Baltijas guberņas un vecticībnieki
XVIII gs. beigās – XIX gs. pirmajā pusē Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņās valdošo stāvokli joprojām ieņēma vācu muižnieki un tirgotāji. Krievijas likumi uz Baltijas guberņām neattiecās. Lietvedības valoda tajās bija vācu. Pilnvērtīgu izglītību varēja iegūt tikai vācu valodā. Krievu pareizticīgo minoritātei, ko galvenokārt veidoja tirgotāji un strādnieki, patstāvīgas politiskas nozīmes nebija. Pie turības tikušie pareizticīgie tirgotāji nereti pārņēma vācu kultūru, atdeva savus bērnus vācu skolās.
Kas attiecas uz vesticībniekiem, vietējai varai nebija nekādas intereses par „krievu šķelšanos”, tāpēc vecticībnieki Baltijas guberņās jutās droši, dzīvoja savrupi, tomēr aktīvi piedalījās ekonomiskajā dzīvē. Rīgas vecticībnieki uzbūvēja slimnīcu, nespējnieku patversmi, skolu un bērnu patversmi; viņiem piederēja zemes gabali, fabrikas un cits nekustamais īpašums. Nozīmīgu starpšķiru veidoja tirgotāji. Ģenerālgubernatora marķīza Filipa Pauluči 1827. gadā pieņemtie noteikumi faktiski legalizēja vecticībnieku kopienas pastāvēšanu.
Nikolaja I valdīšanas laikā (1825–1855) pastiprinājās reakcija visās dzīves sfērās, arī attieksmē pret vecticībniekiem. 1830. gadu sākumā represiju vilnis sasniedza Rīgu. „Pauluči noteikumus” atcēla, skola tika slēgta. Rīgā saglabājās tikai viens no trijām vecticībnieku lūgšanas namiem – Grebenščikova dievnams. Ar nolūku izrādīt pretestību vecticībai, 1837.gadā Rīgā tika iesvētīts vienticības lūgšanas nams. Vienticības dievkalpojums notika pēc vecas ierašas, pēc vecām dievkalpojumu grāmatam, bet ar pareizticīgo priesteri. Vienticība bija mākslīgs veidojums, starpslānis starp vecticību un pareizticību. Tā kā valsts neatzina vecticībnieku laulības, daudzi turīgi cilvēki, vispirms jau tirgotāji, bija spiesti nosacīti pāriet vienticībā.
1830.–1850. gada represijas deva smagu triecienu vecticībai, taču nespēja to izskaust. Pēc tam, kad tronī nāca Aleksandrs II un sākās reformas, tika radītas jaunas vecticībnieku draudzes, atvērti lūgšanu nami vecticībnieku apdzīvotajās vietās Latgalē un Kurzemē.
Антонина Заварина. Русское население Латвии (К истории поселения)
Иван Заволоко. О старообрядцах г.Риги.
Александра Яковлева. Статистические данные касательно староверов в Прибалтийском крае, 19-й век
А. Гурин Руководители царской администрации в Риге (1710-1917)
История староверов Риги в документах Латвийского Государственного исторического архива