Sākumlapa > Tēmas > Personas
Vladimirs Šervinskis

Vladimirs Šervinskis

Vladimirs Šervinskis (1894. g. 23. maijā/5.jūnijā Rīgā, Krievijas Impērijā — 1975. g. 6. novembrī Rīgā)  — arhitekts pirmskara Latvijas Republikā un padomju Latvijā, Sinodes arhitekts, Otrā pasaules kara laikā Pleskavas Pareizticīgās Misijas Eksarha pārvaldes loceklis.   
  
Viņa tēvs – Makss Šervinskis - bija pazīstams cilvēks un talantīgs arhitekts. Viņš tiek uzskatīts par vienu no 19. gadsimta 70.-80. gados Eiropā populārā stila “moderns” (jeb jūgenstila) priekšvēstnešiem. Ēka Audēju ielā 7 ir pirmais Rīgas jūgendstila paraugs.
Makss Šervinskis bija arī Rīgas Amatniecības skolas direktors. Šo mācību iestādi ir absolvējuši daudzi izcili mākslinieki, to vidū arī latviešu glezniecības klasiķi – Vilhelms Purvītis un Janis Rozentāls. 1901. gadā par godu Rīgas 700-gadei Esplanādē tika atklāta rūpniecības, amatniecības un mākslas izstrādājumu izstāde. Eksponāti tika izvietoti 40 paviljonos, kas bija uzbūvēti pēc Maksa Šervinska projektiem. Tas bija grandiozs komplekss.  “Liela nozīme paviljonu noformējumā bija ornamentam,” raksta arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš:“Šādu moderna stila oriģinālo ornamentu daudzumu, kas izvietoti vienā vietā, rīdzinieki, iespējams, redzēja pirmo reizi.”  Šai izstādei bija liela nozīme gan arhitektoniskā, gan rūpnieciskā ziņā – tā nospēlēja konstruktīvu lomu Rīgas pilsētas kopējā attīstībā, kā arī ietekmēja dotāciju līmeni, kas tika piešķirtas Vidzemes guberņas labiekārtošanai no Krievijas Impērijas finanšu resora.
1912. gadā Vladimirs Šervinskis ir absolvējis Rīgas Aleksandra ģimnāziju un iestājies Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā. Tomēr absolvēt šo augstskolu viņam neizdevās, jo sākās Pirmais pasaules karš. 1915. gada vasarā viņš brīvprātīgi iestājās armijā un bija piedalījies Daugavas labējā krasta aizsargbūvju projektēšanā un būvēšanā.
1918. gadā, pēc demobilizācijas, V. Šervinskis nonāca Saratovā un palīdzēja projektēt elevatoru Artakskas pilsētā.   
1920. gadā, pēc tam kad Latvija bija ieguvusi valstisko neatkarību, viņš atgriezās dzimtenē un atjaunoja studijas Arhitektūras nodaļā. 1923. gadā  viņš ieguva arhitekta diplomu.  Uzreiz pēc diplomprojekta aizstāvēšanas V. Šervinskis bija atklājis privāto projektēšanas biroju un sācis nodarboties ar aktīvu dzīvojamo namu būvniecību Rīgā.  
1924. gadā Vladimirs Šervinskis bija saņēmis viņam zīmīgo aicinājumu no Sv. Alekseja klostera Rīgas Pareizticīgo Kristus Piedzimšanas katedrālē vadīt senatnīgā ikonostasa uzbūves un uzstādīšanas darbus. Pēc sekmīgā darbu nobeiguma arhibīskaps Jānis Pommers aicināja Vladimiru Šervinski ieņemt Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodes arhitekta amatu, kas arī bija noteicis V. Šervinska turpmāko darbību kā Latvijas galvenā pareizticīgo baznīcu arhitekta.  
