Mihails Krivošapkins

Mihails Krivošapkins

Mihails Krivošapkins (1888. g. 7./19. oktobrī Rīgā – 1943. g. 6. aprīlī izsūtījumā Sverdlovskā / tagad – Jekaterinburgā) – būvinženieris, Rīgas Domes deputāts un sabiedrisks darbinieks.

Mihails Krivošapkins piedzima etniski jauktā – krievu un latviešu ģimenē. Viņa tēvs Dimitrijs Krivošapkins (1844–1906) bija cēlies no Vologdas guberņas Veļikoustjugas apriņķa Privodņinskas pagasta Novinki ciema zemniekiem. Viņš dienēja armijā un uzdienēja līdz feldfēbeļa dienesta pakāpei. Armijā viņu apbalvoja ar 4. pakāpes Sv. Jura krustu. Pēc dienesta 1875. gadā D. Krivošapkins apprecējās ar pareizticīgo latviešu zemnieci Jevgēniju (Eiženiju) Zaķi (Zakke, 1855–1942). Laulību ceremonija notika Jaunjelgavas (Frīdrihštates) Kristus Apskaidrošanās pareizticīgo baznīcā. Drīz pēc tam jaunā ģimene pārcēlās dzīvot uz Rīgu.

Jevgēnijas brālis Andrejs Zaķis (1834–1899) bija pirmais latviešu izcelsmes pareizticīgo bīskaps, pazīstams kā Aleksandrs. 1883. gadā viņu iecēla par Ostrohas bīskapu un Volīnijas eparhijas vikāru; no 1890. līdz 1893. gadam viņš bija Arhangeļskas un Holmogoru bīskaps. Bīskaps Aleksandrs noslēdza savu kalpošanu Polockas un Vitebskas eparhijā.

Jevgēnijas un Dimitrija Krivošapkinu ģimenē bija četras meitas:  Lidija (1878–1966), Marija (1870–1968), Aleksandra (1886–1955), Natālija (1892–1946) un dēls Mihails (1888–1943).

Taču ģimenē ienāca nelaime, kad 1905. gada nemieru laikā D. Krivošapkins strādāja par inkasatoru: pildot dienesta pienākumu, viņš uzbrukumā tika sašauts, zaudēja daudz asiņu un 1906. gadā no gūtā ievainojuma slimnīcā mira.

Tajā laikā Mihails Krivošapkins mācījās Rīgas Aleksandra vīriešu ģimnāzijā, kuras beigšanas atestātu saņēma 1908. gadā. Tanī pašā gadā Mihails iestājās Rīgas Politehniskā institūta Inženieru nodaļā. Būdams students, 1909. gada 9. februārī viņš iestājās krievu studentu korporācijā “Fraternitas Arctica”, 1909. gada 2. septembrī ieguva “krāsas”, tas ir, kļuva par pilntiesīgu korporācijas biedru – komilitoni. 20. gadsimta divdesmito gadu sākumā bija viens no šīs korporācijas filistru biedrības dibinātājiem. Ir ziņas, ka 1938. un 1939. gadā M. Krivošapkins bija korporācijas “Fraternitas Arctica” filistru biedrības priekšsēdētājs.

Vēl būdams students, Mihails Krivošapkins iegūtās inženierzinības sāka izmantot praksē. Lūk, kā viņš aprakstījis savas karjeras sākumu: “1911. gada vasarā strādāju Valmieras šaursliežu dzelzceļa akciju sabiedrībā par praktikantu, dzelzceļa atzarojuma Inčukalna – Jaunpiebalgas – Vecpiebalgas –Ērgļu – Smiltenes līnijas izpētē un projekta izstrādē, vēlāk arī dzelzceļa līnijas uzstādīšanā, biju punktu iezīmētājs un pēc tam nivelētājs. 1912. gada vasarā strādāju par praktikantu Saratovā, vēlāk biju darbu vadītājs šīs pilsētas kanalizācijas izbūvē. 1913. gada vasarā strādāju Rīgā, firmā “Karl Kalt” par darbu vadītāju Rīgas pilsētas kanalizācijas būvē un tilta pāri pilsētas kanālam Kr. Barona ielā mūra velves pārbūvē.”

