Sākumlapa > Tēmas > Personas
Pimens Sofronovs

Pimens Sofronovs

Pimens Sofronovs (1898.g. 4.septemvrī Vidzemes gub. Tartu apr. – 1973.g. 13. vai 14. maijā Milvilla, ASV) – pasaulslavens vecticībnieku svētbilžu gleznotājs un restaurators. 

Pimens Sofronovs dzimis Vidzemes guberņas Tartu apriņķa Kasepjā (igauniski: Kasepää) pagasta Tihotkas (Tihedas) ciemā, kas atrodas Peipusa ezera rietumu krastā, zemnieka–vecticībnieka ģimenē. No Sofronovu dzimtas nākuši autoritatīvi garīgie tēvi un svētbilžu gleznotāji. Pimena tēvam Maksimam Sofronovam piederēja trīs hektāri zemes, viņš nodarbojās ar dārzeņu un augļu audzēšanu, pārvadājumiem ar zirga pajūgu, kā arī ar zvejniecību. Māte – Pelageja, dzimusi Kozlova, bija zvejnieka meita no Pīrisāres salas. Pimenam bija vēl piecas māsas. Četru gadu vecumā zēns zaudēja tēvu. Kad Pimens paaugās un sāka iet skolā, viņā atklājās talants uz zīmēšanu, un 12 gadu vecumā māte viņu nodeva mācīties seno svētbilžu gleznošanas amatu pie Gavrila Frolova (1854–1930). Svētbilžu glezniecības skola atradās kaimiņu ciemata Rajušu (Rajas) lūgšanu namā.

16 gadus Pimens bija ne tikai G. Frolova līdzgaitnieks, bet arī šī ievērojamā fedosejieviešu garīgā tēva, svētbilžu gleznotāja un garīgā rakstnieka garīgais dēls un mantinieks. Pie viņa Pimens apguva senos svētbilžu glezniecības meistarības noslēpumus un „mūžīgo” krāsu izgatavošanu ar olu dzeltenuma palīdzību. G. Frolovs pārliecināja jauno mākslinieku, ka svētbilžu gleznošanai ir jāizprot dabisko krāsu maģiskais spēks, jābūt apveltītam ar īpašu dvēseles stāvokli un noskaņojumu, kas savā dziļākajā būtībā ir ļoti atšķirīgs no laicīgo gleznotāju dvēseles stāvokļa. Vislielākais P. Sofronova sasniegums viņa daiļrades agrīnajā posmā bija piedalīšanās vecticībnieku dievnama apgleznošanā Rajušu ciematā, kur viņš uzgleznoja svētbildi „Glābējs”.

Līdztekus svētbilžu glezniecībai P. Sofronovu ļoti interesēja vecticības pamati.

Rajušos bija savākta laba bibliotēka, kurā bija atrodami reti izdevumi. P. Sofronovs, protams, pastāvīgi izmantoja šo bibliotēku. Rajušu svētbilžu glezniecības skolā G. Frolovs mācīja vecticībnieku bērniem dziedāšanu. Ir zināms, ka P. Sofronovam bijusi patīkama balss un viņš dziedājis baznīcas klirosā (korī), tā iepazīstot ne tikai svētbilžu glezniecības, bet arī senpareizticīgās dziedāšanas mākslu.

1927. gadā P. Sofronovs iepazinās ar Ivanu Zavoloko (1897–1984), kurš pēc Prāgas universitātes beigšanas pirmo reizi atbrauca uz Peipusa ezera apkaimi. Tajā laikā I. Zavoloko jau veica aktīvu saraksti ar G. Frolovu. 1927. gadā G. Frolovs kopā ar P. Sofronovu strādāja pie svētbilžu restaurācijas un atjaunošanas Kapsētas lūgšanu namā Rēzeknē. Šajā dievnamā P. Sofronovs uzgleznoja liela izmēra svētbildi „Dievmātes pasludināšana”.

I. Zavoloko uzaicināja G. Frolovu braukt uz Rīgu vadīt svētbilžu glezniecības skolu un palīdzēt svētbilžu restaurācijā. Taču pasliktinājušās veselības dēļ G. Frolovs no šī piedāvājuma atteicās, gan reizē savā vēstulē sniedzot vērtīgus padomus, kā saglabājamas tārpu sabojātās svētbildes.

