Leonīds Beļavskis
Leonīds Beļavskis (1927. g. 10. oktobrī Poltavā, Ukrainas PSR – 2011. g. 5. septembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – Rīgas Krievu drāmas teātra režisors no 1988. līdz 1999. gadam.
Leonīds Beļavskis ir dzimis Poltavā, grāmatu tirdzniecības darbinieka Savēlija Beļavska ģimenē. No 1942. līdz 1947. gadam Leonīds studējis Gorkijas/ Ņižņijnovgorodas Aviācijas tehnikumā, kādu laiku viņš strādāja Gorkijas aviācijas rūpnīcā.
1951. gadā Leonīds Beļavskis absolvējis Gorkijas/ Ņižņijnovgorodas Teātra skolas Skatuves mākslas nodaļu. Vienā kursā ar viņu studēja šādi nākotnē pazīstamie krievu aktieri: Jevgeņijs Jevstigņejevs, Ludmila Hitjajeva, Mihails Zimins. Kādu laiku L. Beļavskis strādāja par aktieri Jaunatnes teātrī.
Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā (tagad – Sanktpēterburgas Valsts teātra mākslas akadēmija) Leonīds Beļavskis studēja profesoru Аleksandra Muziļa un Аrkādija Каcmana kursā, kurā tolaik kopā ar viņu studēja šādi nākotnē pazīstamie aktieri un režisori: Sergejs Jurskis, Alisa Freindliha un Aleksejs Germans. Pēc studiju beigšanas Leonīds Beļavskis bija iestudējis izrādes daudzu Krivijas pilsētu – Noriļskas, Krasnojarskas, Ņižnijnovgorodas – teātros. Šajos teātros viņš strādāja par galveno režisoru.
Sava mūža lielāko daļu Leonīds Beļavskis bija veltījis Rīgas Krievu drāmas teātrim – sākumā strādājot par režisoru, bet pēc tam – par galveno režisoru. 1964. gadā viņš, sava bijušā kursa biedra Arkādija Kaca (tolaik Rīgas Krievu drāmas teātra galvenā režisora) ielūgts, atbrauca uz Rīgu. Vienpadsmit gadus, līdz 1976. gada janvārim viņi, kopīgi strādājot, pašaizliedzīgi kalpoja cēlajai skatuves mākslai. Arkādijs Kacs un Leonīds Beļavskis kopīgi bija iestudējuši šādus tā laika šedevrus, kā L. Bernsteina „Vestsaidas stāsts”, B. Brehta „Kaukāza krīta aplis”, N. Pogodina „Temps-1929” – šīs izrādes patiesi kļuva par viņu kopīgās radošās sadarbības virsotni. Abi režisori papildināja viens otru, realizējot teātra repertuāra programmu un sazinoties vienā valodā.
Leonīds Beļavskis, kas izcili pārzināja to laiku padomju dramaturģijas jaunuzvedumus, vienmēr bija piedāvājis teātrim interesantas lugas. Viņš uzņēmās iestudēt arī tādu izrādi, kā E. Braginska un E. Rjazanova luga „Reiz Jaungada naktī...” (1970. g.); viņš bieži riskēja, bet lieliski izjuta, ko vēlas skatītājs, bija efektīgu epizožu un mizanscēnu meistars. Reizēm, pārlieku aizraujoties, viņš zaudēja izrādes viengabalainību, kā bija rakstījuši to laiku kritiķi. Tomēr skatītāji bija iecienījuši viņu – gan kā režisoru, gan kā aktieri.
Teatrālās Rīgas vēsturē mūžam paliks šādas Leonīda Beļavska iestudētās izrādes: J. Jurandota „Devītais taisnīgais” (1968. g.), J. Germana „Es atbildu par visu” (1969. g.), M. Bulgakova „De Moljēra kunga dzīve” (1970. g.), A. Volodina „No mīļotajām nešķirieties” (1972. g.), V. Šukšina „Enerģiskie ļaudis” (1975. g.).
1975. gadā Leonīds Beļavskis kļuvis par V. Majakovska Noriļskas Aizpolārā teātra galveno režisoru (1975–1982). Šeit viņu piemin kā novatorisko iestudējumu režisoru: N. Pogodina „Temps-1929”, “Mistērija-buf” pēc V. Majakovska lugu motīviem, N. Bauera „Gadījums metro”. Septiņu gadu laikā, strādājot aiz ziemeļu polārā loka, L. Beļavskis daudz ko paveicis vietējā teātra labā. Viņa ieguldījums tika pienācīgi novērtēts izdotajā grāmatā – Aizpolārā teātra enciklopēdijā «Семьдесят шагов во времени»/ „Septiņdesmit soļi laikā”, ko sarakstījusi un sastādījusi L. Proņņikova un kas tika veltīta Aizpolārā drāmas teātra 70. jubilejai (2012. g.).
