Sākumlapa > Tēmas > Personas
Bīskaps Donāts

Bīskaps Donāts

Donats (1828.g. 18./30. septembrī  Smoļenskas guberņā  - 1896. 16./28. aprīlī  Maskavas gub.) -  Rīgas un  Jelgavas bīskaps (1882-1887). 

Nikolajs Babinskis-Sokolovs (šāds bijis bīskapa Donata laicīgais vārds) ir dzimis Smoļenskas guberņas Juhnovas apriņķa Slobodkas sādžā. Viņa tēvs Iļja Babinskis-Sokolovs bija mācītājs.

Nikolajs Babinskis-Sokolovs absolvējis Smoļenskas Garīgo semināru. 1853. gadā  viņš tika iesvētīts par mācītāju un salaulājies ar Jekaterinu Jefremovu. Diemžēl drīzumā viņa dzīvesbiedre nomirusi no holēras. Kļūdams par atraitni, mācītājs 1853. gadā  iestājās Sanktpēterburgas Garīgajā akadēmijā; šeit studējot, viņš 1855. gadā ir iesvētīts par mūku un pieņēmis garīgo vārdu Donats.

1857. gadā pēc Garīgās akadēmijas absolvēšanas Donats tika nosūtīts par pasniedzēju uz Arhangeļskas Garīgo semināru. 1866. gadā viņš tika iecelts par  šā semināra rektoru. 1879. gadā Donats iesvētīts par Grodņas bīskapu, Lietuvas Eparhijas  otro vikāru. 1881. gadā no Grodņas viņš tika pārcelts uz Kauņu (tolaik – Kovna) un kļuvis par Lietuvas Eparhijas pirmo vikāru.

1882. gada pavasarī Donats iecelts par Rīgas Eparhijas garīgo Virsganu.  

Derētu piezīmēt, ka Donata kā Virsgana kalpošanas laiks bija sakritis ar nozīmīgām pārmaiņām cariskās Krievijas politikā. Imperators Aleksandrs III (1881-1894), nākdams pie varas, atteicās no iepriekšējās valdības īstenotā liberālā kursa un savas politikas pamatos licis konservatīvās vērtības. Par šādas politikas idejisko iedvesmotāju ir bijis Sv. Sinodes oberprokurors K. Pobedonoscevs (1827-1907).

Kas attiecas uz Baltijas guberņām, tad cara administrācija veica pasākumus, lai izskaustu šo guberņu reģionālās atšķirības, un sāka īstenot vietējo iedzīvotāju rusifikācijas politiku. Tajos laikos krievu valoda praktiski piespiedu kārtā tika ieviesta izglītības, lietvedības un kultūras jomās. Valsts visādi – gan morāli, gan materiāli - atbalstījusi Pareizticīgo Baznīcu.  

1883. gadā atsākās jauna vietējo zemnieku kustība par pāriešanu pareizticībā, pārsvarā Igaunijas (Estlandes) guberņā, taču atšķirībā no iepriekšējiem laikiem tā lielā mērā tika mākslīgi inspirēta no varas puses. Kopumā, no 1883. līdz 1887. gadam Eparhijā pareizticībā bija pārgājuši vairāk kā 15 tūkst. cilvēku. Tika nodibinātas 17 jaunas draudzes, tai skaitā, arī igauņu draudze Rīgas Sv. Pētera un Pāvila katedrālē.  

Rīgā pabeidza jaunās pareizticīgo Kristus Piedzimšanas katedrāles būvēšanu, kuras pamati tika likti vēl 1876. gadā. 1884. gada 23. oktobrī jaunuzcelto katedrāli svinīgi iesvētīja Kijevas Metropolīts Platons (Gorodeckis, kas agrāk ir bijis Rīgas un Jelgavas arhibīskaps), Kauņas bīskaps Sergijs un bīskaps Donats, klātesot Sv. Sinodes oberprokuroram К. Pobedonoscevam.

Pateicoties valsts palīdzībai, Rīgas un Jelgavas Eparhijā uzsākās pareizticīgo dievnamu masveida būvēšana un remonts. Tas bija nepieciešams, ņemot vērā to apstākli, ka pareizticīgo draudzēm pietrūka dievnamu vai arī bija stipri novecojuši tie dievnami, kas tika celti 19. gadsimta 40. gados.  

Pateicoties bīskapa Donata centieniem, 1884. gadā tika paaugstināts atalgojums Eparhijas klēriķiem (baznīcas kalpotājiem). Kārtējo reizi palielināja to personu skaitu, kas saņēma stipendijas Rīgas Garīgajā seminārā un Garīgajā skolā. Rīgā tika uzbūvēta Garīgās skolas ēka. Valdnieks Donats panāca to, ka Ilūkstes sieviešu skolas absolventēm tika dotas tiesības iegūt pamatskolas skolotāju nosaukumu.  

Valdnieks Donats katru gadu apbraukāja savu Eparhiju un noturēja dievkalpojumus dažādās draudzēs uz vietas. Pareizticīgā Baznīca joprojām turpināja tulkot garīgās lūgšanu un psalmu grāmatas latviešu un igauņu valodās.

Bīskaps Donats bija izpelnījies vietējo tautu aizstāvja slavu. Vēl strādājot Arhangeļskas Garīgajā seminārā, viņš bija ieviesis pasniegšanā ziemeļu tautu valodas.  Kalpojot Grodņā, viņš aizstāvējis baltkrievu zemniekus no poļu muižnieku apspiešanas. Kalpojot Rīgā, viņš ar īpašu iejūtību uzklausījis latviešu un igauņu sūdzības un lūgumus. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, nevar apvainot Pareizticīgo Baznīcu un bīskapu Donatu tiešajā dalībā rusifikācijas politikas īstenošanā, kaut gan pēc tam daudzi arī centās piedēvēt tieši viņam šādu lomu.  

1887. gada 27. martā bīskaps Donats ticis pārcelts uz Podoļskas katedru. 1890. gadā viņš iecelts par Lietuvas un Viļņas arhibīskapu, viņam tika piešķirts Viļņas Svētā Gara klostera hieroarhimandrīta nosaukums.

Kopš 1894. gada Donats kalpojis par Donas un Novočerkaskas arhibīskapu. Tomēr šā gada beigās veselības stāvokļa dēļ viņš ticis atstādināts no amata un devies pelnītā atpūtā.

Valdnieks Donats ir miris 1896. gada 16. aprīlī, apbedīts Sv. Nikolaja-Ugrešas  klosterī.  

 

Sastādīts, izmantojot šādus informācijas avotus:

 

1) Гаврилин А. В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. (Rīgas Eparhijas vēstures apcerējumi. 19. gadsimts).  Рига, Филокалия, 1999. 286.-292. lpp.; 

2) Поммер А. Православие в Латвии. Исторический очерк. (Pareizticība Latvijā. Vēsturisks apcerējums). Рига: Тип. И. Люкстиня, 1931. 70.-76. lpp.;

3) Сахаров С. П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. (Rīgas pareizticīgie virsgani simts gadu laikā. Populāri vēsturisks apcerējums). Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. 34.-36. lpp.;

4) Tika izmantoti arī daži papildu materiāli no interneta resursiem.

 

Tekstu sagatavojis Sergejs Coja