M. Krivošapkins piedalījās Rīgas Drāšu fabrikas vietējā ūdensvada ar atsevišķu ūdenssūknētavu ierīkošanā; vadīja urbšanas darbus jaunajā Rīgas ostā piemērotas vietas meklēšanai noliktavu iekārtošanai kravu uzglabāšanai. Tā paša gada rudenī viņš patstāvīgi izmērīja un izrasēja vienu no Rīgas priekšpilsētam topogrāfisko karti.

1914. gadā Mihails Krivošapkins ar izcilību pabeidza Rīgas Politehniskā institūta Inženieru nodaļas pilnu kursu un ieguva būvinženiera kvalifikāciju. Viņa diplomprojekta tēma bija “Divšarnīru arka ar savilci pāri Okas upei Ņižņijnovgorodā”. 1914. gada 5. jūnijā izsniegtā diploma kopijā redzams, ka Mihails Krivošapkins ir tiesīgs veikt jebkurus celtniecības darbus un izstrādāt jebkādu ēku un būvju projektus.

1914. gadā M. Krivošapkina dzīvē notika vēl viens ievērojams notikums: 22. maijā (9. maijā pēc vecā stila) Rīgas Aleksandra ģimnāzijas mājas baznīcā viņš salaulājās ar Ņinu Šervinsku (1892–1942). Ņinas tēvs Maksis Šervinskis (1859–1909) bija arhitekts, viens no jūgendstila aizsācējiem Rīgā, bija Rīgas Vācu amatniecības skolas direktors, Rīgas septiņsimtgadu jubilejas izstādes paviljonu autors. Rīgā, Audēju ielā 7, ir saglabājusies viena no pirmajām jūgendstila ēkām, kas celta 1899. gadā pēc A. Ašenkampfa un M. Šervinska projekta.

Ņina un Mihails apprecējās pēc astoņu gadu ilgstošas draudzības (par to liecina viņu vēstules). Mihails iepazinās ar Ņinu, vēl būdams ģimnāzists, pateicoties māsai Aleksandrai, kura kopā ar Ņinu mācījās Lomonosova ģimnāzijā. Ņina un Mihails Krivošapkini laimīgi nodzīvoja laulībā 27 gadus.

Savā dzīves gājuma aprakstā M. Krivošapkins saka: “Pēc Politehniskā institūta beigšanas mani uzaicināja palikt Tiltu celtniecības katedrā, lai sagatavotos zinātniskam darbam. Šo priekšlikumu izteica katedras vadītājs un dekāns profesors Benedikts Vodzinskis. Taču pasaules kara sākšanās liedza man iespēju pieņemt profesora uzaicinājumu.” Atbilstoša darba meklējumos M. Krivošapkins ar jauno sievu devās uz Krievijas impērijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu (Petrogradu).

Pēc Rīgas Politehniskā institūta direktora Voldemāra Knīrīma ieteikuma M. Krivošapkins iestājās darbā vācu firmā Filips Holcmans un Ko (Philip Holtzman & Co), kas veica pazemes un virszemes inženierdarbus. Taču Pirmais pasaules karš ieviesa savas korektīvas, firma tika likvidēta un M. Krivošapkinam nācās meklēt jaunu darbavietu. Jau 1914. gada 5. augustā viņš sāka strādāt par inženieri Krievijas Valsts bankas Graudu glabātavu (elevatoru) celtniecības nodaļā.

1915. gada februārī M. Krivošapkins tika sūtīts komandējumā uz Borisogļebsku Tambovas guberņā, lai vadītu Borisogļebskas elevatora celtniecības nobeiguma darbus. Pēc atgriešanās no komandējuma, būdams Celtniecības nodaļas inženieris, viņš veica dzelzsbetona un dzelzs konstrukciju aprēķinus un projektēšanu.

Divus gadus – no 1916. gada 1. marta līdz 1918. gada 1. septembrim – viņš vadīja elevatora būves darbus, kura ietilpība bija 500 000 pudu graudu, Rjazaņas – Urālu dzelzceļa Altatas stacijā (Samaras guberņā, mūsdienās – Krievijas Federācijas Saratovas apgabalā). No 1918. gada 1. septembra līdz 1919. gada 1. janvārim vadīja elevatora celtniecību, kura ietilpība bija 500 000 pudu graudu, Atkarskas pilsētā, Saratovas guberņā. Vienlaicīgi viņš vadīja arī Petrovskas elevatora dzelzsbetona konstrukciju montēšanu.

