Sākumlapa > Tēmas > Personas
Edmunds Pļevickis

Edmunds Pļevickis

Edmunds Pļevickis (1878. gada 29. novembrī Varšavā - ?) –  baletdejotājs un baletmeistars.
Edmunds Pļevickis ir dzimis 1878. gada 29. novembrī Varšavā (tolaik Varšavas guberņa atradusies Krievijas impērijas sastāvā). Viņa tēvs – polis Mečislavs Pļevickis - bijis sīkpilsonis. 7 gadu vecumā vecāki sūtījuši Edmundu mācīties uz valsts vidusskolu, kuru viņš tā arī nebija pabeidzis, jo iestājies Varšavas Valdības teātru baletskolā.
1893. gadā, pēc baletskolas absolvēšanas, Edmunds Pļevickis tika uzņemts par baletdejotāju Varšavas Valdības teātra trupā, uz šā teātra skatuves viņš uzstājies līdz 1898. gadam. Tajā pašā gadā viņš tika uzņemts Kijevas pilsētas teātra trupā, kur strādājis līdz 1901. gadam. Kādu laiku dejotājs uzstājies Odesā, no turienes atgriezies Kijevā, kur līdz pat 1905. gadam uzstājies kā dejotājs un strādājis par horeogrāfu vietējā operetes teātrī.
Divas sezonas Edmunds Pļevickis uzstājies Harbinā (Ķīnā). No 1907. līdz 1911. gadam viņš strādājis Maskavā, tad atkal devies uz Kijevu, kur līdz 1916. gadam uzstājies vietējos teātros.
1916.-1917. gadā E. Pļevickis uzstājies Pēterpils Tautas nama trupā. 1917.-1922. gadā viņš strādājis par dejotāju un horeogrāfu M. Ščepkina Kurskas pilsētas teātrī. Līdztekus tam viņš pasniedzis plastiku un fizisko kultūru Kurskas Proletāriešu studijā un Sarkanarmiešu klubā. Kurskā dejotājs un horeogrāfs arī atzīmējis savas skatuviskās darbības 25. gadadienu.
1922. gadā E. Pļevickis tika ielūgts strādāt par baletmeistaru uz Varšavu, kur viņš nostrādājis divas sezonas – no 1922. līdz 1924. gadam.
1924. gadā skatuves mākslinieks Edmunds Pļevickis ieradies Latvijā, kur viņš kā dejotājs un horeogrāfs strādājis nelielajos Rīgas teātros un restorānos, tajā skaitā teātrī rēvijā “Marinē”.  
No 1929. līdz 1934. gadam krievu baleta trupas “Orļonok” sastāvā E. Pļevickis uzstājies viesizrādēs Francijā, Čehoslovakijā, Rumānijā, Dienvidslāvijā, Polijā, Holandē un Luksemburgā.  
1934. gadā Edmunds Pļevickis atgriezies Latvijā. No 1934. līdz 1936. gadam viņš strādājis kinoteātros “Palladium” un “Grand-kino”. No 1936. līdz 1939. gadam viņš piedalījies koncertu turnejā pa Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pilsētām. Pēc atgriešanās no šīs turnejas viņš tika ielūgts strādāt par pasniedzēju Mazās skatuves aktieru savienības baleta studijā Rīgā. No 1942. līdz 1944. gadam viņš strādājis teātrī “Fraskita” un Rīgas Strādnieku teātrī.
Starpkaru Latvijā pazīstamais žurnālists Heinrihs Grosens savās atmiņās rakstījis: “Edmunds Pļevickis — dejotājs. Ļoti simpātisks un patīkams skatuves mākslinieks, visai pavecs. Viņš vienmēr ir nopietns un korekts, vārdos piesardzīgs, labestīgs un gatavs palīdzēt biedriem, galvenais – godīgs. Neparasti vienkāršs un pieticīgs cilvēks, kaut gan bija populārs uz skatuves. Liekas, ka liktenis nav viņu lutinājis. Viņš bija precējies ar slaveno krievu tautas dziesmu izpildītāju Nadeždu Pļevicku, kuras vārds sakarā ar ģenerāļā Kutepova nolaupīšanas procesu bija izskanējis pa visu pasauli.”Valsts muzikālās komēdijas teātri.
1947. gadā Edmunds Pļevickis iesniedzis valsts institūcijās lūgumrakstu par to, lai viņam tiktu piešķirta PSRS pavalstniecība.
1949. gada 3. aprīlī Edmunds Pļevickis tika atbrīvots no ieņemamā galvenā horeogrāfa amata sakarā ar štatu samazināšanu. Kādu laiku viņš vēl turpinājis strādāt Rīgas Operetes teātrī.
Ziņas par Edmunda Pļevicka turpmāko likteni netika atrastas.

Edmunds Pļevickis ir iestudējis dejas šādās Rīgas Operetes teātra izrādēs:  

Borisa Aleksandrova operetē “Kāzas Maļinovkā”;
Īzaka Dunajevska operetēs “Brīvie vēji” un “Zelta ieleja”;  
Franca Lehāra operetē “Čigānu mīla”;
Kārļa Millekera operetē “Gasparone”;
Imres Kalmana operetēs “Monmartras vijolīte”, “Marica” un “Silva”;
Žaka Ofenbaha operetē “Perikola”;
Florimona Ervē operetē “Madmuazēla Nituša” u.c.

                                    

Marina Mihaiļeca
                        Tekstu papildinājusi Tatjana Feigmane

 

Informācijas avoti:


LVA, 408. f., 4.-р apr., 50. l., 71.-78. lapa;
Генрих Гроссен. Жизнь в Риге. - Даугава (Heinrihs Grosens. Dzīve Rīgā. - Daugava), 1994, Nr.1, 182.-183. lpp.

Ilustrācijas tēmai