Vladimirs Jansons

Vladimirs Jansons (1899. g. 18. jūlijā Rīgā, Krievijas impērijā – 1987. g. 17. jūnijā Rīgā, Latvijas PSR) – mitroforais (ar mitru apbalvotais) virspriesteris.

Vladimirs Jansons  ir dzimis Rīgā, pareizticīgo latviešu ģimenē. Vladimira tēvs – Andrejs Jansons bija Latvijā pazīstamā priestera Jāņa Jansona (1878–1954) brāļadēls.

1914. gadā V. Jansons absolvējis Rīgas Garīgo skolu un iestājies Rīgas Garīgajā seminārā. Kopš 1915. gada viņš mācījies Pleskavas Garīgajā seminārā; 1918. gadā beidzis Pēterpils Garīgā semināra vispārizglītojošo kursu (Pēterpils – tagad Sanktpēterburga).

1919. gadā Vladimirs Jansons atgriezās Latvijā un ticis mobilizēts Latvijas armijā. No 1922. līdz 1926. gadam viņš dzīvojis un strādājis laukos, vecāku saimniecībā.

No 1926. gada V. Jansons strādājis par lietvedi un bibliotekāru Rīgas Garīgajā seminārā līdz pat tā slēgšanai 1936. gadā. 1930. gadu pirmajā pusē Garīgajā seminārā viņš pasniedzis latviešu un sengrieķu valodu, kā arī pasniedzis Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju. No 1936. līdz 1940. gadam V. Jansons strādājis par lietvedi un bibliotekāru Pareizticīgo Teoloģijas institūtā Rīgā. Turklāt viņš pasniedzis Ticības mācību dažādās Rīgas izglītības iestādēs.

1928.–1936. gadā Vladimirs Jansons studējis Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Juridiskajā nodaļā un sekmīgi absolvējis to. Līdzās tam viņš turpinājis pasniegt Ticības mācību dažādās Rīgas mācību iestādēs. 1937.–1940. un 1943. gadā viņš studējis LU (vācu okupācijas laikā – Rīgas Universitāte) Teoloģijas fakultātes Pareizticības nodaļā  un sekmīgi absolvējis to.

1941.–1943. gadā V. Jansons bija Eksarha pārvaldes loceklis. Pēc tam viņš atkal turpināja strādāt par skolotāju. No 1945. gada augusta līdz 1947. gada janvārim viņš kalpojis par psalmotāju Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē.

1947. gada 10. janvārī Vladimirs Jansons tika iesvētīts par diakonu un pēc četrām dienām – par priesteri. Pēc tam tēvs Vladimirs tika iecelts par Cesvaines apriņķa Kārzdabas Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas baznīcas pārzini, kalpojis par priesteri Jaunjelgavas Kristus Apskaidrošanās baznīcā, kā arī Jersikas Kristus Apskaidrošanās baznīcā un Lielvārdes Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja dievnamā. Viņš bija Valmieras prāvestības prāvests (jeb blagočinnijs).

1948.–1949. gadā tēvs Vladimirs Jansons kalpojis par otro priesteri Rīgas Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīcā un Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa baznīcā. Kopš brīža, kad tika iesvētīts priestera kārtā, t. Vladimirs bija Eparhiālās padomes loceklis un referents latviešu pareizticīgo draudžu lietās.

1951. gada 13. jūlijā LPSR Valsts drošības ministrijas represīvie orgāni arestējuši t. Vladimiru Jansonu, inkriminējot priesterim pretpadomju darbību. Piespriesto soda termiņu viņš izcietis Komi APSR nometnēs. 1955. gadā, pēc tā dēvētās Hruščova amnestijas, viņš tika atbrīvots un atlaists mājās.

Pēc atbrīvošanas t. Vladimirs Jansons kalpojis par pārzini dažādos Latvijas dievnamos. No 1959. gada jūnija viņš bija Ērgļu prāvestības prāvests, bet kopš 1960. gada jūnija – Valmieras prāvestības prāvests. No 1959. gada līdz 1960. gadu vidum viņš bija pārzinis Rīgas Kristus Debesbraukšanas baznīcā, no 1969. līdz 1984. gadam – Rīgas Svētās Dzīvudarošās Trijādības katedrālē. Priesteris Vladimirs Jansons bija Rīgas eparhijas garīdzniecības garīgais tēvs.

Tēvs Vladimirs Jansons tika iesvētīts virspriestera garīgajā kārtā. 1979. gadā viņš apbalvots ar mitru (mitra ir goda zīme, tā ir dārgakmeņiem izrotāta galvassega, ko dod bīskapiem un virspriesteriem, jo kalpojot viņi it kā ataino Jēzu Kristu. Mitra simbolizē ērkšķu kroni, kas bija galvā Pestītājam – tulkot. piez.). 1984. gadā t. Vladimirs devies pelnītajā atpūtā un aizgājis ārpus štata.   

Mitroforais virspriesteris Vladimirs Jansons ir miris 1987. gada 17. jūnijā, apbedīts Rīgas Jāņa/ Ivana kapos.

Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Священник Голиков Андрей и Фомин Сергей. Кровью убеленные: Мученики и исповедники Северо-Западной России и Прибалтики (1940-1955). Москва: Паломник, 1999. 186.–187. lpp.;

2) Цоя С. Рижская православная духовная семинария в межвоенные годы (1926–1936). Grāmatā: Латвийский православный хронограф. Вып. I. Прот. Олег Пелевин (red.). Рига: Синод Латвийской православной церкви, 2015. 39., 41., 70. lpp

3) Православные архиереи, священники, диаконы, псаломщики, учителя и регенты, служившие на территории Латвии с 1710 по 2019 годы. Биографический справочник. Щеникова О., Витолс А. (сост.). Гаврилин А.В. (конс.). Риги, 2019. 1001.–1002. lpp.