Svētās un Dzīvudarošās Trijādības baznīca Tiskādos

Svētās un Dzīvudarošās Trijādības baznīca Tiskādos

Latgales lielais ciems (jeb sloboda) Tiskādi ir pazīstams jau kopš seniem laikiem, šeit dzīvoja strādīgi un ļoti dievticīgi ļaudis. Kopš 17. gadsimta beigām skaistā Tiskādu ezera krastos apmetās uz dzīvi bēguļojošie krievu vecticībnieki. Pēc Inflantijas (Latgales) pievienošanas Krievijai (1772. g.) novadā kļuva aktuāli ne tikai jautājumi, kas attiecas uz katoļu ietekmes ierobežošanu, uniātu apvienošanos ar pareizticīgajiem, bet arī tika uzsākts misionāru darbs, kas vērsts uz šķeltniecības izskaušanu.

1800. gadā imperators Pāvels I atzinis par likumīgu Vienticību [1]. Sakarā ar to laicīgās varas pārstāvji tika pilnvaroti mutiski aicināt un pierunāt vecticībniekus pāriet vienticībā un tikai atteikuma gadījumā tika ļauts veikt kratīšanas, konfiscēt dievkalpojumos lietotos priekšmetus un aizzīmogot lūgšanu namus. Pārejot vienticībā, vecticībniekiem tika ļauts pārkārtot lūgšanu namus par vienticībnieku baznīcām.

Pirmās vienticībnieku draudzes Inflantijā (Latgalē) parādījās imperatora Nikolaja I valdīšanas laikos – 1839. gadā Kreslavkā (Krāslavā) un 1851. gadā Dinaburgā (Daugavpilī). Vienticībnieku priesteri parasti tika iesvētīti no bijušo vecticībnieku garīgo tēvu (jeb mācītāju) vidus pēc pāriešanas vienticībā. Misionāru darbs tika veltīts arī baznīcu draudžu skolu tīkla izveidei. Intensīva misionāru darbība novadā izvērtās 1870. gados. Kā pašaizliedzīgi un dedzīgi misionāri novadā izcēlās bīskaps Viktorīns (Ļubimovs) un hieromūks (jeb priesteris-mūks) Meļitons. Gandrīz visi reģiona vienticībnieku dievnami tika būvēti par vietējo bagāto tirgotāju saziedotajiem līdzekļiem. Jaunās ekonomiskās dzīves apstākļos vecticībniekus piespieda ziedot savu ticību un dzīves ierašas par labu efektīvai uzņēmējdarbībai.

1874.-1878. gada laikposmā Tiskādus daudzkārt apmeklēja bīskaps Viktorīns un noturēja pārrunas ar vecticībniekiem. Par zīmīgu kļuva 1876. gada Gaišā nedēļa, kad notika piecu stundu garās misionāru pārrunas ar vecticībnieku garīgiem tēviem, dažiem simtiem cilvēkiem klātesot.

1877. gadā Svētā Gara dienā uz zemesgabala, kuru uzdāvinājis zemnieks Širokijs, tika nomērīta vieta baznīcai. Rudenī tika likti baznīcas pamatakmeņi. Celtniecības darbi tika veikti par L. Masļeņikova un G. Seņkova līdzekļiem. Būvdarbus vadīja hieromūks Meļitons. 1878. gada pavasarī baznīca bija gandrīz vai uzbūvēta, tika noturēti dievkalpojumi, lietojot senās grāmatas. Baznīcu iesvētīja 1878. gada 5. jūnijā. Koka dievnams tika uzbūvēts stingri pēc kanona: kubveida pamatapjoms četrslīpju jumta pārsegts un piecu kupolu vainagots. Rietumu pusē tika piebūvēta daudz zemāka priekšbaznīcas telpa, virs narteksa (jeb priekštelpas) atradās zvanu tornis ar teltsveida jumtu. Baznīcas interjeru greznoja senatnīgas ikonas, kas tika atvestas no Maskavas vienticībnieku dievnama. Dārgas svētbildes ziedoja Sv. Sinodes virsprokurors Konstantīns Pobedonoscevs un kancelejas vadītājs V. Sablers. Zvanu tornī tika uzstadīti daži zvani. Pats lielākais no tiem svēra 20 pudus, 1895. gadā tas tika atliets Orlova rūpnīcā Sanktpēterburgā. 

