Pareizticība Latvijas teritorijā no 1700. līdz 1850. gadam

Vispārējā situācija 

Lielā Ziemeļu kara (1700—1721) rezultātā samazinājās Zviedrijas loma Baltijas jūras reģionā, taču nozīmīgi pieauga Krievijas loma.1721. gada 10. septembrī Nīštatē tika parakstīts miera līgums, kā rezultātā Zviedrija atteicās no Ingrijas (zviedru: Ingermanland; krievu: Ижора), Vidzemes un Igaunijas teritorijas un Sāmsalas. Tādējādi Vidzeme ar Rīgu, kā arī Igaunijas teritorija tika iekļautas Krievijas impērijas sastāvā.

Krievijas karaspēks ienāca Rīgā 1710. gadā, un šis gads tika uzskatīts par lielākās Baltijas pilsētas un tās apkārtnes teritoriju oficiālu pievienošanas Krievijas impērijai datumu. Bija izveidotas divas jaunas guberņas: Vidzeme, Rīga un Dienvidigaunija veidoja Rīgas guberņu (no 1796. gada - Vidzemes guberņa), savukārt Ziemeļigaunijas teritorijā bija izveidota Rēveles guberņa (no 1796. gada - Igaunijas guberņa; igauņu: Eestimaa kubermang; krievu: Эстляндская губерния).

Polijas-Lietuvas kopvalsts (poļu: Rzeczpospolita Obojga Narodów; liet.: Abiejų Tautų Respublika) teritorijas pirmā sadalījuma rezultātā 1772. gadā Latgales teritorija tika pievienota Krievijas impērijai un iekļauta vispirms Pleskavas, bet pēc tam Vitebskas guberņā. 1795. gadā tika likvidēta Kurzemes un Zemgales hercogiste (tai piederēja Kurzemes, Zemgales un Sēlijas zemes), un tās teritorija tika pievienota Krievijas impērijai, iegūstot Kurzemes guberņas statusu. Tādējādi 18. gadsimta laikā visa Latvijas teritorija nonāca Krievijas impērijas sastāvā.

Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņas tika sauktas par Baltijas guberņām (vācu: Die Ostseeprovinzen Russland; krievu: Остзейские/ Прибалтийские губернии). Par muižniekiem jeb zemes īpašniekiem šajās guberņās joprojām palika vācbaltieši, bet dzimtcilvēki bija vietējie latviešu un igauņu zemnieki. Ilgu laiku šeit saglabājās īpaša kārtība un savi iekšējie likumi, oficiālā valoda bija vācu, un tajā tika veikti visi lietvedības procesi. Tas nodrošināja vācu muižniecības atbalstu Krievijas tronim. Baltijas guberņas vadīja Krievijas ķeizara ieceltie ģenerālgubernatori, bieži vien viņi bija vietējās vācu muižniecības pārstāvji. Valsts neiejaucās šeit dominējošās Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas darbībā un neierobežoja tās tiesības.

Ilgu laiku Baltijas guberņu visu kārtu iedzīvotāji piekopa sev ierasto dzīvi, kurā Krievijas centrālā valdība centās neiejaukties. Visā 18. gadsimtā Krievijas varas iestādes nemēģināja izplatīt Pareizticību vietējo iedzīvotāju vidū, un tādēļ viņi pārsvarā palika luterticīgi.

Krievija neveica arī jauniegūto teritoriju plašu kolonizēšanu, lai gan šeit ieradās krievu tautības virsnieki, ierēdņi, tirgotāji un neliels zemnieku-gruntsnomnieku skaits. Turklāt 18. gadsimtā Latvijas teritorijā pieauga vecticībnieku skaits. Pateicoties īpašai kārtībai, kas valdīja Baltijas guberņās, ilgu laiku vecticībnieki šeit netika vajāti. Vēl jo vairāk, viņi slēpa no citām guberņām aizbēgušos dzimtcilvēkus un zaldātus, kurus nodrošināja ar viltotiem dokumentiem un pievērsa savai ticībai.

Pašā Krievijas teritorijā 18. gadsimtā Pareizticīgā Baznīca piedzīvoja grūtus laikus, jo ķeizars Pēteris I (1672-1725; valdījis no 1682. līdz 1725. gadam) pilnībā pakļāva to valstij. Vairs netika sasaukti Pareizticīgās Baznīcas koncīli - augstāko garīdznieku sanāksmes aktuālo Baznīcas dzīves jautājumu izlemšanai. Garīdznieki un ticīgie laji vairs neievēlēja Patriarhu. Tagad Pareizticīgo Baznīcu vadīja Svētā Sinode ar ķeizara iecelto virsprokuroru priekšgalā. Virsprokurors bija laicīgs ierēdnis. Baznīca tika pārvaldīta kā viena no valsts iestādēm. 18. gadsimtā daļa Krievijas Pareizticīgās Baznīcas īpašuma tika sekularizēta. Tajos laikos lielākā daļa Krievijas monarhu pret Pareizticīgās Baznīcas interesēm izturējās visai vienaldzīgi.

18. gadsimtā Krievijas impērijā pareizticīgo garīdzniecība sava juridiskā statusa ziņā maz atšķīrās no citu nedižciltīgo kārtu pārstāvjiem. Daudzās draudzēs kalpoja pareizticīgie priesteri, kuri nebija ieguvuši Garīgā semināra izglītību. Tikai 1743. gadā garīdzniecība tika izslēgta no nodokļu maksātāju kārtu skaita; līdz 1798. gadam civiltiesas varēja piemērot priesteriem miesassodus, bet viņu sievām – līdz 1835.-1839. gadam. Baznīcas klēriķus (kuri nebija iesvētīti garīgajā kārtā) un viņu ģimenes locekļus varēja sodīt ar miesassodiem līdz pat 1863. gadam.

Pareizticība Baltijas guberņās 18. gadsimtā – 19. gadsimta sākumā 

18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā jaunas, pagaidām vēl mazskaitlīgas, pareizticīgo draudzes veidojās lielajās pilsētās un armijas daļu pastāvīgās dislokācijas vietās.

No 1718. līdz 1725. gadam pareizticīgo baznīcas Baltijas guberņās bija Pleskavas un Narvas arhibīskapa Feofana (Prokopoviča, 1680-1736) pārraudzībā. Viņš dzīvoja Sanktpēterburgā un faktiski nenodarbojās ar šo draudžu pārvaldīšanu. 1725. gada 12. martā visas Baltijas guberņu pareizticīgo draudzes tika pievienotas Pleskavas eparhijai. 1727. gadā Rīgā izveidoja Garīgo lietu kantori, 1750. gadā to pārdēvēja par Pleskavas eparhijas Rīgas Garīgo valdi.

1764. gadā Igaunijas guberņas Pareizticīgā Baznīca no Pleskavas eparhijas tika pārcelta uz Sanktpēterburgas eparhiju. Tajā pašā gadā Pleskavas arhibīskapu amata nosaukumā iekļauts vārds “Rīgas”. 1769. gadā Rīgas Garīgās valdes pārraudzībā bija tikai piecas pareizticīgo draudzes Rīgā un pa vienai draudzei - Daugavgrīvas cietoksnī, Mītavā/ Jelgavā, Pērnavā, Ārensburgā/ Kuresārē (Sāremas salā), Tērbatā/ Tartu un Repinā (igauņu: Räpina; Peipusa ezera krastā). Turklāt pastāvēja vēl astoņas pulka baznīcas.

Drīz vien pēc Krievijas karaspēka ienākšanas Rīgā luterāņu baznīcu Rīgas pilī pārveidoja par Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo baznīcu. Šī baznīca darbojās kā ģenerālgubernatora, viņa ģimenes locekļu un pils cietokšņa artilērijas karavīru mājas dievnams.