1928. gadā uz Rīgu atbrauca gados daudz jaunākais P. Sofronovs. Šeit viņš vadīja Rīgas Krievu senatnes pētnieku pulciņa svētbilžu glezniecības darbnīcu, kur nodarbojās ar svētbilžu gleznošanu un restaurāciju, apmācīja Bizantijas un senkrievu baznīcas glezniecības mākslā apdāvinātus skolniekus (Konstantīnu Pavlovu) un vietējos māksliniekus (Juriju Rikovski, Jevgeņiju Kļimovu, Tatjanu Kosinsku). Jau 1929. gadā tika organizēta izstāde, kurā vispārēju uzmanību sev pievērsa P. Sofronova darbs „Deisus” un liela izmēra svētbilde „Ne rokām radītais tēls”. Rīgas māksliniece, restauratore un svētbilžu gleznotāja Tatjana Kosinska (1903–1981) par šo laika posmu rakstīja: „Šeit es sastapos ar pazīstamo vecticībnieku svētbilžu gleznotāju Sofronovu, un viņš pēc zināmām pārdomām piekrita man iemācīt visus senās svētbilžu gleznošanas paņēmienus, kas pie mums jau bija gandrīz pilnīgi izzuduši. Vecticībnieki raugās uz svētbilžu gleznošanu kā uz svētu darbu, kas prasa stingru mūka dzīvi. Sofronovs, būdams stingrs šo noteikumu ievērotājs, neuzdrošinājās mācīt mani – „nikonieti” [pareizticīgo], tomēr pēc sava vecā skolotāja svētbilžu gleznotāja Frolova ieteikuma mani pieņēma.”

1931. gadā P. Sofronovu uzaicināja uz Parīzi biedrība „Ikona”. Šeit viņš vadīja senkrievu svētbilžu glezniecības skolu, kopā ar saviem skolniekiem piedalījās izstādēs un Starptautiskā svētbilžu gleznotāju kongresa darbā. 1931. gadā Francijā iznāca viņa grāmata – metodiskais mācību līdzeklis senajā svētbilžu glezniecībā, kas bija veltīta Gavrila Frolova piemiņai. Grāmata saucās „Целебник” („Dziednieks”), jo pēc autora domām ticīgais lūdzoties redz nevis vienkārši svētbildi, bet gan vēršas pie tās tēla ticēdams, ka svētais viņam palīdzēs pārvarēt slimību un citas sadzīviskas likstas. Kādu laiku P. Sofronovs mācīja baznīcas glezniecību Ames klostera mūkiem Beļģijā un uzgleznoja svētbildi „Dieva Māte”, kas kļuva plaši pazīstama, pateicoties Beļģijā izdotajām atklātnēm ar tās reprodukciju. Tālākais ceļš P. Sofronovu aizveda uz Prāgu, kur Nikodima Kondakova seminārā (Seminarium Kondakovianum) darbojās svētbilžu glezniecības kursi. Viņa vadīto kursu beidzēju vidū bija mākslas zinātņu doktors J. Mislivecs un ievērojamā māksliniece kņaze Natālija Jašvila (1861–1939). 1933. gadā Dienvidslāvijas karalis Aleksandrs I uzaicināja P. Safronovu apgleznot ar freskām karaļa pils baznīcu Belgradā. Taču vietējo mākslinieku intrigu un skaudības dēļ P. Safronovs šo darbu tā arī neuzsāka. Lai izvairītos no nesaskaņām, P. Safronovs atteicās no šī pasūtījuma, taču ar patriarha Varnavas (1880–1937) svētību viņš sāka organizēt skolu-darbnīcu, kuru vadīja trīs gadus. Svētbilžu glezniecības skolu Rakovices klosterī Belgradas tuvumā pabeidza 17 cilvēki, kuru vidū bija arī patriarha Varnavas viesis Pečoru bīskaps Joanns.

Dienvidslāvijā pavadītie gadi P. Safronova dzīvē bija diezgan auglīgi. Kā atzina pats svētbilžu gleznotājs, fresku kontemplācija Serbijā un Melnkalnē atstājusi lielu ietekmi uz viņa ikonu glezniecības meistarības pilnveidi. Šajā laikā P. Safronovs apprecējās ar serbieti.

