Nikolajs Žiharevs

Nikolajs Žiharevs (1919. g. 23. februār Astrahaņā, Krievijas PFSR – 2000. g. 5. oktobrī Viborgā, Krievijas Federācijā) – Rīgas Jūras ostas priekšnieka vietnieks (1954-1963), Rīgas Ostas priekšnieks (1963-1968).

Nikolajs Žiharevs dzimis jūras transporta darbinieka ģimenē. Viņa tēvs strādāja uz Volgas kuģiem. Nikolaja profesijas izvēli liktenīgi noteica vecāku uzdāvinātā V. Kļučevska grāmata „Krievijas seno laiku vēsture”. Viņš iestājās Astrahaņas Pedagoģiskā institūta Vēstures fakultātē. Vēlāk paziņas un darbabiedri nebeidza vien apbrīnot Nikolaja Žihareva enciklopēdisko erudīciju un vērīgo analītisko prātu. Par viņa galveno vaļasprieku uz mūžu izvērtās pasaules muzeju, galeriju un izstāžu apmeklēšana, kas sagādāja patiesu gandarījumu.

Pabeidzis institūtu, N. Žiharevs iestājās Jūrskolā. Protams, te jutās tieša tēva ietekme. Pēc Jūrskolas beigšanas N. Žiharevu norīkoja darbā uz Baku, kur viņam bija jākuģo pa Kaspijas jūru uz Irānu, lai nogādātu tur zenītieročus. Sākās Lielais Tēvijas karš…

Kara beigas Žiharevs sagaidīja Latvijā. Liepājā viņam uzticēja atjaunot sagrauto Jūras ostu. Te viņš iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Liliju Biezenieci – Mucenieci (1924, Liepāja). 1945. gada beigās viņi apprecējās un kopā nodzīvoja ilgu un laimīgu mūžu. Transporta pārvadājumi, īpaši uz jūras, paģērēja aizņemtību dienu un nakti. Uz jebkuru negaidītu situāciju jāreaģē tūlīt, jānovērš jebkurā diennakts laikā.

1946. gadā N. Žiharevs veselības stāvokļa dēļ nosūtīja darbā uz Krimu. Tur viņš vadīja Jaltas ostu. Apmēram pēc gada Žiharevu norīkoja darbā PSRS konsulātā Polijā, Ščecinas pilsētā. Tomēr drīz viņam nācās atgriezties Rīgā, kur gaidīja Rīgas Jūras ostas kravu rajona vadītāja postenis. Līdztekus pamatdarbam viņš mācījās Ļeņingradas Jūras un upju flotes akadēmijas Jūras ekspluatācijas fakultātē. Saņēmis diplomu (1954), Nikolajs Žiharevs kļuva par Rīgas Jūras ostas (RJO) priekšnieka vietnieku (1954-1963). Šajā laikā osta izvirzījās otrajā vietā kravas apgrozījuma ziņā Baltijā un nokļuva padomju ostu piecniekā modernizācijas ziņā. Ostiniekiem būvēja dzīvojamās mājas darbavietas tuvumā, tika meklētas iespējas ostai darboties cauru gadu. Pirmajās pēckara ziemās jūras ostas dzīve pilnīgi apstājās. Aizsala Irbes jūras līcis, Rīgas jūras līcis un Daugavas grīva. Ledlaužu nebija. Klusā sezona ievilkās pat līdz trim mēnešiem.

Žiharevam ar kolēģiem izdevās organizēt ziemas navigāciju ar ledlaužiem. Tas bija Rīgas ostinieku liels sasniegums! 1950. gadu beigās tika nodibināti "Inflot”, „Transflot” un „Torgmortrans”, kas palīdzēja apkalpot uz Rīgu atbraukušos kuģus. 1950. gadu beigās atvēra Interklubu! Cik gan daudziem ārzemju jūrniekiem ar kluba gidu palīdzību izdevās apskatīt Rīgas un Jūrmalas skaistākās vietas! Cik daudz topošu izcilu mūziķu uzsāka savu radošo ceļu, spēlējot kluba vakaros!

