Sākumlapa > Tēmas > Personas
Aleksandrs Perfiļjevs

Aleksandrs Perfiļjevs

Aleksandrs Perfiļjevs (dzimis 1895. gada 19. septembrī, Čitā — miris 1973. gada 26. februarī, Minhenē) — krievu dzejnieks liriķis, dziesmu tekstu autors, kas ir dzīvojis Latvijā no 1921. līdz 1944. gadam.

Dzejnieks ir dzimis Imperatora armijas ģenerāļa Mihaila Perfiļjeva ģimenē, vēlāk M. Perfiļjevs bija vadījis Pirmo Ņerčinskas kazaku pulku.

Kopš bērnības Aleksandrs ir audzis ģimenes atmosfērā, kurā dominējuši stāsti par viņa slavenā senča, kazaku atamāna Maksima Perfiļjeva teiksmainajiem varoņdarbiem. Šo sižetu ietekmē jaunais cilvēks nolēmis iestāties kadetu skolā. Drīzumā, mācoties kadetu skolā, viņš izjutis vilšanos un, nepabeigdams šo skolu, pārgājis uz Orenburgas Kazaku skolu.  

Aleksandrs Perfiļjevs uzsācis dienestu 1. Ņerčinskas kazaku pulkā, ko vadījis  viņa tēvs. Dienestu šajā pulkā viņš apvienojis ar dienestu Gvardes apvienotajā kazaku rotā.

Kā dzejnieks Aleksandrs debitējis 1915. gadā literārajā pielikumā laikrakstam “Petrogradskij ļistok”. Turpmāk viņa dzejoļi tikuši publicēti Krievijas literārajos žurnālos: “Solnce Rossiji”, “Vesj mir”, “Ņiva” un “Ogoņok”. 

A. Perfiļjevs bija piedalījies Pirmā pasaules kara kaujās Usūrijas jātnieku brigādes sastāvā. Divreiz viņš ticis ievainots. Par varonību kaujaslaukā viņš apbalvots ar Georgija krustu un saņēmis jesaula militāro pakāpi.  

Pēc Pilsoņu kara Krievijā sākuma A. Perfiļjevs ticis arestēts, viņam bija inkriminēts kontrrevolucionāro organizāciju atbalsts. Tomēr viņam izdevās atrast izpirkuma naudu.

Aleksandra Perfiļjeva bēgļu gaitas bija beigušās tikai 1921. gadā Latvijā. Padomju Krievijā viņš  bija atstājis sievu un mazo meitu, nelegāli šķērsojis Latvijas-Krievijas robežu un apmeties uz dzīvi Rīgā, saņemdams Nansena pasi.

А. Perfiļjevs sācis aktīvi sadarboties ar Latvijas ikdienas periodisko izdevumu “Rižskij kurjer”; viņa publikācijas regulāri tika ievietotas izdevumā “Russkoje slovo”, kā arī laikrakstā “Russkaja žizņ” un žurnālā “Naš ogoņok”. Savus daiļdarbus viņš publicējis arī laikrakstos “Segodņa” un “Novij golos”. Kopš 1924. gada viņš strādājis par korektoru avīzē “Slovo”; žurnālā “Dļa Vas” viņš bija vadījis literāro konsultāciju nodaļu.   

Tajā pat laikā Padomju Krievijā tīfa epidēmijas laikā bija mirušas viņa sieva un meita Lija. A. Perfiļjevs apprecējās otrreiz – par viņa dzīvesbiedri kļuvusi Rīgas ierēdņa meita, rakstniece Irina Saburova.  

Viens no A. Perfiļjeva poētiskajiem pseidonīmiem ir D. Gantimurovs. Tas radies, pateicoties leģendai, kuru viņš bērnībā ir dzirdējis no vecākiem.  Saskaņā ar ģimenes nostāstiem, atamāns Maksims Perfiļjevs kārtējā izlūkošanas un iekarošanas gājiena gaitā bija adoptējis Tamerlana tiešo pēcteci, zēnu no emīru Gantimurovu dzimtas. Šis adoptētais Gantimurovs arī kļuvis par kazaku pulkveža znotu.  

Vēl viens populārais dzejnieka literārais pseidonīms – Aleksandrs Li. Nedaudz retāk ir sastopams pseidonīms Šerri-brendi, kas cēlies no Eiropas bohēmiskajā vidē populārā saldenā alkoholiskā dzēriena nosaukuma.   

Īpaši populāros dzejnieka tekstus - “Gaiši zilās acis” («Голубые глаза») un “Melnās acis” («Чёрные глаза») - bija izmantojis slavenais komponists Oskars Stroks, komponējot savas dziesmas. 1930. gados O. Stroka dziesmas ar Perfiļjeva vārdiem bija izpildījis arī pazīstamais krievu dziedātājs Pjotrs Ļeščenko.  

Par pirmo izdoto Aleksandra Perfiļjeva dzejoļu krājumu kļuvusi grāmata “Sniega mise”  («Снежная месса»), kas nākusi klajā 1925. gadā.

Otrais A. Perfiļjeva dzejoļu krājums “Lapkritis”Листопад»), nācis klajā 1929. gadā.  Slavenais krievu dzejnieks un memuārists Georgijs Ivanovs ir uzrakstījis cildinošu atsauksmi par šo Perfiļjeva grāmatu.

Pirmais dzejoļu krājums, ko Aleksandrs Perfiļjevs bija izdevis ar savu uzvārdu, saucās ”Vējš no ziemeļiem”  («Ветер с севера») (Rīga, 1937. gads).

1940. gadā, pēc Latvijas aneksijas un inkorporācijas PSRS sastāvā, A. Perfiļjevs palicis bez darba preses izdevumos un bijis spiests strādāt par naktssargu. 

Nacistiskās okupācijas laikposmā A. Perfiļjevs ne tikai bija rediģējis laikrakstu “Dvinskij vestņik”, bet arī sadarbojies praktiski ar visiem preses izdevumiem, kas tolaik Latvijas teritorijā iznākuši krievu valodā.

1942. gadā klajā nācis dzejnieka prozaisko tekstu krājums “Cilvēks bez atmiņām”Человек без воспоминаний»).

1944. gada vēlā rudenī no Kurzemes teritorijas bija devies jūrā liels evakuācijas kuģis ar bēgļu ģimenēm, kuru vidū bijuši arī Aleksandrs Perfiļjevs ar dzīvesbiedri Irinu Saburovu.

1945. gadā Perfiļjevu ģimene bija nonākusi Berlinē, kur nokļuvusi speciālajā nometnē internētajām personām.

Drīzumā Perfiļjevam un Saburovai izdevās pārcelties uz Minheni, kur ģimenes galva uzreiz saņēmis uzaicinājumu sadarboties ar diviem populāriem satīriskajiem preses izdevumiem – žurnāliem “Petruška” un “Satirikons”.

1947. gadā klajā nāca A. Perfiļjeva atmiņu grāmata “Kad deg sniegs”  («Когда горит снег»).

 Kopš 1953. gada 1. marta Aleksandrs Perfiļjevs strādājis radiostacijā “Svoboda/Brīvība”.

 

Autors izsaka pateicību LU Humanitāro zinātņu fakultātes Rusistikas un slāvistikas katedras vadītājai profesorei Ludmilai Sproģei par visnotaļ lietišķām rekomendācijām.

Par dzejnieku A. Perfiļjevu citās interneta vietnēswww.russianresources.lt

Aleksandrs Fiļejs

 

Ilustrācijas tēmai