Padomju okupācijas laikposms Latvijas Pareizticīgās Baznīcas vēsturē
Pēc Latvijas aneksijas jeb inkorporācijas PSRS sastāvā Latvijas Pareizticīgā Baznīca (LPB) nonāca Maskavas patriarhāta jurisdikcijā. LPB dzīvē sākās neparasti grūts cīņas par izdzīvošanu laikposms ateistiskā režīma apstākļos. Daudzi dievnami tika slēgti, izdemolēti un nojaukti. Daudzi garīdznieki tika represēti. Daļa ganāmpulka locekļu atstāja Baznīcu, baidoties no vajāšanām. Taču pat šādos sarežģītajos apstākļos Pareizticīgā Baznīca turpināja nest cilvēkiem kristīgās ticības gaismu.
Vispārējā situācija
1944. un 1945. gadā Latvijas teritoriju atkal okupēja Sarkanā armija. Līdz 1991. gadam Latvija bija PSRS (Padomju Savienības) sastāvā un tika saukta par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku (turpmāk tekstā – LPSR jeb Latvijas PSR).
Otrais pasaules karš un okupācijas varas iestāžu vajāšana deva smagu triecienu, tostarp arī Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai. Daļu garīdznieku padomju varas iestādes represēja jau pirmajā gadā (1940. gada vasara – 1941. gada vasaras sākums) pēc Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā. Piemēram, virspriesteris Pēteris Gredzens (1887–1942), virspriesteris Jānis Namnieks (1881–1941) un daudzi citi pareizticīgie garīdznieki tika arestēti, nonāca Staļina nometnēs un tur gāja bojā.
Vācu okupācijas laikā Rīgā kalpojošie garīdznieki: virspriesteris Nikolajs Šalfejevs (1863–1941) un virspriesteris Aleksijs Toropogrickis (1877–1941) tika nopratināti Gestapo (no vācu: Geheime Staatspolizei) un pēkšņi nomira pēc šīs nopratināšanas. 1944. gada pavasarī neskaidros apstākļos tika nogalināts Latvijas un Igaunijas eksarhs, 1941.–1944. gadā Viļņas un Lietuvas metropolīts Sergijs (laicīgais vārds – Dmitrijs Voskresenskis, 1897–1944). Otrā pasaules kara beigās, 1943.–1944. gadā daudzi garīdznieki un draudzes locekļi Rīgas bīskapa Jāņa (Garklāva, 1898–1982) vadībā bija izceļouši no Latvijas un nonākuši trimdā Rietumos.
Tāpat, kā kara laikā, Pareizticīgā Baznīca Latvijā turpināja atrasties Maskavas patriarhāta jurisdikcijā. Tā kā Latvija bija PSRS sastāvā, Pareizticīgā Baznīca tās teritorijā nebija autonoma un bija viena no Krievu Pareizticīgās Baznīcas (turpmāk tekstā – KPB) eparhijām. Šo eparhiju sauca par Rīgas, ar eparhiālā arhijereja titulu "Rīgas un Latvijas". Eparhijas teritorija sakrita ar Latvijas PSR robežām. Maskavas patriarhāts iecēla valdošo arhijereju Rīgas katedrā.
Latvijas teritorijā bija spēkā padomju likumdošana, visām baznīcu draudzēm bija jāreģistrējas padomju varas iestādēs. Pēc padomju likumiem vismaz 20 cilvēkiem bija jāreģistrē reliģiskā kopiena. Ēkas un zeme, kas iepriekš piederējušas Baznīcai, tika nacionalizētas. Ja dievnamu ēkas tika izmantotas bez maksas, tad reliģiskajām kopienām bija jāmaksā nodokļi valstij par citām baznīcu ēkām (klosteru un draudžu baznīcu dzīvojamām un saimniecības ēkām) un zemi.
Otrā pasaules kara laikā bija mainījusies PSRS centrālo varas institūciju īstenotā politika pret KPB. No skarbā spiediena uz Baznīcu ateistiskais režīms pārgāja pie atvieglojumiem – atkal sāka atvērties daži dievnami un klosteri, garīgās mācību iestādes. 1943. gadā PSRS Tautas komisāru Padomes paspārnē tika izveidota KPB lietu padome. Izmantojot šo struktūru, tika īstenoti valdības likumi un dekrēti, veikta pareizticīgo reliģisko apvienību, dievnamu un garīdznieku uzskaite un reģistrācija. 1965. gadā šī struktūra tika pārveidota par PSRS Ministru Padomes Reliģisko lietu padomi.
