Larisa Čuhina
Larisa Čuhina (dzim. Stovbuņika; 1913. g. 24. septembrī Pružanos, Grodņas guberņā/ pēc citām ziņām Rjazaņā, Krievijas impērijā – 2002. g. 23. martā Rīgā, Latvijas Republikā) – habilitētā filozofijas doktore (Dr. habil phil.).
Trīs desmitgažu laikā Latvijas akadēmiskajā filozofiskajā vidē īpaši izcēlās Larisa Čuhina – Stefana Batorija Viļņas Universitētes absolvente, emeritus profesore, filozofijas zinātņu doktore, Latvijas habilitētā filozofijas doktore (Dr. habil. phil.), Latvijas ZA Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā zinātniskā līdzstrādniece.
Viņai bija lemts piedzimt Grodņas guberņas Pružanos (pēc citiem datiem – Rjazaņā). Vecāki – Aleksejs un Jekaterina Stovbuņiki (Stowbunik) – strādājuši par skolotājiem vietējā skolā; abi bija piederīgi pareizticīgajai konfesijai. Kopš Pirmā pasaules kara laikiem ir saglabājušās fotogrāfijas, vienā no tām – mazā Larisa tēva klēpī, un blakus stāv māte.
Stovbuņiku ģimene ilgi neuzturējās padomju Krievijā un pārcēlās uz Poliju – valsti, kas 1918. gada novembrī pēc ilgiem un smagiem gadu desmitiem bija ieguvusi sen lolotu, izcīnītu neatkarību. Ģimene apmetās uz dzīvi nelielā pilsētā – Pružanos. Protams, dzīve bija grūta, mātei, agri kļūstot par atraitni, bija jāaudzina trīs bērni. Sākumā Larisa mācījusies Pružanos, vēlāk - Viļņas baltkrievu ģimnāzijā.
Neskatoties uz visām ekonomiskajām grūtībām, par vienu no Polijas valsts uzdevumiem kļuva augstākās izglītības atjaunošana un zinātniskās dzīves sakārtošana. Laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu Polijā darbojās sešas universitātes. Larisa Stovbuņika izvēlējās studijas Stefana Batorija Viļņas Universitātes (Uniwersytet Stefana Batorego w Wilnie) Humanitārajā fakultātē. Viņa ne tikai bija ieguvusi lielisku izglītību Viļņas Universitātē. Larisas Stovbuņikas studiju gadi – no 1932. līdz 1938. gadam – un viņas darba sākuma gadi par asistenti Filozofijas nodaļā sakrituši ar Ļvivas-Varšavas filozofiskās nacionālās skolas uzplaukuma un starptautiskās atzinības laikposmu.
Studentes Larisas Stovbuņikas ieskaišu grāmatiņā ir ierakstīti to profesoru vārdi, pateicoties kuriem Ļvivas-Varšavas filozofiskā skola bija izpelnījusies atzinību un labu slavu. Minēšu pirmo vārdu – prof. Tadeušs Ipolīts Čežovskis (Tadeusz Czeżowski;1889–1981). Pētījumos par Ļvivas-Varšavas filozofiskās skolas vēsturi viņš tiek minēts kā viens no galvenajiem tās pārstāvjiem, ne tikai kā zinātnieks, bet arī kā pedagogs. Viņa sākotnējos zinātniskajos darbos dominējušas ontoloģija un semantika, vēlāk viņš nodarbojies ar loģiku un metodoloģiju, semiotiku, ētiku. Dažādus kursus aksioloģijā, individuālisma ētikā un dzejas filozofijā vadījis Heinriks Elzenbergs (Henryk Józef Maria Elzenberg; 1887–1967) – Sorbonnas Universitātes absolvents, filozofijas vēstures, ētikas, estētikas un aksioloģijas speciālists. Spīdošs klasiskās filoloģijas speciālists, tulkotājs prof. Stefans Srebrenijs (Stefan Srebrny; 1890–1962) aizrāvis studentus ar lekcijām par grieķu filozofiju, sengrieķu kora liriku un Sapfo dzeju. Gados jaunais prof. Bohdans Zavadskis (Bohdan Zawadzki; 1902–1966) lasījis dažādus kursus psiholoģijā un vadījis praktiskās nodarbības psiholoģijā. Prof. Bogumils Jasinovskis (Bogumił Jasinowski; 1883–1969) – filozofijas un zinātnes vēsturnieks, kultūras teorētiķis, lasījis lekcijas un vadījis seminārus filozofijas vēsturē.
1937. gada 1. decembrī Stefana Batorija Viļņas Universitātes studentu zinātniskajā sanāksmē notikusi studentes Larisas Stovbuņikas uzstāšanās tēmā “Mīlestība pret tālo kā Frīdriha Nīčes ētikas pamats”, kas nodrošinājusi viņai labu reputāciju kā austošajai Ļvivas-Varšavas filozofiskās skolas zvaigznei. No 1938. gada oktobra viņa sāka strādāt par asistenti Humanitārās fakultātes Filozofijas vēstures katedrā. Līdz 1939. gada 1. septembrim tika nokārtoti maģistra eksāmeni, saņemti dokumenti, bija jāuzsāk zinātniskais darbs Parīzē – Sorbonnas Universitātes bibliotēkā pie maģistra disertācijas teksta pilnveidošanas.
Taču 1939. gada 1. septembrī nacistiskā Vācija uzbruka Polijai, kas noveda pie Polijas teritoriālās sadales starp Vāciju un PSRS (tas noticis pēc Molotova-Ribentropa neuzbrukšanas pakta starp Vāciju un PSRS parakstīšanas 1939. g. 23. augustā, šī pakta slepenais protokols radījis priekšnoteikumus padomju un vācu agresijai kaimiņvalstīs - tulk. piez.). Rezultātā Viļņa nonāca Lietuvas sastāvā, bet citas pilsētas un teritorijas – citu tā dēvēto “brālīgo” padomju republiku sastāvā. Otrā pasaules kara sākums radikāli mainījis arī pašas Larisas Stovbuņikas likteni, vairāk nekā uz 25 gadiem izdzēšot visas viņas cerības un plānus veidot profesionālo karjeru zinātnē.
Trīs gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, 1948. gadā Larisa Stovbuņika (pēc apprecēšanās – Čuhina) kopā ar dzīvesbiedru Vladimiru Čuhinu (1912–1983) pārcēlās uz dzīvi Rīgā, jo tajā pašā gadā viņas dzīvesbiedrs, profesionāls inženieris, tika norīkots darbā uz Latvijas galvaspilsētu, kur viņš strādājis inženiertehniskajos amatos (1983. gadā traģiski gājis bojā darbā negadījuma rezultātā). Rīgā dzīvesbiedriem piedzimis dēls Sergejs Čuhins (1948–2021; nākotnē filozofijas doktors un interneta projekta “Latvijas krievi” aktīvs dalībnieks). 1950. gadā Čuhinu ģimenē dzimusi meita Tatjana. Rīgā, Grēcinieku (bij. Imanta Sudmaļa) ielas namā ar skatu uz Rātslaukumu, Čuhinu ģimene dzīvojusi no 1948. līdz 1998. gadam.
Tomēr, neskatoties uz laimi personiskajā dzīvē, filozofe Larisa Čuhina ilgus gadus tā arī nevarēja strādāt savā specialitātē. Viņai nācās pārvarēt daudzus šķēršļus. Tikai 1962. gadā, jau gandrīz 50 gadu vecumā, pateicoties labvēļu palīdzībai, Larisai Čuhinai izdevās iesniegt dokumentus A. Ždanova Ļeņingradas Valsts universitātē, jo saskaņā ar padomju likumiem viņa bija spiesta atkārtoti eksternā absolvēt Filozofijas fakultāti. Eksāmeni neklātienes nodaļā tika kārtoti viens pēc otra, un tā vietā, lai studētu sešus gadus, viņa studējusi divus. 1964. gada vasarā beidzot tika saņemts padomju parauga dokuments par augstāko izglītību.Tas bija tā dēvētais “sarkanais” diploms, jo visas atzīmes tajā bija “5”.
