Uzvaras kolonna Rīgā
Par godu Krievijas armijas uzvarai pār Napoleonu Rīgā, Pils laukumā, 1817. g. bija uzstādīta Uzvaras kolonna. Tā projektēta un izgatavota Pēterburgā. Domājams, ka kolonnas autors ir arhitekts Džakomo Kvarengi. 1915. gadā kolonnas metāla daļu evakuēja Krievijas iekšenē. Pieminekļa akmens daļu nojauca 1938. gadā.
Kolonna par godu uzvarai 1812. gada karā
Rīga, Pils laukums
1812. gada karš ar Napoleonu Bonapartu nepagāja garām arī Krievijas impērijas Baltijas guberņām.
Pirms kara sākuma, 1812. gada 26. martā, Rīgu ar inspekcijas braucienu apmeklējis Krievijas kara ministrs Mihaels Barklajs de Tolli (vācu: Michael Andreas Barclay de Tolly). Pilsētas nocietinājumus kopumā viņš atzinis par apmierinošiem. Apzinoties, ka garnizons ir par mazu cietokšņa noturēšanai (garnizons sastāvējis galvenokārt no rekrūšiem), feldmaršals deva rīkojumu nomainīt Rīgas militāro ģenerālgubernatoru kņazu Dmitriju Lobanovu-Rostovski pret pieredzējušāku – ģenerālleitnantu Magnusu Gustavu fon Esenu (vācu: Johann Magnus Gustav von Essen, kriev.: Ivan Essen), kuram kara ministrs pavēlējis nodedzināt Rīgas priekšpilsētas nekavējoties pēc ienaidnieka ienākšanas novada teritorijā, kas vēlāk arī tika izdarīts.
1812. gada 12. jūnijā Napoleona armija iebrukusi Krievijas impērijas teritorijā. Franču karaspēka kreisajā flangā, kas darbojās Kurzemē, atradās 10. korpuss, kuru komandēja maršals Etjēns Žaks Makdonalds (franču: Étienne-Jacques-Joseph-Alexandre Macdonald). 10. korpusa sastāvā bija ģenerāļa barona Šarla Luija Granžāna 7. kājnieku divīzija, kuru lielākoties veidoja poļi, bavārieši un vestfālieši, un ģenerāļa Jūliusa fon Grāverta komandētā 27. prūšu divīzija, kuru vēlāk nomainīja prūšu ģenerālis Ludvigs Jorks fon Vartenburgs.
Rīgas aplenkumam Dancigā (patlaban – Gdaņska) tika izveidots īpašs artilērijas parks no 130 smagajiem lielgabaliem. Maršalam Makdonaldam bija uzdevums: piesegt no flanga Napoleona karaspēka galvenos spēkus un ieņemt Dinaburgas/ Daugavpils cietoksni, paverot ceļu virzībai pāri Daugavai uz Sanktpēterburgu, un, ja būs iespējams, ieņemt Rīgu. Ar pārsvaru dzīvajā spēkā un trīskāršu – artilērijā franču korpuss visai ātri virzījās uz Mītavu/ Jelgavu, Dobeli un Bausku.
Iecavas kaujā (vācu: Schlacht bei Eckau) Napoleona spēkiem izdevās ar minimāliem zaudējumiem izcīnīt uzvaru. Krievu zaudējumi bija – ap 600 nogalināto un ievainoto un ap 300 – ienaidnieka sagūstīto. Šai kaujai bija smagas sekas, jo tika sakauta Rīgas aizsardzībai paredzētā krievu karaspēka labākā daļa.
Varonīgi cīnījās Dinaburgas/Daugavpils aizstāvji. Neskatoties uz vairākkārtējiem francūžu uzbrukumiem, cietokšņa pirmstilta nostiprinājumi tika noturēti. Taču, lai izvairītos no ielenkuma, citadele bija jāatstāj, jo bastions vēl nebija nedz līdz galam uzbūvēts, nedz piemērots ilgstošai aizsardzībai. Ieejot cietoksnī, franču karavīri sāka steigšus iznīcināt krievu atstātos krājumus.
Maršala Makdonalda 10. korpuss bija izvietojies 4 kilometru attālumā no Dinaburgas/ Daugavpils, kur pavadījis gandrīz divus mēnešus. Napoleons Bonaparts vairākkārt pieprasījis no maršala Makdonalda palīdzēt armijas 2. korpusam, kura priekšgalā bija maršals Nikolā Šarls Udino (fran.: Nicolas-Charles Oudinot). Maršala Udino 2. korpuss darbojās pret 25 tūkstošu vīru lielo krievu karaspēka vienību, kuru komandēja grāfs Pēteris Vitgenšteins (vācu: Ludwig Adolf Peter zu Sayn-Wittgenstein). Šī krievu karaspēka vienība aizsargāja ceļu uz Sanktpēterburgu. Taču maršals Makdonalds neveica nekādas darbības, un viņa pasivitāte deva iespēju krieviem sagādāt divus zaudējumus maršala Udino 2. korpusam un tādējādi saglabāt kontroli pār Daugavas vidusteci. Šāds notikumu pavērsiens nedeva iespēju franču karaspēkam uzsākt virzību uz Sanktpēterburgu un aplenkt Rīgu.
Lai palīdzētu Rīgas garnizonam, tika organizētas Birģeru rotas – civilās vienības. Šo civilo vienību pienākumos ietilpa: organizēt ugunsdrošības pasākumus, palīdzēt hospitāļos, sagādāt pārtiku un celt aizsargbūves. Ārpus Rīgas izvērtās un pieauga partizānu kustība. Vietējie zemnieki uzbruka sīkām franču furažieru vienībām un nelieliem militārajiem transportiem. Pēc prūšu informācijas avotiem, cīņā ar partizāniem viņi bija zaudējuši ap 600 cilvēku. Piemēram, Jēkabpilī dzimušais, 50 gadus vecais Pēteris Bulgaks nenobijās izrādīt pretestību ienaidniekam, par ko viņam tika piespriests nāvessods. Kopš Napoleona armijas iebrukšanas Vidzemē Kaņepāju šķiedras brāķētāju cunftes vecākais Mārtiņš Slāve kopā ar kolēģiem “pildīja artilērijas dienesta pienākumus pie lielgabaliem un Rīgas cietokšņa galvenajā aizsargvalnī”, un viņu drošsirdīgo darbību atzīmējis Artilērijas apgabala priekšnieks.
Kaujas mūsdienu Latvijas teritorijā turpinājušās visas rudens miltārās kampaņas laikā. Saglabājās arī Rīgas aplenkuma apdraudējums. Tikai pēc tam, kad pēc krievu imperatora Aleksandra I pavēles no Somijas tika pārvests 10 tūkstošu vīru lielais armijas korpuss, kuru komandēja grāfs Fabiāns Gothards fon Šteinheils (vācu: Fabian Gotthard von Steinheil, krievu: Faddej Šteingeļ), situācija mainījusies uz labo pusi.
Rīgas aplenkuma novēršana un aizņemto teritoriju atbrīvošana prasījusi vēl tūkstošiem dzīvību. Tikai ziemas sākumā Francijas maršala Makdonalda un prūšu ģenerāļa Jorka karaspēka vienības atstāja Vidzemes un Kurzemes teritoriju, uzzinot par Napoleona karaspēka sakāvi kaujā abos Berezinas upes krastos (kauja notikusi 1812. gada 26.-29. novembrī; patlaban kaujas vieta atrodas Baltkrievijas Republikas Minskas apgabala Borisovas rajona Studjonkas sādžas apkaimē).
Kara darbība Baltijas novadā izbeidzās. Pēc ienaidnieka atkāpšanās imperators Aleksandrs I uzdeva ģenerālgubernatoram marķīzam Filipam Pauluči (itāļu: Filippo Paulucci) “apliecināt drosmīgajiem Rīgas iedzīvotājiem savu visaugstāko labvēlību par kara laikā izrādīto uzticību”. Ar imperatora 1817. gada 4. augusta rīkojumu pilsētniekiem tika piešķirtas tiesības aizstāt rekrūšu došanu ar naudas iemaksu valsts kasē. Tajā pašā gadā Rīgā tika atklāti Aleksandra Triumfa arka (jeb Aleksandra vārti) un Uzvaras kolonna.
