Sieviešu klostera priekšniece Tabita (Dmitruka)
Sieviešu klostera priekšniece Tabita (laicīgais vārds – Sofija Dmitruka; 1897. g. 6. janvārī Žitomirā, Volīnijas guberņā, Krievijas impērijā – 1972. g. 10. jūlijā Rīgā, Latvijas PSR) – Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera igumene.
Kopš agrīnās jaunības gadiem Sofija Dmitruka (nākamā igumene Tabita jeb krieviski – Тавифа) tīkojusi pēc reliģiskās garīgās dzīves, centusies attālināties no laicīgās kņadas. 16 gadu vecumā pēc Žitomiras pilsētas skolas absolvēšanas viņa sāka nopietni interesēties par mūķeņu garīgo dzīvi, lai varētu pilnībā pievērsties tai.
No 1919. gada Sofijas Dmitrukas vārds tiek minēts Volīnijas guberņas Korecas Svētās Trijādības klostera māsu vidū (tagad šis klosteris atrodas Rivnes apgabalā, Ukrainā; no 1921. g. līdz 1939. g. septembrim tā bija Polijas teritorija).
1921. gada 25. martā Sofija Dmitruka tika ietērpta mūķenes tērpā. Klostera paklausībniece (jeb novice) labi dziedājusi, lieliski pratusi rokdarbus, viņai bija izsmalcināta gaume. 1923. gadā viņa tika iecelta par klostera rokdarbu darbnīcas vadītāju. Tā paša gada 20. septembrī paklausībniece tika uzņemta mūķenes kārtā, pieņemot vārdu Tabita (krievu: Тавифа; ukraiņu: Тавiфа). Nedaudz vēlāk viņa pārgājusi uz Svēto Kalnu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas klosteri pie Zimņejes ciema (atrodas dažu kilometru attālumā no Volīnijas Volodimiras pilsētas).
1931. gada 2. jūnijā mūķene Tabita pārcēlusies uz Svētās Marijas Magdalēnas klosteri Viļņā (tolaik – līdz 1939. gada rudenim - Viļņas pilsēta un Viļņas novads atradās Polijas jurisdikcijā). 1940. gada 20. jūlijā Viļņas un Lietuvas metropolīts Elevferijs (Bogojavļenskis, 1868–1940; Viļņas un Lietuvas eparhijas arhibīskaps un metropolīts no 1921. līdz 1940. g.) iesvētījis mūķeni Tabitu un viņa ieguvusi tiesības valkāt mantiju, saglabājot vārdu Tabita. Drīz vien viņa tika iecelta par klostera prāvestes palīdzi.
1947. gadā mūķene Tabita (Dmitruka) tika pārcelta uz Rīgu un tā paša gada 30. oktobrī iecelta par Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera priekšnieci. Šajā vietā viņa nomainīja shimas igumeni Jevgeņiju (Postovsku, 1864–1948), kura bija pieņēmusi shimas kārtu (augstākā mūķeņu kārtas pakāpe), nodevusi savas pilnvaras un drīz vien nomirusi. Tā paša gada 9. novembrī Dievišķās liturģijas laikā, kas notikusi Viļņas Svētā Gara klosterī, arhibīskaps Kornīlijs (Popovs, 1874–1966; Rīgas eparhijas Virsgans 1945.–1947. g.) iecēlis mūķeni Tabitu igumenes kārtā.
Klostera priekšniecei bija liels darba apjoms: viņas pārziņā nonāca Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris, kā arī tā filiāles – Ilūkstē un Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī pie Jelgavas; bija jāuztur attiecības ar bezdievīgās padomju varas pārstāvjiem un jārisina dažādus sarežģītus jautājumus, aizstāvot klostera intereses un kārtojot saimnieciskās lietas.
Neskatoties uz igumenes Tabitas (Dmitrukas) uzcītību un nemitīgajaiem centieniem, 1953. gadā padomju varas pārstāvji piespiedu kārtā slēdza Ilūkstes klosteri.