Filozofijas katedra uzaicinājusi neseno studenti uzrakstīt rakstu kolektīvajai monogrāfijai «Проблема ценностей в философии»/ “Vērtību problēma filozofijā”. 1966. gadā šīs monogrāfijas ietvaros tika publicēts Larisas Čuhinas raksts «Феноменологическая аксиология Макса Шелера»/ “Maksa Šēlera fenomenoloģiskā aksioloģija”. Daudzu nākamo gadu laikā Larisa Čuhina, sekmīgi veidojot savu zinātnisko karjeru, ne reizi vien savās domās apcerējusi Maksa Šēlera filozofiskās idejas, tulkojusi viņa tekstus no vācu valodas, un pēdējā viņas publikācija par šo izcilo vācu filozofu un sociologu nāca klajā 1994. gadā Maskavā.
No 1966. gada februāra Larisa Čuhina sāka strādāt akadēmiskajā sistēmā. Iesākumā viņa strādājusi par vecāko laboranti Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta filozofijas sektorā, pakāpeniski virzoties uz augšu pa dienesta hierarhijas kāpnēm.1967. gadā viņa aizstāvējusi zinātņu kandidāta un 1985. gadā – filozofijas doktora disertāciju.
1981. gada janvārī Larisa Čuhina pārgāja strādāt uz Latvijas PSR ZA Filozofijas un tiesību institūtu (kopš 1991. gada – Latvijas ZA Filozofijas un socioloģijas institūts). Šeit viņa strādāja līdz 1990. gadu beigām. Tāpat kā 20. gadsimta izcilākajam krievu domātājam Aleksejam Losevam antīkās estētikas vēsture kļuva par patvērumu no nomācošās marksistiski ļeņiniskās filozofijas, tāpat Larisai Čuhinai kļuva ētiskās mācības, aksioloģija un filozofijas vēsture – antīkā, Rietumu, latviešu. Garīgi tuvo domātāju loks bija plašs: Aurēlijs Augustīns, Akvīnas Toms, Blēzs Paskāls, Sērens Kirkegors, Fjodors Dostojevskis, t. Pāvels Florenskis, Karls Barts, Žaks Maritēns, Martīns Būbers, Gabriels Marsēls, Karls Rāners, Jēkabs Osis, Garlībs Merķelis, Johans Bēzeke.
Brīvi pārvaldot sengrieķu, latīņu un dažas mūsdienu Eiropas valodas, Larisa Čuhina radoši strādāja sev tuvajā filozofisko portretu žanrā, piedāvājot savu viņai garīgi tuvo reliģiski filozofisko mācību interpretāciju, kas, viņasprāt, risināja dzīves jēgas jautājumus. Pie tam viņa allaž palika uzticīga savas filozofiskās jaunrades leitmotīvam – cilvēka problēmai – noslēpumam, ko centās atminēt rakstnieks Fjodors Dostojevskis; teologa Aurēlija Augustīna cilvēkam – mūžīgajam ceļiniekam; filozofa Blēza Paskāla domājošajai niedrei pasaules bezgalīgajās dzīlēs, vai, gluži pretēji, cilvēkam-centauram, kurš nav spējīgs saprast, kā Dievišķais gars savienojas ar viņa fizisko ķermeni. Ar saviem filozofiskajiem tekstiem viņa mācīja tos, kas alkuši tikt mācīti. Viņas sarakstītie teksti izcēlās ar arhitektonisko saskaņotību, izteiksmīgu detaļu uzsvēršanu, kodolīgumu, izklāstījuma skaidrību un noteiktību. Šie teksti bija emocionālās spriedzes piepildīti, sarakstīti lieliskā krievu valodā – saturīgā, elegantā, metaforiskā.