1934. g. Parīzes biedrība „Ikona” atkal uzaicināja P. Safronovu izveidot svētbilžu glezniecības skolu Parīzē. 1935. g. ziemā viņš atkal vadīja svētbilžu glezniecības triju mēnešu kursus Prāgā. Šeit arī P. Safronovs veica vairākus sarežģītus restaurācijas darbus un vecu svētbilžu pārnešanu uz jaunām pamatnēm.

1939. g. pēc Vatikāna Izstāžu komitejas sekretāra un Itālijas valdības ielūguma P. Safronovs ieradās Romā. Šeit viņam bija paredzēts uzgleznot piecstāvīgu ikonostasu ar 56 svētbildēm priekšzīmīgā pareizticīgā baznīcā Vispasaules reliģiskās mākslas izstādei Romā. Izstādes atklāšanu izjauca karš, bet daļu no P. Safronova uzgleznotajām svētbildēm iegādājās Vatikāns. Atrodoties Itālijā, svētbilžu gleznotājs nepārtrauca arī savu pedagoģisko darbību.

1941. g. Romā notika pirmā P. Safronova gleznoto svētbilžu personālizstāde, kas noritēja ar lieliem panākumiem un izvirzīja viņu XX gadsimta izcilāko svētbilžu gleznotāju skaitā.

Kara gados P. Safronovs kā krievs dzīvoja Itālijā policijas uzraudzībā, un vienīgi tas, ka viņš strādāja pēc Vatikāna pasūtījuma, paglāba viņu no deportācijas un cietuma. Ir zināms fakts par P. Safronova palīdzību krievu karagūstekņiem, kuri bija izbēguši no nometnes.

Pēc kara P. Safronovs nolēma neatgriezties PSRS, jo viņa māte bija mirusi jau 1939. g., bet māsas apprecējušās. Tādēļ 1947. g. svētbilžu gleznotājs pieņēma Krievu Aizrobežu Pareizticīgās Baznīcas arhibīskapa Vitālija ielūgumu un apmetās uz dzīvi ASV Midvillā (Ņūdžersijas štats) vienā no četrām vecticībnieku kopienām. Šeit viņš apgleznoja Sv. Nikolas vecticībnieku dievnamu. Bez tam viņa darbu vidū bija apgleznojumi Trijādības (Troicas) katedrālē Bruklinā, Triju Svētītāju dievnamā Askonijā, Pētera un Pāvila dievnamā Sirakūzās, Vladimira baznīcā Ņujorkā, baznīcā Trentonā, arhibīskapa Joanna Maksimoviča (1896–1966) atdusas vietā u.c. Tika sarīkota virkne P. Safronova personālizstāžu, no kurām lielākās notika Sanfrancisko (1966. g.) un Losandželosā (1967. g.). Šajā laikā iznāca viņa darbu albums, un P. Safronovs nepameta arī savu pedagoģisko un kolekcionāra darbību. 1950. g. svētbilžu gleznotājs ieguva ASV pilsonību.

1961. gada 1. jūlijā svinīgi tika atzīmēta P. Safronova radošās darbības 50 gadu jubileja.

1962. gada decembrī par izcilajiem darbiem reliģiskās glezniecības jomā un par pūliņiem Bizantijas svētbilžu atdzimšanā grieķu Zakinfas Dionīsija Ordenis svētbilžu gleznotāju apbalvoja ar visu triju pakāpju Taksirha Krustu. Atzīstot viņa darbu un palīdzību Pareizticīgajai Baznīcai, P. Safronovs tika iecelts muižniecības kārtā.

1966. g. svētbilžu gleznotājs veica svētceļojumu uz Svēto Zemi. Šeit Jeruzalemes patriarhs piedāvāja meistaram nodibināt svētbilžu glezniecības skolu un apgleznot ar freskām baznīcas. Tomēr slavenajam gleznotājam tam vairs spēku nepietika.