Šajā grāmatā autore izsaka savu atzinību teātra galvenajam režisoram Leonīdam Beļavskim un tam radošajam laikposmam, kad viņš bija vadījis šo teātri, un kad Noriļskas iedzīvotāji jebkurā laikā, pie jebkuriem laikapstākļiem centās apmeklēt izrādes. Ar siltumu apraksta L. Proņņikova to periodu, kad provinciālo aktieru trupa no tālajiem Ziemeļiem atveda uz Maskavu negaidīti aktuālus režisora-novatora Leonīda Beļavska iestudējumus. Grāmatā interesanti ir izklāstīti arī materiāli par universitāti "Тeatr", kas darbojās Aizpolārā drāmas teātrī, izglītojot skatītājus un iepazīstinot viņus ar dažādām teātra mākslas niansēm. Naktīs režisors Leonīds Beļavskis kopā ar Semjonu Gaļperinu tulkojuši ārzemju lugas un iestudējuši tās pa daļām. Nokļūt uz kārtējo universitātes "Тeatr” nodarbību varēja tikai, pateicoties tā saucamajam „blatam”, jo tik ārkārtīgi populāras un iecienītas skatītāju vidū bija šīs tikšanās.
No 1983. līdz 1988. gadam L. Beļavskis bija Krasnojarskas Drāmas teātra galvenais režisors. Radoši padevušos iestudējumu vidū derētu pieminēt šādas lugas: A. Ribakova „Arbata bērni”, E. Radzinska „Nerona un Senekas laika teātris”, V. Astafjeva „Tev nebūs nokaut”, V. Nabokova „Grēkā krišana”.
1988. gadā Leonīds Beļavskis atkal atgriezās Rīgā un līdz pat 1999. gadam viņš bija Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra galvenais režisors. Šajā laikposmā bija sabrukusi Padomju Savienība, Latvija virzījās ceļā uz neatkarību un drīz vien arī atguva valstisko neatkarību. Visas šīs norises nozīmēja arī pagriezienu teātra repertuāra politikā. Bija jāizstrādā jauna mākslinieciskā koncepcija, par kuras būtību kļuva cilvēka, kas ir nonācis sarežģītā situācijā, izpēte. Teātrim un pašam L. Beļavskim tas bija pats grūtākais laikposms. Arkādijs Kacs pēc ielūguma pārgāja strādāt uz Maskavu, un jaunajam galvenajam režisoram bija jāuzņemas atbildība par Rīgas Krievu teātri.
Pirmā izrāde šajā virzienā bija Vladimira Voinoviča „Čonkins”. Jauniestudējums guva lielus panākumus. Teātra kritiķi rakstīja: “Uz izrādi „Čonkins”, kas iestudēta Rīgas teātrī, visas biļetes ir izpirktas. Ar šo iestudējumu Rīgas teātris pierādījis, ka tas ir uzticīgs savai tradīcijai būt par mūsdienīgu teātra izrāžu jaunatklājēju.” Rīgas Krievu teātra trupā bija iestājušies jauni izcili aktieri: Leonīds Ļencs, Gaļina Rosijska, A. Šmakova, Jakovs Rafalsons, Mihails Borovkovs, S. Šiļajeva, V. Pļuts.
Pēc tam Leonīds Beļavskis pirmoreiz iestudējis izrādi pēc Vladimira Nabokova romāna „Obskūra kamera” motīviem un atkal - panākums. Vēl L. Beļavskis bija iestudējis šādas teātra izrādes: „Līgavainis no Jeruzalemes”, „Mēnesis laukos”, „Trīnes grēki”, „Mēris pār abiem jūsu namiem!”, „Plikais karalis”, „Krodziniece”, „Oņegins, mans labais draugs”, „Bravo, Laurensija!”, „...Neveicas man nāvē – paveiksies mīlā”. Leonīds Beļavskis prata pareizi sadalīt lomas, viņš izjuta katra aktiera radošos spēkus un izdarīja precīzu varoņa izvēli – un par to publika dāsni apbalvoja režisoru un viņa iestudēto izrādi ar aplausiem. Kopā ar aktieriem viņš radīja teātrī burvīgu dailes un cilvēcisko kaislību atmosfēru.