No 1919. gada 1. janvāra līdz 1920. gada 23. augustam viņš bija Valsts Celtniecības komitejas Saratovas rajona Elevatoru celtniecības nodaļas vadītāja palīgs, viņa pienākumos ietilpa arī elevatoru celtniecības un celtniecībā pieļauto nepilnību novēršanas vadība un uzraudzība Balandā, Lopuhovkā, Jekaterinovkā un Saltikovkā. No 1919. līdz 1920. gadam vadīja Saratovas elevatoru celtniecības rajona tehniskās nodaļas darbu un vadīja arī celtniecības un remontdarbus Saratovas guberņas pārtikas nodaļā.

Izveidojoties Latvijas valstij, Krivošapkinu ģimene nolēma atgriezties dzimtenē. 1920. gada 23. augustā M. Krivošapkinu atbrīvoja no darba pēc viņa paša lūguma. Drīz vien visa ģimene ieradās Latvijā.

Dzīves gados Krievijā Krivošapkinu ģimenē piedzima divi bērni: Boriss (1916–1990) un Ksenija (1917–1918). Vēlāk Latvijā piedzima jaunākie bērni:  Vladimirs (1923–1942) un Natālija (1931).

1920. gada 1. oktobrī  Mihails Krivošapkins sāka strādāt Latvijas Satiksmes ministrijas Ceļu un būvju virsvaldē Tiltu nodaļā par vecāko inženieri, vēlāk viņu pārcēla darbā Šoseju un zemesceļu pārvaldē. Šo situāciju viņš piemin savā dzīves gājumā: 1921. gada 1. aprīlī, pēc Ceļu un būvju virsvaldes likvidācijas, es nonācu Šoseju un zemesceļu valdē par tiltu inženieri. M. Krivošapkins, būdams jaunajā amatā, aizrautīgi sāka darboties tiltu stāvokļa uzlabošanā. Visā inženiera prakses laikā viņa vadībā projektēja un rekonstruēja vairāk nekā simts dažāda lieluma tiltus.

1922. gada janvārī M. Krivošapkins vadīja Rīgas vecā Dzelzs tilta izpētes un uzlabošanas darbus. Kopā ar Latvijas Universitātes docentu inženieri Pāvilu Pāvulānu tika izstrādāti tilta pār Lielupi projekta vairāki varianti.

1923. gadā pēc M. Krivošapkina projekta tika uzcelts pontontilts pār Ventu Ventspilī. 1923. gada 1. oktobrī notika šī tilta atklāšana. Pontontilta celtniecībā piedalījās arī būvinženieris Ernests Bauls. Tilta garums bija 174,6 metri, platums – 8,5 metri. Pontontilts pāri Ventai kalpoja līdz 1964. gadam.

Jau 1925. gadā M. Krivošapkins ieteica būvēt iekaramo tiltu pāri Daugavai (610 metru garu ar diviem 43 metrus augstiem dzelzs konstrukciju torņiem. Tiltu bija paredzēts ierīkot starp Valdemāra ielu un Āgenskalna tvaikonīšu piestātni.) Taču M. Krivošapkina priekšlikums acīmredzot daudziem šķita priekšlaicīgs un būvvalde to neatbalstīja. 1929. gadā pēc M. Krivošapkina projekta Rīgā tika uzcelts dzelzsbetona tilts pāri Sarkandaugavai.

1924.–1941. gadā M. Krivošapkins strādāja Rīgas Domes būvvaldē par būvinženieri un pārraudzīja celtniecības darbus, bija arī Revīzijas komitejas loceklis.

Tajā laikā viena no aktuālākajām problēmām pilsētas saimniecībā bija transporta satiksme starp abiem Daugavas krastiem. 19. gadsimta beigās Rīgā bija uzcelts pontontilts pār Daugavu, 20. gadsimta sākumā uz tā ierīkoja zirgu tramvaja līniju, bet Pirmā pasaules kara laikā mēģinājums evakuēt tiltu bija neveiksmīgs, vētra to izmeta krastā. Tā vietā tika uzcelts Lībekas tilts ar koka kopnēm, taču arī šo tiltu 1924. gadā nopostīja dabas stihija.

Rīgas pilsētas varas iestāžu galvenais steidzamais darbs bija uzcelt jaunu pontontiltu pāri Daugavai. Tilta celtniecības uzraudzība bija uzlikta par pienākumu pilsētas būvinženierim M. Krivošapkinam. 1926. gada jūnijā tika atklāta satiksme pa šo tiltu, kura celtniecībā bija izmantoti gan vecie, gan jauni pontoni. Kad pilsētas varas iestādēm radās naudas līdzekļi, veco pontonu vietā tika ielikti jauni. Rekonstruētais tilts galīgā veidolā – tajā bija ieliktas jaunas Liepājas karaostas darbnīcās izgatavotās sekcijas – sāka darboties 1931. gada jūnijā. Pontontilts atradās apmēram tajā pašā vietā, kur pašreizējais Akmens tilts. Pēc M. Krivošapkina ierosinājuma uz tā tika ieliktas tramvaja sliedes divos virzienos, tika ierīkotas arī ietves gājējiem, elektriskais apgaismojums. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā tiltu sagrāva.

Bez savas galvenās nodarbes M. Krivošapkins 1923. gadā kopā ar māsasvīru arhitektu Vladimiru Šervinski (viņš bija precējies ar Krivošapkina māsu Aleksandru) nodibināja privāto projektēšanas kantori (Šķūņu ielā 9), kas sekmīgi darbojās līdz 1940. gadam. Šeit viņu abu vadībā tika izstrādāti daudzi projekti, to skaitā bija Rīgas Krievu teātra pārbūve; Ainažu četrgadīgās pamatskolas, daudzu privāto ēku projekti, kā arī tika veikta tolaik vēl nepabeigtās Rīgas svētā pravieša un Priekšteča Jāņa pareizticīgo baznīcas konstrukciju izpēte un daudzu citu objektu būves izstrāde.

No 1924. līdz 1940. gadam M. Krivošapkins apvienoja inženiera darbu ar pedagoga darbību Rīgas pilsētas arodskolā un tehnikumā Gaiziņa ielā 4, kur viņš vakaros lasīja lekcijas par tiltu celtniecību, par zemes darbiem un ceļu būves jautājumiem.

Par M. Krivošapkina nopelnu atzīšanu inženierdarbībā liecina arī fakts, ka par viņu ievietota uzziņa latviešu bibliogrāfiskajā vārdnīcā “Es viņu pazīstu”. Tajā teikts, ka M. Krivošapkins bijis Rīgas Būvvaldes Celtniecības nodaļas tiltu celtniecības apakšnodaļas vadītājs, projektējis tiltu pāri Ventai Ventspilī, pontonu tiltu Rīgā, tiltu pāri Sarkandaugavai u. c.

Latvijā M. Krivošapkins apliecinājis sevi ne tikai kā talantīgu inženieri, bet viņš bija arī daudzu krievu sabiedrisko organizāciju nenogurstošs dalībnieks. Jau divdesmito gadu sākumā viņš iesaistījās tolaik krievu visietekmīgāko organizāciju darbībā, tās bija Krievu nacionālā savienība Latvijā un Krievu nacionālā apvienība Latvijā, šīs organizācijas izvirzīja viņu par deputāta kandidātu Rīgas Domē un Saeimā.

M. Krivošapkins piedalījās 2., 3. un 4. Saeimas vēlēšanās. 1925. gadā viņš balotējās no “Pareizticīgo vēlētāju un krievu apvienoto organizāciju bloka kandidātu” saraksta, kuru vadīja arhibīskaps Jānis Pommers. Tā bija M. Krivošapkina pirmā politiskā pieredze, viņš netika ievēlēts, lai gan bija ierakstīts sarakstā kā trešais. 1928. un 1931. gadā Saeimas vēlēšanās M. Krivošapkins palika uzticīgs izvēlētajam politiskajam kursam. Tiesa, deputātu kandidātu saraksta nosaukums bija izmainīts vecticībnieku rindās notikušās šķelšanās dēļ – tās labējais spārns pievienojās Pommera sarakstam. Šajā sakarībā pirmsvēlēšanu saraksts tika nosaukts “Pareizticīgo un vecticībnieku vēlētāju un krievu sabiedrisko organizāciju saraksts”. 1928. gadā M. Krivošapkins jau bija pieredzējis Rīgas Domes deputāts un viņš ne visai tiecās ieņemt deputāta krēslu Saeimā.

