektūras stilā. Tās projektu izstrādājis vācu izcelsmes Rīgas arhitekts Roberts Augusts Pflūgs. Jaunuzceltā mūra baznīca tika iesvētīta 1879. gadā.

Blakus Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcai atrodas Svētā Pravieša un Tā Kunga Priekšteča Jāņa Kristītāja kapliča, kas tika uzcelta 1936. gadā. Tajā tika apbedīts Latvijas Pareizticīgās Baznīcas arhibīskaps Jānis (Pommers), kurš tika zvēriski noslepkavots 1934. gadā un vēlāk kanonizēts svēto kārtā. Kapličas skices veidojis arhitekts Sergejs Antonovs, kurš ēkas arhitektūras stilu saistījis ar kapsētas baznīcas stilu. Rasējumu izstrādi un būvniecības vispārējo vadību veicis sinodālais arhitekts Vladimirs Šervinskis. Mozaīku virs ieejas kapličā, kurā ir attēlots Jānis Kristītājs, veidojis mākslinieks Jevgeņijs Kļimovs.

Pagājušā gadsimta 20. gadu vidū krievu skauti veikuši lielu darbu, lai pārapbedītu Pirmā pasaules kara laikā kritušo karavīru mirstīgās atliekas. Šis darbs bija pabeigts 1928. gadā, kad kritušo karavīru brāļu kapa vietā tika uzstādīts piemineklis-obelisks, kas izveidots pēc Vladimira Šervinska projekta. Netālu no tā atrodas Otrā pasaules kara laikā kritušo padomju karavīru brāļu kapi, kā arī nacistu terora upuru kapavietas.

Vislabāk ir saglabājušies šādi pieminekļi: pirmā Rīgas krievu laikraksta redaktora Jevgrafa Češihina, pazīstamās operdziedātājas Mariannas Čerkaskas apbedījuma vietā, Vērmaņu dzimtas kapliča, tirgotāju Muhinu un tirgotāju Ņesterovu dzimtas kapličas. Pokrova kapos ir uzstādīts arī piemineklis izcilās latviešu aktrises Vijas Artmanes kapavietā.

Oļegs Puhļaks

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). Рига, 2010.

Saīsināts tulkojums no krievu valodas

P. S. Pēc stāvokļa, kāds bijis 2024. gada sākumā, Pokrova kapos tiek aktīvi veikti jauni apbedījumi. Pateicoties Latvijas Puškina biedrības un personīgi Svetlanas Vidjakinas pūliņiem, pēdējo divdesmit gadu laikā ir bijusi iespēja atjaunot daudzu agrāk plaši pazīstamu krievu rīdzinieku apbedījumu vietas.  

Informācijas avoti:

Покровское кладбище. Слава и забвение. Сост. С. Видякина, С. Ковальчук. Рига, 2004.

Давидсоне И. Парки и сады Риги. Рига, 1980. 27. lpp.

Журавлев С. Покровское кладбище – памятник рижской старины. Рига, 1990.

Plaudis A. Kapa klusums Pokrova kapos. Atmoda, 1992. g. oktobris.

J. K. Broces zīmējums