Man gribētos citēt rindiņas no vēstules, ko uzrakstījusi filozofijas doktore, Krievijas ZA Filozofijas institūtā vadošā pētniece Tamāra Kuzmina:
“Saviem studentiem es vienmēr rekomendēju lasīt viņas [ Larisas Čuhinas] darbus, un pēc viņu atbildēm un referātiem es konstatēju, ka viņi ne tikai lasa, bet viņus burtiski apbur, ja tā varētu teikt par teorētiskiem darbiem, viņas rakstu un grāmatu valdzinājums, jo pateicoties tiem kļūst redzama viņas personība – dāsna un augstsirdīga. Vienmēr radās sajūta, ka filozofija viņai nav tikai profesija, bet kaut kas bez kā cilvēks nepastāv. Viņasprāt, nodarboties ar filozofiju un būt par cilvēku – ir viens un tas pats. Un tas viss bija raksturīgs viņas personībai bez jebkāda ārējā, viltus patosa, bez jebkādas pozas.”
1980. gadā tika izdota Larisas Čuhinas monogrāfija «Человек и его ценностный мир в религиозной философии» (“Cilvēks un viņa vērtību pasaule reliģiskajā filozofijā”). – Рига: Зинатне, 1980 (atkārtotais izdevums 1991. gadā).
Larisa Čuhina (dzim. Stovbuņika) ir mirusi 88 gadu vecumā, 2002. gada 23. martā Rīgā.
Dažas Maksam Šēleram veltītas Larisas Čuhinas publikācijas:
Чухина Л. А. Феноменологическая аксиология М. Шелера // Проблема ценности в философии. (M. Šēlera fenomenoloģiskā aksioloģija // Vērtības problēma filozofijā.) М.- Л., 1966;
Чухина Л. А. Проблема личности в аксиологии Макса Шелера // Ученые записки Тартуского гос. ун-та. Труды по философии. (Personības problēma Maksa Šēlera aksioloģijā // Tartu Valsts univ. zinātniskās piezīmes. Darbi filozofijā.) 1968. № 11;
Чухина Л. А. Макс Шелер: Онтология трагического // Проблемы онтологии в современной буржуазной философии.(Makss Šēlers: Traģiskā ontoloģija // Ontoloģijas problēmas mūsdienu buržuāziskajā filozofijā.) Рига, Зинатне, 1988;
Чухина Л. А. Концепция эмоционального априори в феноменологической философии М. Шелера // Феноменология в современном мире.(Emocionālā apriori koncepcija M. Šēlera fenomenoloģiskajā filozofijā // Fenomenoloģija mūsdienu pasaulē.) Рига, Зинатне, 1991;
Чухина Л. А. Человек и его ценностный мир в феноменологической философии Макса Шелера // Макс Шелер. Избранные произведения.(Cilvēks un viņa vērtību pasaule Maksa Šēlera fenomenoloģiskajā filozofijā // Makss Šēlers. Rakstu izlase.) М., Гнозис, 1994.
Filozofe Larisa Čuhina ir divu monogrāfiju autore:
«Человек и его ценностный мир в религиозной философии». (“Cilvēks un viņa vērtību pasaule reliģiskajā filozofijā”.) Рига, Зинатне, 1980 (atkārtoti izdota 1991. gadā);
«Человек в религиозной философии». Учебное пособие. (“Cilvēks reliģiskajā filozofijā”. Mācību līdzeklis.) Rīga, Zvaigzne ABC, 1996.
No antīkās filozofijas Larisa Čuhina deva priekšroku stoicismam:
Larisa Čuhina. Stoicisma filozofiskais mantojums // Domas par antīko filozofiju (Vairāki autori). Rīga, Avots, 1990.
Larisai Čuhinai veltīta tuvas draudzenes – asoc. profesores, filozofijas doktores Oksanas Vilnītes publikācija:
Oksana Vilnīte. Larisa Čuhina // Reliģiski-filozofiskie raksti. Rīga, LU FSI, 2005. X sējums.
Svetlana Kovaļčuka
Fotogrāfijas un dokumenti no Larisas Čuhinas (1913–2002) arhīvā
Лариса Чухина. Главы из учебного пособия «Человек в религиозной философии»
Ilustrācijas tēmai
.jpg)
