Sākumlapa > Tēmas > Personas
Voldemārs Knīrīms

Voldemārs Knīrīms

Voldemārs Knīrīms  (Johann Karl Woldemar von Knieriem; 1849. gada 1./13. augustā Mūrmuižā (tagad apdzīvota vieta Kauguru pagastā) Vidzemes guberņā – 1935. gada 14. janvārī Rīgā) – agroķīmiķis, Tērbatas Universitātes ekonomikas doktors (Dr. oec.), Rīgas Politehniskā institūta direktors no 1906. līdz 1916. gadam.

Voldemārs Knīrīms ir beidzis Tērbatas Universitātes Juridisko fakultāti. Vēlāk viņš studēja ķīmiju Heidelbergas Universitātē Vācijā. Atgriežoties dzimtenē, strādājis Tērbatas Universitātē. 1878.–1879. gados stažējies Minhenē (Vācija).  No 1880. gada strādājis Rīgas Politehnikumā (no 1896. gada – Rīgas Politehniskā institūtā)  par lauksaimniecības zinātņu profesoru un no 1903. līdz 1906. gadam bija Agronomijas nodaļas dekāns. No 1880. gada augusta līdz 1915. gada augustam viņš vadīja valsts fermu “Pēterhofa”  (Peterhof über Olai jeb Pēterniekos), kas atradās 24 verstis no Rīgas (tagad Olaines pagasts), viņš turpināja šo darbu arī pēc viņa ievēlēšanas par RPI direktoru 1906. gadā.  Profesoru Voldemāru Knīrīmu  var uzskatīt par lauksaimniecības zinātnes pamatlicēju Latvijā. Viņš ir dzimis Vidzemē, izglītojies Bērzaines (Birkenruhe) Ķeizara Aleksandra II privātģimnāzijā pie Vendenes (tagad Cēsis).

Sākumā  Voldemārs Knīrīms uzskatīja, ka, studējot nodaļā, paredzēts iegūt augstāko izglītību, bet tas nozīmēja, ka tiks lasīti nevis šauras specializācijas, bet gan visdažādākie kursi dabaszinātņu un vēstures, juridiskajos, tehniskajos, ekonomiskajos (mašīnmācība,  rasēšana,  būvniecības māksla,  ķīmijas tehnoloģijas, politekonomijas u.c.) mācību priekšmetos, kurus lasīja docētāji un profesorei no citām nodaļām. Augstākās lauksaimnieciskās izglītības organizēšanas pieredze un prakse Vācijā un Šveicē uzvedināja Knīrīmu uz domām, ka studiju programma lauksaimniecības nodaļā  jāveido pēc medicīnas studiju programmas parauga, jo lauksaimniecībai tik tiešām ir daudz vairāk kopīga ar medicīnu nekā ar jebkuru citu zinātni. Šo abu zinātņu pamatā ir dabaszinātnes, lai kļūtu par labu speciālistu tajās, jābūt lielai pieredzei, kas gūstama tikai praksē. Šāda lauksaimniecības studiju reorganizācijas īstenošana  aizsākās 1881. gadā.

Daļu līdzekļu fermas ēku celtniecībai  asignēja valsts, daļu – institūta padome. 1882. gadā Knīrīms pārcēla uz ķīmijas laboratoriju, pats vadīja nodarbības ķīmijā, augļkopībā, pļavkopībā, lopkopībā. Klausītājiem tika lasītas lekcijas arī citos mācību priekšmetos, notika intensīvi praktiskie darbi. Ja 1881. gadā “Pēterhofā” bija tikai 48 studenti, tad 1892. gadā viņu skaits jau bija 146, no viņiem 101 students bija no  Kauņas, Pleskavas, Vitebskas, Viļņas u.c. Krievijas guberņām.