Pēc Rīgas ieņemšanas ķeizars Pēteris I pavēlēja atjaunot pilsētas aplenkuma laikā izpostīto garnizona luterāņu baznīcu (agrāk šeit atradās Svētās Marijas Magdalēnas katoļu baznīca). Sakrālo celtni atjaunoja, iesvētīja Svētā Aleksija, Dieva Cilvēka vārdā un nodeva pareizticīgo vajadzībām kā garnizona baznīcu. 1751.–1761. gadā pēc Rīgas ģenerālgubernatora kņaza Vladimira Dolgorukova (1699-1761) iniciatīvas Svētā Aleksija baznīcas ēkā, pēc arhitekta Nikolaja Vasiļjeva (Bartolomeo Frančesko Rastrelli skolnieka) projekta, tika veikti vērienīgi rekonstrukcijas darbi. 18. gadsimtā Svētā Aleksija, Dieva Cilvēka baznīcā notika nomirušo dižciltīgo personu apbedīšana. Piemēram, tur bija apbedīti Rīgas ģenerālgubernatori: kņazs Aņikita Repņins (1668-1726) un kņazs Vladimirs Dolgorukovs. Tomēr 1771. gadā šī prakse tika aizliegta.

Blakus Citadelei (vietai, kur atradās Rīgas karavīru garnizons) 1715. gadā par krievu tirgotāju saziedotajiem līdzekļiem uzbūvēja Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas koka baznīcu ar sānjomu Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja vārdā. Taču jau 1744. gadā, saistībā ar jaunu nocietinājumu apkārt pilsētai būvniecību, baznīcas koka ēku nojauca. Tajā pašā laikā Krievu tirgus rajonā uzbūvēja jaunu Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcu. Šajā vietā tā atradās līdz 1812. gadam, kad Rīgas piepilsētas tika nodedzinātas, sagaidot Napoleona armijas tuvošanos. Pēc kara beigām tajā pašā vietā 1814. gadā tika likts pamatakmens jaunajam Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas dievnamam. 1818. gadā dievnama būvniecību pabeidza un ēku iesvētīja. Šajā pašā vietā šis dievnams atrodas un darbojas arī pašreiz.

1777. gadā Rīgas austrumu nomalē, pareizticīgo kapsētā tika likti pamati Visu Svēto kapelai. Pēc tās nosaukuma kapsētu sāka dēvēt par Visu Svēto kapiem. Pēc 1812. gada kara beigām šīs kapelas vietā 1814. gadā uzbūvēja vienkupola koka baznīcu un iesvētīja Visu Svēto vārdā. Kad 19. gadsimta otrajā pusē tika uzbūvēta Visu Svēto baznīcas mūra ēka, veco koka celtni nojauca un pa daļām pārcēla uz Ivana kapsētu. Šo kapsētas baznīcu iesvētīja par godu Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonai.

1812. gadā, Krievijas kara ar Napoleonu laikā, bija nodegusi pareizticīgo koka baznīca par godu Vissvētās Dievmātes ikonai “Dzīvudarošais Avots”. Šis dievnams tika uzcelts 1731. gadā. Netālu no sakrālās celtnes atradās kapsēta, kur apglabāja pareizticīgos, galvenokārt vietējā garnizona karavīrus. 1820.–1825. gadā netālu no tās vietas, kur atradās nodegusī koka baznīca, uzcēla Svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīcu. Šajā dievnamā arī pārveda saglabājušās ikonas un daļu liturģisko piederumu no nodegusās baznīcas, tostarp Vissvētās Dievmātes ikonu “Dzīvudarošais Avots”.

1779. gadā pēc Rīgas un Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatora grāfa Džordža Brauna (arī Georgs fon Brauns; 1698- 1792) iniciatīvas kapsētā, kas atradās Rīgas nomalē, uzbūvēja koka kapsētas baznīcu un iesvētīja par godu Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) ikonai. 1875. gadā vecās Vissvētās Dievmātes Patvēruma koka baznīcas ēka nodega. Tāpēc 1877. gadā, pēc arhitekta Roberta Augusta Pflūga (1832-1885) projekta, sākās jaunas Vissvētās Dievmātes Patvēruma kapsētas baznīcas mūra ēkas būvniecība. 1879. gadā jaunuzcelto dievnamu iesvētīja Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskaps no 1877. līdz 1882. gadam Filarets (Filaretovs; 1824-1882).

1780. gadā Rīgā, Daugavas kreisajā krastā, krievu strūdzinieku spēkiem uzbūvēja un 1781. gadā iesvētīja Svētās Trijādības koka baznīcu (Pārdaugavas Svētās Trijādības baznīca), kur līdz 1812. gadam dievkalpojumus noturēja priestermūki, kuri vasaras sezonā pa Daugavu ieradās ar strūgām no Vitebskas guberņas. Šā dievnama ēka atradās netālu no Daugavas krasta un bieži applūda upes tuvuma dēļ. Saistībā ar jaunas Pārdaugavas Svētās Trijādības mūra baznīcas iesvētīšanu 1895. gadā, vecais koka dievnams tika slēgts. Tagad Svētās Trijādības baznīca atrodas citā vietā, bet ne pārāk tālu no iepriekšējā dievnama atrašanās vietas.

No 1781. līdz 1786. gadam Rīgas Citadeles teritorijā, pēc Rīgas Inženieru komandas priekšnieka inženierpulkveža Zigismunda Zēges fon Laurenberga (1734-1788) projekta, uzbūvēja Svēto apustuļu Pētera un Pāvila mūra baznīcu. Dievnama ēka projektēta agrīnā klasicisma stilā. Būvdarbus vadījis arhitekts Kristofs Hāberlands (1750-1803). Sakrālā celtne ar šauru zvana torņa smaili maz līdzinājās tipiskam krievu pareizticīgo dievnamam un lieliski iekļāvās Vecrīgas kopējā panorāmā, jo arhitektoniski zvanu tornis harmonēja ar viduslaiku baznīcu smailēm. Dievnams vairāk atgādināja luterāņu baznīcu un ievērojami neizcēlās no Rīgā tolaik dominējošām tradicionālajām arhitektūras formām. 1836. gadā Svēto apustuļu Pētera un Pāvila baznīcai tika piešķirts pareizticīgo katedrāles statuss.

18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā daļai Rīgas pareizticīgo dievnamu bija diezgan pieticīgu koka celtņu veidols, un tās līdz mūsdienām savā oriģinālajā izskatā nav saglabājušās. Šo baznīcu draudzes locekļi parasti bija cilvēki no Krievijas guberņām, kuri nonākuši Rīgā tikai darījumu dēļ vai dienesta laikā. Tāpēc viņi nebija ieinteresēti būvēt dārgus mūra dievnamus. Baznīcu vecākie bieži mainījās, kas arī nesekmēja sakārtot draudzes dzīvi.

Pirmo pareizticīgo draudzes baznīcu Mītavā/ Jelgavā uzbūvēja 1726. gadā Kurzemes un Zemgales hercogienei Annai Joanovnai (1693–1740; Krievijas impērijas ķeizariene 1730.–1740. gadā). Šī baznīca tika celta no koka un iesvētīta par godu Svētajiem Simeonam Dievsaņēmējam un Pravietei Annai. Mītavas/ Jelgavas baznīcas garīdznieki un klērs garīgi apkalpoja Annas Joanovnas galminiekus, kā arī Krievijas karaspēka daļu zaldātus, kas atradās Kurzemes hercogistē. 1750. gadā vecās baznīcas koka ēku demontēja un 1755. gadā iesvētīja jaunu koka baznīcu, tomēr arī šīs kulta celtnes mūžs bija īslaicīgs. 1774.–1780. gadā, pēc slavenā itāļu izcelsmes arhitekta Bartolomeo Frančesko Rastrelli (1700–1771) projekta, Mītavā/ Jelgavā baroka stilā uzcēla jaunu Svēto Simeona Dievsaņēmēja un Pravietes Annas mūra baznīcu.