Eparhijas mērogos Tiskādu vienticībnieku draudzei tika piešķirta nozīmīga loma. 1878. gadā hieromūks Meļitons tika norīkots uz Tiskādiem par baznīcas virspriesteri un kalpoja šeit septiņus gadus. Šajā laikposmā, pateicoties viņa centieniem, tika uzbūvēta vienticībnieku baznīca (1878. g.), zvanu tornis (1881. g.), nams mācītājam (1879. g.) un divas skolas – Tiskādos un Štikānos. Sākotnēji draudze nebija liela – 39 ticīgie.

Savas kalpošanas laikā tēvam Meļitonam izdevās pievienot vēl 147 vecticībniekus un nokristīt 41 cilvēku. Hieromūks Meļitons miris 1885. gadā pēc saaukstēšanās, tā arī nepaspēdams uzbūvēt ieplānotās skolas Lomos un Vainovā, kā arī baznīcu Rēzeknē par godu Imperatora Aleksandra II glābiņam, atrodoties bīstamā stāvoklī. Vietējo iedzīvotāju gaišajā piemiņā tēvs Meļitona ir iemūžināts kā pašaizliedzīgs askēts, dedzīgs aizlūdzējs, strādīgs un nesavtīgs priesteris, kas visu sev piederošo mantu dāsni izdalījis trūcīgajiem un bada cietējiem. Līdz pat 20. gadsimta sākumam dievnamā glabājās viņa dzelzs važas ar trim dzelzs krustiem, kuras viņš nēsājis, kā arī lūgšanu krelles un sirdsskaidrā Meļitona ikona.

Hieromūks Meļitons ir miris un apbedīts Vitebskā. 1903. gadā tika izteikts priekšlikums pārnest tēva Meļitona mirstīgās atliekas uz Tiskādu ciemu, bet tas tā arī netika īstenots.

1936. gadā Tiskādu dievnamā bija 350 draudzes locekļu. Padomju laikos dievnams darbojās jau kā pareizticīgo baznīca, draudzes locekļu skaits samazinājās, šeit kalpoja Rēzeknes katedrāles mācītāji. 20. gadsimta beigās dievnams tika slēgts. Senatnīgie baznīcas tērpi un dievnama arhīvs tika sadedzināti, daļa īpašuma nodota Rēzeknes katedrālei, bet daļa – Latgales Kultūrvēstures muzejam. 2005. gadā uzsākta dievnama atjaunošana.

 

Ludmila Kļešņina

 

1.  VIENTICĪBA.  Saskaņā ar pirmā vienticībnieku bīskapa svētmocekļa Ohtas Simona (Šļejeva) definīciju: “Vienticība, kā vienkāršots jēdziens, ir vienas personas vienotība ticībā ar kādu citu. Krievijā vienticība tiek pretstatīta šķeltniecībai; tā ir Krievijas Baznīcas draudžu kopums, kuras ir vienotas ar to ticības ziņā, bet atšķiras no tās rituāla ziņā. Vienticība ir vecticībnieku daļa, kura, pamatojoties uz ticības vienotību, ir pielaista pie ekleziālās vienības ar Krievijas Baznīcu...

Vienticība ir samierināta ar Krievijas un Visuma Baznīcu vecticība.”

http://www.edinoverie.com/doc.php?name=ocerk&page=1&pages=11&id=2

Informācijas avoti:

1) В. Никонов.Староверие Латгалии.- Резекне, 2008., 206 – 234 стр.                                                           
2) С. Сахаров.  Православныя церкви въ Латгалии, Rīga 1939., 151.- 153.lpp.