Padomju Savienības republiku, novadu un apgabalu līmenī darbojās Krievu Pareizticīgās Baznīcas lietu padomes (KPBLP) pilnvarotais (turpmāk tekstā – KPB lietu pilnvarotais), kuram bija paredzēts savs ierēdņu štats. 1944. gadā Latvijas PSR Tautas komisāru Padomes pakļautībā tika izveidota KPB lietu padomes pilnvarotā pārvaldes struktūra.
1945.–1949. gadā LPSR Baznīcas lietu padomes pilnvarotā amatu ieņēma komunistiskās partijas aktīvists N. Smirnovs (1899–1949), pēc tam – no 1949. līdz 1986. gadam (pēc citiem avotiem – līdz 1987. gadam) bijušais specdienesta virsnieks A. Saharovs (1919–2013). Šīm amatpersonām bija būtiska loma LPSR vadības un Rīgas eparhijas savstarpējo attiecību veidošanā.
Pirmie pēckara gadi
Pēc Otrā pasaules kara Rīgas eparhijā tika reģistrēti 138 dievnami un 2 klosteri, bija 11 prāvestības (jeb Baznīcas apriņķi). Padomju režīma laikos Latvijas teritorijā nebija pareizticīgo mācību iestāžu. 1953. gadā Ilūkstes sieviešu klosteris tika likvidēts, un tā teritorijā esošais dievnams tika pārvērsts par draudzes baznīcu. Tādējādi Rīgas eparhijā palika tikai viens Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris (kuram pie Jelgavas bija filiāle – Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis).
Pirmajos pēckara gados eparhijai nebija sava bīskapa. 1944. gada decembrī par Rīgas eparhijas pagaidu virsganu tika iecelts Pleskavas un Porhovas arhibīskaps Grigorijs (laicīgais vārds – Nikolajs Čukovs, 1870–1955). Tikai 1945. gada martā viņam izdevās pirmo reizi apmeklēt Rīgu. Bija nepieciešams atdzīvināt baznīcu draudžu dzīvi, sakārtot izpostītos dievnamus. Daudzās baznīcās nebija priesteru un tajās nenotika dievkalpojumi. Iepriekšējās Eparhiālās padomes vietā, kuru Otrā pasaules kara laikā bija iecēlis metropolīts Sergijs (Voskresenskis), tika izveidota jauna Eparhiālā padome piecu cilvēku sastāvā, par kuras priekšsēdētāju kļuva virspriesteris Nikolajs Maķedonskis (1865–1954).
1945. gada vasarā par jauno Rīgas eparhijas pagaidu pārvaldnieku kļuva Viļņas un Lietuvas arhibīskaps Kornīlijs (laicīgais vārds – Konstantīns Popovs, 1874–1966), kurš laiku pa laikam apmeklēja Latviju. Parasti viņš reizi mēnesī ieradās Rīgā, kur noturēja dievkalpojumus un risināja aktuālās Baznīcas pārvaldes problēmas. Pēckara dzīve bija ļoti grūta, bija plaši izplatīta nabadzība. Taču garīdzniekiem un ticīgajiem ļaudīm to vēl vairāk saasināja padomju varas pārstāvju negatīvā attieksme pret reliģiju.
Pēckara laikposmā Baltijas reģionā varas pārstāvju attieksme pret Pareizticīgo Baznīcu bija daudz negatīvāka nekā Padomju Savienībā kopumā. Tā, pirmajos pēckara gados pastāvēja pirmās nepieciešamības preču normēšanas sistēma jeb tā dēvētā pārtikas talonu sistēma. Taču Rīgas klostera mūķenēm, neskatoties uz to, ka viņas bija tādas pašas padomju valsts pilsones, kā citi Latvijas iedzīvotāji, šādi taloni netika izsniegti. Lai atrisinātu šo problēmu, 1946. gadā Virsgans Kornīlijs (Popovs) personīgi vērsās pie toreizējā Maskavas un visas Krievzemes patriarha Aleksija I (Simanska, 1877–1970). Patriarhs ar sapratni izturējās pret šo lūgumu un centās palīdzēt, taču varas iestāžu pārstāvji tā arī neatbildēja uz viņa lūgumu. Tomēr Rīgas klostera mūķenēm izdevās izdzīvot, pateicoties ticīgo ļaužu atsaucībai, kuri ietaupīja un savāca pārtikas produktus mūķeņu vajadzībām un veica citus ziedojumus.