Ilgu laiku tika lemts jautājums par pareizticīgo dievnama būvniecību Vendenē/ Cēsīs. Pirmie mēģinājumi iniciēt baznīcas celtniecību tiek datēti ar 1803. gadu. 1832. gadā ar lūgumu par pareizticīgo baznīcas celtniecību Vendenē/ Cēsīs Svētajā Sinodē vērsās Vendenes pils īpašnieks grāfs Kārlis Gustavs fon Zīverss (vācu: Carl Gustav Graf von Sievers; 1772-1856). Tajā laikā Vendenē/ Cēsīs un pilsētas apkaimē dzīvoja 169 pareizticīgie. 1839. gadā bija izveidota celtniecības komiteja, tomēr sakrālās celtnes būvniecību pabeidza tikai 1845. gadā. Tā paša gada 6. augustā jaunuzceltā baznīca tika iesvētīta par godu Kristus Apskaidrošanai.

Pareizticīgo skaits Vidzemē un Kurzemē mainījās atkarībā no karaspēka vienību pārvietošanās. Tā, 1800. gadā Rīgas Garīgās valdes 18 pareizticīgo baznīcās bija 16 290 draudzes locekļu; 1830. gadā bija 15 pareizticīgo draudžu baznīcas, 3 kapsētu baznīcas un 2 karaspēka daļu baznīcas; kopīgais draudžu locekļu skaits sastādīja 11 335, no kuriem lielākā daļa – 6 252 cilvēku – dzīvoja Rīgā. 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā vietējo iedzīvotāju, kuri bija pievienojušies Pareizticībai, bija maz.

Pareizticība Latgalē

Polijas-Lietuvas kopvalsts (poļu: Rzeczpospolita) sastāvā (līdz 1772. gadam) esošajā Latgalē neierobežoti dominēja Romas Katoļu Baznīca, un bija arī ne mazums uniātu. Uniāti ir austrumu kristieši, kas apvienojoties ar Romas Katoļu Baznīcu, atzina Romas pāvesta virsvaru, vienlaicīgi saglabājot bizantiešu liturģisko ritu, dievkalpojumus baznīcslāvu valodā un pareizticīgo trādīcijas. (Mūsdienās uniātus sauc par Austrumu Katoļu Baznīcu jeb Grieķu Katoļu Baznīcu – tulk. piez.).

Pēc Latgales teritorijas pievienošanas Krievijas impērijai situācija šeit būtiski nebija mainījusies. 1772.–1795. gados Latgales teritrorijā esošās nelielās pareizticīgo draudzes bija Pleskavas eparhijas Rīgas Garīgās valdes pārraudzībā, pēc tam - Mogiļevas eparhijas pārraudzībā; 1803.–1833. gadā – Mogiļevas un Vitebskas arhibīskapijas pārraudzībā; 1833.–1920. gadā – Polockas eparhijas pārraudzībā.

Latvijas austrumu teritorijai blakus esošajās Polockas zemēs pēc 1596. gada Brestas Uniātu koncila lielākā daļa iedzīvotāju, izjūtot Polijas-Lietuvas kopvalsts varas pārstāvju spiedienu, pārgāja katoļticībā vai pievērsās uniātismam. 18. un 19. gadsimtu mijā šeit joprojām bija daudz uniātu draudžu. Taču 1830.-1831. gadā Krievijas impērijas rietumus satricināja sacelšanās Polijā. Pēc šīs sacelšanās poļus un līdz ar viņiem arī visus katoļticīgos Krievijas impērijā sāka uzskatīt par vieniem no vismazāk uzticamākiem pavalstniekiem, kuriem piemīt tendence uz nepaklausību un nemieru celšanu. Krievijas impērijas centrālā valdība sāka īstenot pasākumus, lai atbalstītu Pareizticību, un ar tās palīdzību mēģinātu vājināt poļu separātismu.

Par Baznīcu ūnijas Polockas zemēs likvidēšanas iniciatoru kļuva pēdējais Polockas grieķu katoļu bīskaps Josifs (Semaško, 1799-1868). 1833. gadā šis bīskaps vērsās pie saviem garīdzniekiem un draudžu locekļiem ar aicinājumu atgriezties Pareizticībā. Lēmums par uniātu atkalapvienošanos ar Pareizticīgo Baznīcu tika pieņemts uniātu bīskapu kopsapulcē, kas notika Polockā 1839. gada februārī. 1839. gada 25. martā Svētā Sinode svinīgi pasludināja Rietumkrievijas Grieķu Katoļu Baznīcas atkalapvienošanos ar pareizticīgajiem. Tajā laikā daudzi uniāti Latgalē arī pārgāja Pareizticībā, un pareizticīgo draudžu skaits Latvijas teritorijas Austrumdaļā būtiski palielinājās. 

Rīgas vikariāta izveide 

18. un 19. gadsimtu mijā Vidzemē un Kurzemē pareizticīgo draudžu un to locekļu bija maz, un tādēļ liela administratīvā struktūra šeit nebija vajadzīga. Līdz 1836. gadam nebija nepieciešams arī atsevišķs bīskaps. Tomēr pareizticīgo draudzes, kas bija Pleskavas eparhijas pārraudzībā, atradās pārāk tālu no Pleskavas, un arhiereji praktiski nepiedalījās to pārvaldē. Tāpēc vikariāta dibināšana Rīgā tomēr šķita visai saprātīga ideja.

19. gadsimta 30. gados Krievijas impērijas varas pārstāvji pastiprināja spiedienu uz vecticībniekiem. Turklāt Rīga bija viens no nozīmīgākajiem vecticībnieku apmešanās centriem. Papildus represijām Krievijas varas iestādes sāka īstenot aktīvu misionāru darbību vecticībnieku vidū, lai veicinātu viņu pāreju Pareizticīgajā Baznīcā. Lai varētu to sekmīgi paveikt, Baznīcas struktūra bija jānostiprina. Jautājums par Pleskavas eparhijas Rīgas vikariāta izveidi tika rūpīgi izpētīts, un 1836. gada 13. jūnijā imperators Nikolajs I (1796–1855; valdīja no 1825. līdz 1855. gadam) devis rīkojumu par tā dibināšanu.

Par pirmo Rīgas vikārbīskapu (Pareizticīgajā Baznīcā – eparhijas arhiereja vai metropolīta palīgs bīskapa pakāpē – tulk. piez.) kļuva bīskaps Irinarhs (Popovs, 1790–1877), un viņš ieņēma šo katedru līdz 1841. gadam ieskaitot. Vikārbīskapa uzturēšanai no valsts kases tika piešķirti finanšu līdzekļi un iegādāts nekustamais īpašums. 1837. gadā vikārbīskapa rezidencei iegādājās namu Rīgas centrā, blakus Svētā Aleksija, Dieva Cilvēka baznīcai. Tomēr remonts ilga veselus trīs gadus, tāpēc tikai 1840. gada rudenī vikārbīskaps Irinarhs varēja pārcelties uz jauno rezidenci. Par pareizticīgo katedrāli kļuva Svēto apustuļu Pētera un Pāvila dievnams. Pie vikārbīskapa tika izveidota kanceleja, un papildus vēl daži cilvēki gādāja par Virsgana vajadzībām.

Tomēr sākotnējie solītie valsts līdzekļi tika ļoti samazināti. Sākumā bija plānots piešķirt 25 tūkstošus rubļu gadā, bet pēc tam izrādījās, ka piešķirs tikai 7 tūkstošus rubļu gadā. Vikārbīskapam nācās kalpot diezgan specifiskos apstākļos, kur gandrīz visi vietējie iedzīvotāji bija citu konfesiju kristieši un runāja citās valodās. Vidzemē dzīvojošie krievi pārsvarā bija vecticībnieki. Tāpēc Virsgans Irinars (Popovs) dzīvoja noslēgti, maz kontaktējoties ar citiem cilvēkiem.

Vikārbīskaps Irinarhs (Popovs) izvairījās no vardarbīga spiediena uz vecticībniekiem un centās distancēties no piespiedu pasākumiem, ko veica valsts iestādes. Viņš labi saprata, ka vardarbīgi pasākumi novedīs vienīgi pie pretējā rezultāta. Ar savu darbību vikārbīskaps drīzāk centās celt Pareizticīgās Baznīcas autoritāti un uzlabot viņa padotībā esošās pareizticīgās garīdzniecības un klēra kalpošanas kvalitāti.