1964. g. atsākās P. Safronova un I. Zavoloko sarakste. 1968. g. 9. jūnijā P. Safronovs rakstīja I. Zavoloko uz Rīgu: „... ļoti man gribētos satikties, bet kad tas notiks? Dzirdams, ka pie jums Rīgā man pārmetot: kāpēc es šeit Amerikā gleznojot svētbildes nikoniešiem? Taču šeit vecticībnieku ir maz < .. > Bet ja mani kā svētbilžu gleznotāju vai restauratoru uzaicinātu uz Rīgu, Dvinsku [Daugavpili] vai Režicu [Rēzekni]? Protu gan fresku glezniecību, gan mozaīku < .. > Bet bez izsaukuma man ir grūti sataisīties. Ja jau pēc paša gribas aizbraukt no ASV, tad ne jau uz laiku, bet pavisam, taču man ir sava mājiņa un trijas etažeres ar grāmatām, reto grāmatu žēl. Un kā vēl mani uzņems? Lai gan es ne karos (pēdējos), ne politikā neesmu iemaisījies < .. >”

Un tomēr 1969. g. augustā P. Safronovs atbrauca uz PSRS. Viņam izdevās pabūt dzimtā Peipusa ezera krastos, vecajā kapsētā noliegt galvu vecāku un sava skolotāja G. Frolova kapavietās. Rīgā P. Safronovs tikās ar I. Zavoloko, svētbilžu gleznotājiem K. Pavlovu un Semjonu Bikadorovu. Ļeņingradā (tag. Sanktpēterburga) viņš apmeklēja Krievu literatūras institūtu. Šeit Puškina nama Senlietu krātuvē viņam bija tikšanās ar V. Mališevu.

Pimeons Safronovs miris 1973. gada 13. vai 14. maijā 75 mūža gadā visai mīklainos apstākļos. Viņu jau mirušu nejauši atrada mājās tikai 16. maijā. Nākamajā dienā pēc P. Safronova nāves zagļi bija uzlauzuši logu un nozaguši viņa patvāru un krustu kolekciju. P. Safronovs tika apbedīts Milvillā vecticībnieku kapsētā aiz dievnama, kur viņa kapu rotā piemineklis no melna granīta. 17. maijā viņu apbedīja Iri pilsētas (ASV) vecticībnieku kopienas garīgais tēvs, Daugavpilī dzimušais Vladimirs Smoļakovs. Saskaņā ar testamentu P. Safronova īpašumu mantoja Milvillas vecticībnieku kopiena un piecas māsas meitas, kuras dzīvoja PSRS. Ir zināms, ka P. Safronova vēstules un dokumentus savā glabāšanā ņēmis svētbilžu gleznotāja testamenta izpildītājs un viņa īsās biogrāfijas autors Fjodors Daņilovs. Otrs testamenta izpildītājs bija Aleksandrovs – bijušais P. Safronova skolnieks svētbilžu glezniecībā.

1989. gada vasarā uz Milvillu atbrauca jauns francūzis, kuram Vatikāna uzdevumā bija jāapceļo visas pilsētas un zemes, kurās bija dzīvojis un strādājis P. Safronovs. Viņš nofotografēja visus P. Safronova darbus dievnamā un viņa vārdā nosauktajā bibliotēkā, ko pēc svētbilžu gleznotāja nāves bija izveidojusi vietējā vecticībnieku kopiena.

 

Avoti:

Заволоко И. Н., Мурников А. Л. Памяти иконописца П. М. Софронова (1898 – 1973). – Старообрядческий Церковный календарь на 1974 год. – Рига, 1973, с. 79.

Маркелов Г.В. Изограф из Причудья. Памяти Заволоко Ивана Никифоровича. – Рига: Издание РГСО, 1999, с. 98-113.

Шор Т. Софронов Пимен Максимович. – Барановский В., Поташенко Г. Староверие Балтии и Польши. - Вильнюс: Aidai, 2005, с. 353-355.

Пономарева Г.М. П.М. Софронов и И.Н. Заволоко (1927-1940). – Международные Заволокинские чтения. Сб. I . – Рига, 206, с. 171-181.

Александрова В. Иконописец Семен Терентьевич Быкадоров. – «Поморский Вестник», № 1 (13), 2004, с. 38-39.

Т. В. Косинская. Балтийско-русский сборник. Кн. II. Материалы по истории русской жизни в Риге и Каунасе. Из архива Гуверовского института. Stanford, 2007, с. 39.

Александрова В. Иконы старообрядческого иконописца Пимена Софронова из католического монастыря Шевтонь в Бельгии. – «Поморский Вестник», № 22-23, 2010, с. 100-102.

Иконописец Пимен Софронов и Резекненская Кладбищенская община староверов. – «Поморский Вестник», № 2 (11), 2003, с. 10-11.

 

Ilarions Ivanovs

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis

Ilustrācijas tēmai