Otrā pasaules kara beigās un pirmajos pēckara gados liels skaits vietējo pareizticīgo priesteru tika pakļauti represijām. Tā, ieslodzījumā nonāca Pleskavas Pareizticīgās Garīgās misijas vadītājs protopresbīters Kirils Zaics (1869–1948), garīdznieki: virspriesteris Nikolajs Trubeckojs (1907–1978), virspriesteris Georgijs Tailovs (1914–2014), virspriesteris Joanns Trubeckojs (1911–1991), virspriesteris Vladimirs Jansons (1899–1987) un daudzi citi. Kopumā Latvijā 1940.–1941. gadā un 1944.–1953. gadā Iekšlietu Tautas komisariāta un Valsts Drošības ministrijas represīvie orgāni bija represējuši līdz pat 50 procentiem Pareizticīgās Baznīcas garīdznieku un klēra pārstāvju.
No 1947. līdz 1951. gadam Rīgas eparhiju vadīja metropolīts Veniamins (laicīgais vārds – Ivans Fedčenkovs, 1880–1961). 1919. gadā viņš tika iesvētīts par bīskapu. 1920. gadā bīskaps Veniamins vadījis Baltās armijas garīdzniecību Krimā. No 1920. gada beigām viņš dzīvojis emigrācijā un aktīvi piedalījies aizrobežu krievu diasporas baznīcas dzīvē. Neskatoties uz visām grūtībām, viņš palika Maskavas patriarhāta jurisdikcijā. No 1933. gada viņš bijis Aleutu salu un Ziemeļamerikas arhibīskaps, KPB eksarhs Ziemeļamerikā un svētkalpojis Amerikas Savienotajās Valstīs. 1938. gadā Veniamins (Fedčenkovs) tika paaugstināts līdz metropolīta garīgajai kārtai. Otrā pasaules kara laikā viņš aktīvi iesaistījās palīdzības vākšanā Padomju Savienībai. Virsganam Venjaminam (Fedčenkovam) bija tiesības netraucēti piekļūt ar ziņojumu ASV prezidentam.
Pēc kara beigām metropolītsVenjamins (Fedčenkovs) nolēmis atgriezties dzimtenē, un 1945. gada vasarā viņš saņēmis PSRS pilsonību. No ASV uz Latviju Rīgas un Latvijas metropolītam izdevās nokļūt 1948. gada februārī. Tā paša gada 25. februārī viņš noturējis savu pirmo dievkalpojumu Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē.
Metropolīta Veniamina (Fedčenkova) iecelšana par Rīgas eparhijas virsganu ievērojami aktivizēja vietējo pareizticīgo kristiešu garīgo dzīvi. Baznīcas dzīve pakāpeniski uzlabojās, dievkalpojumi notika regulāri, atkal skanēja sprediķi, jauni cilvēki tika iesvētīti par priesteriem, tika vākti līdzekļi dievnamu remontam. Savas neilgās kalpošanas laikā Rīgas eparhijā, neskatoties uz to, ka uz dažām lauku baznīcām nebija labu ceļu, metropolīts Veniamins (Fedčenkovs) bija apmeklējis visus Latvijas dievnamus.
Virsganam izdevās iegūt atļauju no varas iestādēm un sākt izdot biļetenu "Vesti", kas tika publicēts no 1948. līdz 1950. gadam. Kopumā tika laisti klajā četri biļetena laidieni. 1950. gada 14.-16. jūlijā Rīgā metropolīta Veniamina (Fedčenkova) vadībā notika prāvestu kongress, kas bija veltīts Rīgas eparhijas simtgadei. Kongresa sēdes notika Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīcā, kas atrodas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī. Papildus svinībām, prāvestu kongresā tika atrisināti dažādi organizatoriskie un ekonomiskie jautājumi. Tika apspriesta arī daudzu baznīcu draudžu un garīdznieku sarežģītā situācija, jo to stāvoklis bija kļuvis daudz sliktāks nekā pirmskara Latvijā.
