Sākumlapa > Tēmas > Personas
Arhibīskaps Jānis (Smirnovs)

Arhibīskaps Jānis (Smirnovs)

Joanns (Jānis) (Ivans Smirnovs; 1844.g. 24. augustā Vladimiras guberņā –1919.g. 14.oktobrī Rjazaņā) – Rīgas un Jelgavas arhibīskaps no 1910. līdz 1917. gadam.

Ivans Smirnovs dzimis 1844. gada 24. augustā Vladimiras guberņas Muromas apriņķa Krasno ciemā garīdznieka ģimenē.

Viņa tēvs Ksenofonts Smirnovs (1822–1904) par savu garīgo kalpošanu 1893. gadā saņēma dzimtmuižniecības titulu. Ivanam bija divi brāļi: Nikolajs (1848–1907) – teologs un izdevuma „Пензенские епархиальные ведомости” („Penzas Eparhijas Ziņas”) redaktors un Fjodors (1852–1930) – īstenais valsts padomnieks, Rjazaņas kontroles palātas pārvaldnieks.

I. Smirnovam un viņa sievai bija pieci bērni: Ivans, Jevgeņijs, Jeļizaveta, Jūlija un Tatjana. Ivana sieva Klaudija nomira pirms viņa iestāšanās mūka kārtā.

I. Smirnovs 1858. gadā pabeidza Muromas Garīgo skolu un 1863. gadā – Vladimiras Garīgo semināru. 1867. gadā viņš ar teoloģijas kandidāta grādu absolvēja Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju. 1869. gadā aizstāvēja maģistra disertāciju un kļuva par teoloģijas maģistru.

Viņa kalpošanas gaita bija visai tipiska Garīgo akadēmiju beidzējiem: 1868. gadā I. Smirnovs kļuva par Svēto Rakstu pasniedzēju Rjazaņas Garīgajā seminārā, 1875. gadā tika iecelts par Rjazaņas Garīgā semināra inspektoru, bet no 1883. gada kļuva par tā rektoru.

Strādājot seminārā, Ivans daudz rakstīja. Lielu daļu savu darbu viņš veltīja Vecās Derības mazo praviešu Āmosa, Obadjas, Joēla, Jonas, Hozejas, Mihas, Nahuma, Cefanjas, Habakuka, Hagaja, Cakarijas, Maleahija, Daniēla grāmatu ekzeģētikai. Viņa rakstītajiem šo Svēto Rakstu grāmatu komentāriem galvenokārt ir vēsturiska apraksta saturs, aplūkojot laikmeta apstākļus utt.

1883. gada 2. maijā I. Smirnovs tika iesvētīts par priesteri un tā paša gada 6. maijā iecelts virspriestera amatā. 1901. gadā viņu uzņēma mūku kārtā un pēc paša lūguma atbrīvoja no semināra rektora amata. Vienlaikus viņš ieguva Rjazaņas Trijādības (Troicas) klostera arhimandrīta amatu.

1902. gadā Joannu iesvētīja par Čeboksaru bīskapu. No 1904. līdz 1910. gadam viņš bija Poltavas un Perejaslavļas bīskaps. No 1910. gada Sanktpēterburgas Garīgās akadēmijas goda loceklis.

Pēc stāšanas bīskapa amatā Joannam aizņemtības dēļ nācās pārtraukt nodarbošanos ar garīgo rakstniecību. Tomēr interesi par baznīcas vēsturi viņš nezaudēja. Tā 1906. gadā, pateicoties bīskapa aktīvai darbībai, pie Poltavas eparhijas pārvaldes tika izveidoti Poltavas arheoloģijas komiteja un retu baznīcas senlietu muzejs, kurā glabājās daudzi seni un vērtīgi retumi.

1910. gada 13. augustā Joanns (Jānis) tika iecelts par Rīgas un Jelgavas bīskapu. Tas bīskapam bija nopietns izaicinājums, jo vadīt Rīgas eparhiju bija daudz sarežģītāk nekā eparhijas senajās krievu teritorijās. Viņa garīgajā aprūpē ietilpstošās Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņas, kā zināms bija daudznacionālas un daudzkonfesionālas. Pie tam pareizticīgie atradās tālu ne priviliģētā stāvoklī. Visturīgākā iedzīvotāju daļa – Baltijas vācieši savā nospiedošā vairākumā bija luterāņi un visai vēsi izturējās pret pareizticību. Jāņem vērā, ka vācu aristokrātijai praktiski vienmēr bija liela ietekme cara galmā Sanktpēterburgā.

Baltijas guberņās dzīvojošo krievu vidū bija daudz vecticībnieku. XIX gadsimta vidū pareizticībā pārgājušie latvieši un igauņi reizēm veidoja šo guberņu nabadzīgāko zemnieku daļu. Bīskaps Joanns turpināja labvēlīgu politiku attiecībā uz latviešiem un igauņiem, veicināja garīdznieku, draudzes skolu skolotāju u.c. izvirzīšanos no viņu vidus. Neraugoties uz savu lielo vecumu, bīskaps daudz ceļoja pa eparhiju.

Cīņai ar uzbrūkošo ateismu, sektantismu un lai pretotos citu reliģisko konfesiju spiedienam bīskaps Joanns organizēja „Misijas komiteju”.

Baznīca bīskapa Joanna vadībā izvērsa cīņu pret alkoholismu, piesaistot ne tikai pretalkohola biedrības, bet arī pašas baznīcas organizatoriskās struktūras. Noteiktās dienās, piemēram, 29. augustā, cīņai pret alkoholismu mobilizējās visi baznīcas organizāciju un iestāžu darbinieki.

1912. gada 6. maijā Joanns tika iecelts arhibīskapa amatā.

1931. gadā iznākušajā un 2015. gadā pārizdotajā Antonija Pommera grāmatā „Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi” (113.–114. lpp.) arhibīskaps Joanns (Smirnovs) raksturots šādi: „Kā dziļa dvēseles miera cilvēks viņš visur ap sevi mācēja radīt to sirds miera noskaņotību, kura dod iespēju strādāt arī tad, kad negaiss plosījās sabiedrībā. Viņš bija itin kā izredzēts tieši priekš tiem pasaules kara negaisa apstākļiem, kuros viņam nācās Latvijā strādāt. No saviem priekštečiem viņš saņēma labi izkoptu mantojumu, un viņa nopelni ir tas, ka kara vētru laikā šis vērtīgais mantojums viss negāja zudumā”.

Kad sākās Pirmais pasaules karš un arhibīskapa garīgajai aprūpei uzticētā teritorija nonāca karadarbības zonā, baznīcas darbība tika vērsta uz ievainoto kopšanu un atraitņu un bāreņu aprūpēšanu. 1915. gada vasarā arhibīskaps bija spiests evakuēties no Rīgas, jo eparhijas galvaspilsēta kļuva par piefrontes pilsētu. Sākotnēji viņš pārcēlās uz Pečoriem, bet nedaudz vēlāk apmetās Tērbatā (Tartu). Uz Tartu bija evakuētas arī citas eparhijas iestādes: Garīgais seminārs, daļa garīdzniecības un baznīcas īpašumi. Tieši no šejienes arhibīskaps turpmāk vadīja eparhiju. Lai gan laiku pa laikam arhibīskaps brauca uz Rīgu, turpmākā situācija izveidojās tā, ka arhibīskapa Joanna (Smirnova) rezidence Rīgā vairs nekad neatgriezās.

Pēc Latvijas pareizticības vēsturnieka A. Pommera teiktā arhibīskapam Joannam bieži tikuši izteikti pārmetumi, ka viņš 1915. gadā pārlieku lielā steigā evakuējis pareizticības iestādes no Rīgas. Taču tas notika ne jau pēc arhibīskapa ierosinājuma. Steidzamu evakuāciju pieprasīja armijas pavēlniecība. Neraugoties uz arhibīskapa pārliecību, ka pareizticīgajai garīdzniecībai jāpaliek savās kalpošanas vietās, viņam bija jāpakļaujas militāro iestāžu prasībām. Straujā evakuācija diemžēl baznīcai radīja lielus zaudējumus, steigā un haosā daudzas vērtības tika neatgriezeniski zaudētas.

1917. gada notikumu laikā arhibīskaps Joanns ieņēma neitrālas pozīcijas, motivējot ar to, ka baznīcai jāaizstāv visas sabiedrības intereses un jāstāv augstāk par politiku.

1917. gada augustā arhibīskaps devās uz Maskavu, lai piedalītos Koncilā. Tur viņš atbalstīja latviešu un igauņu delegātu prasību par Rīgas eparhijas vadības nodošanu bīskapiem no latviešu un igauņu vidus. Viņš piedāvāja eparhijā izveidot divus vikariātus – vienu latviešu, otru igauņu, kuru priekšgalā attiecīgi būtu jābūt vikāram – latvietim un vikāram – igaunim. Taču apspriešanas laikā tika pieņemts lēmums no Rīgas eparhijas atdalīt igauņu draudzes un no tām izveidot jaunu – Rēveles (Tallinas) eparhiju. Arhibīskaps Joanns šo lēmumu parakstīja un iesniedza to jau šajā brīdī ievēlētajam patriarham Tihonam. Vienlaikus arhibīskaps lūdza viņu pārcelt uz atbrīvojušos katedru Rjazaņā (jau toreiz kā iespējamais kandidāts uz Rīgas katedru tika minēts bīskaps Jānis Pommers).

Lūgums par Joanna (Smirnova) pārcelšanu uz Rjazaņu tika apmierināts un 1917. gada 20. novembrī viņš kļuva par Rjazaņas un Zaraiskas arhibīskapu.

Arhibīskaps Joanns miris 1919. gada 14. oktobrī. Precīzas ziņas par viņa apbedījuma vietu nav saglabājušās, jo bēres notika Krievijas pilsoņu kara radītajā haosa apstākļos.

Neapšaubāmi arhibīskaps Joanns (Smirnovs) atstājis savas pēdas Latvijas pareizticības vēsturē. Arhibīskapa garīgā kalpošana kļuva par viņa priekšteču veikuma cienīgu turpinājumu.

Par kalpošanu Pareizticīgai baznīcai arhibīskaps Joanns (Smirnovs) tika apbalvots ar Sv. Annas 2. šķiras un Sv. Staņislava 3. šķiras ordeņiem.

 

Informācijas avoti:

1) Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. – Rīga, 2015, 113.–118. lpp.

2) Pommers A. Baznīcas vēsture. Vidusskolu kurss pareizticīgiem. – Rīga, 1940, 80.–81. lpp.;

3) Balevics Z. Pareizticīgo baznīca Latvijā. – Rīga, 1987, 41.–42. lpp.

 

Sergejs Coja

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis

 

Ilustrācijas tēmai