Rīgas Dome bija kļuvusi par M. Krivošapkina likteni. Vispirms viņš bija būvinženieris un saimnieciskā darbība, darbs pilsētas saimniecības pilnveidošanā bija viņam tuvāks par politiskajām intrigām Saeimā.

Pirmoreiz par Rīgas Domes deputātu M. Krivošapkins, kopā ar arhitektu Pjotru Ladiginu (arī beidzis Rīgas Politehnisko institūtu), tika ievēlēts 1925. gada februārī no “krievu organizāciju” saraksta (1928. gadā M. Krivošapkinu ievēlēja otrreiz). No šī saraksta Rīgas Domē ievēlēja arī Borisu Šalfejevu. 1931. gadā M. Krivošapkinu atkal ievēlēja par deputātu Rīgas Domē, taču šoreiz viņa kolēģis no deputātu kandidātu saraksta bija Kirils Jankovičs.

No 1924. līdz 1940. gadam M. Krivošapkins vairākkārt tika ievēlēts par Krievu nacionālās apvienības (kopš 1939. gada – Rīgas Krievu biedrība) valdes locekli.

Kopš 1930. gada M. Krivošapkins darbojās krievu vingrošanas biedrībā “Sokol” (Сокол), kura bija pazīstama tās biedru labējo, manarhistisko uzskatu dēļ. 1933. gadā šajā organizācijā notika šķelšanās un tapa divas organizācijas: “Russkij sokol” un “Russskja sokoļņa”, bet 1936. gadā valsts struktūru spiediena dēļ notika šo abu organizāciju apvienošanās. M. Krivošapkinam tika uzlikts pildīt vecākā (vadītāja) pienākumus, bet viņš, būdams aizņemts darbā pilsētas valdē un darbodamies vairākās dažādās biedrībās, tikai formāli pildīja šo funkciju. 1939. gadā M. Krivošapkins aizgāja no biedrības “Sokol”.

Pēc 1938. gada datiem redzams, ka M. Krivošapkins bija “Krievu nacionālās apvienības” valdes loceklis, korporācijas “Fraternitas Arctica” filistru biedrības priekšsēdētājs, “Latvijas krievu inženieru biedrības”vicepriekšsēdētājs, “Rīgas labdarības biedrības nabadzīgo krievu palīdzībai” valdes loceklis, “Krievu teātra Latvijā draugu biedrības” valdes sekretārs, kā arī darbojās vēl citās sabiedriskajās organizācijās, bija arī “Akadēmiskās izglītības veicināšanas biedrības” loceklis. Kā Rīgas Domes deputāts viņš atbalstīja Krievu universitātes zināšanu institūtu, veicināja subsīdiju piešķiršanu šai mācību iestādei.

No 1941. gada janvāra līdz maijam M. Krivošapkins bija Rīgas pilsētas izpildkomitejas Plānošanas komitejas vecākais inženieris. Kopš maija līdz aresta dienai 1941. gada 14. jūnijam viņš bija Ķieģeļu tresta galvenais inženieris un kapitālās celtniecības vadītājs.

Brīvdienas un vasaru Krivošapkinu ģimene (vecāki un trīs bērni) pavadīja Jaunogrē (33 kilometrus no Rīgas), kur pēc arhitekta V. Šervinska projekta bija pašu spēkiem uzcelta divstāvu koka māja. M. Krivošapkina māsasvīrs V. Šervinskis bija nopircis zemes gabalu iepretī pāri ceļam un uzcēlis tādu pašu māju ar terasi otrajā stāvā.

M. Krivošapkina meitas Natālijas atmiņās stāstīts, ka tēvs daudz uzmanības pievērsis bērniem, ka dēli palīdzējuši celt māju, tēvam patika zīmēšana un glezniecība, šo mākslu viņš mācīja arī bērniem, kā arī mācīja viņiem būt godīgiem, strādīgiem, būt krietniem cilvēkiem.

1941. gada 14. jūnijs bija liktenīgs Mihailam Krivošapkinam un viņa ģimenei. Tajā dienā Krivošapkinu dzīvoklī, kā arī daudzu citu Latvijas iedzīvotāju dzīvokļos, ienāca nelūgti viesi Iekšlietu ministrijas tautas komisariāta formās. Šo notikumu netiešs liecinieks bija Vladimirs Šervinskis: “13. jūnija vakarā visi pamanīja, ka pilsētas ielu krustojumos bija daudz kravas automašīnu. [..] Un tikai 14. jūnija rītā viss noskaidrojās, tās vairs nebija tikai baumas, bet tieši stāsti, kurš naktī apcietināts ar visu ģimeni… Visa Rīga bija pieklususi, visi staigāja sadrūmuši kā ēnas, bet vakarā mūsu dzīvoklī atskanēja tālruņa zvans. Miša [Mihails Krivošapkins] lūdza tūlīt pat atnest viņa čemodānu (tas nez kāpēc bija pie mums) un arī striķus, lai sasietu mantas. Viss bija skaidrs, tātad ielauzušies arī viņu dzīvoklī. Klusēdami mēs paņēmām čemodānu, ielikām tajā kaut kādus striķus un steigšus devāmies uz Šķūņu ielu. Dzīvoklī bija pilnīgs haoss, piepildīti maisi, visapkārt mētājās dažādas lietas, ēdamistabā pie galda sēdēja trīs vīrieši, kaut ko rakstīja, bet pie durvīm stāvēja milicis. Pēc tam uzzinājām, ka viesi ieradušies pie viņa dzīvoklī jau naktī, bet Rīgā bija tikai Boriss (M. Krivošapkina vecākais dēls), un “viesi”, izstaigādami visas istabas, pateica, ka meklē kaut kādus šeit nepiederošus cilvēkus, un devušies projām. Redzēdami, ka tēvoča Mišas (tā Šervinsku ģimenē sauca Mihailu Krivošapkinu) šeit nav,  viņi brauca uz Ogri, bet ieradās tur rikai tad, kad Miša jau bija aizbraucis uz Rīgu. “Nekas,” viņi pateica, “paņemsim ģimeni, bet viņš, uzzinājis par to, pats ieradīsies”, un, kad tēvocis Miša, tik tiešām, ieradās savā dzīvoklī pilsētā, viņu tur jau gaidīja. Ņina (M. Krivošapkina dzīvesbiedre) skraidīja no vienas istabas otrā, no viena skapja pie otra, nezinādama, ko ķert, ko grābt, te paķēra pilnīgi nevajadzīgas lietas, jo laiks bija dots tikai divas stundas un bagāžas lielums bija stingri ierobežots. Es devos vēl pie Pankratoviem, kuri dzīvoja turpat netālu, Mazajā Kalēju ielā, pēc striķiem. Un noteiktajā laikā viss bija gatavs. Mēs saskūpstījāmies sirsnīgi jo sirsnīgi, bet mēs nezinājām, ka ar Mišu, Ņinu un Volodečku (Vladimiru) redzamies pēdējo reizi.”

Mihailu Krivošapkinu deportēja uz Molotova apgabalu (tagad – Permas novadu), uz Usoļskas nometni (Usoļlag). Pārējā ģimene bija izsūtīta nometinājumā Tomskas apgabalā. M. Krivošapkina aresta un deportācijas cēlonis bija viņa darbošanās vingrošanas biedrībā “Sokol”, īpaši bija tās vecākā (vadītāja) amatā 1934.–1939. gadā. 1942. gada 23. martā pieņemtajā apsūdzības slēdzienā tika ierosināts nosūtīt lietu izskatīšanai PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Īpašajā sanāksmē un par soda mēru noteikt “nošaušanu”. Īpašā sanāksme izskatīja M. Krivošapkina lietu tikai 1942. gada 4. novembrī. Tās lēmums vēstīja: “Krivošapkinu Mihailu par piedalīšanos kontrrevolucionārā, fašistiskā organizācijā ieslodzīt labošanas darbu nometnē uz desmit gadiem, skaitot no 1941. gada 14. jūnija.”  Taču M. Krivošapkina veselība bija neatgriezeniski iedragāta un 1943. gada 6. aprīlī Sverdlovskā viņš devās mūžībā, visticamāk, pārvietošanas laikā.

Tatjana Feigmane,

Liena Ivonna Šervinska,

Mihaila Krivošapkina mazmeita

 

Informācijas avoti:

1.  Krivošapkinu ģimenes arhīvs.

2.  Latvijas Nacionālais arhīvs – Latvijas Valsts vēsturiskais arhīvs – turpmāk:  LVVA, 232. f., 2. apr., 133. lieta;  1632. f., 1. apr., 10966. lieta;  5645. f., 1. apr., 1-8 ietas; 3285. f., 1. apr., 32., 34. lieta; 7175. f. 1. apr. 1908. lieta.

3. Latvijas Nacionālais arhīvs – Latvijas Valsts arhīvs – turpmāk: LVA,    1986. f., 2. apr., 8538-П. l. 

4. Александр, Митрополит  Рижский и всея Латвии. – Преосвященнейший  Александр (Закис) -    первый православный епископ-латыш. –  Латвийский  православный хронограф. Выпуск 2.     Рига, 2016.     

5.  Album Academicum. Рижский политехнический институт. 1862–1912. Рига,      1912.  

6.   Rīgas Politehnikums. 1862–1919. Album Academicum 191–1919). –  Rīga: Latvijas    Universitātes Studentu grāmatnīcu izdevums, 1938.

7. Ziedonis Vecvagars. Rīgas tilti un satiksmes pārvadi. Tehniski vēsturisks apskats.     Rīga:   Izdevniecība AUTOCEĻI, 1996,  90.–91. lpp.

8. Русский ежегодник на 1938 год. Под редакцией С.А.  Коренёва, И.Н. Заволоко      и Н.И. Антипова. – Рига: Издание Русского национального объединения в Латвии, 1937;  Русский ежегодник на 1939 год под ред. С.А. Коренева, И.Н. Заволоко, Н.А. Вологина, Н.И. Антипова.  – Рига: Издание Русского национального объединения в Латвии, 1938.

9. Воспоминания архитектора В.М. Шервинского. – Православие в Латвии. Сборник статей под редакцией А.В. Гаврилина. Выпуск 7. – Рига: Филокалия, 2008;  Выпуск 8. – Рига: Филокалия, 2010; Православие в Балтии: Научно-аналитический журнал. Nr. 10 (1). – Рига: Институт философии  и социологии ЛУ, 2013; № 2 (11).  – Рига: Институт философии  и социологии ЛУ, 2014;  №3 (12). – Рига: Институт философии  и социологии ЛУ, 2015; № 4 (13). – Рига:  Институт философии  и социологии ЛУ, 2016.

10. Цоя С. А. Русский институт университетских знаний в межвоенной Латвии.

11.  Энциклопедия Рига. – Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1989, 565. lpp.

12. Es viņu pazīstu. Latvijas biogrāfiskā vārdnīca. – Rīga: Biogrāfiskā arhīva apgāds,     1939, 270. lpp.

13. Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanas 1925. gadā.  M. Skujenieka teksts un redakcija. – Rīga: Valsts statistiskā pārvalde, 1926.

14. Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanas 1928. gadā.  M. Skujenieka teksts un redakcija. – Rīga: Valsts statistiskā pārvalde, 1929.

15. Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanas 1931. gadā.  M. Skujenieka teksts un redakcija. – Rīga: Valsts statistiskā pārvalde, 1932, 15. lpp.

16.  Rīgas pilsētas domnieku vēlēšanas 18./19. februārī 1928. gadā. Rīgas pilsētas statistiskā biroja publicējums. Sastādītājs Herberts Pärns. Rīgas pilsētas statistiskā biroja direktors. – Rīga, 1928.;Rīgas pilsētas domnieku vēlēšanas 28./29. martā 1931. gadā. Rīgas pilsētas statistiskā biroja publicējums. Sastādītājs Herberts Pärns. Rīgas pilsētas statistiskā biroja direktors Ernests Bulmerinks. – Rīga, 1931.

17.  Laikraksts “Сегодня”, Nr. 5, 1925, 11. martā.

18.  Korporācijas “Fraternitas Arctica” filistra Nikolaja Putiļina informācija.

19. Tatjana Feigmane, Liena Ivonna Šervinska. -  Rīgas Politehniskā institūta Inženieru nodaļas absolventa Mihaila Krivošapkina (1888-1943) dzīves gājums un profesionālā darbība. - Inženierzinātņu un augstskolu vēsture. RTU Inženierzinātņu vēstures pētniecības centra zinātniskais žurnāls. Galv. red. Alīda Zigmunde. - Rīga: RTU izdevniecība, 2019/3., 75.-88. lpp.



Ilustrācijas tēmai