Īslaicīgais “atkusnis” un jauni pārbaudījumi
Sakarā ar konfliktu ar LPSR Baznīcas lietu padomes pilnvaroto A. Saharovu, 1951. gadā metropolīts Venjamins (Fedčenkovs) tika pārcelts uz citu eparhiju.
Tajā pašā gadā par Rīgas un Latvijas arhibīskapu tika iecelts Filarets (laicīgais vārds – Aleksandrs Ļebedevs, 1887–1958). Viņš vadījis eparhiju līdz pat savai nāvei 1958. gadā. No 1952. līdz 1955. gadam viņš kādu laiku vadīja arī Viļņas un Lietuvas eparhiju. Jaunais Virsgans labi izpratis Latvijas specifiku, jo vēl pirmsrevolūcijas laikos, pēc Rjazaņas Garīgā semināra absolvēšanas, viņš kādu laiku kalpojis par psalmotāju Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcā. Pēc Pirmā pasaules kara un 1917. gada lielinieku revolūcijas viņu kā priesteri vajājušas padomju varas institūcijas. Viņš tika represēts un 1930-tos gadus pavadījis apcietinājumā.
Drīzumā, pēc padomju diktatora Josifa Staļina nāves 1953. gadā, sākās tā dēvētais "Hruščova atkusnis", un iepriekš represētie garīdznieki sāka atgriezties Latvijā. Virsgans Filarets (Ļebedevs) uzskatījis viņus par bezdievīgā režīma upuriem, kā gādīgs tēvs atbalstījis viņus un, neskatoties uz varas pārstāvju neapmierinātību, pietuvinājis viņus sev. Virsgans rūpējās par to, lai priesteri pēc ieslodzījuma varētu reģistrēties savā iepriekšējā dzīvesvietā un arī svētkalpot šeit. Arhibīskaps Filarets (Ļebedevs) regulāri apceļojis eparhiju un dažādos dievnamos noturējis dievkalpojumus. Viņš pievērsis lielu ievērību baznīcas disciplīnai, dievbijības atbalstam draudzes locekļu vidū un sekojis tam, lai dievkalpojumi tiktu veikti stingri saskaņā ar liturģisko kārtību. Pateicoties Virsganam Filaretam, no Maskavas patriarhāta sāka nākt ievērojamas finansiālas subsīdijas dievnamu atbalstam un remontam.
Tāpat kā metropolīts Veniamins (Fedčenkovs), arī arhibīskaps Filarets (Ļebedevs) atbalstījis pareizticīgo latviešu draudzes, no kurām daudzas Otrā pasaules kara laikā bija zaudējušas ievērojamu daļu draudzes locekļu bojāejas vai izceļošanas uz ārzemēm dēļ. Vairākas reizes Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē Virsgans Venjamins bija rīkojis apspriedes ar latviešu draudžu garīdzniekiem.
Pēc arhibīskapa Filareta (Ļebedeva) nāves 1958. gada maijā par Rīgas eparhijas pagaidu pārvaldnieku tika iecelts Tallinas un Igaunijas bīskaps Joanns (laicīgais vārds – Georgijs Aleksejevs, 1892–1966), šo amatu viņš ieņēma līdz 1961. gadam. Bīskaps pastāvīgi atradies Igaunijas galvaspilsētā un uz Rīgu, lai šeit noturētu dievkalpojumus, nebija devies bieži. Faktiskā eparhijas pārvalde bija Eparhiālās padomes un tās priekšsēdētāja virspriestera Nikolaja Smirnova (1891–1963) pārziņā. Bīskapam Joannam (Aleksejevam) bija izcila sludinātāja talants, un pēc liturģijas viņš allaž ar sirsnīgiem vārdiem uzrunājis draudzes locekļus.
1960. gadu sākums Pareizticīgo Baznīcai iezīmējās ar nozīmīgiem pārbaudījumiem. Jaunas reliģijas vajāšanas ir tieši saistītas ar toreizējā PSRS līdera Ņikitas Hruščova (1894–1971) vārdu. Valsts palielināja nodokļus reliģiskajām organizācijām un pastiprināja ateistisko propagandu. Dievnamus un klosterus atkal sāka slēgt, un daži priesteri tika vajāti.
