Arhibīskaps Ņikons (Fomičovs)
Ņikons (laicīgais vārds – Nikolajs Fomičovs, 1910. g. 9. maijā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1995. g.13. aprīlī Sanktpēterburgā, KF) – Rīgas un Latvijas bīskaps (1963.–1966. g.). No 1977. gada – arhibīskaps.
Nākamais arhibīskaps Ņikons (Fomičovs) ir dzimis Sanktpēterburgā, kalpotāja Vasilija Fomičova ģimenē. Jau septiņu gadu vecumā zēns sāka piekalpot dievnamā. Vēlāk viņš iesaistījās Svētā Ņevas Aleksandra Lavras (klostera) brālības darbībā, kas arī izveidoja jaunā cilvēka pasaules uzskatus.
Kopš 20. gadsimta 20. gadu beigām N. Fomičovs strādāja ražošanā. 1936. gadā viņš absolvēja Ļeņingradas Dzelzceļa transporta inženieru institūtu un strādāja par inženieri. Neskatoties uz to, ka N. Fomičovs ieņēma diezgan augstus laicīgos amatus, jo bija pat tresta galvenais inženieris, viņš slepus turpināja apmeklēt dievnamu un kalpoja kā hipodiakons pie Ļeņingradas arhierejiem.
1946. gada 12. maijā Nikolajs Fomičovs tika iesvētīts par priesteri, un tajā pašā gadā viņš iestājās Ļeņingradas Garīgajā akadēmijā, kuru eksternā absolvēja 1950. gadā. Pēc tam tēvs Nikolajs Fomičovs kalpoja vairākās baznīcās Krievijā un Ukrainā.
1962. gada 11. augustā Nikolajs Fomičovs tika iesvētīts mūka kārtā, pieņemot vārdu Ņikons. Tā paša gada 14. augustā viņu iecēla arhimandrīta kārtā, bet 26. augustā iesvētīja par Viborgas bīskapu, Ļeņingradas eparhijas vikāru.
No 1962. gada 16. novembra Ņikons (Fomičovs) bija Lugas bīskaps, Ļeņingradas eparhijas vikārs.
1963. gada septembra sākumā bīskapu Ņikonu (Fomičovu) nosūtīja kalpot uz Rīgas katedru.
Vadīdams Rīgas eparhiju, bīskaps Ņikons parādīja sevi kā enerģisku Virsganu. Viņš regulāri apceļoja draudzes, lielu uzmanību veltīja nabadzīgajiem lauku dievnamiem un to materiālajai atbalstīšanai, personīgi centās risināt garīgos un finansiālos jautājumus. Bīskaps Ņikons palielinājis prāvestu lomu un ietekmi, meklējis līdzekļus ikmēneša piemaksām priesteriem, kuri izpildīja šos pienākumus. Bīskaps Ņikons pieprasīja palielināt dievkalpojumu skaitu baznīcās. Visi šie pasākumi sekmējuši draudžu labklājības pakāpenisku pieaugumu un pasargājuši draudzes no iespējamās slēgšanas.
Bīskaps Ņikons (Fomičovs) centās nostiprināt kontaktus ar citām konfesijām. Īpaši tuvas attiecības bija izveidojušās ar luterāņiem un katoļiem. Baznīcu vadītāji regulāri tikās, lai izstrādātu kopīgu pozīciju reliģijas jautājumos, kas bija ļoti svarīgi ticības un ticīgo vajāšanas apstākļos 20. gadsimta 60. gadu pirmajā pusē.
Kā zināms, 1960. gadu sākumā vietējo varas iestāžu pārstāvji, burtiskā nozīmē “uzrotījuši piedurknes”, steidzās izpildīt bezdievīgās padomju valdības lēmumus cīņā pret Baznīcu. Šādu degsmi bija ļoti grūti apvaldīt! Dievnamu slēgšanai tika izmantoti jebkādi iegansti. Piemēram, 1964. gadā sakarā ar lopu mutes un nagu sērgas epidēmiju vietējo varas iestāžu pārstāvji bija pieņēmuši lēmumu par dievkalpojumu aizliegumu un dievnamu slēgšanu Ludzas rajonā. Tomēr, pateicoties tam, ka bīskaps Ņikons bija savlaicīgi iesniedzis sūdzību republikas centrālās varas iestādēs, dievkalpojumu aizliegums tika atcelts un dievnami netika slēgti.
Bīskaps Ņikons (Fomičovs) uzstājīgi rekomendēja vietējai garīdzniecībai par visiem pārkāpumiem un ierēdņu patvaļu tūdaļ pat ziņot eparhijas vadībai, lai nekavējoties varētu veikt pasākumus to novēršanai.
Virsganam nācās iesaistīties smagā cīņā, lai nosargātu Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteri. 1964. gadā padomju varas iestādes vairs nevēlējās pagarināt telpu un zemes nomas līgumu ar klosteri Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 126 (tajos laikos klostera celtnes un zeme tika uzskatītas par valsts īpašumu). Varas iestāžu pārstāvji uzstāja, lai mūķenes pārceltos uz Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi (klosteri) pie Jelgavas. Taču prasmīgā taktika, novilcinot šā jautājuma risināšanu, izjauca centienus slēgt Rīgas klosteri. 1964. gada 14. oktobrī notika izmaiņas PSRS vadībā, komunistiskās partijas līdera Ņikitas Hruščova vietā stājoties Leonīdam Brežņevam. Valsts politika pret Baznīcu kļuva nedaudz pielaidīgāka, un jautājums par klostera likvidāciju zaudēja savu aktualitāti.
Neraugoties uz visiem bīskapa Ņikona (Fomičova) pūliņiem, viņa kalpošanas laikā Latvijā vairāki dievnami tika slēgti un nojaukti. Tā tika slēgta Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonas baznīca Rīgas Ivana/ Jāņa kapos, Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīca Daugavpilī, Kristus Debesbraukšanas baznīca Māļu (Ežu) mazciemā Cēsu rajonā u.c.
Bīskapa Ņikona (Fomičova) pārlieku lielā aktivitāte izraisīja spēcīgu nepatiku Latvijas PSR varas pārstāvju vidū, kuri uzstāja, lai Virsganu pārceļ uz citu eparhiju. Rezultātā 1966. gada 27. janvārī Ņikons tika iecelts par Arhangeļskas un Holmogoru bīskapu.
No 1977. līdz 1982. gadam Virsgans bija Kalugas un Borovskas bīskaps. 1977. gada 2. septembrī Ņikonu (Fomičovu) paaugstināja arhibīskapa kārtā.
No 1982. līdz 1984. gadam Ņikons (Fomičovs) bija Permas un Soļikamskas arhibīskaps. 1984. gada 28. martā nepārtrauktu konfliktu dēļ ar vietējiem reliģijas lietu pilnvarotajiem arhibīskapam Ņikonam nācās apturēt savu kalpošanu. Pēc tam viņš dzīvoja Ļeņingradā (tagad - Sanktpēterburga).
Līdz ar metropolīta Aleksija (Ridigera, 1929–2008) iecelšanu Ļeņingradas katedrā 1986. gadā garīdznieks Ņikons guva iespēju noturēt dievkalpojumus Ļeņingradas pilsētas un apgabala dievnamos, viņš piedalījās bīskapu un priesteru iesvētīšanā.
Arhibīskaps Ņikons (Fomičovs) ir miris 1995. gada 13. aprīlī Sanktpēterburgā.
Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Латвийская православная церковь 1988–2008 гг. Рига: Издание Синода Латвийской православной церкви, 2009. С. 27–32;
2) Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь во время правления игуменьи Тавифы (Дмитрук). Рига: Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь, 2013. С. 110–116;
3) Суворова И. Отношения между Православной церковью и государством в 50-60-е годы XX столетия. В кн.: Православие в Латвии. Сб. ст. Гаврилин А.В. (ред.). Рига: Балто-славянское общество культурного развития и сотрудничества, 1993. С. 83–89.
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis
