Sākumlapa > Tēmas > Personas
Arhibīskaps Joahims

Arhibīskaps Joahims

Joahims (laicīgais vārds – Ivans [Joanns] Levickis; 1853. g. 30. martā/11. aprīlī Kijevas guberņā — 1921. gadā? Sevastopolē?) – Rīgas Garīgā semināra rektors, arhibīskaps un garīgais rakstnieks.
Ivans (Joanns) Levickis ir dzimis Kijevas guberņas Kaņivas apriņķa Petrušku ciemā (pēc citiem datiem – Čerkasu apriņķa Drabovkas ciemā). Viņa tēvs Akims Levickis bija psalmotājs.

Izglītību Ivans Levickis ieguvis, mācoties Kijevas Sofijas Garīgajā skolā, Kijevas Garīgajā seminārā un Kijevas Garīgajā akadēmijā, kuru absolvējis 1879. gadā, iegūdams teoloģijas kandidāta zinātnisko grādu.
Tajā pašā gadā Ivans Levickis norīkots par pasniedzēju uz Rīgas Garīgo semināru. Rīgas Garīgajā seminārā viņš pasniedzis homilētiku, liturģiku un praktisko vadību garīgajiem ganiem. Līdztekus tam viņš pasniedzis Ticības Mācību dažās Rīgas laicīgajās mācību iestādēs.
1880. gada 24. jūnijā Rīgas un Jelgavas (Mītavas) bīskaps Filarets (Filaretovs, 1824-1882; Rīgas un Jelgavas bīskaps 1877.-1882. g.) iesvētījis Ivanu (Joannu) Levicki par pareizticīgo priesteri (jeb ijereju). Tēvs Joanns norīkots kalpot Rīgas pareizticīgo katedrālē, atstājot viņu Garīgā semināra pasniedzēja amatā.
1883. un 1887. gadā viņš izpildījis Rīgas Garīgā semināra inspektora amata pienākumus, 1890.-1891. gadā bija semināra sekretārs. Kā delegāts piedalījies Rīgas eparhijas Eparhiālajos kongresos.
1886. gada pavasarī pēc dzemdībām mirusi viņa dzīvesbiedre Marija Levicka. Nelaiķe apbedīta Rīgas Pokrova (Vissv. Dievmātes Patvēruma) kapos. Pēc dažiem gadiem mirusi arī mazgadīgā meita. Bez viņas par atraitni palikušajam t. Joannam bija vēl divi dēli, vienu no tiem sauca Nikolajs.
1893. gada 28. jūnijā arhibīskaps Arsenijs (Brjancevs,1839-1914; Rīgas un Jelgavas arhibīskaps 1887.-1897. g.) uzņēmis ijereju Joannu mūka kārtā, viņam tika dots jauns vārds Joahims (Joakims). Tā paša gada 29. jūnijā mūks Joahims iecelts arhimandrīta kārtā un pēc tam iecelts par Rīgas Garīgā semināra rektoru; Garīgo semināru viņš vadījis līdz 1895. gadam ieskaitot.
Garīdznieks Joahims bijis Rīgas eparhijas apraksta Vēstures un statistikas komitejas priekšsēdētājs. Pats viņš uzrakstījis virkni nodaļu daudziem grāmatu laidieniem, kuras izdevusi šī komiteja. Vēl viņš bijis Pareizticīgās Baznīcas preses izdevuma “Rīgas Eparhiālās ziņas” neoficiālās daļas redaktors (1894.-1995. gadā), kā arī Rīgas Pētera-Pāvila brālības priekšsēdētājs.
1896. gada 10. janvārī Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Sv. Sinodē notikusi garīdznieka Joahima nosaukšanas kārta par Baltas bīskapu, Kameņecas Podoļskas eparhijas vikāru (tolaik Baltas pilsēta atradās Krievijas Impērijas Podoļskas guberņā, patlaban – Ukrainas Odesas apgabalā). Bīskapa Joahima iesvētīšana (jeb hirotonija) par arhijereju notikusi tā paša gada 14. janvārī Sanktpēterburgas sv. Dalmācijas Īzaka katedrālē.
Rīgā atvadas no Valdnieka un bijušā Rīgas Garīgā semināra rektora notikušas 1896. gada janvāra beigās. Pēc tam Valdnieks uz visiem laikiem aizbraucis no Vidzemes guberņas galvaspilsētas.   
No 1897. gada Joahims – Brestas bīskaps, Lietuvas eparhijas vikārs. No 1900. gada viņš vadījis jaunizveidoto Grodņas eparhiju (kas tika atdalīta no Lietuvas eparhijas). No 1903. gada Joahims – Orenburgas un Urālu bīskaps (no 1908. gada -  Orenburgas un Turgajas bīskaps). 1909.-1910. gadā viņš bija Sv. Sinodes klātesošais loceklis.
1910. gada 13. augustā Valdnieks Joahims pārcelts uz Ņižņijnovgorodas katedru, 1916. gada 6. maijā iecelts arhibīskapa kārtā. Viņš piedalījies Viskrievijas Baznīcas koncila darbībā Maskavā 1917.-1918. gadā.
1918. gada 22. martā arhijerejs Joahims, saskaņā ar viņa paša lūgumu, atlaists pelnītajā atpūtā un norīkots par Kristus Augšāmcelšanās Jaunās Jeruzalemes klostera pārzini.
Vēlāk Joahims (Levickis) devies uz Krimu, kur Sevastopolē dzīvojis pie sava dēla Nikolaja. Kad lielinieku Sarkanā armija bija pārrāvusi Baltās armijas aizsardzību pie Perekopa zemesšauruma, Nikolaja Levicka ģimene kopā ar Cara flotes atlikušajiem kuģiem steigšus devusies emigrācijā - sākumā uz Konstantinopoli (patlaban - Stambula), bet pēc tam – uz Franciju un Ameriku.
Iespējams, ka pareizticīgo garīdznieks Joahims (laicīgais vārds - Ivans Levickis) ir miris 1921. gadā Sevastopolē. Saskaņā ar nepārbaudītiem datiem, Sevastopoles apkaimē viņam uzbrukuši laupītāji. Viņa nāves apstākļi pilnā mērā nav noskaidroti.
1981. gadā, saskaņā ar Krievu Aizrobežu Pareizticīgās Baznīcas Arhijereju Koncila lēmumu, arhibīskaps Joahims tika kanonizēts kā svētmoceklis, ieceļot viņu Krievijas jaunmocekļu un ticības apliecinātāju kārtā (bez atsevišķas piemiņas dienas noteikšanas).

Informācijas avoti:


Преосвященный Иоаким, епископ Балтский, викарий Каменец-Подольской епархии, бывший ректор Рижской духовной семинарии // Рижские епархиальные ведомости, 1896, № 4, 171.-185. lpp.;
Прощание его преосвященства, преосвященнейшего Иоакима с Оренбургской паствою // Оренбургские епархиальные ведомости, 1910, № 33-34, 527.-535. lpp.;
Мусаев В.И. Православие в Прибалтике в 1890-1930-е гг. СПб.: Изд-во Политехн. ун-та, 2018.196. lpp.;
Sastādot tekstu, tika izmantoti arī papildu avoti no interneta resursiem.
                        
                            

Tekstu sagatavojis Sergejs Coja