Sākumlapa > Tēmas > Personas
Arhibīskaps Joanns (Aļeksejevs)

Arhibīskaps Joanns (Aļeksejevs)

Joanns (Georgijs Aļeksejevs, 20.01.1892. Gatčina – 16.06.1966. Gorkija) – Rīgas eparhijas pārvaldnieks no 1958. līdz 1961. gadam, bīskaps, no 1961. gada arhibīskaps. 

Arhibīskaps Georgijs Aļeksejevs dzimis Gatčinas pils kalpotāja ģimenē Sanktpēterburgas guberņas Gatčinā. Pamatskolas izglītību viņš ieguva pilsētas skolā, bet vidējo – Gatčinas reālskolā. Pēc tam 1910. gadā G. Aļeksejevs iestājās Sanktpēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā. Jau no 15 gadu vecuma viņš piepelnījās, pasniedzot privātstundas, jo ģimene bija liela (pieci bērni), taču tēva alga pieticīga.

Jau kopš bērnības nākamo garīdznieku saistīja reliģijas un pareizticības jautājumi. Viņš patstāvīgi apguva teoloģijas zinības. Tā visa rezultātā 1914. gadā G. Aļeksejevs pameta institūtu un kā eksterns (bez Garīgā semināra izglītības) iestājās Petrogradas Garīgās akadēmijas pirmajā kursā. Šo mācību iestādi viņš sekmīgi pabeidza 1918. gadā.

1918. gadā G. Aļeksejevs apprecējās ar Lidiju Pomerancevu. Viņu ģimenē piedzima divas meitas. Revolūcija, boļševiku nākšana pie varas un Krievijas pilsoņu karš piespieda G. Aļeksejevu kopā ar sievu pārcelties uz dzīvi Igaunijā. Sākumā ģimene dzīvoja Narvā, nedaudz vēlāk – Tallinas piepilsētā Nimmē. Ilgus gadus G. Aļeksejevs strādāja par pasniedzēju vairākās krievu mācību iestādēs – ģimnāzijās un dažāda veida kursos. 30. gadu beigās viņš kopā ar Lidiju Mahoni izdeva mācību grāmatu „Живая речь” („Dzīvā valoda”) krievu valodas apgūšanai igauņiem. Līdztekus krievu valodai G. Aļeksejevs prata arī igauņu, franču un vācu valodu.

Kopš 20. gadu sākuma G. Aļeksejevs aktīvi iesaistījās Baznīcas dzīvē. Viņš bija ārštata psalmotājs Tallinas Aleksandra Ņevska katedrālē, piedalījās Jāņa Kristītāja vārdā nosauktā pareizticīgo dievnama celtniecības darbu organizēšanā Nimmē (mūsdienās Tallinas rajons). No šīs baznīcas atklāšanas brīža 1923. gadā līdz 1928. gadam G. Aļeksejevs tur kalpoja par reģentu-psalmotāju. 1928.–1930. gadā viņš bija draudzes padomes priekšsēdētājs.

1931. gada 28. martā Tallinas un visas Igaunijas metropolīts Aleksandrs (Pauluss, 1872–1953) iesvētīja G. Aļeksejevu priesterībā. Sākotnēji viņš kalpoja Aleksandra Ņevska katedrālē Tallinā. 1936. gadā krievu draudze no katedrāles tika pārcelta uz Sv. Simeona un Annas baznīcu. 1937. gadā G. Aļeksejevs saņēma virspriestera amatu un kļuva par Narvas eparhijas padomes locekli.

Otrā pasaules kara gados tēvs Georgijs, cik spēdams, palīdzēja trūkumcietējiem un krievu karagūstekņiem – pēdējo uz visstingrāko bija aizliegušas vācu okupācijas iestādes. Tieši par mēģinājumu atvieglot karagūstekņu likteni 1943. gadā G. Aļeksejevam nācās ciest. Virspriesteri arestēja, jo viņš pieņēma grēksūdzi no dažiem karagūstekņiem, kuri tika nodarbināti ostā un bija atnākuši uz baznīcu. G. Aļeksejevu un vēl dažus baznīcas kalpotājus par to nodeva tiesāšanai, tomēr tiesa viņu attaisnoja. G. Aļeksejevs regulāri piedalījās labdarības akcijās. Uzklausot Baznīcas vadības aicinājumu uzņemt ģimenēs bāreņus, viņš pieņēma savā ģimenē zēnu vārdā Pēteris. Pēc padomju karaspēka ienākšanas Igaunijā G. Aļeksejevs bija spiests pārtraukt savu pasniedzēja darbību, jo garīdzniekiem PSRS tas bija noliegts.

1952. gadā G. Aļeksejevs kļuva atraitnis. Sakarā ar to, ka Tallinas bīskapa katedra 1955. gadā kļuva vakanta, jo bīskapu Romanu (Tangu) iecēla par Lugas bīskapu un Ļeņingradas eparhijas vikāru, arhiereja kalpošanai tika aicināts tēvs Georgijs. 1955. gada 17. decembrī viņš iestājās mūka kārtā, pieņemot Joanna vārdu par godu Sv. Jānim (Joannam) Kristītājam. Pēc tam 20. decembrī viņu iecēla arhimandrīta amatā, bet 1955. gada 25. decembrī Bogojavļenskas patriarha katedrālē notika arhiereja iesvētīšana, kuru veica vissvētīgais patriarhs Aleksijs (Simanskis).

Tallinas un Igaunijas bīskaps Joanns labi pazina savu eparhiju un tās vajadzības. Viņš bieži veica draudžu apceļošanu. Pēc bīskapa Filareta (Ļebedeva) nāves 1958. gadā bīskaps Joanns tika iecelts arī par Rīgas eparhijas pārvaldnieku. Viņš vairākkārtīgi apmeklēja Rīgas eparhiju un noturēja dievkalpojumus dažādos dievnamos.

Virsgana Joanna arhiereja kalpošanas laiks sakrita ar Ņikitas Hruščova īstenoto Baznīcas vajāšanas politiku. Dievnamus atkal sāka slēgt, dažus no tiem pat nopostīja. Lai mēģinātu aiztāvēt to vai citu baznīcas ēku, gados vairs ne jaunajam bīskapam nācās tērēt daudz spēka un veselības. Tā varasiestādes vēlējās slēgt Pjuhtickas Dievmātes Aizmigšanas (Uspenskas) sieviešu klosteri, kur plānoja izveidot sanatoriju. Tāpat bija domāts Baznīcai atņemt arī Aleksandra Ņevska katedrāli Tallinā un Kristus Piedzimšanas katedrāli Rīgā. Lēmums par Kristus Piedzimšanas katedrāli tika pieņemts jau 1960. gadā. Bīskaps Joanns nosūtīja patriarham adresētu vēstuli, kurā lūdza dot viņam atļauju vizītei Maskavā, lai varētu sniegt personīgu ziņojumu par izveidojušos situāciju. Taču iejaucās varasiestādes, kuras aizliedza bīskapam braucienu uz galvaspilsētu. Tā visa rezultātā virsgana pūliņi izrādījās veltīgi, un katedrāle tika nodota valsts rīcībā „sabiedriskajām vajadzībām”.

Savas turpmākās pret Baznīcu vērstās akcijas varasiestādes centās īstenot bez lieka trokšņa, lai nesatrauktu starptautisko sabiedrību. Tāpēc tika nolemts bīskapu Joannu izolēt. Spēcīgā padomju varas orgānu spiediena ietekmē Krievu Pareizticīgās Baznīcas Sinode 1961. gadā pieņēma lēmumu Joannu paaugstināt arhibīskapa amatā un pārcelt uz Gorkijas (tagad Ņižņijnovgorodas) un Arzamasas katedru. 1961. gada 3. septembrī viņš piedalījās sava pēcteča Aleksija (Ridigera), nākamībā Vissvētīgākā Maskavas un visas Krievijas patriarha, arhiereja iesvētīšanas ceremonijā, kas notika Aleksandra Ņevska katedrālē Tallinā. Jaunajam eparhijas vadītājam, neraugoties uz visiem padomju iestāžu pūliņiem, tomēr izdevās saglabāt Pjuhtickas klosteri un Tallinas katedrāli.

Arī Gorkijā arhibīskapam Joannam tāpat nācās nepārtraukti cīnīties ar varasiestādēm, kuru spiediens arvien pastiprinājās. Valsts veica drakoniskus pasākumus, palielinot nodokļu slogu draudzēm, pastiprinot antireliģisko propagandu u.c. Virsgans visiem saviem spēkiem centās panākt, lai neviens dievnams eparhijā netiktu slēgts, mobilizējot tam cilvēkus. Arhibīskapa Joanna pūliņi neizrādījās veltīgi, viņa kalpošanas gados eparhijā bija slēgti tikai četri dievnami no 50, kas darbojās. 1963. gadā varasiestādes bija sastādījušas 12 slēgšanai paredzētu baznīcu sarakstu, no kurām astoņas izdevās nosargāt.

Smagā cīņa ar padomju varasiestādēm, kā arī pārcelšana uz Gorkiju no Tallinas, kur bija nodzīvota mūža lielākā daļa, atstāja iespaidu uz virsgana veselību. Kopš 1963. gada viņš sāka stipri slimot un 1965. gadā bija spiests doties atpūtā.

Arhibīskaps Joanns miris 1966. gada 16. jūnijā Gorkijā. Saskaņā ar testamentu viņa mirstīgas atliekas pārveda uz Tallinu un apbedīja līdzās dzīvesbiedrei Aleksandra Ņevska kapsētā.

 

Izmantotie materiāli:

1) Латвийская Православная Церковь 1988-2008 г.г. Рига: Издание Синода Латвийской Православной Церкови, 2009. С. 17-25;

2) Мянник С. Архиепископ Иоанн (Алексеев). // Православие в Балтии, № 3 (12), 2015, с. 110-124.

 

Sergejs Coja

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis