Jurijs Samarins

Jurijs Samarins (1819. g. 21. aprīlī/3. maijā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1876. g. 19./31. martā Berlīnē, Vācu impērijā) – pazīstamais slavofīls, krievu publicists, agrārā jautājuma vēstures Baltijas guberņās pazinējs, 1861. gada agrārās reformas Krievijā sagatavošanas redakcijas komisiju dalībnieks.

Jurijs Samarins pēc savas izcelsmes bijis dzimtmuižnieks. Tēvs – Fjodors Samarins – virsnieks, 1812. gada Tēvijas kara dalībnieks; sekmīgi veidojis savu karjeru galma dienestā. 1818. gadā viņš apprecējies ar jauno kņazieni Sofiju Ņeļedinsku-Meļecku. 1819. gada 21. aprīlī (pēc vecā stila) Samarinu ģimenē piedzimis pirmdzimtais, kas nosaukts par Juriju - par godu dižciltīgajam vectēvam. Bērna kristībās par krusstēvu bijis pats cars Aleksandrs I.

16. gadu vecumā jauneklis iestājās Maskavas Universitātē, kur trīs gadus studējis Valodniecības nodaļā. Pēc kursa pabeigšanas, nokārtojot maģistra eksāmenu, J. Samarins dažus gadus bija veltījis disertācijas rakstīšanai.1844. gada jūnijā viņš to sekmīgi aizstāvējis un drīzumā iestājies dienestā Tieslietu ministrijā, dienējis Senātā.

1846. gada jūlijā Jurijs Samarins ieradās Rīgā Iekšlietu ministrijas Revīzijas komisijas sastāvā. Šī komisija tika izveidota, lai pievērstos Vidzemes guberņas zemnieku sadzīves iekārtošanas lietām. Kādēļ tad bija radusies nepieciešamība pēc šādas komisijas? Kā zināms, agrārā reforma Vidzemes guberņā tika īstenota jau Aleksandra I valdīšanas laikos, bet tās rezultātā Baltijas guberņu zemnieki bija palikuši bez zemes gabaliem. Sarežģītajā ekonomiskajā situācijā zemnieki bija spiesti atteikties no luterticības un pāriet Pareizticīgajā baznīcā, lolojot cerības, ka drīzumā viņi saņems zemes gabalus. Latviešu zemnieku pārejas kustība pareizticībā ir īpaši pastiprinājusies, sākot ar 1845. gada janvāri, kad pazīstamais hernhūtietis Dāvids (jeb Dāvis) Balodis bija pārgājis pareizticībā.

Šajā Vidzemes guberņai visnotaļ sarežģītajā laikposmā Jurijs Samarins arī bija ieradies Rīgā Iekšlietu ministrijas Revīzijas komisijas sastāvā.

No J. Samarina vēstules draugam A. Popovam: “Lūk, es esmu Rīgā, vissliktākajā traktierī, un no visām pusēm mani apvēdija vācu gars. Grūti noticēt, ka tu atrodies Krievijā [..]. Adrese Rīgā: Mazā Kalēju ielā, Šulta nams, 263. un 264.”

Vidzemes guberņā Jurijs Samarins strādājis daudz un uzcītīgi. Lieliska valodu prasme palīdzēja viņam arhīvu materiālu izpētē. No J. Samarina vēstules A. Popovam: “Gadījās arī krievu vēsturei interesantas lietas, starp citu, vācu vēsturnieku liecības par pareizticības miermīlīgu izplatību Vidzemē pirms vāciešu ierašanās.”

Dienesta ziņojumu sastādīšana radīja nepieciešamību vākt arhīvu dokumentus par Livonijas un Rīgas vēsturi. Un ja Samarina centieni, veicot dienesta pienākumus, tā arī nebija noveduši pie reāliem panākumiem, tad tie izrādījās visai auglīgi pavisam citā ziņā – viņš uzrakstījis vēsturisku darbu «История Риги»/ “Rīgas vēsture”  un slaveno pamfletu «Письма из Риги»/ “Vēstules no Rīgas”.

Pēc atgriešanās Sanktpēterburgā visus Iekšlietu ministrijas Revīzijas komisijas lēmumus un ierosinājumus nobloķējusi tā saucamā Ostzejas (jeb Baltijas) komiteja – tā sastāvēja no baltvāciešu bruņniecības dižciltīgajiem pēcnācējiem, kuri bija uzticīgi kalpojuši Romanovu dinastijai. Cariskā valdība daudzu desmitgažu laikā atradusies šīs komitejas tiešajā ietekmē.

Divi gadi, kurus Jurijs Samarins pavadījis Rīgā, bija kļuvuši par liktenīgiem viņa dzīvē. Baltijas pieredze visnotaļ ietekmējusi Samarina politiskos uzskatus. Savas domas par šo novadu – asas un pat dzēlīgas – viņš bija  paudis ne tikai privātajā sarakstē, “iegūdams pārliecību par vāciešu dziļu un sistēmātisku naidu pret krieviem un Krieviju.”

Atgriežoties Sanktpēterburgā, Samarins devis lasīt saviem draugiem manuskriptu “Vēstules no Rīgas”, ko viņš bija uzrakstījis neilgi pirms izceļošanas no Baltijas novada. Bet Jurija Samarina Rīgas komandējums bija noslēdzies ar īslaicīgu ieslodzījumu Pēterburgas Pētera-Pāvila cietoksnī un personīgo tikšanos ar imperatoru Nikolaju I 1849. gada martā. Bija beigusies arī  Samarina karjera ministrijā.

Samarina “Vēstulēs no Rīgas” paustais politisko spriedumu radikālisms par trim desmitgadēm bija apsteidzis reālos notikumus un kļuvis par sava veida  pravietojumu. Tikai 19. gadsimta 80. gados, pēc senatora Nikolaja Manasejina (1835–1895) revīzijas, tika uzsākta pasākumu veikšana, kuru mērķis bija pārvarēt vācisko garu Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņās, īstenojot  tā saucamo “pieaudzēšanas” politiku, t. i. Baltijas novada rusifikācijas politiku, tuvinot vietējos likumus Krievijas likumdošanas normām, ko paveikt kādreiz nenogurstoši bija aicinājis Samarins.

1860. gadu vidū Jurijs Samarins bija iecerējis uzrakstīt grāmatu sēriju ar kopējo nosaukumu «Окраины России»/ “Krievijas nomales”. Šo grāmatu pirmo sēriju viņš bija iecerējis veltīt Baltijas guberņām. Pirmais šīs sērijas sējums, kas veltīts Vidzemes guberņas visdažādāko problēmu aprakstam un raksturojumam, ticis izdots 1868. gadā Prāgā (vadoties no drošības apsvērumiem).

Šā sējuma klajā nākšana Prāgā bija izraisījusi skandālu un izsaukusi sašutuma vētru ne tikai Pēterburgas augstākajās aprindās. Jurijam Samarinam, kā tas jau bija noticis pirms divdesmit gadiem, nācās sniegt paskaidrojumus caram. Samarins, kurš riskējot, bija izdevis šo grāmatu kā privātpersona un pats par saviem līdzekļiem, nebija lūdzis nedz atbalstu, nedz atzinību.

1868. gada rudenī J. Samarins drošsirdīgi atgriezās Maskavā, kur viņš uzreiz tika aicināts pie ģenerālgubernatora. Cara atsauksmes par Baltijas sēriju viņu sāpīgi pārsteidza: imperators Aleksandrs II bija ārkārtīgi sašutis par Prāgā publicēto grāmatu. Šis apstāklis iedvesa Samarinam domu nosūtīt Viņa Augstībai Krievijas ķeizaram vēstuli, kas saturētu attaisnojumu. 1868. gada 23. decembrī, Ziemassvētku priekšvakarā, Samarins aizsūtījis caram “visuzticamākā pavalstnieka” vēstuli, kurā tostarp rakstīts, ka viņa grāmatas “no pirmās līdz pēdējai rindiņai ir veltītas Krievijas valsts interešu aizstāvībai no Ostzejas provinciālisma pārmērīgajām un pastāvīgi pieaugošajām pretenzijām.” Savā vēstulē Samarins apgalvojis, ka īpašas tiesības un privilēģijas ir jālikvidē: Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņām ir jādzīvo saskaņā ar visas Krievijas likumiem; valdībai pastāvīgi jākontrolē Pareizticīgās baznīcas likumdošanas un ekonomiskais pamats; valstij jāapseko vietējās zemniecības stāvoklis; krievu valoda būtu jāievieš guberņu kanceleju lietvedībā.

Kaut gan valdības reakcija uz šo Samarina vēstuli nav bijusi acīm redzama, tomēr tā bijusi – cariskās Krievijas Slepenpolicijas (jeb Ohrankas) Trešajā nodaļā atsevišķajā mapē tika uzsākta “Samarina lieta, kurš ārzemēs izdevis grāmatu “Krievijas nomales””.

Tajā pašā 1868. gadā vācu muižniecības pārstāvji nosūtījuši Aleksandram II Visuzticamāko pavalstnieku apsveikumu, lai atvairītu Samarina apmelojumus. Strauji un enerģiski reaģēja Tērbatas Universitātes vācu vēsturnieki H. fon Boks un K. Šīrens, publicējot asi aizvainojošu atbildi Samarinam.  

Pavisam sērijā “Krievijas nomales” tika izdotas sešas grāmatas; trešais šīs sērijas sējums tika veltīts 1841. gada vasaras-rudens dramatiskajiem notikumiem – latviešu zemnieku pārejas no luterticības pareizticībā sākumposmam. Pēdējā, sestajā sējumā, kas nācis klajā 1876. gadā, Samarins atkal parādījis sevi kā spīdošs Vidzemes guberņas agrārā jautājuma un agrārās likumdošanas vēstures pazinējs. Pat viņa kritiķi nespēja noliegt to, ka Samarins ir izcils šā jautājuma pazinējs.

Jurijs Samarins miris Berlīnē 1876. gada 19. martā - tad, kad pēdējais Baltijas sērijas sējums atradās Berlīnes tipogrāfija. Pazīstamā krievu publicista pēkšņā nāve pārsteidza visus viņa domubiedrus - nenozīmīga pirksta brūce bija izsaukusi gangrēnu.

Samarina domubiedrs Aleksandrs Košeļevs savās atmiņās rakstījis:  

“Skumīgi mums bija palikt bez tāda brīnišķīga cilvēka un tik noderīga un apdāvināta darbinieka; bet viņa nāves traģisms mūs īpaši pārsteidza. Kaut gan viņam bija milzīga ģimene – māte, brāļi, māsa, viņš, būdams draugos un uzturēdams labas attiecības ar ļoti daudziem, mirst pilnīgā vientulībā, svešu cilvēku vidū; sirsnīgi un dziļi mīlēdams Krieviju un tās tautu, viņš beidz savu dzīvi svešumā; pastāvīgi un karstasinīgi karojot pret vāciešiem, viņš sava mūža pēdējās dienas un stundas pavada vāciešu sabiedrībā; [..] viņš mirst vācu slimnīcā ar svešu vārdu; visbeidzot, būdams pareizticīgais kristietis un dedzīgs pareizticības aizstāvis, viņš nesaņem ticības mierinājumu pēdējās ciešanās (pareizticīgais mācītājs atbrauc, bet viņš jau ir kritis bezsamaņā), un krievu vēstniecības pareizticīgā baznīca neielaiž pie sevis mirušā miesas, un viņš tiek apdziedāts protestantu baznīcā! Tas ir šausmīgi!”

Iespējams, ka atturīgais luterāņu rituāls pieticīgi iekārtotajā baznīcā, luterāņu mācītāja klusās lūgšanas bija samierinājušas Juriju Samarinu ar vāciešiem...

Maskavā Jurijs Samarins tika apbedīts senatnīgā Sv. Daniila klostera teritorijā. 1920. gados lielinieki bija izpostījuši šo klosteri, sagrāvuši klostera kapsētu. Patlaban pie klostera sienām var aplūkot piemiņas plāksnes – kā atgādinājumu par zaudētām kapavietām.

Drīzumā pēc J. Samarina nāves viņa Maskavas radinieki nodevuši Rīgas Pareizticīgās Pētera-Pāvila brālības rīcībā lielu naudas summu. Saskaņā ar nelaiķa testamentu, procenti no Samarina kapitāla tika novēlēti latviešu pareizticīgo bērnu izglītības atbalstam ne tikai pilsētās, bet arī (galvenokārt) lauku reģionos.

1910. gadā Rīgā tika dibināta Jurija Samarina vārdā nosauktā biedrība. 1923. gadā kāda no Rīgas Maskavas forštates ielām tika pārdēvēta par godu slavofīlam Jurijam Samarinam – tā bija viņa nopelnu atzinības zīme. Taču pēc 30 gadiem padomju varas pārstāvji nolēma izsvītrot no Latvijas galvaspilsētas kartes Samarina vārdu, pārdēvējot šo ielu par M. Lomonosova ielu.

                                                                                     Svetlana Kovaļčuka 

Papildu literatūra:

Latvju Enciklopēdija. Rokville, 1990. 4. sēj.  213. lpp.;

S. Коvaļčuka. J. Samarins // Ideju vēsture Latvijā. Rīga, Zvaigzne ABC, 1995. 490.–511. lpp.;

Ковальчук С.Н. Славянофилы и их обоснование перехода латышских крестьян из лютеранства в православие (начало 40-х – начало 70-х годов 19 столетия) // Reliģija. Vēsture. Dzīve. Rīga, 1993. 134.–151. lpp.;

Ковальчук С.Н. Взыскуя Истину… (Из истории русской религиозной, философской и общественно-политической мысли в Латвии: Ю.Ф. Самарин, Е.В. Чешихин, К.Ф. Жаков, А.В. Вейдеман.  Середина XIX века – сер. XX в.) Рига, 1998.

Нольде Б.Э.  Юрий Самарин и его время. Париж, 1926.

Цимбаев Н.И. Славянофильство. М., 1986.

Чичерин Б.Н. Воспоминания. М.,1991.

Кошелев А.И. Записки.  М., 1991.

Беляев Л.А. Некрополь Данилова монастыря в XVIII - XIX веках. М., 2012.

Самарины. Мансуровы. Воспоминания родных. М., 2001.

Ю́рий Алекса́ндрович Неле́динский-Меле́цкий (6 [17] сентября 1751 — 13 [25] февраля 1828) — ziņas par J. Samarina vecotēvu http://goo.gl/GTJ9C2