1960. gadā bezdievīgās varas iestādes nolēmušas slēgt Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli. Virsgans Joanns (Aleksejevs) nosūtījis vēstuli patriarham Aleksijam I (Simanskim), kurā viņš lūdzis atļauju apmeklēt Maskavu, lai personiski iesniegt ziņojumu. Taču varas pārstāvji aizliedza bīskapam Joannam (Aleksejevam) doties uz Maskavu. 1961. gadā ar Rīgas pilsētas padomes dekrētu Kristus Piedzimšanas katedrāle tika slēgta un nodota valstij "sabiedrības vajadzībām". Līdz 1990. gadu sākumam katedrāles ēka tika izmantota kā "Zinību nams". Krusti no katedrāles ēkas tika nozāģēti, iekšējā apdare iznīcināta, galvenajā zālē tika uzstādīti starpstāvu pārsegumi un izvietots Planetārijs, priekštelpā darbojās kafejnīca.
1961. gadā tika slēgta arī Daugavpils Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra katedrāle, un 1969. gadā katedrāles ēka tika barbariski uzspridzināta.
Pēc spēcīga ateistiskās varas pārstāvju spiediena KPB Sinode 1961. gadā nolēmusi pārcelt Tallinas un Igaunijas bīskapu Joannu (Aleksejevu) uz Gorkijas (tagad – Ņižņijnovgoroda) un Arzamasas katedru.
1961. gada augusta beigās par Rīgas eparhijas pagaidu pārvaldnieku kļuva Tallinas bīskaps Aleksijs (laicīgais vārds – Aleksejs Ridigers, 1929–2008) – nākamais Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Aleksijs II. Savas neilgās Rīgas eparhijas pārvaldīšanas laikā viņš divas reizes apmeklējis Rīgu, noturot dievkalpojumus Svētās Dzīvudarošās Trijādības katedrālē, kas atrodas Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera teritorijā. Viņš noturējis dievkalpojumus arī Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī pie Jelgavas. Bīskaps Aleksijs (Ridigers) uzskatīja, ka viņa galvenais uzdevums ir novērst turpmāko dievnamu un klosteru slēgšanu Igaunijā un Latvijā. Šim nolūkam Virsganam bija jāpieliek ievērojamas pūles. 1962. gada sākumā bīskaps Aleksijs (Ridigers) tika atbrīvots no Rīgas eparhijas vadības saistībā ar viņa jaunajiem pienākumiem Maskavas patriarhāta Ārējo Baznīcas sakaru nodaļā.
Neilgu laiku – no 1962. gada 4. februāra līdz 27. augustam – Rīgas eparhiju vadījis Lugas bīskaps Filarets (laicīgais vārds – Mihails Deņisenko, dz. 1929. gadā). Drīzumā viņš tika pārcelts uz vienu no Maskavas patriarhāta katedrām Rietumeiropā.
1962. gada septembrī par Rīgas eparhijas pagaidu pārvaldnieku tika iecelts Lugas bīskaps Nikons (laicīgais vārds – Nikolajs Fomičovs, 1910–1995). 1963. gada 3. augustā Rīgas katedrā viņš tika apstiprināts par eparhijas bīskapu un kalpojis Latvijā līdz 1966. gadam. Viņa svētkalpošanas periods iegāja vēsturē kā aktīvas Baznīcas dzīves laiks. Jau savas kalpošanas sākumā viņš apmeklējis 30 dievnamus, kur kopā ar vietējiem garīdzniekiem noturējis dievkalpojumus.
Tajā pašā laikā turpinājušās Baznīcas vajāšanas. Aizbildinoties ar dažādiem ieganstiem, varas institūcijas turpināja slēgt dievnamus. Piemēram, vietējo varas iestāžu pārstāvji apgalvoja, ka dievkalpojumi un baznīcu zvanu skaņas traucē kaimiņos esošajām skolām rīkot mācību nodarbības un darbaļaudīm atpūsties nedēļas nogalē. Tā, Ludzas rajonā dievkalpojumi baznīcās tika aizliegti, lai apkarotu mutes un nagu sērgas epidēmiju, kas lauku apvidos skāra nevis cilvēkus, bet liellopus. Tikai savlaicīga Virsgana Nikona (Fomičova) iejaukšanās ļāvusi atcelt šo aizliegumu.