Taču arī pēc VK(b)P/ PSKP CK ģenerālsekretāra, faktiskā padomju diktatora Josifa Staļina (1878–1953) nāves, iestājoties daudz liberālākiem laikiem, 1950. gadu beigās izvērtās jaunas, tā dēvētās “Hruščova laiku” kristīgo konfesiju, tajā skaitā Pareizticīgās Baznīcas, vajāšanas. Bezdievīgā valsts mēģināja apslāpēt dievnamu un klosteru darbību, paaugstinot nodokļus, līdz ar to cenšoties panākt to izputēšanu un likvidāciju. Turklāt varas pārstāvji centās likt visāda veida šķēršļus jaunu māsu iestāšanai klosteros.
Šādos apstākļos igumenei Tabitai nācās pastāvīgi meklēt līdzekļus klostera pastāvēšanai, sastādīt lūgumrakstus Pareizticīgās Baznīcas vadībai, lūdzot tās palīdzību; rakstīt iesniegumus padomju varas iestādēs ar lūgumu samazināt nesamērīgu nodokļu slogu.
Par smagu triecienu kļuva tas, ka 1959. gadā ateistiskās varas pārstāvji bija pieņēmuši lēmumu nojaukt Vissvētās Dievmātes Tihvinas ikonas kapelu, kas atradusies pie Rīgas Centrāltirgus un arī bija Svētās Trijādības-Sergija klostera pārziņā.
1960. gadā igumene Tabita (Dmitruka), saskaņā ar Patriarha Aleksija I (Simanska, 1877–1970; Maskavas patriarhs 1945.–1970. g.) dekrētu, tikusi komandēta uz Ein Karemas Gornijas sieviešu klosteri (atrodas netālu no Jeruzalemes, Izraēlā), viņai tika uzticēts pildīt šā klostera priekšnieces pienākumus.
Kādu laiku, aizvietojot igumeni Tabitu, Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteri vadījusi igumene Magdalēna (Krisko, 1902–1985). Šādu lēmumu Pareizticīgās Baznīcas augstākā vadība pieņēma, izjūtot spēcīgu spiedienu no varas pārstāvju puses. 1960. gadā situācija kļuva īpaši saspringta, jo varas pārstāvji bija nodomājuši slēgt visus klosterus bijušās Padomju Savienības teritorijā. Vienīgais, kas varēja līdzēt, bija šīs situācijas novilcināšana, neļaujot steidzīgi slēgt klosterus un likvidēt baznīcas draudzes. Bija arī cerība, ka valsts iekšpolitika mainīsies.
Dzīvodama un kalpodama Svētajā Zemē, igumene Tabita nemitīgi lūgusi Dievu, lai PSRS izbeigtos Baznīcas vajāšanas. Drīz vien tā arī notika, jo 1964. gada oktobrī no varas tika atstādināts PSKP CK pirmais sekretārs un PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Ņikita Hruščovs (1894–1971), kurš tik kaismīgi bija īstenojis šo iekšpolitisko līniju, un situācija sāka mainīties uz labo pusi.
1967. gadā igumene Tabita (Dmitruka) atgriezās Rīgā – pie saviem iepriekšējiem klostera priekšnieces pienākumiem. 1972. gadā viņa aizgāja pensijā ar tiesībām dzīvot Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klosterī, saņemot pensiju 50 rubļu apmērā mēnesī. Līdz pat savas dzīves pēdējam brīdim igumene Tabita turpinājusi kalpot Dievam, pavadīdama laiku lūgšanās.
Igumene Tabita (Dmitruka) ir mirusi 1972. gada 10. jūlijā, apbedīta Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī pie Jelgavas.
Tekstu sagatavojis Sergejs Coja
Informācijas avots:
Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь во время правления игумении Тавифы (Дмитрук). Рига: Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь, 2013.