Kopš šā brīža viņš vairāk kā 15 gadu laikā bija vadījis visus baznīcu būvniecības darbus Pareizticīgajā eparhijā, pēc viņa projektiem tika uzcelti vairāk kā 25 pareizticīgo dievnami visā valstī, tai skaitā 10 Latgalē. Lielākā daļa baznīcu (un visas - Latgalē) ir koka, ziemeļkrievu arhitektūras tradīcijās.  Savās atmiņās arhitekts rakstījis, ka izvēlēties šādu stilu viņu ietekmējušas ziņas no Padomju Krievijas par to, ka tur tiek sagrauti daudzi senatnīgi šāda stila baznīcas arhitektūras pieminekļi. Tādēļ viņš arī nolēmis saglabāt nākotnei šādas lieliskas senās arhitektūras formas.
”... Bet ja es par piemēru ņemtu Krievijas Ziemeļu baznīcas, baznīcas, kuras tur viena pēc otras aiziet bojā? Kā būtu, ja mūsu Latgali arhitektūras ziņā pārvērstu par mazajiem krievu Ziemeļiem?”
Par to, cik organiski ir viņa veidotie dievnamu projekti, liecina, piemēram, tas fakts, ka kapliča Rogovkas sādžā, kas 1929. gadā ir būvēta pēc V. Šervinska projekta, vēlāk tika pārvesta uz Latvijas Etnogrāfisko muzeju zem klajas debess, kā raksturīgs Austrumlatvijas tautas koka arhitektūras piemērs.  
Vladimirs Šervinskis bija pievērsies Sv. Jāņa baznīcas Maskavas forštatē restaurācijai. Arhitekts bija nodarbojies ne tikai ar kulta ēku celtniecību vai vērienīgu pārbūvēšanu, bet arī ar daudzu draudžu ēku remontu un labiekārtošanu.
Šervinskis ir Memoriāla autors krievu karavīriem, kas krituši Pirmā pasaules kara laikā; šis Memoriāls atrodas Pokrova kapos. Turpat, Pokrova kapos, pēc viņa kopīgā projekta ar Sergeju Antonovu tika uzbūvēta Sv. Jāņa Kristītāja kapliča. Pamati šai kapličai tika likti 1936. gadā - tajā vietā, kur bija apbedīti  Svētmocekļa Jāņa Pommera pīšļi. (Arhibīskaps Jānis Pommers bija zvēriski nogalināts 1934. gadā savās mājās Mežaparkā.)   
1940. gadā, kad Latvija tika pievienota Padomju Savienībai, V. Šervinska projektēšanas birojs ticis slēgts, tomēr viņu pašu tolaik nebija aizskāruši, un viņš pārgāja strādāt uz Rīgas pilsētas izpildkomitejas Projektēšanas komisiju.
Pēc Otrā pasaules kara un nacistiskās okupācijas sākuma Vladimirs Šervinskis palika Rīgā un tika norīkots projektēt barakas padomju karagūstekņiem. Pastāvīgi vērojot, kā karagūstekņi cieš no bada, kādos necilvēcīgos apstākļos dzīvo un mirst aukstajās barakās, viņš vērsās pie vācu nometņu administrācijas ar lūgumu ieviest dievkalpojumus karagūstekņiem; šis viņa lūgums ticis uzklausīts.
1941. gadā vācu Austrumu okupēto teritoriju vadība deva atļauju  dibināt Pleskavas Pareizticīgo Misiju, kuras darbība izplatītos uz Krievijas Ziemeļrietumu eparhijām (Novgorodas, Pleskavas, Sanktpēterburgas). Šo ideju bija izvirzījis Viļņas un Lietuvas Metropolīts Sergijs (Voskresenskis), Latvijas un Igaunijas eksarhs, kas ticis norīkots no Maskavas uz Baltiju vēl 1941. gada februārī. Tieši viņš arī iecēla arhitektu V. Šervinski par jaunizveidotās Eksarha pārvaldes locekli.
Šervinskis kļuva par  pieminekļa sarkanarmiešiem, kas krituši kaujās par Rīgu pirmajās kara dienās, autoru. Šis piemineklis tika uzstādīts Rīgas Jāņa kapos 1942. gadā un  līdz pat šai dienai atrodas tur.
Pēckara laikposmā, 1945. gadā, V. Šervinskis ticis iecelts par Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles vecāko, kur viņš arī kalpojis līdz pat 1951. gadam.  