Bet trīs gadus iepriekš – 1814. gada 10. oktobrī, Pils laukumā tika ielikts pamatakmens piemineklim par godu uzvarai 1812. gada Tēvijas karā. Svinības veltīja divu gadu jubilejai kopš Napoleona karaspēka galīgās padzīšanas no Maskavas. Topošās Uzvaras kolonnas pamatos bija ielikta svina kaste ar dokumentu krievu, vācu un latīņu valodā. Svinīgajā ceremonijā piedalījās ģenerālfeldmaršals kņazs Mihaels Barklajs de Tolli.
1817. gada 1. septembrī notika Sanktpēterburgā izgatavotā pieminekļa svinīgā atklāšana un iesvētīšana. Uzvaras kolonna līdzinājās tā dēvētajam “Aleksandrijas pīlāram”, kas ir uzstādīts Sanktpēterburgas Pils laukumā, taču Uzvaras kolonnas apmēri bija daudz mazāki. Uzvaras skulptūru – sengrieķu mitoloģijas uzvaras dievietes Nīkes tēlu – atveidojis tēlnieks Boriss Orlovskis (1791/1793-1837) - akadēmiķis, pasaulslavenā dāņu tēlnieka Bērtela Torvaldsena (1770-1844) māceklis un sekotājs. Nīkes tēlu bronzā lējis meistars Jekimovs. Pašu pieminekli no granīta bluķa izkalis izcilais krievu tēlnieks Samsons Suhanovs (1768-1844), kurš bija izkalis arī Aleksandra kolonnu Sanktpēterburgā.
Derētu atzīmēt, ka pirms tam, transportējot pa jūru, kuģis ar vērtīgo kravu bija nogrimis pie Sāremas salas. Pateicoties leitnanta fon Reinika atjautīgajai un prasmīgajai rīcībai, pēc gada kolonna tika izcelta no jūras dibena un nogādāta Rīgā bez bojājumiem.
Piemineklis tika veidots kā Toskānas ordera kolonna no tumšsarkanā granīta, kas uzstādīta uz trīspakāpju pjedestāla. Pieminekļa perimetrā bija uzstādīti seši nelieli granīta stabi. Uz pjedestāla cokola, ko rotājuši bronzas ērgļi un lauru lapu vītnes, bija izvietoti no bronzas darināti ģerboņi – valsts un pilsētas.
Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā evakuējoties no Rīgas, no pieminekļa tika noņemti bronzas rotājumi, arī Nīkes bronzas figūra. Šīs detaļas tika evakuētas Krievijas impērijas iekšzemē un Pilsoņu kara laikā nozaudētas. Uzvaras kolonnas granīta stabs turpināja stāvēt iepriekšējā vietā un piedzīvoja vācu okupāciju.
1936. gadā granīta kolonna tika demontēta un pa daļām nogādāta Viestura dārzā. Turp bija paredzēts pārvietot arī visus Krievijas impērijas laika pieminekļus. Atšķirībā no Aleksandra vārtiem, kas tika pārcelti uz šejieni, kolonna tā arī netika uzstādīta.
Padomju okupācijas laikos, pēc Rīgas reģenerācijas plāna, ko pilsētas izpildkomiteja pieņēma 1977. gadā, tika nolemts laikposmā līdz 1990. gadam uzstādīt pieminekli Jēkaba laukumā. Pēc deviņiem gadiem granīta kolonna tika pārvesta uz Rīgas Labiekārtošanas kombināta noliktavām. Laukumā veikti nepieciešamie pārplānošanas darbi, sagatavots bruģēts postaments. Taču sakarā ar mainījušos politisko situāciju Uzvaras kolonna netika atjaunota.
Oļegs Puhļaks
Saīsināts tulkojums no krievu valodas ar papildinājumiem
Skat.: Прибалтийские русские: история и памятники культуры (1710-2010). – Рига, 2010.
Informācijas avoti:
- Энциклопедия «Рига». – Рига, 1989. С. 375, 880.
- Памятники истории и культуры русских в Латвии. сост. О. Пухляк, А. Ржавин. – Рига, 1999.
- О.Пухляк. Страница имперского величия России или величия духа рижан? – Газета «Диена». 06.02.1997.
- Отечественные Записки.– СПб. 1818.
- РГИА. Ф. 470 (Гоф-Интендантской конторы). Oп 5. Д. 999.
- Бартенев Н.А. Зодчие и строители Ленинграда. – Ленинград, 1963.
- С.Н. Сивицкий. Отечественная война в Прибалтийском крае. – Рига, 1912.
Ilustrācijas tēmai