1960. gadu sākumā pretreliģiskā propaganda bija sasniegusi savu maksimumu, un daudzi nestabili prāti tai padevās. Šajos gados ar varas pārstāvju piekrišanu pat dienas laikā pilsētu ielās notikuši huligānu uzbrukumi priesteriem. Naktīs noziedznieki vairkkārt aplaupījuši lauku un pilsētu dievnamus. Komunistiskās partijas struktūru pārstāvji pamudinājuši komjaunatnes aktīvistus reliģiskajos svētkos doties pie dievnamiem un mēģināt traucēt dievkalpojumu norisei. Jaunieši, bieži vien alkoholisko dzērienu uzjundīti, stāvēja aiz dievnamu žogiem un izkliedza draudzes locekļiem aizvainojošus vārdus, centās izdarīt psiholoģisku spiedienu uz viņiem.
Padomju režīma laikos garīdznieki un ticīgie cilvēki bija visneaizsargātākā iedzīvotāju daļa, viņus pastāvīgi psiholoģiski ietekmēja un tos apvainoja. Tā rezultātā ar Kristīgo Baznīcu saistīto cilvēku loks bija visai šaurs un ļoti noslēgts. Vairs neveidojās garīdznieku dinastijas. Uzstājīgi izmantojot agresīvu plaša mēroga pretreliģisko propagandu skolās, padomju varas pārstāvji darīja visu, lai jauniešiem nerastos vēlme apmeklēt dievnamus. Jaunos cilvēkus centās iespaidot un pārliecināt, ka pareizticība ir tumsonīgo cara laiku mantojums un pievērsties reliģijai mēdz tikai neizglītoti vecīši un vecenītes.
1964. gada februāris izrādījās visgrūtākais laiks bīskapam Nikonam (Fomičovam). LPSR Ministru Padome bija nolēmusi nojaukt Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcu Daugavpilī. Bīskaps ar garīdznieku un ticīgo atbalstu darījis visu iespējamo, lai nepieļautu šīs draudzes slēgšanu. Diemžēl šī cīņa izrādījās neveiksmīga.
Vēlāk Rīgā tika slēgta Vissvētās Dievmātes ikonas "Visu sērojošo Prieks" baznīca, un 1969. gadā šīs baznīcas ēka tika nojaukta. Turklāt papildus tam pareizticīgajiem tika atsavināti vairāki dievnami mazpilsētās un lauku apvidos.
Bīskapam Nikonam (Fomičovam) bija jāizcīna grūta cīņa, lai glābtu Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteri no likvidācijas. 1964. gadā varas iestādes vairs nevēlējās pagarināt nomas līgumu par zemi un telpām, kurās klosteris atradās Rīgā, Kr. Barona ielā 126. Varas pārstāvji uzstāja, lai mūķenes pārceļas uz Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi pie Jelgavas. Tomēr jautājuma risināšanas novilcināšanas taktika izjauca šos plānus. 1964. gada 14. oktobrī tika nomainīts PSRS līderis (kā zināms, atstādinātais padomju līderis Ņikita Hruščovs bija fanātiski noskaņots pret reliģiju un Baznīcu – tulk. piez.). Līdz ar to attiecībā pret Baznīcu īstenotā politika sāka mīkstināties, un jautājums par klostera likvidāciju vairs nebija aktuāls padomju varas pārstāvjiem.
Vēlinie padomju varas gadi
Karojošā ateisma un arvien pieaugošās padomju sabiedrības ideoloģiskās krīzes apstākļos, eksistences bezmērķības dēļ iedzīvotāju vidū sāka izplatīties dzeršana un citi netikumi. Lai pārvarētu garīgo nīkuļošanu, daudzi cilvēki tieši reliģijā meklēja mierinājumu. Svarīgu lomu šajā procesā spēlēja pareizticīgo stareci (starecs ir askēts, kurš sasniedzis augstu garīgās un morālās pilnības pakāpi, garīgo briedumu, pieredzi un gudrību – tulkot. piez.). Cilvēki bieži devās pie viņiem pēc mierinājuma un padoma, pēc palīdzības dziedināšanā no slimībām. Viens no reliģiskajiem centriem, kur 20. gadsimta 50.-70. gados uzturējās stareci, bija Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis pie Jelgavas.