V. Knīrīms uzsvēra, ka visos darba gados “Pēterhofā” viņš varēja brīvi  izstrādāt mācību programmu. Viņa mērķis bija sniegt studentiem vispusīgas teorētiskās un praktiskās zināšanas lauksaimniecībā, kā kvalitatīvi  pārvaldīt lauksaimniecisko ražošanu muižās, praktiskās zināšanas maksimāli nostiprinot ar zinātniskām atziņām.  Knīrīmam patika, ka saskarsmē ar klausītājiem viņš varēja apiet shēmu auditorija–eksāmens. Profesors visur tiecās vērot  savus audzēkņus – gan viņu patstāvīgajā darbā ķīmijas laboratorijā, gan uz lauka, dārzā, kūtī – pēc tam viņiem vajadzēja uzrakstīt stingru pārskatu par padarītajiem darbiem. Viņš vēroja  savus audzēkņus arī  pastaigās,  mūzikas improvizācijas vakaros, kad pats profesors parasti spēlēja Ludviga van Bēthovena sonātes. Knīrīms regulāri pārskatīja ēdnīcas darbību. Audzēkņiem viņš  palīdzēja ar padomiem turpmākā dzīves ceļa izvēlē.  Diplomdarbu aizstāvēšana norisa draudzīgā atmosfērā, tajā piedalījās arī  bijušie audzēkņi un apkārtējo muižu saimnieki. Ikvienam beidzējam bija jāiesniedz diplomdarbs divos eksemplāros, viens  eksemplārs palika glabāšanai “Pēterhofas” arhīvā. Sabiedrībā viņu zināšanas tika novērtētas augstu, daudzi no viņiem ieņēma augstus amatus. Par to Knīrīms ir  izvērsti rakstījis savās atmiņās. Arī vēlāk – 1920.–1930. gados  Latvijas Republikā sekmīgi strādāja ne mazums “Pēterhofas” muižas  bijušie audzēkņi.

1899. gada 22. oktobrī  pēc  cara pavēles valdība  bez atlīdzības atdeva “Pēterhofas” muižu (lauksaimniecībai derīgu zemi, plašu fermu, zirgu stalli, mežniecību un laboratorijas) Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļai. Drīz pēc tam – 1900. gadā fakultāte saņēma jaunas telpas Puškina bulvārī Rīgā (tagad – Kronvalda bulvāris).  Kā V. Knīrīms rakstīja savās atmiņās – 1900. gada Lauksaimniecības  kalendāra (krievu valodā) izdošana sagādāja atpazīstamību viņam  un RPI Lauksaimniecības nodaļai tālu pāri Baltijas guberņu robežām.

Cars Nikolajs pievērsa valstī lielu uzmanību izglītībai, īpaši lauksaimniecības nozarē.  Daudzās Krievijas augstākajās mācību iestādēs  tika atvērtas jaunas agronomijas studiju nodaļas. Bija vērojama pozitīva dinamika jaunu mācību iestāžu atklāšanā un līdzekļu piešķiršanā to uzturēšanai. Lauksaimnieciskās izglītības plaša attīstība Krievijā bija saistīta ar  ekonomikas strauju attīstību valstī 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. 1904. gada 26. maijā cars apstiprināja Nolikumu par lauksaimniecisko izglītību un tās  izmantošanu (tā sastādītājs bija I. Meščerskis). Zināms, ka P. Stolipina reforma, kas sākās 1906. gada augustā, Baltijas guberņas tieši neskāra. Taču interese par izglītības centru “Pēterhofa” neatslāba: 1906. gadā tur uzcēla jaunu ķieģeļu ēku, kurā varēja dzīvot daudzi studenti.  1905. gada 11. novembrī saskaņā ar cara pavēli Politehniskā institūta un tā Lauksaimniecības nodaļas pārziņā tika atdota  kroņa meža vasarnīcas Jaunpēterhofa (Ново-Петергоф) daļa –  apmēram 1142 desetīnu platībā, kas atradās Kurzemes guberņā netālu no Mītavas (tagad Jelgava). Svinīgas nodošanas akts institūta direktoram V. Knīrīmam notika 1906. gada 3. jūnijā. Sākās sagatavošanas darbs Meža nodaļas atvēršanai, kas bija paredzēta 1915. gada 1. septembrī.

