Sākumlapa > Tēmas > Personas
Bīskaps Aleksandrs (Zakke-Zakkis)

Bīskaps Aleksandrs (Zakke-Zakkis)

Aleksandrs (Andrejs Zakke-Zakkis; 1834.g. 6./18. septembrī Cēsu apriņķī – 1899.g. 18./30. jūlijā Vitebskā) – Polockas un Vitebskas bīskaps, pirmais latviešu tautības pareizticīgais bīskaps.

2014. gadā apritēja 180 gadi kopš dzimis pirmais latviešu izcelsmes pareizticīgais bīskaps Aleksandrs (Andrejs Zakke-Zakkis) un 115 gadi kopš viņa nāves dienas.

Andrejs Zakke-Zakkis dzimis  latviešu luterāņu zemnieku ģimenē. Nākamā bīskapa vecāki, brāļi un māsas (kopā 13 cilvēku) dzīvoja Vidzemes guberņas Cēsu apriņķa Keizenes muižas Zīļu mājās. Vēlāk ģimene pārcēlās uz tās pašas guberņas Valmieras apriņķa Puiķeles (Puikules) muižas Krieviņu mājām. Acīmredzot XIX gadsimta 40. gadu beigās viņa ģimene pārgāja pareizticībā.

Pateicoties Rīgas un Jelgavas arhibīskapa Platona (Gorodecka) palīdzībai, kurš reiz bija ievērojis Andreju pagastskolas apmeklējuma laikā, 1851. gadā viņš par valsts līdzekļiem iestājās Rīgas Pareizticīgo garīgajā skolā, pēc kuras beigšanas mācījās Rīgas Pareizticīgo Garīgajā seminārā. Semināru Andrejs pabeidza 1859. gadā, būdams labāko skolnieku skaitā. Vēlāk viņš apprecējās.

1858. gadā Andrejs Zake-Zakkis no zemnieku kārtas tika pārcelts garīdznieku kārtā. Pēc semināra pabeigšanas 1859. gada 16. jūlijā arhibīskaps Platons (Gorodeckis) iesvētīja Andreju par Umurgas (Pociema) Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcas priesteri Valmieras prāvesta apgabalā.

1860. gadā tēvs Andrejs tika iecelts par Svētā Nikolaja baznīcas pārzini Lielvārdē. Tieši šeit pēkšņā nāvē nomira viņa sieva, un jaunais garīdznieks palika atraitnis.

No 1860. līdz 1861. gadam viņš Rīgas Garīgajā seminārā pasniedza kanoniskās tiesības, bet 1861. gadā iestājās Kijevas Garīgajā akadēmijā, kuru pabeidza 1865. gadā. 1865. gada 27. jūlijā Andrejs Zakke-Zakkis pieņēma mūka kārtu ar vārdu Aleksandrs. 1867. gadā viņš kļuva par teoloģijas maģistru.

No 1865. gada Aleksandrs atkal bija Rīgas Garīgā semināra mācībspēks un pasniedza sekojošus priekšmetus: latviešu valodu, krievu valodas gramatiku, teoloģiju, homilētiku, vispārējo un Krievijas vēsturi. 1870.–1871. gadā viņš izpildīja Rīgas Garīgā semināra inspektora pienākumus. Sadarbojās ar garīgo žurnālu „Училище благочестия” („Dievbijības skola”). 1871. gadā Aleksandrs kļuva par Mogiļevas Garīgā semināra rektoru un Mogiļevas Bogojavļenskas brāļu klostera priekšnieku, kā arī saņēma arhimandrīta titulu.

1883. gada 25. oktobrī tika izdots Visaugstākais rīkojums par tēva Aleksandra iecelšanu bīskapa amatā. 1883. gada 21. novembrī Aleksandra Ņevska klostera Svētās Trījādības (Troicas) katedrālē Sanktpēterburgā notika viņa iesvētīšana par Ostrožskas bīskapu un Volīnijas eparhijas vikāru.

No 1890. gada Aleksandrs bija Arhangeļskas un Holmogoru bīskaps. Taču Aleksandrs grūti panesa ziemeļu klimatu, divreiz smagi slimoja un lūdza Svēto Sinodi viņu pārcelt uz citu eparhiju. 1893. gadā šis lūgums tika apmierināts, un bīskapu Aleksandru iecēla par Sinodei tieši padotā Maskavas Simona klostera pārvaldnieku.

1893. gada 3. septembrī Aleksandrs tika iecelts par Polockas un Vitebskas bīskapu. Tagad viņa garīgajā aprūpē esošajā eparhijā daļēji atradās arī latviešu apdzīvotās zemes, jo tagadējās Latvijas austrumu daļa – Latgale toreiz ietilpa Vitebskas guberņā un tās pareizticīgās draudzes pārraudzīja Polockas un Vitebskas bīskaps.

1893. gada 24. oktobrī Vitebskas Augšāmcelšanās (Voskresenskas) katedrālē bīskaps Aleksandrs veica vēsturē pirmo Dievišķās liturģijas arhiereja dievkalpojumu latviešu valodā. Vēlāk bīskaps Aleksandrs šādus dievkalpojumus izdarīja regulāri, kā arī pastāvīgi apmeklēja pareizticīgās draudzes Latgalē.

Pēc bīskapa Aleksandra iniciatīvas sākās plaša misionāriska darbība eparhijā dzīvojošo latviešu vidū un tika ieviests latviešu misionāra amats. Draudzē ar latviešu tautības iedzīvotāju pārsvaru par priesteriem sūtīja garīdzniekus, kuri zināja latviešu valodu, un viņi galvenokārt paši bija latvieši. Bīskapa Aleksandra darbības laikā tika atvērtas vairākas latviešu draudzes skolas (piemēram, Varakļānos). Pēc bīskapa Aleksandra iniciatīvas Vitebskas eparhijā katru gadu izdalīja līdzekļus garīgās literatūras izdošanai latviešu valodā. Vitebskas Garīgajā seminārā bija nodibinātas stipendijas latviešu tautības audzēkņiem.

Neraugoties uz biežo un smago slimošanu, līdz pat savas dzīves noslēgumam bīskaps regulāri veica dievkalpojumus. Laikabiedri bīskapu Aleksandru raksturoja kā ļoti labsirdīgu, vienmēr vienkāršu un atsaucīgu cilvēku.

Bīskaps Aleksandrs nomira 1899. gada 18. (30.) jūlijā Vitebskā pēc ilgas slimošanas. Viņš tika apbedīts Vitebskas Nikoļskas katedrālē pie kreisā sāna altāra.

 

Informācijas avoti:

1) Его Преосвященство, епископ Полоцкий и Витебский Александр. «Рижские епархиальные ведомости», 1899 год, № 18, с. 733-742;

2) Преосвященный Александр, епископ Полоцкий и Витебский. «Прибавление к церковным ведомостям», 1899, № 32, с. 1278-1279;

3) Гаврилин А.В. Люцинское (Лудзенское) благочиние во второй половине XIX – конце 30-х годов XX века. Рига, 2013. С. 16, 19-20, 22.

 

Tekstu sagatavoja Sergejs Coja

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis