Valērijs Markovs
Valērijs Markovs (1924. g. 4. novembrī Kadņikovā, Vologdas guberņā, Krievijas PFSR – 2006. g. 12. jūnijā Rīgā, Latvijas Republikā) – filozofs (Dr. habil. phil.), emeritētais profesors, atvaļinātais pulkvedis.
Valērijs Markovs ir dzimis 1924. gada 4. novembrī Vologdas guberņas Kadņikovas pilsētā, Aleksandra un Varvaras Markovu ģimenē. Viņa vectēvs no mātes puses – Aleksandrs Gamulkins, bija zemnieks no Vologdas guberņas Fiļejevas sādžas.
Sasniedzot 17 gadu vecumu, kopš 1942. gada 15. augusta Valērijs Markovs dienējis aktīvajā armijā. Piedaloties Otrā pasaules kara kaujās, viņš tika smagi ievainots. 1946. gadā viņš pabeidzis mācības pilotu-novērotāju Aviācijas skolā; 1954. gadā absolvējis Ļeņingradas Valsts universitātes Filozofijas fakultāti (šeit viņš studējis neklātienē, turpinot dienestu armijā).
No 1959. gada V. Markovs pasniedzis filozofiju Rīgas Augstākajā artilērijas inženieru skolā, no 1977. gada (pēc iepriekšminētās skolas reorganizācijas) pasniedzis filozofiju maršala S. Birjuzova Rīgas Augstākajā militāri politiskajā skolā.
1964. gadā V. Markovs aizstāvējis disertāciju, iegūdams filozofijas zinātņu kandidāta zinātnisko grādu.
1979. gadā Valērijs Markovs atstājis dienestu Padomju armijā, būdams pulkveža militārajā pakāpe. Pēc tam viņš sāka strādāt Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Filozofijas vēstures sektorā. 1981. gadā uz šā institūta Filozofijas un tiesību zinātnes nodaļas pamata tika izveidots Filozofijas un tiesību zinātnes institūts. 1991. gadā minētais institūts tika pārveidots par Filozofijas un socioloģijas institūtu un 1998. gadā tas tika integrēts Latvijas Universitātes sastāvā.
1987. gadā Valērijs Markovs aizstāvējis zinātņu doktora disertāciju, 1988. gadā Augstākā atestācijas komisija piešķīra viņam filozofijas zinātņu doktora zinātnisko grādu. 1993. gada 20. maijā nostrifikācijas kārtā viņam tika piešķirts habilitēta filozofijas doktora grāds (Dr. habil. phil).
Valērijs Markovs ne tikai pats bija aktīvi veicis zinātniskos pētījumus filozofijas jomā, bet arī palīdzējis jaunajiem zinātniekiem. 1985.-1990. gadā viņš bija zinātniskais vadītājs četriem reflektantiem, kuri gatavojušies aizstāvēt filozofijas zinātņu kandidāta disertāciju.
Filozofa Valērija Markova zinātniskā mantojuma pētniece, filozofijas zinātņu doktore (Dr. fil.) Svetlana Kovaļčuka atzīmē, ka šis zinātnieks “.. pētījis zinātnes filozofiju, izziņas teoriju [..]. Vēl viens virziens, kura ietvaros aktīvi strādājis Markovs, bija ekoloģijas jautājumi. Viena no kolektīvajām monogrāfijām, kas tapusi ar viņa līdzdalību “Daba. Cilvēks. Sabiedrība: ekoloģijas sociālie aspekti” [..], izpelnījusies Latvijas PSR ZA Prezidija prēmiju.”
Profesors Markovs ir virknes monogrāfiju autors, viņa zinātniskie darbi tika izdoti četrās valodās, viņš publicējis vairāk nekā 220 zinātnisko rakstu.
1999. gadā The American Biographical Institute atzīmējis, ka Valērijam Markovam pieder svarīga loma mūsdienu filozofijā.
Ģimene:
1948. gadā kādā no Rīgas Dzimtsarakstu nodaļām Valērijs Markovs bija noslēdzis laulību ar Praskovju (Poļinu) Koļcovu. Dzīvesbiedriem Markoviem piedzimusi meita Olga. 1998. gadā dzīvesbiedri atzīmēja zelta kāzas. Viņiem ir mazmeita Irīna.
Valērijs Markovs ir miris 81 gada vecumā, 2006. gada 12. jūnijā Rīgā. Apbedīts Rīgas Jaunciema kapos
Валерий Марков. Сознание как универсум (Эмерджента. Апокриф. Энигма)
Informācijas avoti:
Светлана Ковальчук. Философ Валерий Александрович Марков
Светлана Ковальчук. Где запад сходится с востоком