Pateicoties profesora Knīrīma zinātniskajai mērķtiecībai, kopš 1881. gada  “Pēterhofā” nodarbojās ar izmēģinājumiem augsnes mēslošanā, pētot fosfātu ietekmi uz dažādiem augsnes tipiem, notika pamatīgi  izmēģinājumi  āboliņa  lauku un pļavu  mēslošan, par augšņu mēslošanu kultūraugu audzēšanai. Kopš 1881. gada šeit veica izmēģinājumus  arī piena- un gaļaslopu  barības audzēšanā. Pienu, dzīvniekus, āboliņu  pārdeva. Kopš 1890. gadu beigām “Pēterhofa”  saņēma pabalstus  no Zemierīcības galvenās pārvaldes Pēterburgā, no Vidzemes guberņas Zemkopības departamenta, no Tautas izglītības ministrijas – tas stimulēja lietišķos pētījumus, progresīvu tehnoloģiju un metodiku ieviešanu. (Piemēram, kopš 1900. gadu sākuma valsts kase piešķīra  “Pēterhofai” 22000 rubļu dzīvnieku nobarošanai.)  Prioritārie virzieni bija: agroķīmiskie izmēģinājumi, graudu sēklu un linsēklu zinātniska selekcija, radīt optimālo barošanas racionu piena- un gaļaslopiem. “Pēterhofā” veikto  pētījumu rezultātu liela daļa ir publicēta, tie atzīti visās ievērojamās vadlīnijās par dzīvnieku barošanu.

“Pēterhofā” strādājošie pētnieki uzturēja ciešus zinātniskus sakarus ar kolēģiem  Rietumeiropā un Krievijā, piedalījās kopīgās konferencēs, apmeklēja lauksaimniecības izstādes Vācijā, Dānijā, Zviedrijā, Silēzijā, Breslavā. Zinātniskie sakari bija ar Tērbatas un Harkovas Universitāti, ar Maskavas Lauksaimniecības institūtu, ar Novoaleksandrijas Lauksaimniecības institūtu (tagad – Pulavi, Polija), ar I. Stebutas Augstākajiem sieviešu lauksaimnieciskajiem kursiem (Pēterburgā), ar Kaukāza mācību apgabalu.

Kopš 1912. gada janvāra par Krievijas Lauksaimniecības ministrijas Zemkopības departamenta līdzekļiem ar Tautas izglītības ministrijas atļauju “Pēterhofā” sāka darboties Krievijā pirmie augstākie ministrijas viengadīgie speciālie kursi purvu un pļavu rekultivācijas jautājumos.

Pirmā pasaules kara priekšvakarā – 1914. gada 3. jūlijā (pēc vecā stila) Nikolajs II parakstīja rīkojumu par  7000 rubļu finansējuma piešķiršanu “Pēterhofai”. Nauda bija paredzēta: 1.   3000 rubļu izmēģinājumu organizēšanai lopu barošanā un augsnes mēslošanai; 2.  3000 rubļu lauksaimniecības preses izdevuma izdošanai;  3.  1000 rubļu – īpaša speciālista piesaistīšanai dažādu lauksaimniecisku izmēģinājumu veikšanai. Šiem nolūkiem nauda tika izmantota tikai daļēji, piemēram, 1915.–1917. gadā  iespieda vēl 1913. gada beigās sagatavotos tekstus  izdevumā  “Rīgas Politehniskā Institūta Lauksaimnieciskās Nodaļas Darbi un  Vēstis”, kuru rediģēja Teodors Buholcs.

Sākoties karadarbībai, 1914. gadā “Pēterhofas” izmēģinājumu fermā novietojās 19. dragūnu Arhangeļskas pilsētas pulka otrā eskadrona karaspēks. Profesors Knīrīms norunāja, ka visu vērtīgo pārvedīs no fermas uz Jurjevu, taču vācu karaspēka tuvošanās Rīgai lika mainīt šos plānus: militārās varas iestādes neizteica priekšlikumu “Pēterhofu” steidzami evakuēt kopā ar Politehnisko institūtu, tika nolemts Pēterhofu nodedzināt. Aktu par fermas iznīcināšanu 1915. gada 19. augustā V. Knīrīms parakstīja nākamajā dienā. Ugunī gāja bojā gandrīz visa laboratorijas iekārta, viss zinātniskais arhīvs, visi dokumenti un vērtīgā bibliotēka, kurā bija 2000 sējumu, lauksaimniecības mašīnas un ierīces, daļa kalpotāju  piederumu, daļa mājputnu, lopu u.c. Apkalpotāja  paspēja iznest no liesmām Knīrīmu ģimenes dārgumu – Voldemāra kristāmkrekliņu. No visa lielā   “Pēterhofas” muižas arhīva saglabājās tikai divas lietas, kas atradās Politehniskā institūta kolekcijā, un, protams, docētāju personāla lietas.

Pēc Politehniskā institūta pārcelšanās uz Maskavu, V. Knīrīmam drīz nācās aiziet no direktora amata. 1918. gada maijā daļa profesoru, arī  Knīrīms, nolēma atgriezties Latvijā. 1918. gadā V. Knīrīms kļuva par  Baltijas Augstskolas rektoru, vēlāk Rīgā viņš  bija Herdera institūta profesors.

Profesoru Voldemāru Knīrīmu var uzskatīt par  lauksaimniecības zinātnes pamatlicēju Latvijā. Viņš ir daudzu zinātnisku rakstu autors, viņam ir iznākušas grāmatas arī vācu valodā – par mākslīgā mēslojuma kainīta izmantošanu pētnieciskajā fermā “Pēterhofā” (Rīga 1908), par kainīta un tomasmiltu iedarbību, balstoties  “Pēterhofas” fermā gūtajā pieredzē un tur notikušajiem mēslojuma izmēģinājumu rezultātiem (Liepāja 1900). Pēc Knīrīma iniciatīvas no 1893. līdz 1914. gadam vācu valodā iznāca lauksaimniecības kalendārs “Landwirtschaftlicher Kalender für Liv-, Est- und Kurland“, bet kopš 1900. gada iznāca lauksaimniecības kalendārs arī krievu valodā “Сельскохозяйственный календарь для Лифляндии, Эстляндии и Курляндии” (Рига: Киммель, 1899–[1913]). 

Voldemārs Knīrīms bijis divreiz precējies. Meita no otrās laulības ar Elizabeti Kupferi Pirmā pasaules kara karstumā aizbrauca no Rīgas uz Stokholmu, kur apprecējās ar juristu Gunnaru Palmi. Bijušais Zviedrijas premjerministrs Ūlovs  Palme, kurš bērnībā ne vienreiz vien ciemojās Latvijā, bija V. Knīrīma mazdēls. Viņa mazmeita Katarīna Palme ir uzrakstījusi atmiņas par  savu  vectēvu, par Vidzemē, vectētiņa muižā, pavadītajām            vasarām.

Voldemārs Knīrīms ir apglabāts Rīgā, Lielajos kapos, viņa kapavieta nav saglabājusies un nav arī atjaunota.

Informācijas avoti:

Knieriem von W. J. K. Meine Lebenserinnerungen. Riga, 1931.

Palme Catarina. Vasarаs Skangaļos. Rīga, 1999.

Сельско-хозяйственное отделение Рижского Политехнического Института за 50 лет его существования (1862–1912). Сост. проф. В. фон Книрим,  проф. Ф. Бухгольц // Известия и труды сельскохозяйственного отделения Рижского Политехнического института. Год первый 1914. Рига: Тип. В.Ф. Геккера, 1915. 

Из недавнего прошлого Рижского политехнического Института. Материалы для истории академической жизни 1896–1905 годов.  По поручению профессорской коллегии Политехнического Института и при ее содействии составил на немецком языке  К.Р. Купфер. Рига, 1906.

Никонов А. А. Спираль многовековой драмы: аграрная наука и политика России (XVIII–XX вв.).  Москва:  Энциклопедия  российских деревень, 1995. 

Zigmunde A. Pedagoģiskā darbība. Rīgas politehnikumā un Rīgas Politehniskajā institūtā (1862–1919). Rīga: RaKa, 2008.                                              

                                                                                             Svetlana Kovaļčuka

Ilustrācijas tēmai