1953. gadā arhimandrīts Kirils (pieņemot shimu – Kosma; laicīgais vārds – Kuzma Smirnovs, 1885–1968) kļuva par Kristus Apskaidrošanās Tuksneša garīgo ganu. Tuksnesī viņš svētkalpojis līdz pat savai nāvei. 1969.–1978. gadā Tuksnesī svētkalpoja arhimandrīts Tavrions (laicīgais vārds – Tihons Batozskis, 1898–1978). Abi šie garīgie gani bija izgājuši cauri Staļina režīma nometnēm, viņiem bija liela dzīves pieredze, viņi bija dedzīgi aizlūdzēji un izcili sludinātāji. Ticīgie ļaudis ieradās Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī no visas plašās Padomju Savienības un no ārzemēm.
Vēlīnā padomju periodā, kad 1964.–1982. gadā PSRS līderis bija Leonīds Brežņevs (1906–1982), un turpmākajos gados sāka vājināties Kristīgās Baznīcas vajāšanas.
1966. gada 8. oktobrī uz Latviju tika pārcelts arhibīskaps Leonīds (laicīgais vārds – Ļevs Poļakovs, 1913–1990). Rīgas eparhiju viņš vadīja līdz pat savai nāvei 1990. gada 8. septembrī. 1979. gadā viņš tika paaugstināts līdz metropolīta garīgajai kārtai. Tolaik Latvijā bija 90 dievnami un viens klosteris. Virsganam izdevās atrast kopīgu valodu ar reliģisko lietu pilnvaroto, viņš uzturēja mierīgas attiecības ar varas iestāžu pārstāvjiem un aizstāvēja Baznīcas intereses. Virsgans Leonīds (Poļakovs) izcēlās ar savu gudrību, viņš bija izcils aizlūdzējs un lielisks sludinātājs, kuru ļoti mīlēja ticīgie ļaudis.
1980. gados Pareizticīgās Baznīcas stāvoklis uzlabojās vēl vairāk. Bet īsts pagrieziens notika 1988. gadā, kad tika svinēta Kijivas Krievzemes kristīšanas tūkstošgades jubileja. Tajā laikā Latvijas teritorijā un visā Padomju Savienībā sākās īsta pareizticības atdzimšana, un varas iestādes to praktiski netraucēja. Virsgans Leonīds (Poļakovs) bija nosaucis 1980. gadu beigas par lielu cerību laiku.
Pirmo reizi padomju režīma gados Latvijā 1989. gadā tika iecelts vikārs valdošajam bīskapam. Tā paša gada 23. jūlijā par Daugavpils bīskapu, Rīgas eparhijas vikāru tika iesvētīts arhimandrīts Aleksandrs (Kudrjašovs, dz. 1939. gadā). Pēc Virsgana Leonīda (Poļakova) nāves Rīgas eparhiju sāka vadīt Daugavpils bīskaps Aleksandrs (Kudrjašovs). 1990. gada 27. oktobrī viņš tika iecelts par Rīgas un visas Latvijas bīskapu. Kopš 1994. gada – arhibīskaps, kopš 2002. gada – metropolīts. Un patlaban viņš ir Latvijas Pareizticīgās Baznīcas metropolīts.
Tekstu sagatavojis Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Латвийская Православная Церковь 1988–2008 гг .– Рига: издание Синода ЛПЦ, 2009.
2) Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь во время правления игумении Тавифы (Дмитрук). – Рига: Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь, 2013. lpp.
3) Голиков А., свящ. и Фомин С. Кровью убеленные. Мученики и исповедники Северо-западной России и Прибалтики (1940–1955). Москва: Паломник, 1999.
4) Православные архиереи, священники, диаконы, псаломщики, учителя и регенты, служившие на территории Латвии с 1710 по 2019 годы. Биографический справочник. Щеникова О., Витолс А. (сост.). Гаврилин А.В. (конс.). – Риги, 2019.
5) Православные святыни Латвии. Культурно-исторический путеводитель по храмам, монастырям и святым местам. Авдевич О. и Захарьят Н. (сост.). Рига, 2021.
6) Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII–XXI веках. Справочник. Щеников Е. (сост.). Рига, 2017.
7) Седова Г. (инокиня Евфросиния). Служение митрополита Вениамина (Федченкова) на Рижской кафедре (1948–1951 годы). Даугавпилс: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds «Saule», 2017.
8) Седова Г. (инокиня Евфросиния). Рижская епархия 1944–1964. Из истории православия. Даугавпилс: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds «Saule», 2020.
Ilustrācijas tēmai