19. gadsimta 30.–40. gados Vidzemē un Kurzemē citu konfesiju kristiešu pāreja Pareizticībā notikusi, taču tā notika visai reti un galvenokārt bija vērojama pilsētnieku un militārpersonu vidū.

1837. gada 9. jūlijā Rīgā iesvētīja Svētā Arhistratēģa Erceņģeļa Mihaila baznīcu, un šajā dievnamā bija izveidota vienticībnieku draudze, kurai pievienojās daži vecticībnieki. (Vienticībnieki ir vecticībnieku daļa, kas, pamatojoties uz ticības vienotību, pielaista pie ekleziālās vienotības ar Pareizticīgo Baznīcu – tulk. piez.).

Tolaik Rīgas vikariāta teritorijā uniātu skaits bija neliels, un pēc Baznīcu ūnijas likvidēšanas 1839. gadā, Pareizticībā pārgāja tikai dažas mazskaitlīgas draudzes Jakobštatē/ Jēkabpilī un Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķī.

Zemgales pareizticīgo baznīcas – Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja un Svētā Gara dievnami Jakobštatē/ Jēkabpilī - atradās Polockas eparhijas pārraudzībā, bet no 1836. gada tās nonāca Pleskavas eparhijas Rīgas vikariāta pārraudzībā. 1841. gada sākumā Rīgas vikariātā bija 24 pareizticīgo dievnami.

Zemnieku kustība Vidzemē 1841. gadā 

1817. gadā Kurzemes guberņā un 1819. gadā Vidzemes guberņā tika atcelta dzimtbūšana. Reformu veica tā, ka zemnieki ieguva personisko brīvību, bet visa zeme palika vācu muižkungu īpašumā. Vēl diezgan ilgi vietējiem zemniekiem bija jāpilda dažādas klaušas muižnieku labā, bet zemnieku brīvā pārvietošanās bija ierobežota. Lai zemnieki varētu ierīkot paši savu saimniecību, viņiem bija jānomā zeme no muižniekiem, noslēdzot līgumu. Bieži vien zemniekiem tika uzspiesti smagi nosacījumi, kas nevarēja izsaukt viņos pozitīvas jūtas pret zemes īpašniekiem. Šīs reformas rezultātā Vidzemē un Kurzemē daudzu zemnieku materiālais stāvoklis tikai pasliktinājās.

19. gadsimtā Evaņģēliski Luteriskā Baznīca piedzīvoja krīzi saistībā ar tās sekularizāciju. Daudzi luterāņu mācītāji neprata latviešu un igauņu valodu. Viņi bija vienaldzīgi pret vietējo zemnieku vajadzībām un uz zemniekiem raudzījās tikai kā uz ienākumu avotu. Materiālā ziņā Evaņģēliski Luteriskā Baznīca bija ļoti atkarīga no Baltijas muižniekiem. Gadījumos, kad notika strīdi starp zemniekiem un muižkungiem, luterāņu mācītāji parasti nostājās zemes īpašnieku pusē. Ar Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas starpniecību vācbaltiešu muižnieki mēģināja garīgi ietekmēt zemniekus. Tāpēc daudzu latviešu un igauņu zemnieku apziņā Evaņģēliski Luteriskā Baznīca idejiski saplūda vienotā veselumā ar vācbaltiešu muižniecību.

Kā zināms, sadzīves apstākļi ievērojami ietekmē cilvēka apziņu. Atšķirībā no mūsdienu sabiedrības, 19. gadsimta vidus cilvēki bija reliģiozi. Taču radušajos apstākļos pieauga garīguma trūkums un vietējo zemnieku neapmierinātība ar Evaņģēliski Luterisko Baznīcu.

1841. gada sākumā Vidzemē zemnieku vidū valdījis bads. Pavasarī zemnieki sāka atteikties pildīt klaušas. 1841. gada maijā zemnieki masveidā devās uz Rīgu pie Baltijas ģenerālgubernatora barona Kārļa Magnusa fon der Pālena (vācu: Carl Magnus Freiherr von der Pahlen, krievu: Матвей Пален; 1779-1863; no 1830. līdz 1845. gadam bija Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernators), vēršoties ar lūgumiem atvieglot viņu likteni un palīdzēt pārcelties uz Dienvidkrieviju, kur pēc klīstošām baumām, viņiem varētu tikt piešķirta zeme.

1841. gada 2. jūnijā ģenerālgubernators K. M. fon der Pālens publicējis aicinājumu vietējiem zemniekiem, kurā bija teikts, ka baumas par iespējamu zemes piešķiršanu Krievijas impērijas dienvidos ir nepatiesas. Pārējā ziņā varas pārstāvji tā arī turpināja neko nedarīt lietas labā. Taču zemnieki nenoticēja un nolēma, ka administrācijas pārstāvji viņus maldina.

1841. gada vasarā kāda zemnieku grupa reiz iegriezās Rīgas Svētā Aleksija, Dieva Cilvēka baznīcā un vērsās pie vikārbīskapa Irinarha (Popova) ar lūgumu viņus uzklausīt. Virsgans aprunājās ar zemniekiem un sniedza viņiem iespējamo palīdzību – žēlastības dāvanu. Viņš arī ieteica zemniekiem doties mājās un turpināt klausīt sava muižnieka pavēlēm. Tikmēr zemnieki visu saprata pēc sava prāta. Viņi nolēma, ka beidzot ir atradies ietekmīgs cilvēks, kurš var viņiem palīdzēt. Rezultātā veselas zemnieku delegācijas sāka doties pie vikārbīskapa Irinarha un nodot viņam lūgumrakstus, kuros drīz vien sāka norādīt, ka viņi ir gatavi pāriet “Cara ticībā”, proti, Pareizticībā! Protams, gan pats Virsgans, gan pareizticīgie garīdznieki bija ieinteresēti palielināt savu garīgo ganāmo pulku un izplatīt Pareizticību vietējo iedzīvotāju vidū. Tomēr šāds notikumu pavērsiens viņiem izrādījās visai negaidīts.

Ģenerālgubernators K.M. fon der Pālens sāka pieprasīt no vikārbīskapa Irinarha (Popova), lai viņš pārstāj pieņemt zemniekus pie sevis. Virsgans skaidroja ģenerālgubernatoram, ka viņš nebūt nenodarbojas ar vietējo zemnieku pārcelšanas organizēšanu uz citām guberņām, bet attekties pieņemt zemniekus nevar, jo tas būtu pretrunā ar viņa garīgo kārtu. Savos ziņojumos Svētās Sinodes virsprokuroram grāfam Nikolajam Protasovam (1799–1855; no 1836. līdz 1855. gadam bija Sv. Sinodes virsprokurors) Rīgas vikārbīskaps norādīja, ka iemesli, kādēļ zemnieki vēršas pie viņa, slēpjas viņu visnotaļ grūtajā stāvoklī un vietējās administrācijas vienaldzībā pret viņu akūtām vajadzībām. Vikārbīskaps Irinarhs tostarp mēģināja pamudināt Krievijas impērijas varas pārstāvjus rīkoties, lai aizsargātu likteņa pabērnu stāvoklī nonākušos latviešu un igauņu zemniekus.

Taču 1841. gada 28. jūlijā imperators Nikolajs I aizliedza Rīgas vikārbīskapam Irinarham pieņemt zemniekus. Virsgans saņēma šo rīkojumu 2. augustā. Imperators uzskatīja, ka galvenais motīvs zemnieku rīcībā ir vēlme iegūt zemi citās guberņās, bet aiz paziņojumiem par gatavību pāriet Pareizticībā zemnieki tikai slēpj savus patiesos nodomus.

Turpmāk vietējie zemnieki sāka iesniegt lūgumrakstus tikai par pāreju Pareizticībā. Bet arī tos vikārbīskapam un garīdzniekiem bija aizliegts pieņemt no zemniekiem. Vietējās varas iestādes sāka vērīgāk uzraudzīt pareizticīgo baznīcas. Tomēr zemnieki turpināja doties uz Rīgu un citām apdzīvotām vietām, kur bija pareizticīgo dievnami, un mēģināja nodot lūgumrakstus, kuros pauda vēlmi pāriet Pareizticībā. Virsgans Irinarhs un pareizticīgie garīdznieki nonāca ārkārtīgi sarežģītā situācijā. Jo piederot garīgajai kārtai, viņi nevarēja atturēt vietējos zemniekus no pievēršanās Pareizticīgajai Baznīcai. Tāpēc, neraugoties uz aizliegumiem, kontakti ar zemniekiem turpinājās. Taču aktīvas aģitācijas par pāreju Pareizticībā no Rīgas vikariāta garīdznieku puses nebija.

Ģenerālgubernators K.M. fon der Pālens regulāri ziņoja Sanktpēterburgā par to, ka zemnieku kustība Vidzemes guberņā turpinās tikai pareizticīgo garīdznieku vainas dēļ. Pie vēl striktākas nostājas attiecībā uz latviešu un igauņu zemniekiem pieturējās daži augsta ranga ierēdņi Sanktpēterburgā, jo īpaši Žandarmērijas Trešās nodaļas šefs, vācbaltiešu izcelsmes grāfs ģenerālis Aleksandrs fon Benkendorfs (1781–1844). Pats imperators Nikolajs I jebkuras stihiskās kustības uzskatīja par dumpību. Rezultātā, 1841. gada 18. augustā Sv. Sinode izteica stingru rājienu vikārbīskapam Irinarham. Šo dokumentu personīgi parakstīja imperators Nikolajs I. Pēc tam neviens no Rīgas vikariāta garīdzniekiem vairs nedrīkstēja kontaktēties ar vietējiem zemniekiem.

Vēlāk, pēc imperatora Nikolaja I 1841. gada 5. oktobra rīkojuma vikārbīskaps Irinarhs (Popovs) tika atstādināts no Rīgas katedras. 1841. gada 12. oktobrī īpaši komandētā no Sanktpēterburgas Sv. Sinodes ierēdņa pavadībā, slēgtā karietē Virsgans tika izvests no Rīgas. Viņu veda pa apvedceļiem, caurbraucot Mītavai/ Jelgavai, Šauļiem un Daugavpilij (izlaižot nemieru pārņemtos Vidzemes apriņķus). Tikai pēc ierašanās Pleskavā bīskapam Irinarham (Popovam) paziņoja, ka viņš ir atstādināts no Rīgas katedras. Atrodoties vienā no klosteriem, Virsganam bija jāgaida viņa lietā uzsāktās izmeklēšanas beigas. Šī izmeklēšana noslēdzās ar bīskapa pārcelšanu uz Voroņežas eparhiju, kur viņš tika iecelts par Ostrogožskas vikārbīskapu.

Uz Sanktpēterburgu izsauca arī dažus pareizticīgos priesterus no Rīgas vikariāta, un pret viņiem tika veikta izmeklēšana, kas beidzās ar viņu pārcelšanu uz citām eparhijām. Šāds iznākums saistīts ar to, ka daļa Krievijas augstāko ierēdņu mainīja skatījumu uz Vidzemes guberņā esošo situāciju un sāka pieturēties pie citas pieejas. Tostarp šāda pieeja bija raksturīga Krievijas Iekšlietu ministrijas lietu pārvaldniekam baronam Aleksandram Stroganovam (1796–1891). Arī Svētās Sinodes virsprokurors Nikolajs Protasovs acīmredzami juta līdzi bīskapa Irinarha centieniem nostiprināt Pareizticīgās Baznīcas pozīcijas Baltijas guberņās, taču imperatora spiediena dēļ atstādināja Virsganu un organizēja izmeklēšanu pret viņu un vairākiem priesteriem. Tomēr vēlāk virsprokurors N. Protasovs panāca viņu faktisku attaisnošanu un pārcelšanu uz citām kalpošanas vietām.

Pēc ģenerālgubernatora Kārļa Magnusa fon der Pālena priekšlikuma 1841. gada 8. oktobrī Svētā Sinode pieņēma lēmumu par visu lūgumrakstu, ko latviešu un igauņu zemnieki bija iesnieguši bīskapam Irinarham, lūdzot pieņemt viņus Pareizticībā, nelikumību. Turklāt citu konfesiju kristiešiem Vidzemes guberņā bija stingri aizliegts pievienoties Pareizticīgajai Baznīcai (līdz sekos īpaša pavēle).

Zemnieku nemieru kulminācija iestājās 1841. gada septembrī. Vairākās apdzīvotās vietās notika sadursmes starp zemniekiem un policiju vai karaspēku. Nemieru iniciatorus arestēja. Tā paša gada decembrī vairāk nekā simts zemnieku tika publiski pakļauti miesassodiem ar špicrūteniem un koka nūjām. Pēc tam viņus aizsūtīja trimdā uz Sibīriju vai nosūtīja arestantu rotās un rekrūtos. Galu galā, pielietojot spēku, zemnieku nemieri Vidzemē tika apspiesti. Bažas par līdzīgu notikumu atkārtošanos lika Krievijas impērijas centrālajai valdībai piemērot dažus atvieglojumus vietējiem zemniekiem. Tomēr būtiski zemnieku stāvoklis nemainījās, un neapmierinātība viņu vidū turpināja pastāvēt.

Tajā pašā laikā liels skaits latviešu un igauņu zemnieku apmeklēja pareizticīgo dievnamus un piedalījās pareizticīgajos dievkalpojumus. Pareizticīgās Baznīcas autoritāte pieauga, jo tās garīdzniecība ar līdzjūtību izturējās pret vietējo zemnieku stāvokli. Neraugoties uz ieviestajiem stingriem aizliegumiem, atsevišķi mēģinājumi pāriet Pareizticībā latviešu un igauņu vidū bija vērojami arī 1842.–1844. gadā. 

Krievijas impērijas politiskās elites noskaņojumu maiņa 

1841. gada 4. oktobrī par Rīgas vikārbīskapu tika iecelts Filarets (Gumiļevskis; 1805–1855). Taču tikai 1842. gada 16. jūnijā Virsganu uzaicināja uz audienci pie imperatora Nikolaja I un personīgi no imperatora viņš saņēma norādījumus. Sv. Sinode bija izstrādājusi bīskapam instrukciju, kurā īpaši tika uzsvērta nepieciešamība būt piesardzīgam saskarsmē ar citu konfesiju kristiešiem. Tomēr pēc ierašanās kalpošanas vietā Virsganam praktiski uzreiz nācās sastapties ar latviešu zemnieku delegāciju, kas lūdza pievienot viņus Pareizticībai.

Vikārbīskaps Filarets (Gumiļevskis) saprata, ka vietējo zemnieku masveida mēģinājumi pāriet Pareizticībā ir iespējami arī turpmāk. Savu uzmanību viņš koncentrēja uz pareizticīgo priesteru sagatavošanu iespējamai dievkalpojumu noturēšanai vietējās valodās. Pats Virsgans Filarets apguva latviešu un igauņu valodu un pieprasīja to arī no garīdzniekiem. Jau 1843. gadā vikārbīskaps ierosināja pārtulkot vietējās valodās virkni dievkalpojumu grāmatu. Pleskavas Garīgajā seminārā tika ieviesta latviešu un igauņu valodas pasniegšana. Pateicoties vikārbīskapa Filareta iniciatīvai, 1843. gada decembrī Rīgas vikariātā palielināja algas garīdzniekiem.

Svētās Sinodes aizliegumi pievienot Baltijas guberņu zemniekus Pareizticībai padarīja vietējo pareizticīgo garīdznieku stāvokli absurdu. Tāpēc Sv. Sinodei nācās atkal pievērsties šā jautājuma izskatīšanai. 1842. gada novembrī tika izstrādāta formāla kārtība, saskaņā ar kuru latviešu un igauņu zemniekus varēja pievienot Pareizticībai. Pareizticīgajam priesterim valsts ierēdņa klātbūtnē bija jāiztaujā katrs lūdzējs atsevišķi, pēc tam visi iegūtie dati bija jāpārbauda guberņas valdē vai draudzes tiesās. Tikai pēc tam Rīgas vikārbīskaps, saņemot ar Pleskavas arhiereja starpniecību Sv. Sinodes atļauju, varēja pievienot vietējo zemnieku Pareizticībai. Taču tikai 1844. gada 30. martā imperators Nikolajs I apstiprināja šo kārtību, turklāt pievienošanas procedūra tika vēl vairāk reglamentēta un padarīta sarežģītāka.

1844. gadā Vidzemē atkal bija vēl viens neražas gads. Uz neražas fona sāka izplatīties baumas par atļauju pāriet Pareizticībā. Iemesli, kas lika zemniekiem mainīt konfesionālo piederību, bija daudzveidīgi. Tie slēpās sociālajos, ekonomiskajos, politiskajos, juridiskajos, nacionālajos un garīgajos aspektos. Krievijas ķeizara administrācijas pārstāvji savos ziņojumos Sanktpēterburgā bieži vien pareizi aprakstīja latviešu un igauņu zemniecības noskaņojumus, precīzi atklājot šādu noskaņojumu iemeslus. No tiem visnozīmīgākie bija:

1) Latviešu un igauņu zemniecības negatīvā attieksme pret vācu muižniecību;

2) Latviešu un igauņu zemnieku vēsa attieksme pret Evaņģēliski Luterisko Baznīcu un viņu vidū radusies garīgā izsalkuma sajūta;

3) Zemnieku cerības, ka pārejot Pareizticībā, viņi varētu uzlabot savu ekonomisko un sociālo stāvokli.

19. gadsimta 40. gadu vidū Krievijas varas elites aprindās notika būtiskas noskaņojumu pārmaiņas. 1844. gada rudens sākumā nomiris žandarmērijas šefs ģenerālis Aleksandrs fon Benkendorfs, bet barons Kārlis Magnuss fon der Pālens 1845. gada 17. martā bija atstājis Baltijas guberņu ģenerālgubernatora amatu un tika iecelts par Krievijas Valsts padomes locekli. Tādējādi viņš zaudēja iespēju ietekmēt situāciju Baltijas guberņās. Vājinājās arī to varas elites pārstāvju pozīcijas, kas vēlējās nepieļaut Vidzemes zemnieki pāreju Pareizticībā. Savukārt, pastiprinājās to ietekme, kas atbalstīja šo procesu.

Mainījās arī paša imperatora Nikolaja I skatījums uz šo problēmu, jo viņš vairs nepretojās zemnieku pārejai Pareizticībā. Tomēr oficiālo varas pārstāvju nostāja joprojām palika divējāda: no vienas puses, viņi vairs nelika šķēršļus latviešiem un igauņiem pāriet Pareizticībā, no otras – nepieļāva atklātu aģitāciju par pāreju. Tostarp tā rīkojās jaunais ģenerālgubernators Jevgeņijs Golovins (1782–1858), kurš pārvaldīja Baltijas guberņas 1845.–1848. gadā.

Vietējā vācbaltiešu muižniecība turpināja uzstāties vienotā frontē, cenšoties neļaut latviešu un igauņu zemniekiem pāriet Pareizticībā. Centrālās varas iestādēm nācās veikt virkni pasākumu, lai ierobežotu vietējās administrācijas pārstāvjus, kuri bija pakļauti vācbaltiešu muižnieku un Evaņģēliski Luteriskās baznīcas kontrolei. Tomēr centrālās varas pārstāvjiem arī turpmāk nācās ņemt vērā Baltijas guberņu muižniecības viedokli.

Vēlāk pazīstamais slavofīls Jurijs Samarins (1819–1876), kurš 1846.–1848. gadā Iekšlietu ministrijas komisijas sastāvā uzturējās Rīgā, raksturojis vikārbīskapa Filareta (Gumiļevska) rīcību kā pārlieku piesardzīgu un bieži vien neizlēmīgu. Taču citādāk Virsgans rīkoties nevarēja, ņemot vērā norādījumus, kurus viņš tieši bija saņēmis no imperatora. Vikārbīskaps Filarets saprata, ka viņa darbība var būt veiksmīga tikai tad, ja to atbalsta valdošās aprindas.

Rīgas vikārīskaps Filarets (Gumiļevskis) aktīvi kontaktējās ar Svētās Sinodes virsprokuroru Nikolaju Protasovu. Turklāt bieži vien viņš to darījis, apiedams savu tiešo priekšnieku – Pleskavas un Vidzemes arhibīskapu (līdz 1836. gadam – bīskapu) Nafanaīlu (Pavlovski, 1791–1849; ieņēma šo katedru no 1834. līdz 1849. gadam). Jau 1845. gada aprīlī vikārbīskaps Filarets panāca N. Protasova oficiālu atļauju ziņot tieši viņam, nevis Pleskavas arhibīskapam. No savas garīdzniecības Virsgans Filarets pieprasīja aktīvu un apņēmīgu rīcību, lai palielinātu un nostiprinātu savas draudzes. Virsgans asi kritizēja tolaik Baltijas guberņās pastāvošās agrārās attiecības un vienmēr ar līdzjūtību izturējās pret vietējo zemniecību.

Vidzemes zemnieku pāriešana Pareizticībā 1845.–1848. gadā 

Par nozīmīgu impulsu, kas tieši pamudinājis Vidzemes zemniekus masveidā pāriet Pareizticībā, kļuva 1845. gada 27. februārī Rīgas vikārbīskapam Filaretam (Gumiļevskim) iesniegtais Rīgas latviešu hernhūtiešu Brāļu draudzes lūgumraksts par pievienošanos Pareizticībai. Brāļu draudze jeb hernhūtieši (latīņu: Unitas Fratrum; vācu: Herrnhuter Brüdergemeine) ir protestantisma novirziens, kas deva spēcīgu impulsu arī latviešu garīgajai un politiskajai attīstībai. Šī  reliģiskā grupa izveidojās 18. gadsimtā Saksijā un tai bija daudz sekotāju dažādās valstīs. Rīgas latviešu hernhūtiešu draudze kopā ar sludinātāju Dāvidu Balodi (1809–1864) priekšgalā apvienoja sevī 101 cilvēku ar ģimenēm. Pārejot Pareizticībā, Rīgas hernhūtieši cerēja atbrīvoties no Vidzemes Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas konsistorijas diktāta, kas bija īpaši pastiprinājies 1845. gada sākumā.

Pareizticīgajiem latviešiem tika atļauts noturēt dievkalpojumus Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) kapsētas baznīcā Pēterburgas priekšpilsētā (pilsētas ziemeļu daļā). Par šā dievnama pārzini kļuva tēvs Jakovs Mihailovs (1803–1859). Viņš labi prata latviešu, vācu, franču un latīņu valodu. 1843. gadā viņš bija nodarbojies ar latviešu valodā tulkoto dievkalpojumu grāmatu rediģēšanu. 1844. gadā Pleskavas Garīgajā seminārā Jakovs Mihailovs bija izgājis sagatavošanas kursu ar mērķi kalpot par garīdznieku. 1845. gada 29. aprīlī viņu iesvētīja par pareizticīgo priesteri. Tajā pašā dienā pirmoreiz Pareizticīgās Baznīcas vēsturē Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā jauniesvētītais priesteris Jakovs Mihailovs noturēja Dievišķo Liturģiju latviešu valodā. Līdz pat sava mūža beigām t. Jakovs Mihailovs kalpoja Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā, izpelnoties patiesu mīlestību un cieņu no saviem draudzes locekļiem.

Pareizticībai pievienojies Dāvids Balodis bija godprātīgs, dziļi reliģiozs cilvēks, kam bija autoritāte zemnieku vidū. Viņu norīkoja kalpot par klēriķi Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma dievnamā.1846. gada 11. februārī Dāvidu Balodi iesvētīja par pareizticīgo priesteri un 1846. gada aprīļa pirmajās dienās iecēla par pārzini Svētā Jāņa Priekšteča un Kristītāja baznīcā Ļaudonas muižā (vācu: Laudohn). Līdz 1863. gada jūlijam dievkalpojumi šeit notika kādā mājā, kur bija ierīkota pagaidu baznīca, turpat dzīvoja arī priesteris ar ģimeni un baznīcas klērs, un 1848. gadā tika atvērta baznīcas draudzes skola. Tolaik Ļaudonas Svētā Jāņa Priekšteča un Kristītāja baznīca spēlēja sava veida Pareizticības centra lomu. Jau pirmajā draudzes pastāvēšanas gadā (līdz 1847. gada 1. janvārim) priesteris Dāvids Balodis bija svaidījis ar mirrēm 2057 latviešus, kuri pārgājuši Pareizticībā (1253 vīriešus un 804 sievietes). Kopumā t. Dāvids Balodis bija pievienojis Pareizticībai 7322 latviešus. Viņš kalpoja Ļaudonas draudzē līdz pat savai nāvei 1864. gada 30. augustā un tika apbedīts draudzes kapsētā blakus baznīcai.

Baumas par to, ka Rīgas latviešu hernhūtiešu Brāļu draudzei tika dota atļauja pievienoties Pareizticībai, ātri izplatījās pa visu Vidzemes guberņu. Tajā pašā laikā no pareizticīgās garīdzniecības puses tiešas aģitācijas par ticības maiņu nebija. Tikmēr pirmie zemnieki ar lūgumrakstiem par pievienošanos Pareizticībai sāka parādīties Rīgā jau 1845. gada martā, tātad gandrīz tūlīt pēc oficiālās atļaujas Rīgas hernhūtiešu draudzei pievienoties Pareizticībai.

Vikārbīskaps Filarets (Gumiļevskis) vērsās Svētajā Sinodē ar lūgumrakstiem atļaut viņam nosūtīt pārvietojamās (pagaidu) baznīcas ar priesteri, psalmu lasītāju un diviem dziedātājiem uz apdzīvotām vietām, kur parādījās zemnieki, kas vēlējās pāriet Pareizticībā. Rezultātā šīs pagaidu baznīcas sāka nosūtīt uz dažādiem Vidzemes guberņas apriņķiem. Turklāt to zemnieku skaits, kuri vēlējās pievienoties Pareizticībai, pastāvīgi pieauga, viņu bija simti un tūkstoši. Pareizticīgie priesteri pat nepaspēja aprunāties ar visiem tiem, kas nāca uz dievkalpojumiem pagaidu baznīcās.

No 1845. gada oktobra par pievienošanās Pareizticībai centru kļuva Tērbata/ Tartu, jo Vidzemes guberņas ziemeļu daļā vietējās varas iestāžu kontrole bija mazāka nekā dienvidu daļā, kas atradās tuvāk Rīgai. Pēc tam kustība par pāriešanu Pareizticībā izplatījās arī uz citiem guberņas apriņķiem. Gada laikā pareizticīgos dievkalpojumus latviešu un igauņu valodā sāka noturēt dažādās guberņas apdzīvotās vietās. Kopumā 1845. gadā Vidzemē Pareizticībai bija pievienojušies 14 088 zemnieki (4569 latvieši un 9519 igauņi). Tāpat zemnieki masveidā sāka vērsties pie pareizticīgajiem priesteriem ar lūgumiem aizstāvēt viņus no vācbaltiešu muižnieku patvaļas.

1846. gadā Krievijas impērijas valdība īstenoja vairākus pasākumus ar mērķi nostiprināt Pareizticīgās Baznīcas pozīcijas Baltijas guberņās. Rīgas vikariāta garīdzniekiem palielināja algu: priesteriem līdz 400 rubļiem gadā, diakoniem līdz 220 rubļiem gadā, klēriķiem līdz 120 rubļiem gadā. Tika piešķirti finanšu līdzekļi 25 pareizticīgo baznīcu būvniecībai. Turklāt atcēla prasību, saskaņā ar kuru zemnieku svaidīšanā ar mirrēm obligāti bija jābūt klāt laicīgās varas pārstāvim. Zemniekiem bija ļauts brīvi pārvietoties savas draudzes robežās. Daži pareizticīgie garīdznieki pat bija apbalvoti par vietējo zemnieku pievienošanu Pareizticīgajai Baznīcai. 1847. gadā Rīgā tika atvērta Garīgā skola.

1846. gada laikā Pareizticībā pārgāja 32 803 zemnieki (10 227 latvieši un 22 576 igauņi); 1847. gadā – 54 311 zemnieki (32 047 latvieši un 22 264 igauņi). 1848. gadā Pareizticībai pievienojās 9020 zemnieki (3706 latvieši un 5314 igauņi). Statistikas dati liecina, ka 1848. gadā sāka mazināties interese par pievienošanos Pareizticībai. Tā, 1849. gadā Pareizticībā pārgāja tikai 1179 zemnieki (738 latvieši un 441 igauņi).

1846.–1847. gadā zemes īpašnieki un luterāņu mācītāji uzsāka plašu kampaņu ar mērķi noturēt vietējos zemniekus no pārejas Pareizticībā, lai viņi joprojām paliktu vācbaltiešu muižniecības garīgās sfēras ietekmē. Pārliecināšanai plaši izmantoja preses līdzekļus. Turpmāk luterāņu mācītājiem ieteica būt zemniekiem nevis par kungiem, bet gan par garīgiem skolotājiem. Tiem, kas pārgāja Pareizticībā, sāka likt visdažādākos šķēršļus. Piemēram, zemes nomas līgumus ar viņiem noslēdza uz sliktākiem nosacījumiem nekā ar tiem, kas savu konfesionālo piederību nemainīja, nepiešķīra zemi kapavietām utt.

Centrālās varas pārstāvju mēģinājumi kaut kā aizstāvēt tos zemniekus, kuri pārgājuši Pareizticībā, gandrīz vai nedeva nekādus pozitīvus rezultātus. Galu galā šo zemnieku materiālais stāvoklis tikai pasliktinājās, kas atturēja citus zemniekus mainīt konfesionālo piederību. Vēl jo vairāk, jau 19. gadsimta 40. gadu beigās daži zemnieki mēģināja atgriezties luterticībā. Taču darīt to nebija atļauts saskaņā ar Krievijas impērijas likumiem.

Zemnieku kustības par pāriešanu Pareizticībā mazināšanos veicināja arī izmaiņas centrālās varas īstenotajā politikā. Imperators Nikolajs I un viņam pietuvinātie augstmaņi bija nobijušies no revolūciju vilņa, kas 1848. gadā bija vērojams vairākās Rietumeiropas valstīs. Tajā pašā gadā Baltijas guberņu ģenerālgubernatoru Jevgeņiju Golovinu šajā postenī bija nomainījis ģenerālis Aleksandrs Suvorovs (1804–1882). Viņš šo posteni ieņēma līdz 1861. gadam un izjuta acīmredzamas simpātijas pret vācbaltiešu muižniecību. Pozitīvas attiecības starp Virsganu Filaretu un jauno ģenerālgubernatoru neizveidojās. Ja iepriekšējais ģenerālgubernators J. Golovins bija izturējies pret vikārbīskapu Filaretu ar simpātiju un bieži vien akceptējis viņa lūgumus, tad A. Suvorovs strikti paziņoja, ka nekādas piekāpības vairs nebūs. Virsgana un ģenerālgubernatora konflikts kļuva par vienu no iemesliem tam, kādēļ 1848. gada novembrī bīskaps Filarets (Gumiļevskis) tika pārcelts uz Harkivas katedru.

Par galveno 1845.–1848. gada zemnieku masveida kustības rezultātu kļuva Pareizticības izplatīšanās un Pareizticīgās Baznīcas pozīciju nostiprināšanās Vidzemes guberņā. Pēc Sv. Sinodes datiem 19. gadsimta 40. gadu otrajā pusē Pareizticībā pārgāja 110 222 zemnieki (47 324 latvieši un 62 898 igauņi), tas ir, 17% no visiem tajā laikā Vidzemē dzīvojošajiem latviešu un igauņu zemniekiem.