No 1963. līdz 1968. gadam Žiharevs bija Rīgas Ostas priekšnieks. Osta pieņēma ne tikai transporta kuģus, bet arī pasažieru lainerus ar tūristiem. 1965. gadā tika atklāta Jūras pasažieru stacija ar divām piestātnēm: dziļūdens un vidēja izmēra kuģiem paredzētām. Tā bija viena no pirmajām šāda veida celtnēm Baltijā.

Ostas vadība daudz uzmanības veltīja savu darbinieku veselībai. 1960. gados tika uzbūvēta jūrnieku, ostinieku, zvejnieku un viņu ģimenes locekļiem domāta poliklīnika Vecmīlgrāvī. Vispārēju ostas kolektīva uzmanību izbaudīja Rīgas 13. vidusskola, kas atradās pavisam netālu (tagad P. Brieža ielā 25). Ostinieki bija teicami skolas šefi. Pateicoties viņu rūpēm, skola izskatījās skaista, apkārtējā teritorija arvien bija sakopta, mācību kabineti lieliski apgādāti. Osta bija uzņēmusies šefību arī par kolhoziem, starp citu, tieši tad, kad liela uzmanība bija jāpievērš kukurūzas audzēšanai.

1965. gadā N. Žiharevu apbalvoja ar Darba Sarkanā Karoga ordeni un Goda zīmi „PSRS Nopelniem bagātais jūras flotes darbinieks”. Daudz laika un pūļu N. Žiharevs veltīja sabiedriskajam darbam, daudzus gadus esot Rīgas pilsētas padomes deputāts. Žiharevs iesaistījās arī zinātniskajā darbā, pētot un analizējot pārkraušanas darbu teoriju un praksi mūsdienīgā ostu saimniecībā.

1968. gadā N. Žiharevs kārtējo reizi tika norīkots darbā ārzemēs. Viņš kļuva par PSRS Jūras flotes ministrijas pārstāvi Polijā, Gdaņskas pilsētā, kur viņš nostrādāja līdz 1972. gadam. Tolaik tur būvēja daudz kuģu pēc Padomju Savienības pasūtījuma, un Žihareva uzdevums bija sekot šim darbam un nodošanai ekspluatācijā.

Pēc Gdaņskas Žiharevu norīkoja darbā uz Viborgu. Tur viņš vadīja Jūras ostas atjaunošanu. Šajā senajā pilsētā viņš nodzīvoja līdz pat savai nāves dienai 2000. gada 5. oktobrim. Nikolajs Žiharevs apglabāts Viborgā, Varoņu alejā. Odesas Jūras muzejā ir īpašs N. Žiharevam veltīts stūrītis, kas vēsta par viņa ieguldījumu jūras transportā.

Dzīvesbiedre Lilija pārdzīvoja vīru par 10 gadiem. Nomira Rīgā 2010. gada 20. jūlijā. Žiharevu ģimenē izaugušas divas meitas: Svetlana un Jeļena (šo atmiņu autore).

Jeļena (1946, Liepāja) pabeidza Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas un juridisko fakultāti. Pēc augstskolas divus gadus nostrādāja Rīgā, tad pārcēlās uz dzīvi pie vīra Armēnijā, kur nodzīvoja vairāk nekā 30 gadus. Strādāja kopā ar vīru Georgiju Airapetovu – desmitiem dokumentālo un mākslas filmu operatoru inscenētāju un autoru. Divi dēli pabeidza Valsts Kinematogrāfijas institūtu un darbojas kino industrijā. Pēc pārcelšanās uz Piemaskavu strādāja Bērnu kino un televīzijas skolā.

Svetlana (1948, Polija, Ščecina) beidza Rīgas Politehnisko institūtu. Ilgus gadus nostrādāja „Lattelecom”, noejot visus karjeras pakāpienus – no apakšas līdz augšai. Ar savu kuplo ģimeni joprojām dzīvo Rīgā. Viņas vīrs Aleksandrs Samuilovs ir vairākkārtējs PSRS, Bruņoto Spēku un Latvijas čempions sambo un džudo cīņās.

Jeļena Airapetova (Žihareva)

P.S. Katru gadu cenšos pabūt Rīgā, kuru tā mīlēja mani vecāki un kas tagad, pateicoties pilsētnieku pūliņiem, kļuvusi īpaši skaista un ziedoša.