Būdams Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Teātra mākslas studijas un aktieru kursa vadītājs, Leonīds Beļavskis kopā ar režisoru Semjonu Losevu bija dāvājis Rīgas skatuvei šādus skatuves meistarus, kā Veronika Plotņikova (Gulbe), Tamāra Sudņika, Jeļena Sigova.
Tomēr laiks un apstākļi daudz ko diktē cilvēka radošajā dzīvē, un no 1999. līdz 2004. gadam L. Beļavskis kļuva par M. Gorkija Ņižņijnovgorodas Valsts akadēmiskā drāmas teātra galveno režisoru. Beļavska iestudējumu vidū: J. Jurandota „Devītais taisnīgais”, T. Viljamsa „Lellīte”, „Čičikova piedzīvojumi” pēc N. Gogoļa poēmas „Mirušās dvēseles” motīviem, V. Šekspīra „Hamlets, Dānijas princis”, „Pēterburgas romāns” pēc F. Dostojevska romāna „Pazemotie un apvainotie” motīviem.
Kopš 2005. gada Leonīds Beļavskis kļuva par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra ārštata režisoru. Viņš atkal atgriezās Rīgā, kur dzīvoja viņa tuvinieki, draugi, un kur bija teātris, kam viņš bija veltījis pusi sava radošā mūža. Režisors strādāja pašaizliedzīgi. Visus šos gadus viņam līdzās bija viņa uzticamā dzīvesbiedre, izcilā aktrise Alevtīna Šmakova. Gadi ritēja strauji, nemanāmi piezagās smaga slimība. Brīžiem tas ietekmēja arī darbaspējas, bet viņš atrada sevī spēkus to pārvarēt.
Pēdējie režisora lieliskie iestudējumi bija: „Bingo”, „Retro”. Kad viņam apritēja 83 gadi, viņš bija iestudējis izrādi pēc izcilā krievu rakstnieka un dramaturga Antona Čehova stāstu motīviem „Sagandētā jubileja”/ "Юбилей всмятку". Šī luga tika atzīta par sezonas labāko jauniestudējumu. Visi režisora Beļavska iestudējumi bija piesātināti ar neparastu humoru, tajos darbojās labestīgi varoņi, kuri šodien tik reti ir sastopami krievu dramaturģijā. Režisors Leonīds Beļavskis teicis: „Lugu ideja ir vienkārša, tā līdzinās vārdiem no slavenās dziesmas: «Звать любовь не надо - явится нежданно, счастье расцветет вокруг…»/„Saukt mīlu nevajag – tā negaidīti nāks, apkārt laimē atplauks viss...”
Un vēl viņam piemita neparasta īpašība – radīt svētkus teātrī. Būdams asprātīgs, viņš lieliski sacerējis visiem teātra jauniestudējumiem tā dēvēto „kapustņiku” scenārijus (kapustņiks - komisks uzvedums, kurā izsmietas vietējās negācijas; sākotnēji vārds apzīmēja jautru pasēdēšanu aktieru kompānijā, mielojoties ar kāpostu pīrāgiem – tulk. piez.) un, protams, sveica aktierus ar savām poētiskajām vārsmām. Viņa dzīvesbiedre sapņoja to visu apkopot un izdot dzejoļu krājumu. Un, lūk, 2007. gadā šis sapnis tika īstenots. Klajā nāca Leonīda Beļavska dzejoļu krājums «Огонёк души твоей»/ „Tavas dvēseles uguntiņa”.
Leonīds Beļavskis bija Krievijas Federācijas Nopelniem bagātais mākslas darbinieks un Tautas skatuves mākslinieks. Viņš bija dažādu teātra konkursu žūrijas loceklis, viņam tika piešķirtas daudzas prēmijas par režisūru. L. Beļavskis bija meistarīgs inscenētājs, neparasti vērīgs un gudrs cilvēks, kas bija apveltīts ar spīdošu stāstnieka talantu un prata iestudēt izsmalcinātas un gaišas izrādes.
Leonīds Beļavskis ir miris 2011. gada 5. septembrī Rīgā. Viņš tika apbedīts Sanktpēterburgas Bogoslovskas kapsētā. Skatītāji, draugi un ģimenes locekļi sirsnīgi atvadījās no viņa. Sirsnīgi atvadījās no viņa arī viņa iemīļotā Rīgas Krievu teātra trupa, jo šim teātrim režisors bija veltījis pusi no sava mūža.
Svetlana Vidjakina
Ilustrācijas tēmai