Ja 1843. gadā Vidzemes guberņas apriņķos bija tikai trīs pareizticīgo draudzes, tad līdz 1848. gada beigām lauku apvidū jau bija 49 pareizticīgo dievnami. Dažās apdzīvotās vietās tika atvērtas pareizticīgo baznīcu draudžu skolas. Jaunus dievnamus būvēja pagaidu baznīcu atrašanās vietās. Tomēr 40. gadu beigās lielākā daļa pareizticīgo baznīcu lauku apvidū atradās steidzami iekārtotās telpās. Valsts piešķirtie līdzekļi bija nepietiekami, bet paši ar saviem pūliņiem zemnieki varēja maz ko izdarīt. Neraugoties uz to, no 19. gadsimta 40. gadu otrās puses sāka attīstīties pareizticīgās kultūras latviešu un igauņu varianti.

Kurzemes guberņā masveida pāriešana Pareizticībā nenotika. Varas iestādes šajā guberņā nebija paziņojušas vietējiem zemniekiem par to, ka ir atļauts mainīt konfesionālo piederību. Kurzemes guberņu īpaši neskāra arī 19. gadsimta 40. gadu neražas. Tur ne mazums zemnieku dzīvoja, apstrādājot valsts zemes, un tādēļ viņi necieta no muižnieku patvaļas. 

Masveida pāriešana Pareizticībā netika novērota arī Igaunijas guberņā. Sanktpēterburgas metropolīts, kura eparhijā tajā laikā ietilpa Igaunijas teritorija, aizliedza garīdzniecībai pieņemt igauņu zemniekus Pareizticībā. Tomēr atsevišķas pievienošanās Pareizticībai Kurzemes un Igaunijas guberņās notika.

Patstāvīgas Rīgas eparhijas izveide 

Pareizticīgās Baznīcas draudžu un pareizticīgo skaita nozīmīga palielināšanās Baltijas guberņās radīja nepieciešamību reorganizēt Baznīcas pārvaldi. Rīgas vikariāta atkarība no Pleskavas katedras radīja vairākas grūtības Baltijas guberņu pareizticīgo draudzēm, liedzot tām iespēju rīkoties operatīvāk sarežģīto attiecību starp pareizticīgo garīdzniecību un vietējo administrāciju apstākļos.

Par patstāvīgas eparhijas izveidi Baltijas guberņās jau sāka domāt Rīgas vikārbīskaps Filarets (Gumiļevskis).1848. gada beigās viņu bija nomainījis Virsgans Platons (Gorodeckis, 1803–1891), kurš kalpoja Rīgā līdz 1867. gadam. Jaunieceltais vikārbīskaps izcēlās ar miermīlīgu raksturu, savaldīgu dabu un apdomīgu analītisko prātu, turklāt viņš bija ļoti strādīgs un neatlaidīgs izvirzīto mērķu sasniegšanā. Savā darbībā viņš izvairījās no konfliktiem un centās izveidot labus kontaktus ar vietējās varas iestāžu pārstāvjiem, tostarp ar Baltijas guberņu ģenerālgubernatoru Aleksandru Suvorovu. Ģenerālgubernators, neraugoties uz savām simpatijām pret vācbaltiešu muižniecību, atbalstīja ideju par patstāvīgas Rīgas eparhijas izveidi.

1850. gada 25. februārī imperators Nikolajs I apstiprināja Svētās Sinodes ziņojumu par Rīgas vikariāta pārveidošanu par patstāvīgu eparhiju. Oficiāli Rīgas eparhija uzsāka savu darbību 1850. gada 1. jūlijā. Tai tika piešķirta otrā klase un vieta Baznīcas hierarhijā pēc Varšavas eparhijas. Rīgas eparhijas teritorija aptvēra Vidzemes un Kurzemes guberņas. No 1865. gada tai tika pievienota Igaunijas guberņa ar Rēveles/ Tallinas vikariātu.

1850. gadā Rīgas eparhijas teritorijā bija 146 183 pareizticīgo kristiešu, 109 pareizticīgo baznīcas, 117 draudzes un divi klosteri – Ilūkstes vīriešu klosteris un Jakobštates/ Jēkābpils klosteris. 1850. gada 21. aprīlī bīskapu Platonu (Gorodecki) iecēla arhibīskapa garīgajā kārtā. Baznīcas Garīgā valde tika pārveidota par Garīgo konsistoriju. Lai nodrošinātu Rīgas eparhijas vadības darbību, tika iegādāti vairāki nekustamie īpašumi, palielināts administrācijas personāls un arī finansējums. 1851. gadā Rīgas Garīgo skolu pārveidoja par Garīgo semināru, kurā tostarp pasniedza arī latviešu un igauņu valodu. Rīgas Garīgā semināra audzēkņiem tika piešķirtas 120 valsts stipendijas. Rīgas Garīgajā semināra pārsvarā mācījās latviešu un igauņu pareizticīgās zemniecības pārstāvji. 

Rīgas patstāvīgās bīskapa katedras atklāšana zināmā mērā izlīdzināja Pareizticīgās Baznīcas Garīgās konsistorijas un Vidzemes Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas konsistorijas tiesības. Krievijas impērijā visu Evaņģēliski Luterisko konsistoriju lietas pārraudzīja Iekšlietu ministrijas Ārvalstu konfesiju Garīgo lietu departaments, savukārt Rīgas eparhija, kā to noteica Pareizticīgās Baznīcas hierarhija, pakļāvās tikai Svētajai Sinodei. Tādējādi, izveidojot patstāvīgu Rīgas eparhiju, pareizticīgās konfesijas stāvoklis Baltijas novadā formāli izskatījās pat labvēlīgāks.

Informācijas avoti: 

1) Гаврилин А.В. Люцинское (Лудзенское) благочиние во второй половине XIX – конце 30-х годов XX века. Рига, 2013. С. 14-17.    

2) Гаврилин А.В. Очерк истории Рижской епархии. Рига, 1999.       

3) Мусаев В.И. Православие в Прибалтике в 1890-1930-е гг. Санкт-Петербург, 2018. С. 16-29.

4) Поммер А. Православие в Латвии. Исторические очерки. Рига, 1931.

5) Православные архиереи, священники, диаконы, псаломщики, учителя и регенты, служившие на территории Латвии с 1710 по 2019 годы. Биографический справочник. Щеникова О., Витолс А. (сост.). Гаврилин А.В. (конс.). Риги, 2019. С. 759.

6) Православные святыни Латвии. Культурно-исторический путеводитель по храмам, монастырям и святым местам. Авдевич О., Захарьят Н. (сост.). Инокиня Евфросиния (Седова) (конс.). Рига, 2021.

7) Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII-XXI веках. Справочник. Щеников Е. (сост.), Гаврилин А.В. (конс.). Рига, 2017.

8) Прот. Александр Берташ. Распространение православия и храмостроительства на территории Балтии: Церковная архитектура Российской империи: 1840-е – 1917 гг. Москва, 2025.

9) Прот. Александр Берташ, прот. Игорь Прекуп. Православие в Эстонии: происхождение, вытеснение и возрождение // Эстонская Православная Церковь: 100 лет автономии. Прот. Игорь Прекуп (ред.). Таллин, 2021. С. 106-121. 

10) Прот. Олег Пелевин. Латвийская Православная Церковь. 1988-2008 гг. Рига, 2009. С. 4-6.

11) Цоя С.А. Рижская православная епархия в начале XX века: страницы истории // Латвийский православный хронограф. Вып. V. Прот. Олег Пелевин (ред.). Рига, 2021. C. 24-27.

***

Борис Инфантьев. На пути к энциклопедии Латвийского Православия

Юрий Сидяков. Новая книга по истории Православия в Прибалтийском крае

Описание Мариенбургской церкви