Arhibīskaps Nikons (Fomičevs)

Nikons (Nikolajs Fomičevs, 1910.g. 9. maijā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1995. g.13. aprīlī Sanktpēterburgā, KF) – Rīgas un Latvijas bīskaps (1963–1966). No 1977. g. arhibīskaps. 

Nikolajs Fomičevs dzimis Sanktpēterburgā kalpotāja ģimenē. Jau septiņu gadu vecumā viņš sāka kalpot dievnamā, vēlāk iesaistījās Aleksandra Ņevska (Ņevas Aleksandra) klostera brālības darbībā, kas arī izveidoja jaunā cilvēka pasaules uzskatus.

Kopš 20. gadu beigām N. Fomičevs strādāja ražošanā. 1936. gadā viņš pabeidza Ļeņingradas dzelzceļa transporta inženieru institūtu un strādāja par inženieri. Neskatoties uz to, ka N. Fomičevs ieņēma diezgan augstus amatus, jo bija pat tresta galvenais inženieris, viņš slepus turpināja apmeklēt dievnamu un kalpot kā hipodiakons pie Ļeņingradas arhierejiem. 1946. gada 12. maijā N. Fomičevu iesvētīja par garīdznieku, un tajā pašā gadā viņš iestājās Ļeņingradas Garīgajā akadēmijā, kuru kā eksterns pabeidza 1950. gadā. Pēc tam N. Fomičevs kalpoja vairākās baznīcās Krievijā un Ukrainā.

1962. gada 11. augustā N. Fomičevs pieņēma mūka kārtu ar vārdu Nikons. 14. augustā viņu iecēla arhimandrīta amatā, bet tā paša gada 26. augustā iesvētīja par Viborgas bīskapu un Ļeņingradas eparhijas vikāru. No 1962. gada 16. novembra viņš bija Lugas bīskaps un Ļeņingradas eparhijas vikārs.

1963. gada septembra sākumā bīskapu Nikonu nosūtīja uz Rīgas katedru. Vadīdams eparhiju, Nikons sevi parādīja kā enerģisku virsganu. Viņš regulāri apceļoja draudzes, lielu uzmanību veltīja nabadzīgajiem lauku dievnamiem un to materiālai atbalstīšanai, personīgi centās risināt garīgos un finansiālos jautājumus. Bīskaps Nikons palielināja prāvestu lomu un ietekmi, meklēja līdzekļus ikmēneša piemaksām garīdzniekiem, kuri izpildīja šos pienākumus. Bīskaps pieprasīja dievkalpojumu skaita palielināšanu baznīcās. Visi šie pasākumi sekmēja draudžu labklājības pakāpenisku pieaugumu un pasargāja draudzes no iespējamas slēgšanas.

Bīskaps Nikons centās nostiprināt kontaktus ar citām konfesijām. Īpaši tuvas attiecības izveidojās ar luterāņiem un katoļiem. Baznīcu vadītāji regulāri tikās, lai izstrādātu kopīgu pozīciju reliģijas jautājumos, kas bija ļoti svarīgi ticības un ticīgo vajāšanas apstākļos 20. gadsimta 60. gadu pirmajā pusē.

Kā zināms, 60. gadu sākumā vietējās varas iestādes, burtiskā veidā „uzrotījušas piedurknes”, steidzās izpildīt padomju valdības lēmumus par cīņu ar baznīcu. Šo degsmi bija ļoti grūti apvaldīt! Dievnamu slēgšanai tika izmantoti jebkādi iegansti. Piemēram, 1964. gadā sakarā ar lopu mutes un nagu sērgas epidēmiju vietējās padomju varas iestādes pieņēma lēmumus par dievkalpojumu aizliegumu un baznīcu slēgšanu Ludzas rajonā. Tomēr, pateicoties tam, ka bīskaps bija savlaicīgi iesniedzis sūdzību republikas centrālajām varas iestādēm, dievkalpojumu aizliegumu atcēla un baznīcas netika slēgtas. Bīskaps Nikons uzstājīgi rekomendēja vietējai garīdzniecībai par visiem pārkāpumiem un ierēdņu patvaļu tūdaļ pat ziņot eparhijas vadībai, lai nekavējoties varētu veikt pasākumus to novēršanai.

Virsganam nācās izvērst smagu cīņu, lai nosargātu Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteri Rīgā. 1964. gadā varas iestādes nevēlējās pagarināt telpu un zemes nomas līgumu ar klosteri Rīgā, Kr. Barona ielā 126, ko toreiz atzina par valsts īpašumu. Tika uzstāts, lai klostera māsas pārceltos uz Kristus Apskaidrošanas Tuksnesi (klosteri) pie Jelgavas. Taču prasmīgā taktika, novilcinot šī jautājuma risināšanu, šos centienus izjauca. 1964. gada 14. oktobrī notika izmaiņas PSRS vadībā, kompartijas vadītāja amatā Ņikitas Hruščova vietā stājoties Leonīdam Brežņevam. Valsts politika pret baznīcu kļuva pielaidīgāka, un jautājums par klostera likvidāciju zaudēja savu aktualitāti.

Neraugoties uz visiem bīskapa Nikona pūliņiem, viņa virsgana kalpošanas laikā Latvijā vairāki dievnami tika slēgti un nojaukti. Tā slēdza Kazaņas baznīcu Ivana kapsētā Rīgā, Dievmātes Aizmigšanas (Uspenskas) baznīcu Daugavpilī, Debesbraukšanas baznīcu Cēsu rajonā u.c.

Bīskapa pārlieku lielā aktivitāte izraisīja spēcīgu nepatiku Latvijas PSR valsts iestādēs, kuras uzstāja, lai Nikonu pārceļ uz citu eparhiju. Tā visa rezultātā 1966. gada 27. janvārī Nikonu iecēla par Arhangeļskas un Holmogoru bīskapu. No 1977. līdz 1982. gadam viņš bija Kalugas un Borovskas bīskaps. 1977. gada 2. septembrī Nikonu paaugstināja arhibīskapa amatā. No 1982. līdz 1984. gadam viņš bija Permas un Soļikamskas arhibīskaps. 1984. gada 28. martā nepārtrauktu konfliktu dēļ ar vietējiem reliģijas lietu pilnvarotajiem arhibīskapam Nikonam nācās beigt savu kalpošanu. Pēc tam viņš dzīvoja Ļeņingradā. Līdz ar metropolīta Aleksija (Rīdigera, 1929–2008) iecelšanu Ļeņingradas katedrā 1986. gadā tēvs Nikons guva iespēju noturēt dievkalpojumus Ļeņingradas pilsētas un apgabala dievnamos, piedalījās bīskapu un garīdznieku iesvētīšanā.

Arhibīskaps Nikons miris 1995. gada 13. aprīlī Sanktpēterburgā.

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Латвийская православная церковь 1988–2008 гг. Рига: Издание Синода Латвийской православной церкви, 2009. С. 27–32;

2) Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь во время правления игуменьи Тавифы (Дмитрук). Рига: Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь, 2013. С. 110–116;

3) Суворова И. Отношения между Православной церковью и государством в 50-60-е годы XX столетия. В кн.: Православие в Латвии. Сб. ст. Гаврилин А.В. (ред.). Рига: Балто-славянское общество культурного развития и сотрудничества, 1993. С. 83–89.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis