Sākumlapa > Tēmas > Personas
Nikolajs Ļeskovs

Nikolajs Ļeskovs

Nikolajs Ļeskovs (1831.g. 4./16. februārī Orlas guberņā - 1895. g. 21.februārī/ 5.martā Sanktpēterburgā) - rakstnieks un tiesībsargs. Ar N. Ļeskova gādību 1873. gadā atvēra Rīgas vecticībnieku Grebenščikova skolu.

Nikolajs Ļeskovs dzimis Orlas apriņķī Orlas Kriminālpalātas ierēdņa ģimenē.  Nikolaja tēvs Semjons Ļeskovs bija vērīgs, ar asu prātu apveltīts izmeklētājs, kas prata atrisināt pašas sarežģītākās lietas. Savā karjerā Semjons Ļeskovs uzkalpojās līdz tādai dienesta pakāpei, kas nodrošināja viņam dzimtmuižnieka titulu.  

Nākamā rakstnieka bērnības gadi pagāja Orlā un Paņinas sādžā (šeit viņš lieliski apguva tautas valodu).  Nikolajs mācījās Orlas ģimnāzijā, 16 gadu vecumā sāka strādāt par ierēdni Orlas tiesā, 18 gadu vecumā — Kijevas Valsts palātā. 1857. gadā viņš atstāja valsts dienestu, dažus gadus viņš nostrādāja kāda sava attāla radinieka tirdzniecības namā un ieguva visai labas zināšanas ekonomikas sfērā.1860. gadā Nikolajs Ļeskovs pārcēlās uz Krievijas Impērijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu un pievērsās žurnālistikai. Viņa raksti tika publicēti šādos laikrakstos un žurnālos: „Ziemeļu bite” («Северная пчела»), „Tēvijas raksti” («Отечественные записки»), „Krievu valoda” («Русская речь»). 1862. gadā N. Ļeskovs kļuva par laikraksta „Ziemeļu bite” («Северная пчела») darbinieku. Ļeskova raksti allaž izsauca plašu rezonansi, viens no tiem pat izraisīja imperatora Aleksandra II dusmas. Nākamā izcilā rakstnieka avīžraksti ietekmēja arī tā laika Rīgas dzīvi. Tieši šo tēmu šā raksta autors arī vēlas aplūkot nedaudz sīkāk.  

Kādu reizi Sanktpēterburgas vietējie vecticībnieki ielūdza pazīstamu literātu, bijušo tiesas palātas darbinieku Nikolaju Ļeskovu uz traktieri «Fēnikss» un pastāstīja viņam par Rīgas ticības brāļu problēmām, jo tiem pat savu skolu nācās slēpt no varas pārstāvju acīm. Ļeskovam izdevās panākt audienci pie izglītības ministra Golovina, pēc kuras viņš ministra uzdevumā devās uz Rīgu. Un , lūk, 1863. gadā žurnālists  Ļeskovs Vidzemes lielākajā pilsētā sarīkoja īstu izmeklēšanu. Viņš pētīja dokumentus ģenerālgubernatora kancelejā, sadraudzējās ar pazīstamo vecticībnieku Lomonosovu un pārbrauca dzīvot uz Rīgas Maskavas forštāti (kur kompakti dzīvoja vecticībnieki). Vecticībnieki uzticējās žurnālistam, iemitināja viņu kopienas ekonoma mājā, neko no viņa neslēpa. Vēlāk N. Ļeskovs atcerējās: «Es... kopā ar raskoļņikiem (vecticībniekiem - aut. piez.) devos izbraukumā ārpus pilsētas uz kopienas Grīzenbergas muižu, it visiem es kļuvu par savējo...».

Kādēļ tad Rīgas vecticībnieki bija spiesti turēt noslēpumā skolu, kuru viņi par vecticībnieku kopienas līdzekļiem atklāja saviem bērniem? Vēl 19. gadsimta pirmajā pusē Krievijas Impērijas varas pārstāvji centās pārvarēt baznīcas šķelšanos, pielietojot aizlieguma pasākumus. Vecticībniekiem aizliedza atklāt savas mācību iestādes, piespiežot viņus atdot savus bērnus valsts skolās, kur tie apgūtu ticības mācību pareizticīgo mācītāju vadībā. Rīgas vecticībnieki bija spiesti dibināt slepenu skolu. N. Ļeskovs to redzēja savām acīm. Pagrīdes mācību iestādē nebija nekā neparasta: trīs gaišas, tīras klases, daži desmiti skolnieku un skolnieču...

Atgriežoties Krievijas Impērijas galvaspilsētā, Nikolajs Ļeskovs uzrakstīja ministram rakstisku ziņojumu „Par Rīgas pilsētas raskoļņikiem” («О раскольниках   города Риги»). Dokumenta teksts tika iespiests, pavairots un izdots kā atsevišķa brošūra speciāli katram Valsts Padomes loceklim. Ziņojumā N. Ļeskovs ne tikai detalizēti aprakstīja raskoļņiku (vecticībnieku) dzīvi, bet arī argumentēti pamatoja priekšlikumu atļaut vecticībniekiem atklāt savas skolas un sagatavot skolotājus tām. Pretestība šim priekšlikumam bija liela, bet rakstnieks nepadevās. 1873. gadā Rīgā Grebenščikova kopienā beidzot tika atklāta trīsgadu skola.  

 Vecticībnieku dzīves pētīšana nebija vienīgā nodarbe, kurai, atrodoties Rīgā, veltīja sevi Nikolajs Ļeskovs. Žurnālists veica īstu izmeklēšanu, nosprausdams sev par mērķi izpētīt Rīgas mafijas darbību! Neapšaubāmi, žurnālistam lieti noderēja tās iemaņas, kuras viņš apguva, kad dienēja krimināltiesā. Par saviem līdzekļiem Nikolajs Ļeskovs nopirka unikālu dokumentu, kurā kāds baltiešu ierēdnis maksimāli atklāti rakstīja citam par masveida tirdzniecību ar jaunām sievietēm. Šīs sievietes vervēja tolaik nabadzīgajā Prūsijā, pielietojot dažādus paņēmienus: dažām jaunietēm piedraudēja iesēdināt cietumā viņu vecākus; citas jaunavas pavedināja, izmantojot pieredzējušus pavedinātājus; visbeidzot, daudzas vienkārši piekrāpa, solot labu darbu Rīgā. Vidzemes lielākā pilsēta kalpoja par sava veida „pārkraušanas” vietu: daļu no vācu jaunietēm (un viņas vēl varēja uzskatīt, ka tām paveicās) nosūtīja tālāk — uz Krieviju, daļu par naudu pārdeva Rīgas publiskajiem namiem. Publisko namu īpašniekiem bija noslēgta slepena vienošanās ar vietējo policiju, un veltīgi kāda no šīm jaunajām sievietēm loloja cerības sakrāt ceļa naudu un doties mājās. Pēc publisko namu īpašnieku aprēķiniem, verdzene vienmēr (cik daudz klientu tā arī nebūtu apkalpojusi) palika parādā par ēdināšanu, mājokli, apģērbu un, visbeidzot, par to, ka saimnieki iztērēja līdzekļus nopirkdami viņu! Tā nu, kā seksindustrijas darbarūķe, viņa arī pavadīja sava mūža labākos gadus līdz pat vecumdienām... Nikolajs Ļeskovs nenobijās no noziedzniekiem un drošsirdīgi uzrakstīja dusmu pilnu rakstu par Rīgas mafijas darbību. Varas pārstāvji sāka veikt pasākumus, kas novērstu cilvēku tirdzniecību...

Tātad, žurnālists N. Ļeskovs nospēlēja zināmu lomu Rīgas situācijas uzlabošanā. Bet turpmākajā dzīvē pašu Nikolaju Ļeskovu sagaidīja spīdoša rakstnieka karjera. 1863. gadā klajā nāca divi pirmie N. Ļeskova garie stāsti. 1864. gadā tika izdots garais stāsts „Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”(«Леди Макбет Мценского уезда»), kurš kļuva populārs lasītāju vidū. 1867. gadā Sanktpēterburgas Aleksandra teātris (Александринский театр) iestudēja N. Ļeskova  lugu „Izšķiedējs”(«Расточитель»).

1872. gadā „Krievu vēstnesis” («Русский вестник») publicēja N. Ļeskova romānu „Katedrāles garīdznieki” («Соборяне»), kas kļuva par pavērsiena punktu viņa daiļradē. Romāna sižets vēsta par taisniem cilvēkiem, par īstenās un oficiozās kristietības sadursmi. Šis romāns izsauca plašu sabiedrisko rezonansi.  

Viens no spilgtākajiem Nikolaja Ļeskova radītiem pozitīvajiem tēliem ir Ļevša (Kreilis) – „teiksmas” varonis, kas bija spējīgs pat blusu apkalt. Lielu lasītāju interesi izsauca arī garais stāsts „Apburtais ceļinieks” («Очарованный странник»). Rakstnieks ražīgi strādāja, N. Ļeskova mūža nogalē sāka nākt klajā viņa kopotie raksti 12 sējumos. Kolēģi rakstnieki augsti vērtēja Nikolaja Ļeskova talantu.  Tā, izcilie krievu prozaiķi Antons Čehovs un Ivans Turgeņevs uzskatīja viņu par vienu no saviem literārajiem skolotājiem, Ļevs Tolstojs atsaucās par Ļeskovu kā «par pašu krieviskāko no mūsu rakstniekiem». Literatūras kritiķi atzīmēja, ka viņa grāmatām ir raksturīga lieliska literārā valoda, ka autors cenšas radīt pozitīvus parasto ļaužu - tautas pārstāvju tēlus.  

Pēc ilgstošas slimības Nikolajs Ļeskovs nomira  1895. gada 23. februārī  (7. martā - pēc jaunā stila).

Aleksandrs Gurins