1951. gada 25. decembrī Vladimirs Šervinskis bija arestēts. 1952. gada 19. martā PSRS Augstākās tiesas Kolēģija piesprieda V. Šervinskim 10 gadus labošanas darbu nometnēs ar īpašuma konfiskāciju. ”Par piedalīšanos Eksarha pārvaldes darbā, dievkalpojumu organizēšanu padomju karagūstekņiem, aktīvu dalību Iekšzemes pareizticīgajā misijā,“ — tāds bija PSRS Augstākās tiesas Kolēģijas spriedums. Viņam nebija piedevuši to, ka nacistiskās okupācijas laikos Metropolīts Sergijs (Voskresenskis) bija iecēlis viņu par Eksarha pārvaldes locekli.  
V. Šervinskis 3 gadus bija nosēdējis Komi APSR Ustjvimlagā. 1955. gadā viņš ticis atbrīvots pēc amnestijas un iecelts par Rīgas pilsētas izpildkomitejas projektēšanas biroja arhitektu. Šo amatu viņš bija ieņēmis līdz pat savai nāvei 1975. gadā.
Šo divdesmit gadu laikā pēc Šervinska projektiem Rīgā tika uzbūvēts liels daudzums dzīvojamo namu, viņa vadībā bija atjaunoti arī daudzi dievnami, jo viņš joprojām palika par Pareizticīgās Baznīcas sinodālo arhitektu.
1964. gadā, sakarā ar četrdesmito gadadienu kopš Šervinskis iecelts Sinodes arhitekta amatā, apsveikumā no Rīgas eparhijas bija rakstīts: ”Var droši teikt, ka Rīgas eparhijā nav tāda dievnama, kura celtniecībā, remontā vai labiekārtošanā un rotāšanā Jūs nebūtu aktīvi piedalījies. Nepieciešams uzsvērt, ka eparhiālo līdzekļu trūkuma dēļ nozīmīga daļa Jūsu darbu tika īstenota bez atlīdzības un šos neapmaksātos darbus Jūs ar patiesu kristīgo labestību un gatavību veltījāt dāvinājumam Dieva Baznīcai, kā Tās uzticīgais dēls.”  
Vladimirs Šervinskis bija krievu studentu korporācijas «Fraternitas Arctica» filistrs.
Vladimirs Šervinskis ir miris Rīgā 1975. gada 6.novenbrī un apbedīts  Debesbraukšanas kapos (Vozņesenskoje).
Ģimenes tradīciju turpinājuši arhitekta tuvinieki. Mazdēls – Eižens Upmanis – restaurētājs, Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs un Rīgas domes Pieminekļu padomes loceklis. Tas, ka Rīgas pilsētas centru rotā piemineklis karavadonim Barklajam de Tollijam, ir arī Vladimira Šervinska mazdēla liels nopelns.

Informācijas avoti:

«Владимир Шервинский — зодчий, бессребреник» (статья   на сайте cad-project.ru  http://www.cad-project.ru/arxitektr/z1.html

Шервинский Владимир Максимович // Выдающиеся русские латвийцы. Биографический справочник. — Рига: IK ZORIKS, 2008.  http://www.istmira.com/razlichnoe/vydayushhiesya-russkie-latvijcy/page/161/   ; https://ru.wikipedia.org/wiki ;

О.Дементьева. «Владимир Шервинский: церковный архитектор» (публикация газеты «Час» 2011) http://vesti.lv/society/312-2011-01-10-13-31-21/8130-vladimir-shervinskij-cerkovnij-arhitektor.html

Воспоминания архитектора В.М. Шервинского. - Православие в Латвии. Сб. статей под ред. А.В. Гаврилина. - Выпуск 7, Рига, 2007; Выпуск 8, Рига, 2010;  Православие в Балтиии. Научно-аналитический журнал №1 (10). Гл. ред. Гаврилин А.В.- Рига, 2013; №1(10); Рига, 2014; №3 (12), Рига, 2015; №4 (13), Рига, 2016.

 
Ērika Tjuņina