Sākumlapa > Tēmas > Personas
Nikolajs Ozmidovs

Nikolajs Ozmidovs

Nikolajs Ozmidovs  (1850. g.14./27. decembrī Akermanā – 1938. g. 30. jūlijā Rīgas jūrmalā) – Rīgas Politehniskā institūta profesors, elektrotehnikas speciālists

Nikolajs Ozmidovs ir dzimis Akermanā  (tagad Bilhoroda-Dņistrovska Odesas apgabalā, Ukrainā) dzelzceļa resorā kalpojoša dzimtmuižnieka ģimenē. Tādēļ Ozmidovu ģimenei bieži nācās mainīt dzīvesvietu. Tiesa, Akermanā ģimene dzīvoja salīdzinoši ilgi –  līdz 1862. gadam,  1862.–1863. gadā  ģimene bija Vitebskā, bet 1863. gadā N. Ozmidova tēvu pārcēla uz Dinaburgu (tagad – Daugavpili).

Dinaburgā 1868. gadā nākamais profesors pabeidza reālģimnāziju un saņēma cildinošu atestātu. Izglītības turpināšanai N. Ozmidovs devās uz Šveici, kur 1874. gadā Cīrihē pabeidza Šveices Politehnisko institūtu. Pēc diploma saņemšanas N. Ozmidovs palika ārzemēs, lai pilnveidotu praktiskās iemaņas savā specialitātē. 1874. gadā viņš iestājās darbā Šveices ziemeļaustrumu dzelzceļa biedrībā,  līdz 1878. gadam  bija nodaļas priekšnieks, kurā noteica trases, ierīkoja satiksmes būves un pilnībā veica norēķinus ar būvuzņēmējiem.

Vēlāk līdz 1880. gadam jaunais speciālists pildīja piekārto tiltu konstruktora pienākumus   dzelzceļa līnijā Magdeburga–Halberštate.

1878. gada 2. jūnijā N. Ozmidovs  apprecējās ar Šveices pavalstnieci francūzieti  Armīdu Paulīnu  Annu, dzim. Dorē (dzimusi 1855. gada 16. septembrī). N. Ozmidova dzīvesbiedre bija pazīstamā mākslinieka –  smalka graviera un ilustrētāja Gistava Dorē (1832–1883) radiniece.

Laulībā piedzima divi dēli un divas meitas:  Maksims (1879. g.  29. aprīlī), Vsevolods (1881. g. 15. jūnijā), dvīnes  Jegēnija un Olga piedzima 1880. g. 5. maijā. Visus bērnus kristīja kā pareizticīgos.

1880. gadā N. Ozmidovs atgriezās dzimtenē un apmetās uz dzīvi Rīgā. Viņa atbraukšana uz Rīgu sakrita ar Baltijas novada strauju ekonomisko attīstību.

No 1880. gada līdz 1884. gadam N. Ozmidovs strādāja Rīgas pilsētas valdē, vadīja Rīgas attīstības plāna veidošanu. Krievijas rūpniecības un mākslas izstādē Maskavā 1882. gadā viņa izstrādātajam darbam piešķīra pirmās pakāpes diplomu.

Kopš 1884. gada 1. septembra  pēc Rīgas Politehnikuma padomes ieteikuma N. Ozmidovu apstiprināja šajā mācību iestādē  par inženierzinātņu enciklopēdijas docentu.  1892. gadā N. Ozmidovam uzdeva mācīt praktisko elektrotehniku.

1896. gada maijā pēc Rīgas Biržas komitejas izvēles N. Ozmidovu iecēla par  elektrotehnikas ekspertu Krievijas rūpniecības izstādē Ņižņijnovgorodā.

Pēc Rīgas Politehnikuma pārveidošanas par  Rīgas Politehnisko institūtu N. Ozmidovs no 1896. gada 1. jūlija bija institūta “inženierzinātņu enciklopēdijas pasniedzējs”, bet no 1898. gada 1. septembra – institūta adjunktprofesors elektrotehnikā, no 1906. gada 1. jūlija Elektrotehnikas katedras profesors, no 1909. gada 1. septembra – nopelniem bagātais profesors. 1914. gadā N. Ozmidovu atskaitīja no štata profesoriem, viņam piešķīra pensiju 3000  rubļu gadā, bet viņš turpināja uzturēt sakarus ar institūtu. Taču pēc Rīgas mācību apgabala                 ieteikuma 1914. gada 11. augustā  N. Ozmidovu atstāja par štata profesoru vēl uz pieciem gadiem. Karadarbībai tuvojoties Rīgai, N. Ozmidovs kopā ar  Rīgas Politehniskā institūta personālu evakuējās uz Maskavu, kur viņš turpināja nodarbības ar studentiem. 1915. gadā institūtā turpināja mācīties 1600 studentu.

Par nopelniem N. Ozmidovs apbalvots ar vairākiem ordeņiem: ar Sv. Staņislava 2. pakāpes, Sv. Annas 2. un 3. pakāpes, Sv. Vladimira 4. pakāpes un ar                       Imperatora Aleksandra III valdīšanas piemiņas medaļu un ar  Romanovu dinastijas trīssimts gadu valdīšanas piemiņas medaļu.

1916. gada 1. janvārī N. Ozmidovu iecēla par  īsteno valsts padomnieku.

Oktobra revolūcija pārsteidza N. Ozmidovu Maskavā. 1918. gadā RPI darbība  Maskavā tika pārtraukta un daļa institūta personāla atgriezās Rīgā. Taču N. Ozmidovs neuzskatīja par iespējamu atgriezties vācu karaspēka okupētajā pilsētā. Viņš, atšķirībā no daudziem citiem bijušajiem kolēģiem, uz savu darbību pārtraukušā Rīgas Politehniskā institūta bāzes aktīvi piedalījās Ivanovo-Voeņesenskas Politehniskā institūta (IVPI)  organizēšanā.  Viņš bija IVPI padomes prezidija loceklis un  Inženieru un mehānikas fakultātes dekāna vietnieks. Taču dzīve un darba apstākļi Padomju Krievijā nopelniem bagātajam profesoram bija neciešami un 1922. gadā viņš nolēma atgriezties Latvijā.

Ivanovo-Vozņesenskā palika strādāt par inženieri celtnieku N. Ozmidova jaunākais dēls Vsevolods. Viņš apprecējās ar IVPI Ķīmijas fakultātes studenti Varvaru  Ševelkinu un viņiem bija meita Irīna un dēls Rostislavs.  Vsevolods, Pirmā pasaules kara laikā būdams armijā, 1914. gada 30. augustā nokļuva vācu gūstā un  palika tur līdz 1918. gada novembrim. Pēc atbrīvošanas no gūsta viņš atgriezās Ivanovo-Vozņesenskā pie vecākiem un no  1918. gada beigām līdz 1923. gada 1. janvārim viņš IVPI mācīja tēlojošo ģeometriju, strādāja šeit par bibliotekāru un vienlaikus bija arī students.  1922. gada februārī  viņš aizstāvēja diplomdarbu par dzelzsbetona tiltu būvi, kas bija izstrādāts profesora Vsevoloda Keldiša vadībā.

Vsevolods Ozmidovs sarakstījās ar Rīgā dzīvojošo tēvu un māsu. 1926. gadā viņš,  sieva Varvara un meita Irīna saņēma atļauju uz sešām nedēļām atbraukt uz  Latviju. Kad 1937. gadā naktī uz 4. septembri arestēja Vasevolodu Ozmidovu, viņa saraksti ar Latvijā dzīvojošajiem radiniekiem soda orgāni novērtēja kā “saikni ar ārzemēm”. V. Ozmidovu  izsūtīja uz Gulagu, kur viņš nenodzīvoja līdz 60 gadu vecumam un 1938. gadā nomira no bada un slimībām.

Latvijas Republikas Labklājības ministrijas fonda 1923. gada 30. jūnijā  rakstītajā reģistrācijas lapā redzams, ka N. Ozmidova meita Olga (tobrīd 42 gadi) bija precējusies un dzīvoja Austrijā (pēc citiem avotiem – tur Olgas ģimenē piedzimusi meita, kura vēlāk kļuvusi par  Vīnes operas solisti). Meita Jevgēnija (42 gadi) dzīvoja Rīgā kopā ar vecākiem (1939. gadā repatriējās uz Vāciju). Dēls Maksims (43 gadi) inženieris arhitekts dzīvoja Rīgā.

1935. gadā Rīgas zinātniskā sabiedrība atzīmēja profesora Nikolaja Ozmidova 85. dzimšanas dienu. Žurnālists Anatolijs Perovs avīzē “Segodņa” (Šodien) raksturoja viņu šādi: “Par spīti savam godājamam vecumam N. Ozmidovs  valdzina ar savu  možumu, kustību vieglumu, atmiņas tvirtumu, ar atmiņu, kurā saglabājušās daudzas interesantas epizodes no pieredzes un pārdzīvojumiem bagātās dzīves. Ievērojamais profesors neizlaiž nevienu komeršu, nevienu lielu notikumu korporācijas “Fraternitas Arctica” dzīvē, cik spēki atļauj  viņš piedalās filistru dzīvē.”

Profesors Nikolajs Ozmidovs nomira 1938. gada 30. jūlijā Bulduros, Rīgas jūrmalā.

Nekrologā bija uzsvērts, ka N. Ozmidovs bija viens no pirmajiem elektrotehnikas speciālistiem. Pirmoreiz savas zināšanas viņam nācās lietot praktiski, atjaunojot nodegušo pilsētas teātra ēku (tagad – Nacionālās operas celtne). Profesors N. Ozmidovs ierīkoja pirmās elektriskās iekārtas toreiz Rīgā lielākajās rūpnīcās – tādās kā Volfšmita, Stricka fabrikās, “Provodņikā”, kokzāģētavās, Strazdumuižas manufaktūrā, Andrejostas elevatorā u.c. N. Ozmidovs ir ierīkojis režģotas dzelzs kopnes uz Rīgas–Daugavpils dzelzceļa tiltiem, ierīkojis tilta fermas uz elevatora pievedceļiem u.c.

“Profesora N. Ozmidova personā kapā aiziet pirmskara Rīgas spilgta figūra, izcila personība daudzās izpausmēs” – tā toreiz rakstīja laikraksts “Segodņa”.

Profesors Nikolajs Ozmidovs apbedīts Pokrova kapsētā, Rīgā.

Parādīt pēdējo godu aizgājējam ieradās daudzi cilvēki, tie bija daudzi profesora skolnieki, draugi un paziņas, kā arī korporācijas “Fraternitas Arctica” filistri un studenti – aizgājējs bija tās goda filistrs – tā rakstīja avīze “Segodņa” otrajā dienā pēc Nikolaja Ozmidova bērēm.

                                                                     Tekstu sagatavojusi  Tatjana Feigmane